Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jau labu laiku nodarbina daudzus ES valstu politiķus, kā arī dažādu institūciju vadītājus un, protams, biznesa cilvēkus. Kad lēmums ir pieņemts, vienalga patīkams vai nepatīkams, pareizs vai nepareizs, Eiropas Savienības valstis jau aktīvi gatavojas dzīvei pēc Lielbritānijas aiziešanas. Nav pārsteidzoši, ka pirmajās vietās ir izvirzījušies dažādi materiāli ar naudu saistīti jautājumi.
Daži no tiem ir pat iepriecinoši, piemēram, dažādu līdz šim Lielbritānijā bāzētu iestāžu, aģentūru un citu labi apmaksātu darbavietu pārcelšana uz citām ES valstīm – Frankfurtes banku sektors vien jau rēķinās ar 10 tūkst. jaunu darbavietu. Citi aspekti ir ne tik patīkami, jo bez Lielbritānijas līdzšinējām iemaksām ES budžetā ik gadu varētu izveidoties ap 12 miljardu eiro liels caurums. Taču arī par šo ne tik iedvesmojošo tēmu ES tiek aktīvi diskutēts, un Eiropas budžeta komisārs Ginters Etingers jau ir publiski izteicies, ka jostu, visticamāk, nāksies savilkt. Kur to savilkt? Viens no risinājumiem ir tieši lauksaimniecības maksājumu samazināšana, jo ES agrārā politika aprijot ap 40% no kopējā budžeta. Tik dāsni pabalsti Eiropas lauksaimniekiem tika izveidoti, lai vieglāk pārlaistu pēckara laiku, tomēr vairāki eksperti jau norādījuši, ka šodienas situācijā tik trekna Eiropas lauksaimnieku piebarošana vairs neesot attaisnojama. Diskutabli, protams, vai apzīmējums «trekni» attiecināms arī uz Latviju, kura tiešmaksājumos līdz šim ir saņēmusi zem vidējā ES līmeņa, taču situācija ir tāda un runāts par to tiek.
Jautājums gan, cik aktīvi Latvijas politiķi šajās sarunās iesaistās un kas vispār ir viņu prioritārās tēmas Brexit sakarā. No publiski dzirdētā nākas secināt, ka tās diemžēl nav ekonomiskās tēmas. Nav dzirdēts, ka kāds Latvijas politiķis būtu satraucies par iespējamo eksporta apjomu kritumu uz Lielbritāniju pēc tās izstāšanās. Šķiet, ka vienīgais, kas Latvijas politiķiem ir rūpējis, lai no Latvijas aizbraukušie pilsoņi arī pēc Brexit varētu palikt Lielbritānijā. Taču, kāds no tā labums Latvijā dzīvojošajiem, ja neskaita varbūt kādus naudas pārvedumus dzimtenes virzienā? Tajā pašā laikā Latvija ir viena no ļoti nedaudzajām ES valstīm, kas ir atteikusies pretendēt, piemēram, uz Eiropas Zāļu aģentūras vai Eiropas Banku iestādes pārvilināšanu no Lielbritānijas pie sevis. Konkurence uz šādu starptautisku institūciju piesaisti ir liela, jo tās ir simtiem labi apmaksātu darbavietu. Latvijā nav bāzēta neviena šāda līmeņa starptautiska institūcija, un mūsu politiķiem acīmredzot šķiet, ka to arī nevajag. Te pat nav runa par mūsu valsts izmēru, daudz mazākajā Luksemburgā atrodas jau vairākas starptautiskas institūcijas, Kipra un Malta uz tādām vismaz pretendē, bet ko vēlas Latvija? Kad Latvijas politiķi iestāsies par savas valsts un tajā dzīvojošo un strādājošo iedzīvotāju interešu lobēšanu?
