Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera plaši kritizētā runa tomēr atnesa arī dažus jaunus un aktualizēja dažus vecus tematus. Tostarp Junkera pieminētā Eiropas Savienības pilsoņu nevienlīdzība, ražotājiem pametot Austrumeiropas valstīm otrās šķiras produktus. Junkers vizualizēja savu stāstījumu, piesaucos dažādas ēdmaņas. Ja esam tas, ko ēdam, tad sanāk, ka otrās šķiras produktus ēdošie Eiropas Savienības pilsoņi kļūst par otrās šķiras pilsoņiem, vai ne tā? Lai gan par jaunajām dalībvalstīm Baltijas valstis vai Čehiju un Slovākiju dēvēt pēc 13 statusā pavadītiem gadiem ir kļuvis samērā nepieklājīgi, mums joprojām cenšas uzspiest piedalīšanos jaunuļu «iesvētībās». Tikpat labi par jaunajām dalībvalstīm varētu saukt arī deviņus gadus agrāk uzņemto Zviedriju vai Austriju. Velkot zināmas paralēles, jauno dalībvalstu birkas karināšana ir kā nepilsoņu pasu dalīšanas turpināšana Latvijā ilgus gadus pēc PSRS gala. Statuss ir mainījies, bet «pavadošie netikumi» nezūd.
Eiropas Austrumu plauša, kā mūsu «bloku» nodēvēja Junkers, spiesta absorbēt rietumnieku «sveicienus» no īpaši mums paredzētajām ražošanas līnijām. Sociālajos tīklos vairākkārt ir klejojušas bildes ar viena zīmola produkciju, kas gatavota vecās Eirops valstīm un jaunākajām māsām mūsu galā. Kā pagājušajā nedēļa rakstīja The Guardian, pārtikas un dzērienu kompānijas gadiem ilgi ir krāpušās, maldinot Austrumeiropas pircējus, jo pārdevušas pazīstamu zīmolu produktu švakākas versijas. Lieliski, ka beidzot par to bez smīna runā arī «tajā pusē», tomēr lietot pagātnes formu gan ir nevietā un pāragri. Nejaukie rietumnieki, kas izmanto mūsu vēl neizdzisušo spīdumu acīs pēc jebkura importa štrunta? Jā, bet arī paši neesam labāki. Nesen apmeklēju pašmāju ražotni, kas arī gatavo produkciju divās līnijās – augstas kvalitātes produkciju eksportam, bet vietējam tirgum produkti top, izmantojot lētākas izejvielas, lai gan nosaukums ir viens.
Iedibināto kārtību nevar salauzt vien ar kaismīgu runu. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs apņēmies rosināt izmaiņas Eiropas Savienības normatīvajos dokumentos, kas aizliegtu ražot viena zīmola pārtikas produktus ar atšķirīgu sastāvu. Dūklavs uzdevis pētīt, vai šāda prakse tiešām pastāv. To, ka pastāv, apliecina citās valstīs jau līdz šim izpētītais. ES tieslietu un patērētāju līdztiesības komisāre čehiete Vera Jourova solījusi apturēt negodprātīgo praksi un neuzķerties uz uzņēmumu taisnošanos, ka, piemēram, par 40% mazāk zemeņu slovēņiem nosūtītajā jogurtā, salīdzinot ar Austrijas tirgum domāto, ir patērētāju gaumes izpētes rezultāts. Muļķības! Komisāre apņēmusies publiski aicināt neiegādāties to zīmolu preces, kuru ražotāji nebeigs ilgstošo diskrimināciju. Iepriekš šis jautājums ticis izsmiets kā nebūtisks, tomēr Junkers to ir izbīdījis priekšplānā. Tas ir labi, jo tas reizē aktualizē arī jautājumu par pārtikas kvalitāti kopumā. Ir svarīgi, lai uz picas būtu vienlīdz daudz desas šķēļu kā Rietumeiropā, tā Austrumeiropā, tomēr tikpat svarīgi ir tas, lai desa būtu kvalitatīva. Ir sacelta brēka ap pārtiku, apģērbiem vai sadzīves ķīmiju, tomēr nevajag aizmirst arī citas jomas, kurās esam pasludināti par Eiropas «lēto galu» vai paši ražojam «lētā gala» produkciju.
