Redakcijas komentārs: Man pienākas

2018. gada 08. marts plkst. 8:00
Autors: Raivis Bahšteins - DB galvenās redaktores vietnieks
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Darbinieki Latvijā strādājot pavada ievērojami lielāku daļu dzīves nekā vācieši, dāņi, norvēģi un nodarbinātie no vēl trijiem desmitiem valstu, tādu ainu rāda OECD pētījums. «Sliņķu» topa uzvarētāji vācieši darbā pavada divas trešdaļas no tā laika, ko algas pelnīšanai atvēl «čaklie» latvieši.

Nosacīti vēl čaklāki no pētījumā ietvertajām zemēm ir tikai Krievijā, Polijā, Meksikā un vēl pāris tālās zemēs strādājošie. Nosacīti, jo darba rezultāts reizē ir un nav atkarīgs no ieguldītā laika. Nesen kāds reģionu uzņēmējs man stāstīja par veidu, kā «apmaksātā bezdarbība» tiek apkarota viņa uzņēmumā. Domāšanas maiņa nenotiek vienā dienā, un tas apgrūtina progresīvu izmaiņu iedzīvināšanu ikvienā jomā. Tomēr gadu pēc gada, «mācoties strādāt», pamazām darbinieki mainījuši pieeju profesionālajiem pienākumiem. Pašlaik kompānijā darbojas motivēts kolektīvs, par labāko dzinuli kalpo paša paveiktais, paša sasniegtie rezultāti. Laužot veco kārtību, ar katru gadu viena darbinieka veikums padarītā darba apjoma ziņā minētajā uzņēmumā līdz šim spējis uzlaboties par 10–15 procentiem.

«Uz papīra» strādājam čaklāk, bet produktivitātes rādītāji ir proporcionāli pretēji.

Astoņu stundu darba dienas rāmim faktiski nav tiešas ietekmes uz sasniegtajiem rezultātiem. Trula atsēdēšana jebkādos amatos jebkādās iestādēs degradē darbinieku. Un pretēji – uz izaugsmi un attīstību vērsta attieksme, pildot ikvienu darbu, palīdz ja ne pelnīt labāk, tad vismaz justies labāk. Censties ir veselīgi. Domāju, gandrīz katrā tradicionālā birojā ir kvernošu kolēģu tipāži, kas bojā darba dzīvi gan sev, gan citiem. Viņi skaita stundas, rēķina atalgojumu, atsaucas uz darba līguma punktiem, ja darba devējs prasa elastīgāku pieeju ārpus juridiski noformulētā «rāmja». Jā, pēc stundu skaita viņi varbūt patiešām strādā visai daudz. Tomēr mūsdienās, kad arvien lielāku lomu ieņem attālinātais darbs ar visām tā priekšrocībām, strauji mainās izteiksme par darbā kvalitatīvi pavadītu laiku. Galvenais ir rezultāts, nevis darbā pavadītais laiks. Tas skar visus uzņēmumus, bet jo sevišķi valsts pārvaldē nodarbinātos. Kabineta deldētāji nav čaklāki strādnieki par citiem. Un to pierāda acīmredzamais paradokss – «uz papīra» strādājam čaklāk, bet produktivitātes rādītāji ir proporcionāli pretēji. Atgriežoties pie sarunas ar uzņēmēju, viņš šo ačgārnību skaidro ar padomju laika mantojumu, kad darba kultūra bija atšķirīga. No turienes arī atceļojis lipīgais vīruss uzskatīt, ka alga pienākas par to vien, ka esi ieradies darbā. Atkāpjoties no šiem aspektiem, jāatzīst, ka iemesls alkām pavadīt darbā ilgāku laiku var būt arī daudz prozaiskāks – iespējams, to mudina nepieciešamība nopelnīt vairāk. Tomēr te veidojas otrs paradokss – valstīs, kurās ļaudis strādā ievērojami mazāk, viņi tomēr nopelna ievērojami vairāk. Latvijas darba tirgus pašlaik ir situācijā, kad palielinās spiediens maksāt arvien lielākas algas par to pašu darba apjomu. Algas pielikums pats par sevi neuzlabo ne «čakluma» rādītājus pārāk garu darba stundu izteiksmē, ne produktivitātes līmeņa izkustēšanos virzienā uz augšu.

Strādājam daudz, bet labuma maz

Dalies ar šo rakstu