Redakcijas komentārs: Skopais maksā divreiz arī politikā

2017. gada 06. decembris plkst. 7:23
Autors: Didzis Meļķis - DB starptautisko ziņu redaktors
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Rakstot par ES fiskālās politikas aktualitātēm, kas jau pēc pāris gadiem ietekmēs mūsu dzīvi arī Latvijā (DB 05.12.), manī raisījās pretējas izjūtas. No vienas puses, ir optimisms, ka, gudri reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, dzīve tiešām var kļūt cerīgāka un labāka. Visa veida ģeopolitiskās, etniskās un sociālekonomiskās fobijas un frustrācijas var arī saprātīgi analizēt, apzināt reālās problēmas un radīt sakacinātajam elektorātam mierinošas un skaidri komunicējamas politiskās iniciatīvas. Piemēram, «imigranti atņem mums darba vietas» argumentu var neitralizēt ar kvalitatīvu arodapmācību un mūžizglītību.

Gudra fiskālā politika nozīmē fokusētu, pragmatisku un reizē arī patiesi empātisku sociālo politiku un attiecīgus ES un pašmāju budžeta tēriņus. Šāda politika ir ne vien iespējama, bet arī neizbēgami nepieciešama, jo «alternatīvas» ir apokaliptiski scenāriji līdz pat Eiropas lielā sasnieguma – vienotā tirgus – sabrukumam un pašas ES fragmentācijai, ja vienotā tirgus labumi un ES politikas iespējas netiks pilnvērtīgi komunicētas un izmantotas tālāk līdz pat tantei Bauskā.

Gudra jeb šai gadījumā piemērotāk būtu teikt – vieda - politika ir nevis tradicionālā tirgus un sociālo iztrūkumu kompensēšana, nomētājot problēmu ar naudu, bet gan motivējošu, iesaistošu atbalsta instrumentu radīšana. Turklāt valdība un publiskais sektors ir aizvien mazāk kompetents noteikt, kas tieši šie instrumenti ir. Tāpēc inovācijas ekonomikā, arī sociālekonomiskās nelīdzsvarotības izlīdzināšanas konkrētie veidi lielā mērā ir jāatstāj pašu cietušo jeb to interešu grupu un iesaistīto industriju ziņā. Tiesa, jānotiek tam ir ar ļoti modru, empātisku un politiskā atbalsta instrumentu radīšanā un pielāgošanā elastīgu publiskā sektora klātbūtni.

Lūk, un par politikas veidotāju empātiju domājot, man jau raisījās arī optimismam pretējas izjūtas jeb šo pārdomu otra puse. Kopenhāgenas Biznesa skolas profesoram Manuelem Čiti es ieminējos, ka globalizācijas seku amortizēšanai Latvijas darba tirgū mūsu ierēdņiem acīmredzami lētāk un ērtāk ir lietot struktūrfondu naudu, nevis Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (EGF), kas prasa 40% līdzfinansējumu. Profesora arguments bija lakonisks: «Līdzfinansējuma iemesls ir attiecīgās valsts kā šā projekta līdzīpašnieka motivācija.» Jeb – bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Jeb – liec savu maku tur, kur ir tava mute. Jeb – neticiet bezmaksas lietām, tādu nav.

Tāpēc, par spīti visiem it kā racionālajiem argumentiem, kāpēc Latvija nepiedalās EGF tā pašreizējā formā (un nav jau arī dzirdēts par aktīviem centieniem fonda reformēšanā un uzlabošanā nākamajam plānošanas periodam), man tomēr ir bažas, ka Latvijas «lētais» risinājums iznākumā izmaksās gan finansiāli, gan sociāli un psiholoģiski daudz dārgāk. Proti, mūsu darba tirgus pielāgošanās instrumenti būs sliktāk kalibrēti, neapmierinot ne apmācāmos, ne darbadevējus, un valsts tēls turpinās asociēties ar muļļāšanos, nevis ar gudrību un gādību, lai gan varēja taču būt pretēji.

Dalies ar šo rakstu