Šā gada deviņos mēnešos mobilo sakaru operators Bite Latvija tīkla infrastruktūras attīstībā un klientu mobilo sakaru lietošanas pieredzes uzlabošanā reģionps investēja astoņus miljonus eiro, informēja Bite Latvija vadītājs Kaspars Buls.

Kurzemes reģionā investēti 2,8 miljoni eiro, Vidzemes - 1,79 miljoni eiro, Zemgalē - 1,9 miljoni eiro, bet Latgalē - 1,5 miljoni eiro.

Buls sacīja, ka 2018.gada sākumā Bite Latvija tīklā ik dienu patērēti 100 terabaiti interneta, bet patlaban tie ir jau 180 terabaiti dienā. Tostarp Kurzemē interneta patēriņš kopš šā gada janvāra ir palielinājies par 49%, Zemgalē - 43%, Latgalē - 39%, bet Vidzemē interneta patēriņš deviņos mēnešos pieaudzis par 33%.

Vienlaikus mobilajos telefonos interneta apjoms Zemgalē vidēji veido 6,49 gigabaitus uz vienu lietotāju mēnesī, Vidzemē - 6,4 gigabaiti, Kurzemē - Kurzemē 5,6 gigabaitus, bet Latgalē 5,3 gigabaitus uz vienu lietotāju mēnesī.

Izvērtējot saasināto situāciju pārtikas sektorā un pieaugošās mazumtirdzniecības cenas, Konkurences padome (KP) 2023.gada pavasarī uzsāka tirgus uzraudzību olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu tirgū.

Pētījums par piena produktu grupu neatklāj tirgotāju aizliegtas vienošanās par cenu vai Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma (NTPAL) pārkāpumus mazumtirgotāju un piegādātāju sadarbībā. Vienlaikus dažādu piena produktu (siera, skābā krējuma) ražošanas un tirdzniecības posmos cenu pārnesē konstatētas nepilnības - cenu izmaiņas notikušas novēloti vai neproporcionāli. Lai uzlabotu situāciju nozarē, KP sniedza priekšlikumus tostarp atbildīgajām nozares institūcijām.

Pētījums aptver laika periodu no 2021.gada janvāra līdz 2023.gada maijam. KP vērtēja piegādātāju un mazumtirgotāju sadarbību, kā arī vērtēja cenu izmaiņu korelāciju piegādes ķēdes posmos un mazumtirdzniecības cenu mainību. Kopā tika pieprasīti dati no 28 mazumtirgotājiem un 40 ražotājiem/piegādātājiem no Latvijas un ārpus Latvijas, piemēram, no Baltijas valstīm, Vācijas, Itālijas. Kopā izanalizēti vairāk nekā 100 000 pirmajā kārtā iegūtie dati un vairāk nekā 70 000 otrajā kārtā iegūtie dati.

Šobrīd sporta tehnoloģiju jaunuzņēmumam "Hackmotion" ir aptuveni 600 unikālo lietotāju vairāk nekā 45 valstīs

Pērn uzņēmums sasniedza 170 tūkstošu eiro apgrozījumu un līdzšinējās aplēses liecina, ka šī gada apgrozījums būs nepilni 300 tūkstoši eiro. Starp šī gada lielākajiem sasniegumiem minama tik tikko noritējusī "Black Friday" kampaņa, kas esot bijusi kārtu labāka nekā pērn un vienā nedēļas nogalē ienesa trīs mēnešu apgrozījumu.

"Esam atpazīstamāki savā nišā, ir audzis klientu skaits, uzņēmumā labāk darbojas atstrādāti procesi un darba dalīšana," vērtē Jānis Linde, SIA "Hackmotion" līdzdibinātājs. Otrs uzņēmuma līdzdibinātājs Atis Hermanis piebilst, ka ir sajūta, ka uzņēmums aizvien labāk saprot tirgus nianses, kas ļauj nedaudz labāk izprast, kāpēc katrs konkurents dara to, ko dara, un pie kā tas noved. "Šobrīd norisinās darbs, lai izmantotu šīs zināšanas un spertu nākamos soļus savas tirgus nišas paplašināšanai," viņš atklāj. Nākamgad plānots laist tirgū jaunu produktu plašākam tirgum.

Aizvadītajā gadā visās Baltijas valstu galvaspilsētās mājokļi ir kļuvuši pieejamāki, liecina Swedbank Baltijas Mājokļu pieejamības indeksa dati. Vispieejamākās dzīvesvietas 2018. gadā Baltijas valstīs bijušas Rīgā, kam sekojusi Tallina un Viļņa.

Līdz ar ienākumu pieaugumu un mājokļu pieejamības uzlabošanos pērn par 2 procentpunktiem audzis to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri vēlas tuvākajos divos gados iegādāties jaunu mitekli.

Lai gan visās Baltijas valstīs pērnais gads iezīmējis kāpumu mājokļu pieejamībā, Rīgā tas noticis visstraujāk. «Pieejamības uzlabojumu Rīgā pērn noteica vidējās neto algas izaugsme, kas pārsniedza vidējās dzīvokļu darījuma cenas kāpumu. Savu artavu deva arī neliels kredītu procentu likmju samazinājums. Dzīvokļu cenu kāpums bija mērens, vidējai cenai augot visos lielākajos segmentos. To noteica augošās būvniecības izmaksas jauniem dzīvokļiem, kā arī stabilais pieprasījums. Aktivitāte dzīvokļu tirgū pērn bija praktiski nemainīga, salīdzinot ar gadu iepriekš,» skaidro Swedbank ekonomiste Linda Vildava.

Pēdējo divu gadu laikā, kopš pasauli pāršalca pandēmija, darba tirgus ir piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Tās ir tieši skārušas ne tikai atalgojuma griestus, iedzīvotāju labklājības līmeni un pieprasījumu pēc darba spēka konkrētās profesijās, bet arī vidi, kurā norit darba procesi.

Vēl salīdzinoši nesen attālinātais darbs bija apzīmējums, ko varēja novērot vien atsevišķās digitālo pakalpojumu nozarēs kā finanšu vai IT sektorā. Tāpat nereti valdīja arī vispārpieņemts uzskats, ka biroja telpas, to iekārtojums un atrašanās vieta ir izšķiroši svarīgi nosacījumi produktivitātei, iekšējās kultūras iedzīvināšanai un uzvarai cīņā par talantiem, taču, neskatoties uz to, šobrīd attālinātais darbs ir kļuvis par ikdienas realitāti jau vairāk nekā piektajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kuri savus tiešos pienākumus lielākoties veic, atrodoties mājās vai citā darba apstākļiem atbilstošā vietā.

Tomēr, ja vēl 2020. gadā tas šķita kā īslaicīgs pagaidu risinājums savstarpējo kontaktu samazināšanai, tad šodien jau ir kļuvis diezgan skaidrs, ka attālinātais darbs ir pavisam reāla mūsu sabiedrības nākotne lielā daļā nozaru, ar ko saskarsimies arī turpmāk, kad pandēmijas izraisītā ārkārtas situācija, jācer, būs norimusi pavisam.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Lai gan Covid-19 ierobežojumu dēļ jau vairākus mēnešus slēgti visi veikali, kuru produkcija neiekļaujas pirmās nepieciešamības preču sarakstā, tirgotāji aizvien nav sagaidījuši valsts atbalstu nomas maksai.

Ņemot vērā, ka nomas ieņēmumi ir sarukuši par 57%, bet apmeklētāju skaits tirdzniecības centros – par 75%, jau tuvākajā laikā ir paredzams maksātnespējas vilnis, kas sagraus tirdzniecības nozari un iedragās Latvijas investīciju vidi ilgtermiņā.

Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse (NĪAA) uzskata, ka Finanšu ministrijai un Ekonomikas ministrijai ir nekavējoties jāpieņem lēmums par atbalstu nomas maksai. Risinājumu neesamības gadījumā Latvija saskarsies arī ar tiesvedības riskiem pret valsti.

NĪAA norāda, ka, piemēram, Lietuvā valdība nodrošina nomas maksas kompensācijas, Igaunijā tiek ļauts tirdzniecības centriem strādāt, savukārt Latvijā valdība ne maksā kompensācijas, ne ļauj tirdzniecības centriem strādāt.

Līdz 5.aprīlim Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir izmaksājis dīkstāves pabalstus 1048 uzņēmumu 5516 darbiniekiem kopumā 1 327 354 eiro apmērā, bet nodokļu samaksas termiņa pagarinājumu saņēmuši 949 uzņēmumi, informēja VID.

Šajā laikā atbalsts atteikts 424 uzņēmumiem, kas nav atbilduši Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem.

Savukārt nodokļu samaksas termiņa pagarinājumu līdz 5.aprīlim saņēmuši 949 uzņēmumi par kopējo summu 14 336 650 eiro apmērā. 26% no šiem uzņēmumiem pārstāv vairum un mazumtirdzniecību, kā arī auto un motociklu remonta nozari, 19% - izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumus, 11% - apstrādes rūpniecību.

VID sniedz atbalstu plašākam Covid-19 krīzes skarto uzņēmumu lokam 

Valsts ieņēmumu dienests (VID) sniedz atbalstu plašākam Covid-19 krīzes skarto uzņēmumu lokam....

Pirmajās dienās, kopš uzņēmumi var pieteikt savu darbiniekus dīkstāves pabalstam, līdz 2.aprīlim, vidējais izmaksātā pabalsta apmērs vienam cilvēkam bija 251 eiro. Maksimālo pabalsta apmēru, 700 eiro, bija saņēmuši 62 darba ņēmēji; 1692 darba ņēmējiem izmaksātais pabalsts nepārsniedza minimālo algu jeb 430 eiro, bet 25 cilvēki saņēmuši pabalstu, kas mazāks par 20 eiro.

Pirmajās atbalsta sniegšanas dienās, līdz 2.aprīlim, visvairāk iesniegumu, 21%, saņemts no izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem, 17% no vairum un mazumtirgotājiem, kā arī auto un motociklu remonta nozares, bet 12% no mākslas, izklaides un atpūtas nozares uzņēmumiem. Savukārt, analizējot atbalstīto darbinieku skaitu, 37% no darbiniekiem, kuriem ir lūgts pabalsts, pārstāv izmitināšanas un ēdināšanas nozari, 12% - vairum un mazumtirdzniecību, 10% - mākslas, izklaides un atpūtas uzņēmumus.

Valdība ir lēmusi, ka atbalsta pasākumus var saņemt tie nodokļu maksātāji, kuri līdz šim ir bijušu godprātīgi un atbildīgi saistību izpildē pret valsti. Tādēļ, izvērtējot saņemtos uzņēmumu iesniegumus par dīkstāves pabalsta izmaksu, VID ir stingri jāievēro Ministru kabineta noteikumi Nr.165, kuros ir noteikta arī virkne kritēriju, kad VID nevar piešķirt dīkstāves pabalstus.

Līdz šim galvenie iemesli, kādēļ VID uzņēmumiem atteicis dīkstāves pabalstu izmaksu darbiniekiem, ir šādi - nepietiekams apgrozījuma samazinājums, nav iesniegtas visas deklarācijas, uzņēmumam ir nodokļu parāds, kuram nav izveidots nomaksas grafiks, vai aprēķinātie nodokļi ir bijuši mazāki par 200 eiro.

Darbinieki, kas cerējuši saņemt dīkstāves pabalstu, bet tas nav noticis, nereti vēršas ar jautājumiem pie VID. Tādējādi diemžēl konstatētas arī situācijas, kad darbinieks pabalstu nevar saņemt darba devēja pretlikumīgas rīcības dēļ. Tā, piemēram, atklāti gadījumi, kad darbiniekam alga pilnībā vai daļēji maksāta aploksnē, vai darba devējs darbinieku fiktīvi reģistrējis kā valdes locekli, par to pat neinformējot, norādīja VID.

Vispirms vārds un pēc tam biznesa ideja, ko šajā vārdā ietērpt. Tāds ir zīmola pARTapis idejas autores Kristīnes Kalējas stāsts.

Viņa atminas, ka pati ideja par vārdu pārtapis un to, kāda izskatīsies zīmola vizuālā identitāte, prātā ienākusi jau pirms aptuveni pieciem gadiem. Tolaik gan viņai nebija ne jausmas, kas slēpsies zem tā. Reālākas aprises zīmols ieņēma pagājušajā rudenī, kad Kristīne sāka plašākam pulkam piedāvāt pašas darinātus apģērbus, kas radīti no jau esošiem apģērbiem, kas ir kvalitatīvi, bet dažādu iemeslu dēļ vairs netiek valkāti un kam šādi tiek iedota otrā dzīve.

Atgriežas pie sirdslietas

Kristīnei radošās izpausmes nav svešas, viņa jau vairāk nekā desmit gadus veido oriģinālas, personalizētas dāvanas un pašā krīzes uzplaukumā atvēra arī mākslas salonu Ādažos. Pirms trim gadiem viņa ar domubiedriem-radiniekiem savā dzimtajā pusē Jaunjelgavā nodibināja biedrību RADI Jaunjelgavā un tās paspārnē organizējusi dažādas radošās darbnīcas, kurās cilvēkiem mācīts dzīvot zaļāk, pielietot savā ikdienā zero waste (bezatkritumu) principu. «Pagājušajā gadā īstenojām arī Eiropas projektu, kura laikā apmācījām 500 cilvēkus. Tas bija tāds neprātīgs mērķis, taču to paveicām un visi kopā dažādās meistarklasēs pārstrādājām dažādus materiālus – sākot no pudelēm, platēm un beidzot ar tekstilu. Neviļus sāku savam priekam veidot arī apģērbu – salieku kopā dažādus apģērbu, auduma gabalus un izveidoju jaunu fasonu. No sākuma šuvu sev, bet draudzene ieteica piedāvāt to arī citiem. Pirmo reizi plašākam pulkam savus darinātos apģērbus izrādīju Rīgas svētku laikā Esplanādē un biju priecīga, ka cilvēkiem patīk un ažiotāža bija diezgan liela. Tad es vaigā ieraudzīju savu īsto pircēju,» atminas Kristīne.

Ar "ZenBook Duo" klēpjdatoru "Asus" padara divu ekrānu ierīces pieejamākas plašākam lietotāju lokam.

Nebija pagājis pat pusgads kopš "Asus" izrādīja intriģējošo divu ekrānu klēpjdatoru "ZenBook Pro Duo", kad pa tā iemīto taciņu pie patērētājiem devās "vieglākā" versija "ZenBook Duo". Tas bija sagaidāms un loģisks solis, jo aptuveni 3000 eiro cenas dēļ sākotnējais modelis ir pa kabatai vien nelielam pircēju lokam. "Duo" reti izmantoto divu ekrānu risinājumu padara pieejamu vairāk lietotājiem, nelaupot īpaši daudz no oriģinālās ieceres.

Dizains

(Raksta autora vērtējums: 7 punkti no 10)

"ZenBook Pro Duo" aptaustījušajiem "Duo" vairs neizsauks tādu sajūsmu, kā "pirmatklājējiem". Abi ir ļoti līdzīgi, tomēr šādas tādas atšķirības "lec acīs". Pirmā no tām ir izmērs. "Duo" ir kompaktāks un vieglāks. Ja "Pro" modelim galvenais ekrāns ir 15 collas un sekundārais 14, tad "mazākais brālis" apveltīts ar 14 collu galveno un 12,6 collu sekundāro ekrānu virs tastatūras. Tas arī ir vienīgais skārienjutīgais šajā modelī.

Lai attīstītu 5G risinājumus industrijām un nodrošinātu klientiem kvalitatīvus pakalpojumus pieaugošā mobilo datu pārraides patēriņa apstākļos, tuvākajos gados LMT plāno būtiski paplašināt un attīstīt 5G tīklu, kā arī slēgt morāli un tehniski novecojušo 3G tehnoloģiju.

3G tehnoloģiju LMT iecerējis slēgt pakāpeniski līdz 2025. gadam paralēli klientu – 3G lietotāju – pārejai uz 4G un 5G tīkliem.

Šobrīd līdzās jaunākās paaudzes 4G un 5G datu pārraides tehnoloģijām LMT uztur arī novecojušo 3G tehnoloģiju, ko klienti izmantot arvien retāk. Ņemot vērā, ka 4G un 5G spēj pārraidīt ievērojami vairāk datu, nodrošināt augstāku pakalpojumu kvalitāti un daudz efektīvāk izmantot frekvenču resursus, LMT pieņēmis lēmumu slēgt 3G tehnoloģiju, lai atbrīvotu frekvences jaunajam augstas veiktspējas 5G tīklam un paplašinātu 4G tīklu.

Šāds tehnoloģiju nomaiņas process notiek visā pasaulē, un jau teju 150 mobilo sakaru operatoru slēguši vai tuvākajos gados plāno slēgt 3G tehnoloģiju.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) sniedz atbalstu plašākam Covid-19 krīzes skarto uzņēmumu lokam.

Lai VID varētu nodrošināt dīkstāves pabalstu darbiniekiem un nodokļu samaksas atlikšanu vai sadalīšanu termiņos plašākam krīzes skarto darba devēju lokam, ir papildināti 2020.gada 26.marta Ministru kabineta noteikumi Nr. 165 "Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem".

Grozījumi ļauj sniegt atbalstu arī jaunākiem uzņēmumiem, kā arī palielina pieļaujamo nodokļu parāda apmēru.

Tā, sākot no šā gada 4.aprīļa, atbalstu var saņemt arī tie uzņēmumi, kas reģistrējušies pēc 2019.gada 1.marta. Krīzes skartajiem darba devējiem, kuri dibināti laika posmā no 2019.gada 1.marta līdz 2019.gada 31.decembrim, ieņēmumu no saimnieciskās darbības samazinājumu 2020 gada martā vai aprīlī aprēķina, salīdzinot ar vidējiem ieņēmumiem no saimnieciskas darbības par nostrādātajiem mēnešiem. Vecākiem uzņēmumiem šis samazinājums tiek aprēķināts attiecībā pret pērnā gada martu vai aprīli.

Latvijas ekonomikā kritums šogad varētu arī pārsniegt 10%, taču sekas no šāda iekšzemes kopprodukta (IKP) krituma būs pilnīgi atšķirīgas nekā iepriekšējā ekonomikas krīzē, otrdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Viņš uzsvēra, ka šobrīd nenoteiktība ir ļoti augsta, tāpēc nav iespējams precīzi prognozēt ekonomikas sabremzēšanās apmēru.

"Runāt par ļoti konkrētiem cipariem ir krietni pāragri, jo mēs nezinām, kad un kā vīrusa izplatība beigsies. (..) Nenoteiktība ir ļoti augsta. Pašreizējā brīdī stāsts vairāk ir par to, vai šogad sabremzēšanās būs viencipara skaitlis, vai ieslīdēs teritorijā virs mīnus 10%," pauda Kazāks.

Vienlaikus Latvijas Bankas prezidents uzsvēra - pat, ja šoreiz kritums ekonomikā būs dziļāks nekā 10%, tas būs nevis uzņēmumu bankrotu, strauja bezdarba kāpuma un milzīgas emigrācijas dēļ, kā tas bija iepriekšējā reizē, bet gan saistībā ar "ekonomikas uzlikšanu uz pauzes".

Industra Bank piešķīrusi ilgtermiņa finansējumu 400 000 eiro apmērā špakteļmasu, līmju un citu celtniecības materiālu ražotājam SIA Sabīne-E, kas ļaus uzņēmumam pārcelties uz ievērojami plašākām ražošanas telpām Rankas ielā un palielināt ražošanas apjomus.

SIA Sabīne-E ir vietējais Latvijas uzņēmums, kas ražo špakteļmasas, līmes, gruntis, hidroizolācijas materiālus, kā arī maisījumus koka balsināšanai ar tirdzniecības zīmi “ELVI”.

“Ar kredīta līdzekļiem mums būs iespēja turpmāk attīstīties jau jaunā līmenī un vēl straujāk paplašināt ražošanas apjomus un pārdošanas ģeogrāfiju,” teic SIA “Sabīne-E” valdes loceklis Omars Allahverdijevs.

Uzņēmuma ražotā produkcija ir iegādājama visos lielākajos Latvijas celtniecības preču veikalos – DEPO, Kurši, K Senukai, Krūza, Mājai un dārzam un citos. Sabīne-E piegādā savus ražotos materiālus dažādiem remontdarbu veicējiem un mēbeļu ražotājiem Eiropas valstīs, tās klientu vidū ir arī IKEA mēbeļu ražotne.

Signet Bank jau četrus gadus intensīvi nodarbojas ar alternatīva finansējuma piesaistīšanas risinājumu attīstīšanu, izmantojot obligāciju un akciju emisijas, ko piedāvā kapitāla tirgus.

Visa 2023. gada garumā Dienas Bizness sadarbībā ar Signet Bank stāstīs Latvijas uzņēmēju veiksmes stāstus, attīstot ilgtspējīgu uzņēmējdarbību un veicinot Latvijas ekonomikas attīstību.

“Mēs gribam veicināt Latvijas uzņēmumu straujāku izaugsmi un pieeju plašākām finansējuma iespējām. Kapitāla tirgus nodrošina iespējas gan uzņēmējiem straujāk audzēt savu biznesa vērtību, gan investoriem gūt lielāku atdevi no sava kapitāla,” uzsākot sarunu ar Dienas Biznesu, saka Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Signet Bank nav ļoti pazīstama tirgū. Vai varat pastāstīt, ar ko banka atšķiras no citām Latvijā strādājošām bankām?

Droši vien galvenā atšķirība ir mūsu fokuss nevis uz tradicionālajiem bankas produktiem, bet uz individuālu risinājumu meklēšanu katram klientam. Mūsu fokuss ir uzņēmējs. Daudziem no tiem ir nepieciešams finansējums savu plānu attīstībai – un mēs spējam piedāvāt ne tikai klasiskus bankas kredītus, bet arī alternatīvus finansējuma veidus – akciju un obligāciju emisijas, privāto akcionāru piesaistīšanu, mezanīna finansējumu vai riska kapitāla piesaistīšanu. Citiem uzņēmējiem ir brīvs kapitāls, ko tie vēlas investēt, lai gūtu ienākumus, – šeit mēs piedāvājam gan investīcijas starptautiskajos kapitāla tirgos, gan arī dalību vietējo uzņēmumu finansēšanas produktos – pamatā obligāciju un akciju emisijās. Mēs savedam kopā uzņēmējus, kam ir nepieciešams finansējums, ar uzņēmējiem, kuriem ir brīvs investējamais kapitāls. Un darām to efektīvi, rūpīgi strukturējot darījumus un pārvaldot riskus.

Nekustamā īpašuma kvadrātmetra cena svārstās no 400 eiro līdz trīs un vairāk tūkstošiem eiro. Kā rodas tāda cenu starpība? Vai tā ir atkarīga tikai no vietas, kur atrodas īpašums? Eksperti atzīst, ka vietas prestižam ir nozīme, taču noteiktā vietā papildu izdevumi var būt dažādu iemeslu dēļ.

Uzsākot mājas celtniecību, būvniekam sākotnēji jādefinē, kas būs tās potenciālais pircējs un kāda ir viņa pirktspēja. No tā būs atkarīga būvniecības vietas, projekta un materiālu izvēle, tehniskie un apdares risinājumi un citas nianses, kas veido nekustamā īpašuma materiālo vērtību. Mēs saprotam, ka katrai pircēju grupai ir savas vēlmes un finansiālās iespējas. Piemēram, Alberta ielā nekustamo īpašumu izvēlas turīgi ļaudis ar īpašām prasībām, tādēļ dzīvokļi tur ir lielāki, un apdares materiāli dārgāki. Savukārt guļamrajonos pircēji visbiežāk ir jaunas ģimenes, kurām, uzsākot kopdzīvi, nepieciešams ekonomisks mājoklis.

Lūk, piemērs - Purvciemā, Ieriķu ielā 18, plānojam būvēt jaunu māju, kurā dzīvokļa cena būs aptuveni 2000 eiro par m2. Bet projektā Jūrmalā, Rīgas ielā 51, tas maksās 2800 eiro par m2. Abas mājas būs kvalitatīvas, ar visiem nepieciešamajiem sertifikātiem, taču būvniecības izmaksas abos projektos ir pilnīgi atšķirīgas. Viss atkarīgs no iecerētā mērķa. Māju var uzbūvēt dārgāk vai lētāk, un abos gadījumos to ir iespējams paveikt kvalitatīvi. Vienā projektā tiek uzstādīti panorāmas un trīskārši stikla pakešu logi, bet citā - standarta, jo tur siltuma zudumi ir ievērojami mazāki un pietiek ar divkāršiem pakešu logiem. Jūrmalā ierīkojam atsevišķu gāzes apkures katlu, bet Purvciemā māju pieslēdzam pilsētas komunikācijām.

Rekordlielā cenu kāpuma dēļ elektrības tirgotāji, kuri agrāk noslēguši ilgtermiņa līgumus ar klientiem, bieži vien ir spiesti pārdot elektroenerģiju, ciešot zaudējumus, un uzņēmums "Latvenergo" prognozē, ka tuvākajos mēnešos iespējami bankrotus, piektdien vēsta portāls "lsm.lv".

Arī "Latvenergo" vēršas pie dažiem klientiem ar lūgumu izprast situāciju un maksāt vairāk, nekā teikts līgumā.

Kā norāda portāls, elektroenerģija biržas "Nordpool" Latvijas segmentā sadārdzinājusies rekordlielā apmērā - jau vairāk nekā trīskārt gada laikā, turklāt pieaugums turpinās un sadārdzināšanās skārusi ne tikai gala lietotājus.

Pirmais no tirgus pagājušajā nedēļā aizgāja uzņēmums "Senergo", kura akcionāri ir eksbaņķiera Ernesta Berņa ģimenes locekļi, un kas orientējās galvenokārt uz lielajiem patērētājiem - valsts struktūrām un biznesu, bet pērn palielināja apgrozījumu vairāk nekā četrkārt - līdz 7,2 miljoniem eiro. "Lsm.lv" atgādina, ka pirms nedēļas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) paziņoja, ka šī uzņēmuma klientiem jāizvēlas citi piegādātāji. "Senergo" jau sākuši likvidācijas procesu.

Investīciju fonds A3E Capital dibināts 2012. gadā Maltā, bet tā pamatlicēji ir latvieši, un fonds līdztekus investīcijām jaunattīstības valstīs investē arī Latvijā.

Kādēļ tieši obligācijas, kāds labums no fonda darbības ir investoriem un kāds ir tā ienesīgums, Dienas Bizness jautāja vienam no fonda dibinātājiem Aldim Reimam.

Kā nolēmāt izveidot savu ieguldījumu fondu? Iepriekš esat vadījis banku, tās arī ir investīcijas, ieguldījumi.

Es darbojos finanšu pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus. Pirmos 20 gadus aizvadīju Latvijas banku sektorā. Pats savām rokām izveidoju pašreizējās BluOr Bank priekšteci Baltikums banku un vadīju to 10 gadus līdz 2011. gadam. Tad kopā ar bijušajiem bankas kolēģiem nolēmām izveidot savu investīciju fondu. Galvenā argumentācija bija tāda, ka pat bankas prezidents nav tās īpašnieks, bet ir tikai algots darbinieks, savukārt man bija vēlme izveidot savu biznesu jomā, kuru ļoti labi pārzinu. Banku bizness pēc 2008. gada krīzes kļuva aizvien garlaicīgāks, regulācijas un prasības pieauga. Esmu matemātiķis, beidzu LU Fizikas un matemātikas fakultāti, un tādēļ finanšu tirgi man vienmēr ir likusies ļoti interesanta sfēra. Salīdzinot ar galvenajām banku aktivitātēm, tādām kā, piemēram, klientu piesaiste un kreditēšanas bizness, kas ir zema riska, tomēr garlaicīgs process, investīcijas finanšu tirgos ir daudz aizraujošāka nodarbe. Ideja par fondu mums ar kolēģiem brieda jau ilgstoši, bet pie idejas realizācijas mēs ķērāmies 2011. gadā. Uzskatu, ka finansista karjerā kļūt par investīciju fonda, kaut neliela, īpašnieku noteikti ir solis augšup. Es pats šobrīd esmu profesionāli ļoti apmierināts, jo daru to, kas man patīk, kopā ar kolēģiem, kuri man patīk, un esmu vidē, kas man patīk. Būtiski, ka neesmu ne no viena atkarīgs, un savs fonds ir daudzu finansistu un baņķieru sapnis, ko nereti dzirdu no ārvalstu kolēģiem.

Interesi par sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību Latvijā izrādījuši vismaz četri potenciālie attīstītāji, kuri meklējuši iespēju savus piedāvājumus prezentēt Ekonomikas ministrijai, svētdien ziņoja Latvijas Televīzijas raidījums "De facto".

Līdz ar vēlmi un nepieciešamību samazināt vai pavisam atteikties no dabasgāzes piegādēm no Krievijas visā Eiropā un arī Latvijā intensīvi tiek domāts par alternatīvām un rēķināti izdevīgākie varianti. Viena no iespējām ir sašķidrinātās dabasgāzes piegāde, izmantojot īpašus kuģus un termināļus. Tāds jau agrāk uzbūvēts Klaipēdā. Bet tagad sākušās diskusijas par vēl viena termināļa izbūvi Baltijas reģionā.

Sašķidrinātās gāzes terminālim Klaipēdā pilna jauda ir ap 36 teravatstundām gadā. Tas ir aptuveni tikpat daudz, cik Lietuvas, Latvijas un Igaunijas patēriņš kopā. Tomēr jaudas kļūst nepietiekamas, tiklīdz skatās arī uz Somiju, kas divus gadus ir vienotā tirgū ar Igauniju un Latviju.

Gatavojoties bezpilota transportlīdzekļu izmēģinājumiem Zemgalē, apzināti iespējamie maršruti, kuros Jelgavā un Aizkrauklē varētu veikt izmēģinājuma braucienus, informē Zemgales Plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Ieviņš.

Sadarbībā ar Somijas partneriem, kas testus jau sākuši, Ceļu satiksmes drošības direkciju un pašvaldību pārstāvjiem izvērtēti potenciālie maršruti un pieņemts provizorisks lēmums par izmēģinājumu vietām abās pilsētās. Jelgavā testus plānots veikt uz salām starp Lielupi un Driksu, pasažierus vedot no Pils salas tējas namiņa līdz rekonstruētās Pasta salas aktīvās atpūtas zonai. Šāds maršruts izvēlēts, jo tajā nav intensīva satiksmes plūsma, kas varētu radīt bīstamas situācijas, taču vienlaikus tas ir gana izaicinošs, ar dažādiem šķēršļiem, kas pietuvināti ikdienas situācijām satiksmē. Savukārt Aizkrauklē plānots testus veikt maršrutā uz pilsētas Vēstures un mākslas muzeju - arī šeit transportlīdzekļu kustība ir samērā neliela, taču infrastruktūra ļauj pārliecināties par iespējām nākotnē bezpilota autobusu izmantot nozīmīgākos maršrutos, piemēram, no Aizkraukles dzelzceļa stacijas uz centru.

Lai plašākam uzņēmumu pulkam padarītu e-parakstīšanu pieejamāku, IT kompānija «Digital Mind» izstrādā risinājumu «SigningServices»

Uzņēmums produktā ir investējis aptuveni 120 tūkstošus eiro. Komanda pie risinājuma strādājusi divus gadus.

«Digital Mind» valdes loceklis Edgars Stafeckis stāsta, ka izstrādātais risinājums vienkāršo e-parakstīšanas ieviešanu un lietošanu. ««SigningServices» misija ir veicināt reģiona organizāciju un iedzīvotāju konkurētspēju un efektivitāti ar e-parakstīšanas piedāvātajām iespējām, ieviešot e- parakstīšanu par vispārpieņemtu praksi un strādājot pie tā, lai to padarītu vienkāršu, ērtu un pieejamu ikvienam,» viņš saka.

«Mūsu pēdējo mēnešu pieredze uzrāda uzņēmumu strauji pieaugošu interesi par elektroniskās parakstīšanas ieviešanu uzņēmuma kanālos. Elektroniskā paraksta lietotāju skaits pēdējā gada laikā ir ļoti būtiski pieaudzis un turpina augt,» apgalvo E. Stafeckis. Šobrīd risinājumu lieto 12 Baltijas valstu uzņēmumi. Pirmie produkta mārketinga centieni ir vainagojušies panākumiem un, pēc viņa teiktā, šobrīd ir vērojama liela ienākošās komunikācijas intensitāte un par risinājumu interesējas daudzi reģionā zināmi uzņēmumi. «Ambīcija ir pārdot šo produktu visā Eiropas Savienībā. Ir skaidrība par pirmajiem eksporta tirgiem, ir izvirzīti izmērāmi plāni un esam sākuši tos īstenot. Trīs gadu laikā ir plāns apgūt to tirgus daļu Eiropas Savienībā, kurā sabiedrības digitālais briedums ir atbilstošs mūsu mērķu sasniegšanas līmenim. Mēs šobrīd runājam par astoņām līdz desmit valstīm. Vērosim tirgu un pieņemsim nākamos lēmumus,» saka E. Stafeckis.

Lai daudzveidīgi atbalstītu remigrāciju un aktualizētu tā jautājumu risināšanu, Liepājā īstenos projektu «Remigrācijas sekmēšanas pakalpojumi pašvaldībās», informēja Liepājas pilsētas pašvaldības administrācijas pārstāve Kristīne Čabikina.

Viņa stāstīja, ka projekta kopējās izmaksas ir 9900 eiro un tās visas sedz no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) finansējuma.

Projektā organizēs vairākas aktivitātes. Viena no tām - konference «Darba un karjeras attīstība: tendences un iespējas remigrantiem». Konferences mērķis ir veicināt izpratni par remigrācijas nozīmi, tendencēm un ieguvumiem, iepazīstināt remigrantus ar karjeras un izaugsmes iespējām Liepājā, piebilda Čabikina.

Konference paredzēta darba devējiem, pakalpojumu sniedzējiem, pašvaldību darbiniekiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem, remigrantiem un potenciālajiem remigrantiem.

Liepājas pašvaldības pārstāve norādīja, ka vēl viena aktivitāte būs tikšanās «Ar pasaules pieredzi Liepājā» remigrantiem un potenciālajiem remigrantiem un viņu ģimenes locekļiem neformālā gaisotnē, lai veicinātu remigrantu iniciatīvas un stiprinātu remigrantu kopienu un piederību Liepājas videi.

Ir pagājuši vairāk nekā divi dīkstāves mēneši, kas būtiski skāruši tūrisma nozari: tūrisma pakalpojumu sniedzēji Covid-19 krīzi izjuta vieni no pirmajiem, tiklīdz tika slēgtas valstu robežas.

Protams, tāpat kā citas nozares, arī tūrisma jomā strādājošie uzņēmumi ir izmantojuši valsts atbalsta instrumentus - dīkstāves pabalstus un "Altum" aizdevumus. Līdz maija vidum dīkstāves pabalstus šajā nozarē saņēmuši 1318 uzņēmumu, pabalsti izmaksāti 13 795 darbiniekiem par kopējo summu vairāk nekā 8 miljoni eiro, kas ir 37 procenti no kopējās dīkstāves pabalstos izmaksātās summas. Tāpat tūrisma nozares uzņēmumi ir saņēmuši 5 miljonus eiro atbalstu finanšu instrumentu veidā no "Altum". Tomēr visnozīmīgākais atbalsts nozares restartēšanai būs sabiedrības iesaiste un tas, cik prasmīgi spēsim piesaistīt klientus tūrisma nozarei pēc Baltijas valstu iekšējo robežu atvēršanas. Vislabākais atbalsts, ko valsts var uzņēmumiem sniegt, ir ļaut tiem strādāt, bet, lai varētu strādāt tūrisma pakalpojumu sniedzēji, ir vajadzīgi tūristi. Liels atbalsts šajā ziņā būtu robežu atvēršana uz tām valstīm, kuras vīrusa izplatība skārusi mazāk.

Krēsls ir viena no vissvarīgākajām mēbelēm ikvienam darbiniekam, jo tieši krēsls nosaka to, cik ērti darbā cilvēks jūtas un cik efektīvi var strādāt. Ja nepieciešami biroja krēsli, svarīgi ņemt vērā ne tikai ergonomikas pamatprincipus, bet arī katra konkrētā darbinieka ķermeņa īpatnības. Uzņēmums AJ Produkti ir apkopojis ieteikumus, kas jāņem vērā, izvēloties biroja krēslu.

Darba laiks un specifika

Pirmkārt, jāizvērtē, cik ilgu laiku katru dienu darbinieks pavada, sēžot krēslā. Jo vairāk laika tiek pavadīts sēžot, jo svarīgāk ir izvēlēties ergonomisku krēslu ar pēc iespējas plašākām pielāgošanas iespējām.

Ja šis laiks ir līdz četrām stundām, bet pārējā laikā darbinieks atrodas kustībā, ja krēsls tiek izmantots vien īsiem brīžiem, droši var izvēlēties kādu no ekonomiskākajiem krēslu modeļiem, ergonomikai un papildfunkcijām būtisku nozīmi nepievēršot.

Izplatītākie ir biroja krēsli astoņu stundu darba dienai. Šādi krēsli ir pieejami vidējā cenu kategorijā, tiem ir pietiekami plašas pielāgošanas iespējas un mehānismi paredzēti intensīvai ikdienas lietošanai. Šis krēslu segmants ir plaši pārstāvēts arī AJ Produkti sortimentā un lielākā daļa šo krēslu ir aprīkoti ar sinhrono mehānismu, kas nodrošina augstu pielāgojamību un nepieciešamo atbalstu mugurai, rokām, pleciem un kaklam.