Ēku energoefektivitātes projektus jāīsteno ātrākā tempā, kā arī ir jāizvērtē finansējuma pieejamības un kreditēšanas nosacījumi, norāda Latvijas Būvniecības apvienības (LBA) pārstāvji.

Apvienības pārstāvji norāda, ka viens no šī brīža energoefektivitātes procesu klupšanas akmeņiem ir projekta realizācijas termiņi, proti, šobrīd no ieceres līdz tās realizācijai var paiet pat četri gadi. Līdz ar to procesa laikā rodas dažādi neparedzēti apstākļi, kas iespaido tālākos procesus un rezultātā var rasties sniega bumbas efekts.

Pēc LBA paustā, ņemot vērā, ka energoefektivitātes pasākumos tiek izmantoti publiski līdzekļi, pastiprinātai kontrolei būtu jāsaglabājas, bet svarīgi to noteikt kā uz rezultātu vērstu.

Tāpat apvienībā atzīmē, ka atbalsta saņēmēji sagaida, ka iesniegtā pieteikuma atbilstību finansējuma, tehniskiem un lietvedības noteikumiem pārbauda viena iestāde vienu reizi, lai neveidotos situācijas, kad pārbauda dažādas iestādes daudzās kombinācijās un katrai no tām var rasties sava interpretācija.

65% Rīgas dzīvokļu īpašnieku daudzdzīvokļu namos nav noslēguši privatizācijas procesu, proti, nav pārņēmuši no pašvaldības rūpes par māju kopumā. Sekas – tiek likti ielāpi bojājumu vietās, bet ilgtspējīgas īpašuma apsaimniekošanas pārsvarā gadījumu nav.

Par problēmām, kas no tā izriet, un risinājumiem iecerēts diskutēt konferencē Mājoklis 2023, kas jau 1. un 2. jūnijā notiks ATTA Centre Krasta ielā Rīgā. Par to Dienas Biznesa intervija ar Latvijas Dzīvokļu īpašnieku biedrību asociācijas Mājoklis Rīgas nodaļas vadītāju Ingāru Daibi.

Kādas ir galvenās problēmas, ar ko saskaras cilvēki saistībā ar daudzdzīvokļu mājokļu apsaimniekošanu?

Viena no galvenajām problēmām šobrīd ir nespēja pieņemt lēmumus jautājumos, kas skar daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu. Proti, dzīvokļu īpašnieki nespēj sanākt kopā, lai vienotos par mājas uzturēšanai būtiskiem jautājumiem. Un, ja arī sanāk kopā, tad tajā brīdī, kad nonāk līdz lēmuma pieņemšanai, nespēj vienoties ne par to, kurš darīs, ne - kā darīs. Vērojams, ka cilvēkiem ir diezgan liela vienaldzība par to, kas ir ārpus viņu dzīvokļa.

Neliela, taču intensīvi izmantota mājokļa telpa, kam jābūt gan funkcionālai un ergonomiskai, gan estētiski pievilcīgai. Bieži vien vēl svarīgāka par redzamo pusi ir vannas istabas remonta kvalitāte, piemēram, pareizi izveidota hidroizolācija, kas ļauj ilgtermiņā izvairīties no daudzām problēmām. Lasi un uzzini, kas jāņem vērā, lai remonts vannas istabā atbilstu visiem šiem kritērijiem!

Kad nepieciešams remonts vannas istabā?

Iemesli, kāpēc vannas istabā vajadzīgs veikt remontu, var būt dažādi – daļa no tiem ir saistīti ar konkrētu problēmu novēršanu vai telpas un santehnikas nolietojumu, savukārt citi vairāk saistīti ar interjera noformējumu. Krāsas un iekārtojuma nianses, kas pirms gadiem desmit šķita tīkamas, nu apnikušas un mudina vannas istabu pārveidot.

Funkcionāli vannas istabai jādarbojas nevainojami, tāpēc esošās vannas istabas iekārtas nolietojums vai arī problēmas ar hidroizolāciju var būt nopietns iemesls remonta veikšanai. Tāpat remontu nevajadzētu atlikt, ja vannas istabā parādījies pelējums, ko ar tīrīšanas līdzekļiem vien neuzveikt.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Jau tuvāko divu nedēļu laikā, no 4. līdz 10. maijam, pasaules iepakošanas industrijas pārstāvji tiksies Diseldorfā savas nozares vadošajā biznesa forumā.

Interpack ir svarīga pasaules iepakojuma nozares pilna ražošanas un pārstrādes procesa inovāciju un biznesa platforma. Pēc sešu gadu pārtraukuma izstādē tiks prezentēta virkne inovāciju visām saistītajām produktu grupām: pārtika, dzērieni, konditoreja un konditorejas izstrādājumi, farmācija, kosmētika, nepārtikas un rūpniecības preces. Tā kā iepakojuma industrijas prasības un pamatnosacījumi pastāvīgi mainās, šogad uzmanības centrā būs digitālās tehnoloģijas, inovatīvi produkti un ilgtspējīgi procesu risinājumi.

Uzņēmumi no visas pasaules

No Eiropas līdz Āzijai, no Āfrikas līdz Amerikai un Austrālijai: interpack 2023 izstādes dalībnieki ir no visiem pieciem kontinentiem. Kopumā būs pārstāvētas vairāk nekā 60 valstis. Tas padara interpack par labāko vietu, kur satikt potenciālos sadarbības partnerus un klientus un paplašināt starptautisko uzņēmējdarbību. Vadošās iekārtu ražotājvalstis un attiecīgi arī visplašāk pārstāvētās dalībvalstis ir Vācija, Itālija, Ķīna, Turcija, Indija, Nīderlande, ASV, Francija, Spānija, Šveice un Apvienotā Karaliste. Lielākās ekspozīcijas aizņems tādi nozīmīgi tirgus spēlētāji kā IMA Industria Macchine, Coesia Group, Syntegon Technology, Marchesini Group, Sollich, Duravant, Aasted ApS, MULTIVAC, OPTIMA packaging group un Ishida Europe Limited. Kopumā izstādē piedalīsies vairāk nekā 2700 dalībnieku.

Būvmateriālu ražotājs Baltijā “Knauf” ieguldīs 3,2 miljonus eiro jauna biroja būvniecībā ar mērķi izveidot modernu, ērtu un ilgtspējīgu darba vidi darbiniekiem.

Efektīvi izplānotajā 1200 m2 plašajā birojā būs darba vietas 77 Latvijas “Knauf” komandas locekļiem, kā arī tajā darbosies jaunizveidotais “Knauf Shared Service Center”, kas nodrošinās pakalpojumus citiem “Knauf” Grupas uzņēmumiem.

Jaunais birojs atradīsies “Knauf” 30 hektāru plašajā teritorijā Ropažu novada Sauriešos, kur jau darbojas septiņas “Knauf” ražotnes, “Knauf Akadēmija” apmācībām un kur līdz šim atradās arī “Knauf” birojs.

“Jaunais, mūsdienīgi aprīkotais birojs būs viena no lielākajām dāvanām mūsu darbiniekiem “Knauf” 30 gadu jubilejā, kuru atzīmēsim nākamgad. Biroja būvniecību uzsāksim šogad ar mērķi 2024. gada vasarā komandai jau ļaut baudīt darbu jaunajā birojā, kurā tiks ieviesti jaunākie digitālie un ilgtspējīgie risinājumi darbinieku labsajūtas un produktivitātes celšanai. Jaunā biroja būvniecībā pēc iespējas vairāk tiks izmantoti “Knauf” ražotie produkti, tādējādi birojs kļūs arī par lielisku paraugu tam, kā radīt ilgtspējīgu ēku ar augstas kvalitātes, Latvijā ražotiem materiāliem,” saka “Knauf” ģenerāldirektors Baltijas valstīs Arnis Ivanovs.

Finanšu sektora attīstības padome (FSAP) Ministru prezidenta vadībā izskatījusi Finanšu ministrijas sagatavoto ziņojumu par kreditēšanas attīstības tendencēm un kreditēšanu kavējošiem faktoriem Latvijā, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Banku.

Šis jautājums nonācis FSAP darba kārtībā, jo, neskatoties uz iepriekšējos gados piedzīvotajiem satricinājumiem, ko izraisīja Covid-19 pandēmija un Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, banku sektors ir spējis saglabāt stabilitāti un darboties ar peļņu. Tomēr banku sektora devums ekonomikas izaugsmē ir nepietiekams, un kreditēšana ir attīstījusies nevienmērīgi.

"Lai gan Finanšu nozares asociācijas Kreditēšanas indekss uzņēmējdarbības segmentā ir audzis, ir izveidojusies paradoksāla situācija – realitātē nav vērojama nedz banku vēlme kreditēt, nedz uzņēmēju vēlme aizņemties. Kopumā tas neveicina investīcijas tautsaimniecībā un kavē Latvijas ekonomikas izaugsmi. Pirms vairākiem mēnešiem kopā ar Latvijas Bankas prezidentu skaidri norādījām uz vēlamo banku rīcības maiņu – depozīta likmju pieaugumu, komisijas maksas samazināšanu un labvēlīgas augsnes sagatavošanu kreditēšanas apjoma pieaugumam ekonomikas izaugsmes brīdī. Redzam, ka šis brīdis tuvojas un jau tagad jāsāk gatavoties drīzai kreditēšanas aktivizēšanai. Lai risinātu strukturālos kreditēšanu bremzējošus faktorus un veidotu kreditēšanai un investīcijām pievilcīgāku vidi, no valdības, Finanšu ministrijas un publiskā sektora puses attīstīsim kapitāla tirgu, aktīvi virzīsim Latviju Moneyval 6. kārtas paātrinātam vērtējumam, stiprināsim efektīvu un riskos balstītu pieeju AML jomā, kā arī turpināsim darbu pie citos politikas plānošanas dokumentos iekļauto uzdevumu īstenošanas, piemēram, maksātnespējas, ēnu ekonomikas apkarošanas un uzņēmējdarbības vides uzlabošanas jomās," norāda finanšu ministrs Arvils Ašeradens.

Lai veicinātu kreditēšanas aktivitātes un apjomu kāpumu, atjaunojoties ekonomikas izaugsmei, Finanšu nozares asociācija ir sagatavojusi pasākumu plānu kreditēšanas veicināšanai.

Nozare definējusi trīs prioritāros virzienus, kuros saredz lielāko kreditēšanas potenciālu - tie ir daudzdzīvokļu māju siltināšanas pasākumi, zaļā kreditēšana, kā arī privātās un publiskās partnerības projektu finansēšana. Pēc nozares aprēķiniem finanšu sektorā šo virzienu kreditēšanai 2023. gadā pieejami 3,3 miljardi eiro.

Lai panāktu kreditēšanas uzrāvienu, nepieciešama spēcīgāka un efektīvāka visu pušu sadarbība, tāpēc nozare atzinīgi vērtē tematisku darba grupu veidošanu ar Finanšu ministriju un Latvijas Banku, lai identificētu izaicinājumus un izstrādātu konkrētu pasākumu plānu nozaru griezumā.

Viens no prioritārajiem virzieniem ir pieprasījuma kāpināšana pēc daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes programmā pieejamā finansējuma - programmai ir liels kreditēšanas potenciāls, taču ir nepieciešams veikt vairākus mājasdarbus. Lai atslogotu iedzīvotājus no birokrātiskā sloga un motivētu viņus iesaistīties sava īpašuma uzlabošanā, vajadzīgs konstruktīva sadarbība ar pašvaldību, tai uzņemoties projektu vadīšanas kompetenci. Bankas, savukārt, ir gatavas meklēt labākos risinājumus ilgtspējīgu projektu finansēšanai, vienkāršojot procesus, kādā tiek iesniegta un noformēta dokumentācija finansējuma piešķiršanai, kā arī izsniedzot atbalstu potenciālajiem kredīta ņēmējiem kvalitatīvu energoefektivitātes projektu sagatavošanā. Vienlaikus no citu institūciju puses būtu nepieciešams izstrādāt daudzdzīvokļu ēku energoefektivitāti veicinošu nodokļu mehānismu, piemēram, energoefektīvos īpašumus atbrīvojot no nekustamā īpašuma nodokļa, kā arī pilnveidot procedūras, padarot vienkāršāku lēmumu pieņemšanu jautājumos par daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes uzlabošanu.

Diskusija par kreditēšanas veicināšanu, kura aizsākās kā Latvijā strādājošu komercbanku kritika par it kā pārāk lielo atturību aizdevumu izsniegšanā, pēdējo nedēļu laikā kļuvusi krietni konstruktīvāka, iesaistītajām pusēm meklējot kopīgas iespējas, kā problēmu risināt, nevis padziļināt.

Bankas var (un dažkārt – vajag) kritizēt, – piemēram, par to, ka dažas no tām vēsturiski bijušas pārlieku atvērtas šaubīgam kapitālam un uzņēmumiem. Vienlaikus - par racionālu, izsvērtu kredītpolitiku bankas kaunināt nav nekāda pamata. Bankas grib kreditēt un darīs to tik intensīvi, cik to ļauj aizņēmēju spēja un vēlme aizņemties. Papildus jāņem vērā arī visai stingrais regulējums finanšu nozarei, kas gadiem žņaudza kreditēšanu, pamatīgi birokratizējot finanšu nozari. Attīstoties ekonomikai un perspektīvām biznesa nozarēm Latvijā, ekonomikas politikas veidotāji kopā ar bankām gatavojas nākamajām kreditēšanas attīstības posmam. Par būtisku nosacījumu tajā kļūs uzņēmēju ambīcijas augt un spēja aizņemties.

Bang & Olufsen ar prieku iepazīstina ar jauno pārnēsājamo Beosound A5 skaļruni. Beosound A5, kas izstrādāts sadarbībā ar dāņu-itāļu dizaineru duetu GamFratesi, poētiski savieno ziemeļu un dienvidu dizaina kultūru, pateicoties Bang & Olufsen slavenajam skaņas iespaidam, rūpīgai meistarībai un produktu ilgmūžībai.

"Beosound A5 ir mūsu jaunais augstas klases pārnēsājamais skaļrunis, kas apvieno Bang & Olufsen ilggadējo pieeju dizainam, kas nekad neiziet no modes, ar mūsu redzējumu par nākotnes skaņu," saka produktu mārketinga viceprezidents Maikls Henriksons. Esam priecīgi pirmo reizi sadarboties ar GamFratesi, lai radītu divu skaļruņu dizainu, kas sakņojas skandināvu estētikā un kam piemīt atšķirīgs dizaina rokraksts."

Pieejams divās krāsās, Beosound A5 skaļrunim no dabīgā alumīnija ar austas papīra šķiedras priekšpusi ir gaišs ozolkoka rokturis, kas atgādina par bezrūpīgām skandināvu vasarām, kas pavadīta pludmalē. Melnā antracīta alumīnija versija apvienojumā ar tumša ozolkoka skaļruņa vāku un rokturi atgādina ziemas mežu vides estētiku. Abas apdares vienlīdz skaisti izskatīsies gan mājās, gan dabā, demonstrējot labāko skandināvu dizaina izcilību.

Patēriņa cenas šogad februārī salīdzinājumā ar janvāri Latvijā pieauga par 0,6%, bet gada laikā - šogad februārī salīdzinājumā ar 2022.gada februāri - palielinājās par 20,3%, kamēr mēnesi iepriekš gada inflācija bija 21,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Vienlaikus 12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, februārī pieaudzis par 19,4%.

Statistikas pārvaldē norāda, ka būtiskākā ietekme uz cenu līmeņa izmaiņām mēneša laikā bija pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem (+0,3 procentpunkti), alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem (+0,2 procentpunkti), kā arī ar atpūtu un kultūru saistītām precēm un pakalpojumiem (+0,1 procentpunkts).

Mēneša laikā pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas palielinājās par 1,2%.

Būtiskākais cenu pieaugums bija svaigiem dārzeņiem (+19,7%) un svaigiem augļiem (+5,1%). Noslēdzoties akcijām, dārgāka bija kafija (+3,4%), jogurts (+2,6%), biezpiens (+2,7%), kā arī čipsi (+8,9%). Mēneša laikā cenas pieauga augļu un dārzeņu sulām (+6,3%), olām (+4,2%), saldējumam (+5,5%), kartupeļiem (+2,4%).

2021. gada novembrī Dienas Biznesā publicējām interviju Pēc būtības tika realizēts reiderisms! ar Kurzemes finiera bijušo īpašnieku Dzintaru Odiņu, kurš tikai pēc 7 gadu pauzes bija apjēdzis notikušo. Intervijā paustais par Stiga RM veikto Kurzemes finiera pārņemšanu un tā īpašnieka Andra Ramoliņa darbībām faktiski ir divu uzņēmēju strīds, kurš interesants vien no viedokļa – bija reiderisms vai nē? Tomēr intervija deva pamatu aizdomām par nodokļu maksātāju naudas izsaimniekošanu ar iespējamu maksātnespējas administratora, VID un Hipotēku un zemes bankas (ALTUM) līdzdalību.

Ievads – no Gazeles līdz maksātnespējai

Kurzemes finieris saņēma Dienas Biznesa balvu Gazele 2012 pēc darbinieku skaita pieauguma 2011. gadā un pēc būtības tādēļ raisīja medija uzmanību brīdī, kad Dzintars Odiņš 2021. gadā vēlējās atklāt uzņēmuma pārņemšanas detaļas savā redzējumā.

No Gazeles balvas līdz slēgtiem bankas kontiem  

Dienas Biznesa balva Gazele 2012 pēc darbinieku skaita pieauguma un 2011. gadā...

Līdz tam figurēja A. Ramoliņa versija par uzņēmuma pārņemšanu dažādos medijos, kas vēstīja vien to, ka viss ir likumīgi, pareizi un ka uzņēmuma darbinieki paglābti no maksātnespējīga saimnieka. Līdz 2014. gadam uzņēmuma īpašnieks bija Dzintara tēvs Dainis Odiņš, bet pats Dzintars bija Kurzemes finiera valdes priekšsēdētājs. 2021. gadā abi bija parādos, un Dz. Odiņš apgalvoja Dienas Biznesam, ka viņam ir grūtības atvērt kontu Latvijas bankās, kas, pēc viņa domām, ir fiktīva parāda izveidošanas sekas pēc uzņēmuma maksātnespējas procesa noslēguma. Kurzemes finieris līdz 2012. gadam ņēma kredītus Zemes un hipotēku bankā (šobrīd Altum) gan iekārtām, gan koku žāvētavai, katlu mājai utt. “Protams, bijām ambiciozi, gribējām augt strauji, radīt darba vietas, eksportēt. Atskatoties varbūt jāsaka, ka pārāk ambiciozi, taču īstu kļūdu nebija, viss bija izplānots pareizi,” tā Dz. Odiņš.

Pirmais kredīts bijis miljonu vērts, otrs - tāpat miljonu, bet noslēgumā uzņēmuma kredītsaistības tuvojās trīs miljoniem. No lobskaidas tirgošanas uzņēmums pārgāja uz finiera līmēšanu, tomēr tas notika 2008. gadā, kas ar šodienas zināšanām visiem sagādāja problēmas. Brīdī, kad Kurzemes finieris saņēma Gazeles balvu, tas jau bija strādājis divus gadus ar pamatīgiem zaudējumiem. Odiņš cerēja uz labākiem laikiem. 2014. gada vidū Dz. Odiņš sapratis, ka jāmeklē investors ar dziļākām kabatām. Izskatot dažādus piedāvājumus, viņš sastapis A. Ramoliņu, kurš esot izrādījis “pretimnākšanu un sapratni”.

Pret STIGA RM 2014. gadā jau bijis neliels parāds – 65 tūkstoši eiro, bet tādu Odiņam nav trūcis. “Bija arī nelieli parādi pret citiem bērza finierkluču piegādātājiem, taču viņi, apzinoties tirgus situāciju, izturējās ar sapratni,” intervijā stāstīja Dz. Odiņš. Jāpiebilst, ka šis fakts ir būtisks, izskatot vēlākos notikumus, lai apzinātos kopējo uzņēmuma kreditoru pulku. Pēc Dz. Odiņa teiktā, A. Ramoliņš sākotnēji piedāvājis ienākt Kurzemes finiera daļā ar 60%, 40% atstājot Odiņu ģimenei, līdztekus sarunās izrādījis interesi par procesiem uzņēmumā un kā topošais partneris visu arī uzzinājis. STIGA RM Kurzemes finierim arī piegādājis kokus par 83 tūkstošiem eiro, kas esošo parādu palielināja. Līdztekus abi viesojušies pie jurista Mārtiņa Krūma. Kad visa informācija par uzņēmuma stāvokli bija nodota topošajam partnerim, pienākusi vēstule par parāda atmaksu STIGA RM, bet jau drīzumā arī tiesas paziņojums par maksātnespējas ierosināšanu. “Mans topošais partneris un investors ir ierosinājis pret mani maksātnespēju,” ievadstāstu noslēdzot, atceras Dz. Odiņš.

Kurzemes finieris pēc maksātnespējas

Jāteic, saistošākā daļa sākas pēc maksātnespējas pasludināšanas, jo Dienas Biznesam nav iespēju pārbaudīt, kurš no uzņēmējiem par otru saka taisnību vai septiņus gadus senus notikumus atceras mazliet citādi. Proti, mutvārdu vienošanās starp Ramoliņu un Odiņu nav apstiprināmas, bet pēc tiesas lēmuma parādās dokumenti un atsauces iespējas. Proti, tikai procesa sekas parāda reiderisma fakta pastāvēšanu.Vēstule par maksātnespēju atnāca 2014. gada oktobra vidū, bet to pasludināja 15. novembrī. Pēc tās nekādas sarunas ar Dz. Odiņu netika veiktas.

“Tālāk viss notika zibens ātrumā. Izrādījās, ka man aiz muguras patiesībā visu laiku tika gatavots šis uzņēmuma pārņemšanas process caur maksātnespēju, un to īstenoja ātri un precīzi, notika gluži vai militāra operācija. Ne velti tika iesaistīti maksātnespējas administratori ar labi zināmu reputāciju,” intervijā klāsta Dz. Odiņš.

Ieradies maksātnespējas administrators Andris Bērziņš, un banka nomainījusi apsardzi. STIGA RM uzreiz kļuvusi par uzņēmuma nomnieku, uzreiz pēc maksātnespējas, 2014. gada novembrī! Jau 2015. gada februārī STIGA RM kļuva par visas uzņēmuma mantas īpašnieku, izpērkot bankas cesijas no Zemes un hipotēku bankas (Altum). Līdz ar maksātnespējas administratora ierašanos Kurzemes finierī ieradies arī STIGA RM pārstāvis, kurš vēlāk kļuvis par ražošanas direktoru. Lielākā ķeza Odiņam iznākusi tāda, ka pēc Kurzemes finiera cesiju pārdošanas STIGA RM viņš tomēr nonācis pamatīgos parādos, kas, visticamāk, ir galvenais iemesls, kādēļ cilvēks vēl pēc septiņiem gadiem atceras šādus nepatīkamus notikumus. Parāds izrādījies gan bankai, gan pieminētajam juristam Mārtiņam Krūmam. Dz. Odiņš atceras, ka viņam draudēts ar krimināllietas ierosināšanu par uzņēmuma izsaimniekošanu, ja tiks celtas iebildes, piebilstot, ka tieši Hipotēku un zemes bankas norāde citām bankām bijusi pamats viņam kontus neatvērt. No visa šī stāsta jau 2021. gadā izrietēja vairāki jautājumi.

Pirmkārt, vai Ramoliņš Odiņu ir piemānījis un uzņēmuma pārņemšana tādēļ būtu uzskatāma par reiderismu, kas tiešā veidā ir gandrīz nepierādāms fakts, jo eksistē tikai mutvārdu vienošanās. Otrkārt, vai Zemes un hipotēku banka, pārdodot cesijas, bija tiesīga tās tirgot bez izsoles, jo bez STIGA RM eksistēja vēl citi kreditori, kuri neko nesaņēma, bet notika tieši šāds darījums. Kā Dz. Odiņš paliek parādā Mārtiņam Krūmam 200 tūkstošus eiro un kādēļ? Visbeidzot, paliek arī viena nepārdota cesija, un Odiņš vēl ir parādā bankai. “Prasība ir solidāri arī pret manu tēvu,” par bankas parādu saka Dz. Odiņš, piebilstot, ka šādu summu nopelnīt mūža laikā nevarot, tādēļ cīnīsies par taisnīgu atrisinājumu.

Runa ir par publisku naudu

Slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās, tā var teikt par Dz. Odiņa stāstu, jo Dienas Biznesa jautājumi Altum kā Hipotēku un zemes bankas saistību pārņēmējam nenesa augļus. Arī jautājumi Valsts ieņēmumu dienestam par Kurzemes finiera PVN parādiem 2014. gadā un 2015. gadā atbildēs īpašu skaidrību nevieš. Tādēļ arī jautājām pašam Dz. Odiņam, ko viņš laikā kopš intervijas Dienas Biznesam darījis pats. Aptuveni gadu pēc intervijas Dz. Odiņš uzrakstījis iesniegumu Valsts policijas Galvenajai kriminālpolicijas pārvaldei par uzņēmuma aktīvu izkrāpšanu un izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas. Kriminālprocesa vēl nav, bet minētie fakti papildina stāstu.

Proti, ir skaidra norāde, ka Altum ir 100% valsts kapitālsabiedrība un rīkojas ar publiskiem līdzekļiem, un pamatprasība pret Kurzemes finieri ir aptuveni 3,35 miljoni eiro. Savukārt pārdošanas darījumā 2015. gada 13. februārī parādās summas, kas par īpašumiem jāsamaksā ieskaita veidā, pirmkārt par virkni nekustamo īpašumu 322 tūkstoši eiro, bet par kustamo mantu pirkuma cena 1,86 miljoni eiro un PVN summa 391 tūkstotis. Vēl ir prasījuma tiesības pret citiem debitoriem. Kopējā pirkuma vērtība ir 2,19 miljoni eiro un PVN - 391 tūkstotis eiro, kuru vēlāk atgūst no VID.

Faktiski forma – ieskaita veidā - nozīmē, ka STIGA RM, neveicot pirkuma maksājumus, kļūst par publiskas mantas turētāju, turklāt izsole par šādu pārdošanas procesu netika rīkota, ko, visticamāk, pēc dokumentiem spriežot, nokārtoja maksātnespējas administrators Andris Bērziņš. Dz. Odiņš iesniegumā policijai norāda, ka uzskata - starp A. Bērziņu, A. Ramoliņu un VID amatpersonām, visticamāk, pastāvējusi vienošanās par šādu procesa organizēšanu. Tāpat viņš uzskata, ka Altum vecākais jurists Aivis Brūders ir nepamatoti cedējis vairumu bankas prasību pret Kurzemes finieri, kas pārsniedz 3 miljonus eiro.

Starp citu, ne bez pamata Dz. Odiņš lūdz izmeklēt naudas izcelsmi, kas tērēta prasījuma tiesību iegūšanai, jo STIGA RM gada pārskati atbilstošā laika periodā no tiesas nav tik spīdoši, lai nomaksātu 2,19 miljonus eiro un vēl PVN. Tostarp iesniegums satur informāciju par iespējamu PVN shēmu par jau minēto summu, kur Dz. Odiņš norāda, ka VID kā nodrošinātais kreditors nodokļu parādu piedziņas direktores personā ir atteicies no nodokļu maksājumu ieņēmumiem valsts labā. Kopumā iesniegums policijā lūdz izmeklēt reiderisma gadījumu, publisko līdzekļu izsaimniekošanu un administratora manipulācijas, prasot ierosināt kriminālprocesu pēc virknes Krimināllikuma pantu.

Tikai VID veiks pārbaudi

Dz. Odiņš cita starpā ir arī vērsies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā ar norādēm par iespējamām prettiesiskām Altum darbinieku darbībām, kā arī lūdzis Finanšu ministriju skaidrot pārraugāmās institūcijas darbu atbilstošā laika periodā. KNAB iesniegumu atstāj bez virzības, bet Finanšu ministrijas skaidrojums, īsi sakot, ir – ievērojot visus nākotnes izdevumus, kādi varēja rasties, un STIGA RM piedāvājumu, darījums bija izdevīgs, un Altum tā varēja rīkoties!

Proti, FM norāda uz to, ka maksātnespējas procesā nav jāņem vērā mantas potenciālā vērtība, bet gan faktiskās iespējas, ievērojot apgrozības ātruma principu. Tautas valodā iznāk – nestiept gumiju un pārdot, ja ir iespēja! Valsts sekretāres vietniece nodokļu administrēšanas un ēnu ekonomikas apkarošanas jomā Jana Salmiņa vēstulē Odiņam norāda, ka VID pienākums ir nodrošināt nodevu un nodokļu iekasēšanu, nevis īstenot juridisko personu maksātnespējas procesus, esot atbildīgiem par to efektīvu norisi un mērķu sasniegšanu, piebilstot: “Jo pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība, un tādējādi administratoram ir pienākums pārvaldīt parādnieka mantu un veikt tās atsavināšanu kā krietnam un rūpīgam saimniekam, vadoties no kreditoru kopuma ekonomiskajām interesēm, nevis konkrēta kreditora mantiskajām vai savām personiskajām interesēm, un nepieļaut interešu konfliktu un šaubas par objektivitāti savā darbībā.”

Valsts ieņēmumu dienests šā gada 13. februārī vēstī Dz. Odiņam, ka par VID amatpersonu darbību ir uzsākta pārbaude un par rezultātiem tiks ziņots atsevišķi. Pēc FM skaidrojuma, pārbaude, visticamāk, noslēgsies ar fakta konstatāciju, ka viss bijis kārtībā. Šobrīd ir vērojama tāda kā birokrātiskā durvju spēle ar atbildību. Šādu spēli nereti var novērot arī žurnālisti, kad par nepatīkamu jautājumu prasi, kurās durvīs gribi, vienmēr parādīs citas. FM netieši norāda uz administratora atbildību. Tajā pašā laikā nav jau īsti skaidrs, cik par Kurzemes finieri tiešām tika saņemts, jo Altum darbība ir noslēpums.

“Vispirms vēlreiz uzsveram, ka sabiedrībai Altum kā Latvijas Hipotēku un zemes bankas tiesību un saistību pārņēmējai ir saistošs Kredītiestāžu likuma regulējums, saskaņā ar kuru neesam tiesīgi atklāt informāciju par konkrētiem šajā laikā noslēgtajiem darījumiem gan starp fiziskām, gan juridiskām personām. Vienlaikus, nekomentējot konkrētus klientus un darījumus, vēlamies akcentēt, ka aktīvu realizācijai ir iespējamas dažādas formas, savukārt bankas jeb kreditora uzdevums ir maksimāli atgūt darījumā ieguldītos līdzekļus. Cesiju pārdošana ir banku praksē ierasts un racionāls instruments. Tas, cik un kādas saistības tiek cedētas, atkarīgs no virknes faktoru. Lemjot par prasījuma tiesību pārdošanu, vērā tiek ņemti gan finansiāli, gan juridiski aspekti. Tiek vērtēti esošie un sagaidāmie izdevumi par aktīvu apsaimniekošanu (piemēram, par apsardzi, komunālajiem pakalpojumiem, nodokļiem u.c.), tiek analizēta potenciālo prasījuma tiesību pircēju naudas līdzekļu izcelsme, citu kreditoru esamība un daudzi citi faktori. Tiek vērtēts arī tas, kādas parādsaistības bankai ir tiesības cedēt. Katrā gadījumā tiek vērtēts sagaidāmais ieguvums no cesijas darījuma, un tas tiek salīdzināts ar sagaidāmajiem ieguvumiem no citiem aktīvu realizācijas veidiem. Praksē tiek lietoti dažādi risinājumi, nereti arī pats klients iesaistās pircēju vai investoru meklēšanā. Kreditora mērķis ir mazināt izdevumus un maksimāli atgūt ieguldītos līdzekļus. Visos gadījumos lēmumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu vai izbeigšanu pieņem tiesa, vērtējot fiziskās personas maksātnespējas procesa atbilstību Maksātnespējas likuma normām,” tā 2021. gada decembrī Dienas Biznesam atbild Altum pārstāve Sandra Eglīte.

Proti, noslēgumā visi institūciju pirksti pārkāpumu gadījumā rāda maksātnespējas administratora Andra Bērziņa virzienā, un pagaidām šis ir vienīgais pavediens, aiz kura problēmu kamolu Dz. Odiņam iespējams risināt, turklāt ne ar mediju palīdzību tas darāms, lai arī tieši šī administratora darbība ne reizi vien apšaubīta publiski. Piemēram, 2013. gadā sabiedriskajā medijā LSM ir norāde uz administratora darbības pārkāpumiem. 2014. gadā parādās publikācijas, kurās Dobeles Dzirnavnieka valdes priekšsēdētājs norāda uz iespējamu reiderisma mēģinājumu.

Jau 2018. gadā parādās tiesnešu saraksti, kuru lēmumi maksātnespējas lietās ir pretrunā ar tiesību normām un ne bez A. Bērziņa pieminēšanas. Turklāt avots ir Tieslietu padomes ekspertu komisija.

Proti, pamats šaubīties ir par administratora darbu, un netiešās norādes FM un Altum atbildēs ir patiesas, tomēr, ja neskatām lietas tikai pēc likuma burta, tad viens pats A. Bērziņš neko nespētu. Runa, iespējams, ir par korupciju, par augsta līmeņa sakariem un protekcionismu pat politiskā līmenī. Visbeidzot, noslēguma jautājums ir – ja bija noteikti 2,19 miljoni eiro ieskaita veidā un 391 tūkstotis PVN, kopā 2,5 miljoni eiro, cik no šīs naudas valsts patiešām saņēma, vai PVN atmaksāja? Skaidru atbilžu Dienas Biznesam nav, un šaubas tomēr paliek!

Uzziņai

PVN shēmas tehniskā puse

Tā kā, iegādājoties īpašumu, apmaksa tiek veikta ar ieskaitu, t.sk. attiecībā uz PVN, veidojas situācija, ka pircējam rodas tiesības atskaitīt priekšnodokli, konkrētajā gadījumā vairāk nekā 300 000 eiro. Līdz ar to pircējs var par šo summu samazināt savu maksājamo PVN vai arī lūgt valstij to atmaksāt. Pārdevējam attiecīgi rodas pienākums samaksāt šo PVN. Tomēr, tā kā samaksa notiek ar ieskaitu un maksātnespējīgajā SIA reāla nauda neienāk, pie tam maksātnespējīgajam uzņēmumam nav citas mantas un naudas, līdz ar to ir skaidrs, ka šāda apmēra PVN maksātnespējīgais uzņēmums nekad nesamaksās. Tādā veidā pircējs iegūst ekonomisko labumu samazināto nodokļu vai pat no valsts atmaksāto nodokļu veidā. Savukārt valsts nodokļu maksājumu no maksātnespējīgā pārdevēja nesaņem, un šis parāds, pabeidzot bankrota procedūru un izslēdzot maksātnespējīgo uzņēmumu no reģistra, tiek norakstīts. Ir visai dīvaini, ka Valsts ieņēmumu dienests ir piekritis un nav iebildis šādai maksātnespējīga uzņēmuma, kuram jau bija nodokļu parāds, īpašuma pārdošanas kārtībai, kas neizbēgami rada valstij papildu zaudējumus un vēl vairāk palielina bankrotējušā uzņēmuma nodokļu parādu.

"Šī gada martā ekspluatācijā nodots 42 dzīvokļu projekts Siguldā, kurš izvietots skaista parka teritorijā un līdz ar to zīmīgi nosaukts par "Siguldas parku". "Siguldas parks" piedāvā mūsdienīgus un elegantus apartamentus ģimenēm, kuru prioritāte ir labi attīstīta infrastruktūra un komforts, bet kuras tajā pašā laikā ir nogurušas no lielo pilsētu drūzmas vai arī nekad nav pēc tās tiekušās.

"Siguldas parka" apkaimē, pāris minūšu attālumā, atrodas bērnudārzi, skolas un interešu izglītības pulciņi, kā arī viss nepieciešamais aktīvam dzīvesveidam. Tāpat apkaimē ir arī iepirkšanās centri, dažādi veikali, kā arī kafejnīcas un restorāni. Savukārt piemājas parkā izveidotajās grila zonās iespējams baudīt pikniku svaigā gaisā. Blakus mājai iedzīvotājiem iegādei ir pieejamas 60 bruģētas un norobežotas autostāvvietas, kā arī auto novietnes viesiem. Šī projekta lepnums ir arī sešas elektroauto uzlādes stacijas, kā arī saules paneļi uz jumta, kas ievērojami samazinās iedzīvotāju elektroenerģijas patēriņu.

"Siguldas parka" projektā pieejami gan studio tipa vienistabas, gan divistabu, gan trīsistabu dzīvokļi. To vidējā cena ir aptuveni 2000–2300 eiro par kvadrātmetru. Pašlaik dzīvošanai ir gatavi 18 no 42 dzīvokļiem. Atlikušie ir virtuvju uzstādīšanas darbu procesā, un attīstītājs tos plāno pabeigt līdz šī gada jūnijam, bet neatkarīgi no tā rezervācijām un iegādei jau ir pieejami visi – 42 – dzīvokļi. Visi projekta dzīvokļi tiek pārdoti ar pilnu apdari, aprīkotu virtuvi un vannas istabu. Mājas pagrabā iedzīvotājiem ir pieejamas arī mantu novietnes.

Projektēšanas inženieru trūkums katrā uzņēmumā atsevišķi ir atrisināms, veidojot spēcīgu projektēšanas inženieru biroju, kas spēj apkalpot desmitiem dažādu pieprasījumu no ražotājiem un jaunu produktu radītājiem, vienlaikus noturot labākos profesijas pārstāvjus Latvijā. Tieši to ir paveicis vēja tuneļu projektētājs Kristians Rimkus, dibinot un izveidojot industriālo iekārtu projektēšanas biroju WEMPS

Secinājums ir viens – no visa tā inženieru pulka, kas Latvijā ir, īstu projektētāju ir pavisam neliels segments. Lielākā daļa ir ražošanas inženieri. Tādu, kuri spēj iekārtas izgudrot, katastrofāli trūkst. Šāda problēma Skandināvijā pastāvēja jau pirms 20 gadiem, un šobrīd inženieru trūkuma vilnis ir sasniedzis arī Latviju gandrīz visos tautsaimniecības segmentos.

Projektētāju biroja objektīvā nepieciešamība

“Viņu vienkārši nav! Līdzīgi kā ar programmētājiem, kad pirms desmit gadiem sākās cīņa par labajiem, kas spēj izdarīt, šobrīd trūkuma vilnis ir sasniedzis projektēšanas inženierus mašīnbūvē. Loģiski, ka visiem nepietiek, un WEMPS risinājums, veidojot projektētāju biroju, ir mēģinājums šo problēmu risināt,” stāsta K. Rimkus, piebilstot, ka viņi nav izgudrojuši divriteni, bet rīkojušies pēc skandināvu parauga, kad jauna produkta vai risinājuma radītājs nav tas pats uzņēmums, kas šo produktu piedāvā tirgū. Specializēts projektēšanas uzņēmums ar daudz lielāku inženieru skaitu un kapacitāti šo funkciju var paveikt ātrāk un kvalitatīvāk.

Turpinoties tā dēvētās būvnieku lietas, kurā Konkurences padome (KP) sodījusi 10 būvniekus par dalību kartelī, izskatīšanai Administratīvajā tiesā, klajā nāk jauni fakti un blaknes, kas saistīti gan ar tiesas procesu, gan ar pašu lēmumu, iespējamajiem pārkāpumiem un neatbilstībām.

Šobrīd, faktiski jau ir skaidrs, ka būvnieku lieta Latvijas Universitātei (LU) radīs apmēram 1,7 miljonu zaudējumus, liecina tiesas materiāli.

Jau iepriekš ir izskanējis viena no būvniekiem "Velves" īpašnieka “MN Holding” no Konkurences padomes atšķirīgs viedoklis par "Velves" izlīguma slēgšanas ar KP apstākļiem. Atgādinājumam, "Velve" ir viens no būvniekiem, kura darbībās padome konstatēja karteli, bet kurš pamanījās pašā pēdējā brīdī ielēkt vilciena pēdējā vagonā - noslēgt ar padomi izlīgumu un tāpēc tam bija jāmaksā mazāks naudas sods kā arī tas izvairījās no lieguma piedalīties publiskajos iepirkumos. Kamēr padome to pamato ar Velves iesniegtajiem papildus pierādījumiem, pati Velve apgalvo, ka nekādus papildus pierādījumu nav sniegusi. Uz šīm padomes un "Velves" īpašnieka pretrunām par vieniem un tiem pašiem apstākļiem lietā tiesai norāda arī lietas dalībnieki, uzskatot par pretrunīgiem.

Labas teātra izrādes sevi atpelna ļoti ātri, līdz ar to nav pamata uztraukties, ka no ārzemēm uzaicinātiem režisoriem vai aktieriem būtu jāmaksā vairāk, intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja Dailes teātra direktors Juris Žagars.

Vaicāts, vai taisnība, ka ārzemniekiem droši vien ir jāmaksā lielāki honorāri, Žagars atbildēja noraidoši. "Tā nav, tā vienkārši nav taisnība, tāpēc ka teātrī nekur Eiropā neviens nerēķinās ar milzīgiem honorāriem," viņš apgalvoja.

Žagars atzina, ka, piesaistot viesmāksliniekus no ārzemēm, pieaug izmaksas, kas saistītas ar viņu lidošanu un izmitināšanu, taču labas izrādes atpelna sevi ļoti ātri.

Dailes teātra direktors stāstīja, ka viens no pēdējā laika dārgākajiem projektiem bija izrāde "Rotko", kas izmaksāja ap 200 000 eiro, bet tā jau esot atpelnīta. Savukārt izrāde ar Holivudas zvaigzni Džonu Malkoviču, visticamāk, bija dārgākā visā Latvijas teātra vēsturē. "Mēs viņu atpelnījām piecās izrādēs," sacīja Žagars.

"Putnu fabrika Ķekava" biometāna gāzes ražotnē Bauskā plāno investēt aptuveni 12 līdz 14 miljonus eiro, intervijā stāstīja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Andrjus Pranckevičs.

Pranckevičs atklāja, ka "Putnu fabrika Ķekava" jau ir vienojusies ar Bauskas pašvaldību, ražotnei ir vieta un būvniecības plāni, kā arī patlaban notiek projekta inženiertehniskā projektēšana. Tāpat par projektu sāktas sarunas ar ministriju un valdību.

Projekta rezultātā "Putnu fabrika Ķekava" kūtsmēslus un pārējos ražošanas pārpalikumus varēs pārvērst biometānā un zaļajā enerģijā.

"Projekts mums ir ļoti svarīgs, jo ļaus ievērojami samazināt ražošanas izmaksas. Mums būs sava gāze, kas iegūta no ražošanas pārpalikumiem, savukārt substrāts, kas paliek pāri pēc biometāna un biomasas ražošanas, ir labs mēslojums laukiem," skaidroja Pranckevičs.

Patlaban uzņēmums no valdības puses gaida, kādas būs atbalsta programmas biometāna ražotnes izveidei. Pranckevičs norādīja, ka Lietuvā šādas atbalsta programmas jau ir un to pašu "Putnu fabrika Ķekava" sagaida arī Latvijā. Atbalsta programmas ministrijas sola vasarā vai rudenī.

Ceturtdien, 23. februārī, oficiālā BMW pārstāvja Latvijā “Inchcape Latvija” salonā sadarbībā ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centru svinīgi tika atklāta pasaulslavenā amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznu reprodukciju izstāde. Izstādē aplūkojamas sešas mākslinieka gleznu reprodukcijas. Mākslas darbi pieejami apskatei līdz 30. jūnijam.

Nemitīgi iesaistīties kultūras un mākslas iniciatīvās visā pasaulē jau vairāk kā 50 gadus ir bijusi BMW zīmola svarīga sastāvdaļa. Gadu no gada BMW globāli turpina iesaistīties vairākās gan kultūras, gan mākslas iniciatīvās, kuras pārstāv tādas jomas kā modernā un laikmetīgā māksla, klasiskā un džeza mūzika, kā arī arhitektūra un dizains.

“Esam pagodināti stiprināt BMW globālās vērtības, sniedzot atbalstu laikmetīgās mākslas un kultūras popularizēšanai Latvijā. Ieguldījums cilvēkos un kultūrā ir neatņemama BMW un Inchcape stratēģijas sastāvdaļa visā pasaulē. Ar šo izstādi vēlamies arī iedvesmot savus klientus neierobežot savu radošo brīvību, jo tā ir būtiska ne tikai māksliniekiem radīšanas procesā, bet arī jebkura profesionāļa darba ikdienā ceļā uz izciliem panākumiem,” saka BMW autosalona direktors Andris Ustups.

Viāna Kuļša, uztura speciāliste

Magnijs ir viena no svarīgākajām minerālvielām cilvēka organismā un ceturtais visbiežāk sastopamais minerāls cilvēka organismā pēc kalcija, nātrija un kālija. (1)

Vai mēs uzņemam par maz magniju?

Magnijs organismā nonāk ar uzturu. Tas uzsūcas tievajās zarnās un ar asinīm tiek transportēts uz visiem organisma audiem. Uzsūkšanās zarnās atkarīga no koncentrācijas (parasti 50 % uzsūcas no uztura). Bet ir dati, ka tikai trešdaļa no magnija, kas uzņemts ar pārtiku, tiešām uzsūcas, jo pilnvērtīgu minerālvielas uzsūkšanos var traucēt daudzi faktori. Kā arī jāatceras, ka līdz ar gadiem magnija uzsūkšanās samazinās pat par 30%. (1) Lielākoties no organisma Mg tiek izvadīts caur nierēm. Atkarībā no cilvēka vecuma un dzimuma, diennaktī ir nepieciešami aptuveni 200–400 mg magnija pieaugušajiem. (1)

Investīciju fonds A3E Capital dibināts 2012. gadā Maltā, bet tā pamatlicēji ir latvieši, un fonds līdztekus investīcijām jaunattīstības valstīs investē arī Latvijā.

Kādēļ tieši obligācijas, kāds labums no fonda darbības ir investoriem un kāds ir tā ienesīgums, Dienas Bizness jautāja vienam no fonda dibinātājiem Aldim Reimam.

Kā nolēmāt izveidot savu ieguldījumu fondu? Iepriekš esat vadījis banku, tās arī ir investīcijas, ieguldījumi.

Es darbojos finanšu pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus. Pirmos 20 gadus aizvadīju Latvijas banku sektorā. Pats savām rokām izveidoju pašreizējās BluOr Bank priekšteci Baltikums banku un vadīju to 10 gadus līdz 2011. gadam. Tad kopā ar bijušajiem bankas kolēģiem nolēmām izveidot savu investīciju fondu. Galvenā argumentācija bija tāda, ka pat bankas prezidents nav tās īpašnieks, bet ir tikai algots darbinieks, savukārt man bija vēlme izveidot savu biznesu jomā, kuru ļoti labi pārzinu. Banku bizness pēc 2008. gada krīzes kļuva aizvien garlaicīgāks, regulācijas un prasības pieauga. Esmu matemātiķis, beidzu LU Fizikas un matemātikas fakultāti, un tādēļ finanšu tirgi man vienmēr ir likusies ļoti interesanta sfēra. Salīdzinot ar galvenajām banku aktivitātēm, tādām kā, piemēram, klientu piesaiste un kreditēšanas bizness, kas ir zema riska, tomēr garlaicīgs process, investīcijas finanšu tirgos ir daudz aizraujošāka nodarbe. Ideja par fondu mums ar kolēģiem brieda jau ilgstoši, bet pie idejas realizācijas mēs ķērāmies 2011. gadā. Uzskatu, ka finansista karjerā kļūt par investīciju fonda, kaut neliela, īpašnieku noteikti ir solis augšup. Es pats šobrīd esmu profesionāli ļoti apmierināts, jo daru to, kas man patīk, kopā ar kolēģiem, kuri man patīk, un esmu vidē, kas man patīk. Būtiski, ka neesmu ne no viena atkarīgs, un savs fonds ir daudzu finansistu un baņķieru sapnis, ko nereti dzirdu no ārvalstu kolēģiem.

Šā gada tūrisma sezona būs līdzīga 2022.gada otrajai pusei un viesnīcu aizpildījums būs samērā augsts - sezonas laikā ap 90%, kamēr nesezonas laikā - ap 60-70%, prognozēja Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) valdes priekšsēdētājs Andris Kalniņš.

"Tomēr arī viesnīcu nozarē galvenā problēma ir energocenu kāpums un ēku uzturēšana. Tādēļ daudz būs atkarīgs no energocenām," atzīmēja LVRA vadītājs.

Kalniņš skaidroja, ja salīdzina 2022.gadā apkalpoto tūristu skaitu ar 2019.gadu, tad Latvija atrodas stabilā pēdējā vietā visā Eiropas Savienībā, un viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmējis pagājušā gada rezultātus, ir Krievijas karadarbība Ukrainā.Cita starpā pērn sezonas sākumā rezervācijas atcēla liela daļa spāņu un vācu tūristu, taču tagad redzams, ka cilvēki saprot, ka Latvija atrodas salīdzinoši drošā vietā, norādīja Kalniņš.

Vaicāts par to, kādu valstu tūristi apmeklē Latviju, LVRA valdes priekšsēdētājs pauda, ka daudz aktīvāki ir kļuvuši Baltijas valstu tūristi. Tāpat ir daudz tūristu no Somijas, Vācijas, Spānijas un Polijas.

Par to, ka vairumam bērnu vairs neinteresē fizika, ķīmija, bioloģija, kas vēlāk traucē studēt eksaktās augstskolās, vairs nav šaubu. Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? izvirza pieņēmumu, ka ķezas pamatcēlonis nav dabaszinību mācīšanas metodikā vai saturā, bet gan pamatskolas matemātikas mācīšanā un apguvē.

Nevar salīdzināt zināšanu pārbaudes

Mēs varētu analizēt matemātikas pārbaudes darbus desmitgažu garumā, tomēr izglītības programmas ir mainījušās un, kā norādīja Izglītības un zinātnes ministrijas Sabiedrisko attiecību daļā, dati nav salīdzināmi. Pēc sarunām ar vairākiem pamatskolas pedagogiem jāatzīst, ka tiešām nav iespējams salīdzināt rezultātus, jo trīs desmitgažu garumā pārbaudes darbu prasības ir padarītas aizvien vienkāršākas.

Proti, jau sen nav mutvārdu eksāmena ģeometrijā, no matemātikas pārbaudes darbiem trīs desmitgažu laikā ir izzudusi virkne teksta uzdevumu un salīdzināt atrisināto uzdevumu daudzumu patiešām būtu galēji aplami. Mūsu paraugam ņēmām tikai pēdējos datus par 2021./2022. mācību gada matemātikas pārbaudes darbiem 6. un 9. klasē. Dati par vidējiem skolēnu rezultātiem, kā arī paši uzdevumi atrodami IZM interneta vietnē, kurus katrs var analizēt arī patstāvīgi.

Vairāk nekā 30 gadus darbojoties uzņēmējdarbībā, ir nācies redzēt dažādas pieejas ekonomikas politikā un arī dažādu eksperimentu sekas. Mainās uzņēmēju paaudzes, un mainās domāšana.

Nupat publiskotais Finanšu nozares asociācijas kreditēšanas indekss uzņēmējdarbības segmentā rāda, ka pēdējā gada laikā ir augusi gan Latvijas banku spēja un vēlme finansēt uzņēmējus, gan pēdējo spēja aizņemties, tomēr daudz lēnāk aug vēlme prasīt aizņēmumu. Vai Latvijas uzņēmējiem trūkst ambīciju? Vienkāršas atbildes nav, taču nedomāju, ka vaina būtu ambīciju trūkumā.

Šobrīd esam uz tādas kā robežlīnijas, kur vecākā uzņēmēju paaudze labprāt atkārtotu deviņdesmito gadu vieglās peļņas pasākumus, ko vairs nepieļauj bankas un likumdošana, savukārt jaunākajiem uzņēmējiem ir dotas plašas iespējas, bet tie ar izteiktu piesardzību raugās uz riskiem, ko nāktos uzņemties. Lai izprastu mūsdienu uzņēmēju piesardzību, jāatskatās pagātnē.

Pēdējos gados Latvijas ekonomikā arvien vairāk ir iezīmējusies atpalicība no Lietuvas un Igaunijas, un nupat publiskajā telpā arvien biežāk tiek aktualizēts jautājums par nepieciešamību veicināt aktīvāku kreditēšanu Latvijā.

Latvijas Banka apgalvo, ka jau vairāk nekā 10 gadus esam ieslīdējuši hroniskā kreditēšanas mazspējā, tiek norādīts uz pārāk zemu konkurenci banku nozarē, un no politiķu puses izskan idejas par papildus nodokļa ieviešanu. Kopējais banku kredītportfelis kopš 2008. gada tiešām būtiski ir sarucis un, ja kaimiņos kreditēšanas dinamika ir pozitīva jau vairākus gadus, tad Latvijā kopējais izsniegto kredītu apjoms ir sācis augt tikai pērn.

Tas gan nenozīmē, ka bankas nevēlas kreditēt. Ir daudz strukturālie un citi no bankām neatkarīgie apstākļi, kas ierobežo kreditēšanas pieaugumu Latvijā. No ekonomikas izaugsmes viedokļa gan ir svarīgi uzsvērt, ka ražojošo nozaru kreditēšanā starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm nav nekādas atšķirības. Piemēram, rūpniecībai un lauksaimniecībai izsniegto kredītu apjoms Latvijā 2022. gada beigās bija 2,3 miljardi eiro, kas ir tieši tik pat, cik Lietuvā un tikai par 0,1 miljardu mazāk nekā Igaunijā.

Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa pirmdien paziņoja par līdzšinējās valdības demisiju pēc parlamenta jaunā sasaukuma darba uzsākšanas.

Kallasa paziņoja, ka saskaņā ar konstitūciju pašreizējā Reformu partijas, sociāldemokrātu un nacionālkonservatīvās partijas "Tēvzeme" veidotā valdība atkāpjas.

Demisionējusī valdība turpinās pildīt savus pienākumus līdz stāsies amatā jaunā valdība.

Kallasa tikusies ar prezidentu Alaru Karisu, kurš viņai kā vēlēšanās uzvarējušās partijas priekšsēdētājai piedāvājis veidot jauno valdību.

Pēc prezidenta teiktā, mēnesi ilgās sarunas par koalīcijas izveidi demonstrēja trīs politisko partiju kopīgo gribu valdīt kopā. "To man apstiprināja visas partijas, ar kurām es runāju. Šīm trim partijām parlamentā ir spēcīgs vairākums – 60 balsis. Tāpēc man nav vajadzīgas divas nedēļas, lai pieņemtu lēmumu. Turklāt uzskatu, ka jaunajai valdībai pēc iespējas ātrāk jāķeras pie darba, jo darāmā vēl ir daudz," sacīja Kariss.