Vaicāti par to, cik lielā mērā Jūsu ģimenē lēmumu pirkt kādu produktu vai zīmolu nosaka Jūsu bērnu viedoklis, vidēji 37% vecāku atzīst, ka tas ietekmē ilgtermiņa preču pirkšanu (mobilais telefons, dators un elektroniskās mājsaimniecības preces). Savukārt 21% vecāku norāda, ka viņu bērnu viedoklis ietekmē arī banku un apdrošināšanas kompānijas izvēli.

Šādus rezultātus uzrādījis pētījumu kompānijas GfK Baltic februārī veiktais pētījums par bērnu viedokļa ietekmi uz vecāku patēriņa tendencēm.

Aptaujas dati liecina, ka, iegādājoties elektronikas un mājsaimniecības preces, vecāki galvenokārt ietekmējas no savu bērnu pusaudžu viedokļa (vecumā no 14 līdz 18 gadiem). Piemēram, datora iegādē bērnu viedoklis ietekmē vidēji 58%, mobilā telefona 57%, ceļojuma maršruta izvēlē 53%, bet koplietošanas mēbeļu iegādē 42% pusaudžu vecāku. Interesanti, ka 51% vecāku atzina, ka viņu bērni pusaudži ietekmē arī pašu vecāku apģērba izvēli.

Iepirkšanās vietas un ikdienas preču izvēlē vecāku lēmumus vairāk ietekmē jaunāki bērni. Vidēji 54% vecāku, kuriem bērni ir vecumā no 3 līdz 13 gadiem atzina, ka bērna viedoklis „ietekmē” vai „drīzāk ietekmē” iepirkšanās vietas izvēli un 57% vecāku arī ēstuves - vietas, kurā paēst ārpus mājas - izvēli. 51% šī paša vecuma bērnu vecāki atzina, ka bērnu viedoklis ietekmē ikdienas pārtikas iegādi.

Laikā, kad tiek prognozēta ekonomiskā lejupslīde līdz ar Eiropas struktūrfondu atbalsta izbeigšanos 2020. gadā, likumdevējam vairāk nekā jebkad būtu jārada pēc iespējas labvēlīgāka vide tiem, kas nodarbojas ar saimniecisko darbību.

Par nožēlu jāteic, ka likumdevējs kārtējo reizi rīkojas pretēji. 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā, kas negatīvi ietekmē nekustamo īpašumu attīstītājus.

Likuma 4. pantā pirmās daļas 1. punktā vārdi «dzīvojamā māja» aizstāti ar vārdiem «atsevišķa dzīvojamā māja». No pirmā acu uzmetiena šķiet nebūtiski, taču velns ir paslēpies detaļās. Kaut gan likuma gramatiskā jēga ir neskaidra, pēc būtības grozījumi paredz, ka daudzdzīvokļu māju var sadalīt dzīvokļu īpašumos tikai tad, ja šī daudzdzīvokļu māja atrodas uz atsevišķa zemes gabala.

Šādu regulējumu piedāvājusi Tieslietu ministrija jau pēc tam, kad likumprojekts «Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā» bija nodots izskatīšanai Saeimas komisijās. Tādēļ likumprojekta anotācijā nav atrodams pamatojums un nozares speciālistu viedoklis par šādu grozījumu nepieciešamību un ietekmi uz nekustamo īpašumu jomu. Vienīgais skaidrojums atrodams Tieslietu ministrijas sniegtajā motivācijā – līdz šim radušās problēmas saistībā ar dzīvokļa īpašumam piekritīgo kopīpašuma daļu aprēķināšanu. Proti, ja uz vienas zemes vienības atradās vairākas dzīvojamās mājas, dzīvokļa īpašumam piekritīgās kopīpašuma daļas tika aprēķinātas ne tikai no tās dzīvojamās mājas, kurā atrodas dzīvokļa īpašums, bet no visām uz zemes gabala esošajām dzīvojamām mājām. Tas radījis praktiskas problēmas katras dzīvojamās mājas iedzīvotājiem pārvaldīt savu dzīvojamo māju.

Starp jaunveidojamā Ministru kabineta 2014.gada prioritātēm varētu būt Latvijas tautas ataudzes veicināšana un izmeklēšanas pabeigšana Zolitūdes traģēdijas lietā.

Tā liecina topošās valdības deklarācijas melnraksts.

Pašlaik gan vēl notiek politiķu sarunas par deklarācijas veidošanu, līdz ar to deklarācijas teksta gala versija var atšķirties no melnraksta. Tekstā ir palikuši arī vairāki diskutējami jautājumi, par kuriem koalīcijas partneriem ir jāpanāk vienošanās.

Deklarācijas melnrakstā norādīts, ka tiks turpināta iepriekšējās valdības iesāktā politika, kas balstīsies uz ekonomiskās izaugsmes, stingras fiskālās atbildības, ilgtspējas un sociālās solidaritātes, kā arī nozaru savstarpējās sadarbības principiem.

Tāpat iecerēts realizēt tādu rīcībpolitiku, kas veicinās stratēģisko mērķu - iekšzemes kopprodukta pieauguma uz vienu iedzīvotāju, ienākumu nevienlīdzības mazināšanas un iedzīvotāju skaita dabiskā pieauguma - sasniegšanu.

Novembra nakts lielā izpārdošana, Ziemassvētku atlaides, maza atelpa un priekšā jau Jaunā gada plauktu tīrīšana. Tuvojas gada lielākais iepirkšanās maratons. Neskatoties tu to, ka iedzīvotāji samazinājuši dažādus tēriņus, lai kompensētu dzīves dārdzību, piemēram, izdevumus izklaidei un ceļošanai, kā arī citus ikdienas izdevumus, svētkus neviens nav atcēlis un vairums tos gribēs izbaudīt. Lai piesaistītu maksimāli daudz pircēju, nepieciešams nodrošināt pēc iespējas labāku klienta pieredzi – pārskatīt, cik ērti un ātri var iepirkties jūsu e-veikalā.

Ja e-veikals, tad cik viegli ir tikt pie preces?

Iepirkšanās no vienas puses ir ļoti vienkāršs process, no otras – tā ietver ļoti svarīgu sastāvdaļu – savas naudas nodošanu cita rokās un uzticību, ka pretī tiks saņemta prece vai pakalpojums. Vienkārši tas ir, ja apmaiņa notiek klātienē, tomēr uzticības faktors spēlē nozīmīgāku lomu, ja iegāde notiek internetā. Līdz ar to katram tirgotājam būtu jārūpējas, lai no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka veikals ir uzticams. Profesionāls mājaslapas dizains, plaši un gramatiski pareizi produktu apraksti, informācija par uzņēmumu – tās ir pamata lietas. Nepieciešams arī pietiekami detalizēti aprakstīt, kādā veidā ir iespējams tikt pie preces jeb norādīt piegādes iespējas. Tāpat klientam būs svarīgi zināt, kādā veidā var sazināties ar veikala klientu apkalpošanu. Bieži ir situācijas, kad preci vajag uzreiz, tāpēc ir svarīgi klientam sniegt skaidrojumu par piegādes ilgumu.

Baltijas aktīvu pārvaldīšanas grupai Invalda INVL piederošā ieguldījumu brokeru sabiedrība INVL Financial Advisors, kas darbojas ar zīmolu INVL Family Office, ir izveidojusi filiāli Latvijā ieguldījumu padomu sniegšanai, tostarp piedāvājot turīgiem klientiem veidot Ģimenes konstitūciju, kas paredz kapitāla ilgtspēju paaudzēs.

Par to arī Dienas Biznesa jautājumi Latvijas filiāles vadītājam Andrejam Martinovam.

Kas ir INVL, kad un kur tas radies un ko dara?

AB Invalda INVL ir biržas uzņēmums. Uzņēmuma akcijas tirgo Baltijas fondu biržā Viļņā. INVL ir biržas emitents jau kopš 1995. gada. Viens no uzņēmuma darbības virzieniem ir Family Office bizness. Lietuvā ir mātes kompānija, bet šeit, Latvijā, ir filiāle. Mūsu bizness ir stingri regulēts, un kompānijai ir Lietuvas bankas izsniegta licence ieguldījumu pakalpojumiem. Latvijā mēs darbojamies kā ieguldījumu brokeru sabiedrības filiāle. Mūsu galvenais pakalpojums ir ieguldījumu padomi vai rekomendācijas. Pakalpojums ir licencēts, jo tiek sniegts plašam klientu lokam. Šis investīciju padomu pakalpojuma portfelis uzņēmumā veido ap 900 miljoniem eiro. Pakalpojumu izmanto ap 700 klientu, šobrīd tie pārsvarā ir Lietuvā. Pamatā runa ir par turīgām ģimenēm, kurām uzkrājumi ir virs vidējā, teiksim, vairāki simti tūkstošu vai miljonu eiro. Viņiem arī pakalpojums ir domāts.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Digitālā pasaule ap mums strauji attīstās. Vēl pavisam nesen tālruņus izmantojām tikai sarunām, bet finanšu pakalpojumus saņēmām bankās un pat ne internetbankās, un neiedomājāmies, ka var būt citādi.

Tehnoloģiju attīstība paver plašas iespējas finanšu pakalpojumu attīstībai, tai skaitā progress skar un skars arī naudu. Paveras plašas iespējas attīstīt naudas veidus, veicināt naudas apriti un ātrumu. Paveras iespējas arī veikt izmaiņas un uzlabojumus monetārajā politikā, padarīt efektīvāku monetārās politikas transmisijas mehānismu un, kas zina, nākamās krīzes atveseļošanai centrālās bankas jau varētu izmantot digitālo naudu jau pierastās aktīvu pirkšanas vietā. Šajā rakstā aplūkosim nākotnes iespējas, par kurām centrālās bankas jau ir sākušas domāt – tām ir interese, tās jau publicējušas pētnieciskus darbus un bijuši pirmie eksperimenti.

Centrālajai bankai ir jāiet kopā ar tehnoloģiju attīstību, lai nepiepildītos dažu vizionāru redzējums, ka centrālo banku pasivitātes rezultātā emitētā nauda pamazām izzudīs no apgrozības un cilvēku digitālajos maciņos paliks tikai privāto emitentu emitētās kriptovalūtas. Privātās naudas uzvara nozīmētu arī privātā sektora uzvaru pār valsti, bet atstāsim valsts un privātā sektora spēkošanos filozofiskākas ievirzes rakstiem. Kamēr pastāv centrālās bankas, tām būs jāseko līdzi un jāpielāgojas tehnoloģiju attīstībai. Līdzšinējās zinātnieku diskusijas ir izvirzījušas divus veidus, kā var tikt glabāta centrālās bankas digitālā nauda. Centrālās bankas digitālā nauda varētu tikt glabāta centrālajā bankā atvērtos kontos (angliski – account based) vai arī elektroniskajās ierīcēs (angliski – value based). Šie abi centrālās bankas digitālās naudas veidi var pastāvēt neatkarīgi no tā, kas ir digitālās naudas izplatītājs naudas gala īpašniekiem – centrālā banka vai bankas.

Salīdzinoši nesen publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) ir izsniegusi pirmo licenci elektroniskās naudas iestādes darbībai (1). Savukārt, pēc šīs ziņas publiskošanas sekoja asa sabiedrības reakcija digitālajos medijos komentāru sadaļā, uzsverot, ka šādām iestādēm uzticēties nedrīkst, jo ieguldītā nauda tiks pazaudēta. Tomēr norādāms, ka šādai reakcijai nav pamata, jo būtiski ir nošķirt elektronisko naudu no virtuālās naudas, kuras lietošanas sekas saistāmas ar dažādiem riskiem. Līdz ar to, izprotot atšķirību starp elektronisko naudu un virtuālo naudu, ir iespēja sevi pasargāt no reālu naudas līdzekļu pazaudēšanas.

Elektroniskās naudas statusu un tās emitentu darbību regulē Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums (turpmāk – Likums). Līdz ar to elektroniskās naudas emitenti ir pakļauti konkrētam normatīvajam regulējumam, kas nozīmē to, ka gadījumā, ja elektroniskās naudas emitents savā darbībā neievēro Likuma prasības un ir pārkāpis savu klientu tiesības, klientiem ir iespēja vērsties Likumā noteiktajā kārtībā vienā no divām valsts iestādēm savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai, proti, FKTK vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC), kā arī Latvijas Komercbanku asociācijas ombudā.

Atbilstoši Likuma prasībām elektroniskajai naudai piemīt trīs pazīmes, ar kuru palīdzību iespējams identificēt un nošķirt elektronisko naudu no citiem norēķinu līdzekļiem:

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei?

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Atklāti jauni korupcijas draudi - ar šādu paziņojumu klajā nācis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

Patiesībā jāpiekrīt vien šim birojam ir - Latvijā attiecīgie draudi visu laiku ir pastāvējuši un droši vien būs arī nākotnē, turklāt nonākt pie minētā secinājuma pat ietilpst šīs institūcijas kompetencē.

Taču, saskatot iespējamo noziedzību ik uz soļa, pieļaujot, ka faktiski katrs cilvēks var būt noziedznieks teju jebkurā situācijā, mēs tikai sarežģīsim un sadārdzināsim paši sev dzīvi. Turklāt pilnīgi lieki. Šoreiz runa ir par Ministru kabineta komitejas savulaik akceptētajiem grozījumiem Publisko iepirkumu likumā, paredzot, ka atcelt nepieciešamību piemērot iepirkumu procedūru gadījumos, kad preču vai pakalpojumu vērtība nepārsniedz Ls 92 755 (līdzšinējo Ls 10 000 vietā), bet būvdarbu izmaksas - Ls 200 000.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Martins Zemītis kļuva pazīstams kā Jotul krāsniņu un kamīnu tirgotājs Latvijā un daudziem šķita visai interesanta personība latvietim neraksturīgā izskata dēļ. Martins brauca ar mašīnu, kuras numurs bija 666, un par to tikai smēja vien.

Cik tev bija gadu, kad sāki Jotul biznesu?

Man bija 20 – vēl jauns un zaļš. Uzsāku biznesu ar mēbelēm, bet tas mani īsti neuzrunāja. Tad mans sievastēvs Jānis Ciaguns, kurš jau bija Jotul pārstāvis Baltijas valstīs, man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar Jotul krāsniņu tirdzniecību. Aizgāja. Jāsaka banālā frāze – viss notika īstajā vietā un laikā. Kad biju atvēris veikalus Latvijā, atvēru arī Lietuvā un Igaunijā. Savu mazumtirdzniecības biznesu pārdevu jau pirms vairākiem gadiem un šobrīd strādāju norvēģu kompānijā Nordpeis – nodarbojos ar viņu kamīnu tirdzniecību Austrumeiropas valstīs. Nekārtoju naudas darījumus, bet pārstāvu uzņēmuma intereses, strādāju ar konkrētiem klientiem un virzu zīmola tirdzniecību Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Bulgārijā un citur. Bez angļu valodas pārzinu arī krievu, salīdzinoši labi pazīstu austrumnieku mentalitāti un tradīcijas, un tā ir mana priekšrocība. Krievu valodas zināšanas šobrīd ir liela bagātība, jo ko tad mēs varam izdarīt Eiropā, kur pilns ar vietējiem censoņiem! Tāpēc jāizmanto priekšrocības, ko dod krievu valodas zināšana un jālūkojas austrumu virzienā.

Man nav nekādu bažu par Latvijas gāzes vietu Latvijas tirgū - kā ir atzinuši arī Eiropas līmeņa eksperti, Latvijas gāze ir viens no labākajiem enerģētikas uzņēmumiem. Mani uztrauc, ka Latvijas gāze tiks sadalīta tādā veidā, ka būs lielas problēmas ar apgādi, intervijā laikrakstam Diena atzīst Latvijas gāzes padomes priekšsēdētāja vietnieks un akcionārs Juris Savickis.

Vai ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas izteikumi par draudiem un šantāžu neliecina, ka ir apstājies dialogs starp valsti un LG akcionāriem un situācija virzās uz tiesāšanos?

Vispār negribu tiesāties pats ar savu valsti. Bet jāsaka, ka dialoga faktiski nav bijis. Notiek viedokļu apmaiņa ar LG vadību, diemžēl ministre negrib ieklausīties profesionālos cilvēkos. Caur medijiem tiek taisīta propaganda, lai, maldinot par īstajiem situācijas apstākļiem un patieso līgumu saturu, savā pusē dabūtu politisko vilkmi. Tomēr cerams, ka vistuvākajā laikā dialogs notiks.

Sakiet, vai jūs esat par vai pret gāzes tirgus liberalizāciju?

Klientu iespēju uzvaras gājiens ir sācies. Finanšu tehnoloģiju uzņēmums ESTO nodrošina dalīto maksājumu preču iegādei bez papildu komisijas, un e-komercijā tā izdodas piesaistīt aizvien vairāk klientu. Tirgotāji, kuri izvēlas saviem klientiem piedāvāt ESTO dalītā maksājuma iespēju, palielina apgrozījumu un piesaista aizvien jaunus klientus.

To intervijā Dienas Biznesam pauda ESTO LV vadītājs Māris Vaivods.

Iesākumam pastāstiet, kas ir ESTO!

ESTO darbojas nebanku kreditēšanas nozarē. Mēs darbojamies patēriņu kreditēšanas segmentā visā Baltijā. Pirmsākums ir Igaunijā 2017. gadā, kur trīs jauni igauņu puiši iesāka šo biznesu ar vietējām investīcijām. Latvijas filiāle sāka darbību 2022. gadā. Proti, drīzumā būs pagājuši trīs darbības gadi. Esam pārstāvēti arī Lietuvā. Darbojamies augstas konkurences apstākļos, un pati kreditēšanas forma nav nekas unikāls. Mātes uzņēmums Igaunijas ESTO ir lielākais nebanku aizdevējs gan pēc pārdošanas, gan pēc portfeļa apmēra. Sešu gadu laikā igauņi ir paveikuši būtisku darbu tirgus iekarošanā pašu mājās. Latvija ir mērķis, un mēs uz to ejam.

Ļoti labi, ka ir bijusi virzība startup likuma radīšanā, bet problēma ir tāda, ka ar šo režīmu iespējams tiks finansēti tikai 0 – 5 uzņēmumi gadā, un tas sanāk valsts līdzekļu izšķērdēšana lietās, kas nestrādā. Man patīk jau izskanējušais viedoklis, ka šis ir sākums, pamatu ielikšana.

Ārzemēs reģistrētu fondu investīcijas pie mums notiek ļoti reti (0-3 gadā) un ļoti iespējams pielāgojot visus uzņēmumu un riska kapitāla investoru filtrus varam nonākt pie 0, kas būs izgāšanās. Varbūt beigās būs kāds viens vienīgs uzņēmums, kurš kvalificēsies šai programmai, sauksim to par Latviešu Vienradzi.

Ārzemju investori pārsvarā pieprasa uzņēmumu pārreģistrāciju uz ārzemēm, kas nozīmē, ka šo programmu visdrīzākais nevarēs pielietot, jo IP tiks pārcelts uz ārzemēm visos šajos gadījumos. Tātad likumam primāri jārupējas lai Latvijā darbojošies fondi varētu izmanto šo likumu.

Kopā Latvijā līdz šim darbojās 4 riska kapitāla fondi (FlyCap, Imprimatur, ZG Capital, Expansion) un 2 Private Equity fondi (BaltCap, Livonia), bet no šiem visaktīvāk investējuši IT un citu nozaru startupos ir tikai 2 fondi, FlyCap un Imprimatur. Šobrīd trim riska kapitāla fondiem ir beigušies investīciju periodi, kas nozīmē, ka viņi vairs nevar investēt un ceturtajam nauda palikusi tikai pāris investīcijām un investīciju periods beigies 2017. gada vidū.

Koksnes izmantošanu būvniecībā Latvijā bremzē vēsturiski stereotipi, normatīvie akti un valstisku stimulu trūkums sava resursa pilnvērtīgākai izmantošanai pašu zemē.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koka izmantošanu būvniecībā Latvijā un ārzemēs. Latvijā ir publiskās ēkas, ražotnes, noliktavas, infrastruktūras celtnes, kuras būvētas no koka, taču tādu ir salīdzinoši maz, labāka situācija ir ar privātmājām.

Ražojam, bet patērē ārzemnieki

“Latvijā ražo koka mājas, bet tās pārdod ārzemēs, praktiski visā pasaulē, jo grūti iedomāties kādu vietu, kur nebūtu Latvijā izgatavoto māju,” skaidro biedrības Zaļās mājas izpilddirektors Kristaps Ceplis. Latvijā ir uzņēmumi, kuri spēj saražot, Latvijā ir resursi (koksne), no kā saražot, bet produkcija nonāk ārzemēs. “Latvijā nav nekādu motivējošu rīku, lai būvētu koka ēkas, un ir liela vēsturiska stereotipu ietekme attiecībā par koka ēku ugunsdrošību. Cilvēkiem ir stereotips, ka koks pūst, vērpjas, deg, bet, ja izmantosim betonu un minerālus, visas problēmas būs atrisinātas, neiedziļinoties tajās blaknēs, kas mēdz būt visa veida būvēs,” skaidro koka ēku būvniecības uzņēmuma vadītājs Krists Slokenbergs. Viņš norāda, ka ne no valsts, ne arī pašvaldību puses nav neviena instrumenta, kas stimulētu būvēt ēkas no koka. “Labā ziņa, ka koka būvju skaits Latvijā tomēr pieaug, jo mīti par koku pirms gadiem desmit bija daudz ietekmīgāki, vienlaikus pieauguma temps ir pārāk lēns,” tā K. Slokenbergs.

Par to, kā privātajam ieguldītājam izvēlēties optimālāko bankas depozītu dg.yug.ru jautājis populāru grāmatu par privātajām finansēm autoram Vladimiram Avdeņinam.

1. Uz kādu termiņu izvēlēties depozītu

Cik drīz jums nauda būs nepieciešama? Atbildot uz šo jautājumu, Jūs pats atradīsiet piemērotāko termiņu. Bankas piedāvā depozītu uz jebkuriem termiņiem – mēnesi, ceturksni, gadu un pat vairākiem gadiem. Tāpat ir depozīti, kurus var izbeigt tajā dienā, kad ieguldītājam nauda ir nepieciešama. Ja ir zināms, ka nauda būs nepieciešama pēc tieši 37 dienām - virknē banku Jūs varat noguldīt naudu tieši uz 37 dienām (vai jebkuru citu dienu skaitu).

Tomēr ne vienmēr vajag domu par to, kad nauda būs nepieciešama saistīt ar depozīta termiņu. Depozīti ir dažādi un atliek tikai izvēlēties to depozīta tipu, kurš liekas vispiemērotākais.

Rīgas sabiedriskā transporta uzņēmums "Rīgas satiksme" (RS) arodbiedrībām šogad plāno atvēlēt 570 tūkstošus latu, svētdien vēsta LTV raidījums De facto.

Pēc raidījuma ziņotā, RS dāsni atbalsta uzņēmuma arodbiedrības, ik gadu sporta un izklaides pasākumu organizēšanai pārskaitot vairāk nekā pusmiljonu latu. Šāda nauda ieplānota arī 2011.gada budžetā.

RS budžets šogad ieplānots ar 6,8 miljonu latu lieliem zaudējumiem, bet dotācija no pilsētas plānota 47,5 miljoni latu. Neraugoties uz to, arodbiedrību vajadzībām šogad iecerēts atvēlēt 570 tūkstošus latu, kas ir vairāk nekā divos iepriekšējos gados - 2009.gadā RS arodbiedrību vajadzībām atvēlēja 528,2 tūkstošus latu, bet pagājušajā gadā – 545,3 tūkstošus latu.

RS finanšu direktore Tamāra Dāvidsone De facto norādīja, ka tā ir adekvāta cena par sociālo atmosfēru uzņēmumā. Pieškirto līdzekļu izlietojums ir Arodbiedrību koordinācijas centra (AKC) kontrolē, bet RS tikai nosaka summu, viņa piebilda.

Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē

«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.

Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?

Diskutējot par digitālās veselības risinājumiem un ar veselību saistītajiem datiem, daudziem ir viedoklis, ka mums “viss ir slikti” un nepareizi. Gandrīz katrs iedzīvotājs ir dzirdējis “e-veselības” neveiksmes stāstu, redzējis kādu sižetu par to, lasījis kādu revīzijas atzinumu vai vienkārši zina, ka tas ir neveiksmīgs projekts.

Bet, ko darīt – daļa ekspertu uzskata, ka pareizā pieeja būtu meklēt gatavu risinājumu un to ieviest Latvijā, tā teikt pārstāt “izdomāt divriteni”. Iespējams, ka tas ir kāds vēsturiskais mantojums, ko esam pārņēmuši no vecākās paaudzes un ir tā sajūta, ka tur – ārzemēs “zāle ir zaļāka” un viss ir labāk kā pie mums.

Ikdienā strādāju pie digitālās veselības risinājumiem un kā “Sprīdītis” Annas Brigaderes lugā nebiju apmierināta ar to, ko nodrošina mūsu E-veselības sistēma, tāpēc ar prieku devos pasaulē “lielu mantu meklēt” uz Eiropas nozīmīgāko pasākumu Digitālās veselības jomā “DMEA 2024” pasākumu Berlīnē, kurš pulcē digitālas veselības ekspertus no visas pasaules. Izstāde pārsteidza ar savu apjomīgo piedāvājumu: ap 800 stendiem, kas izvietoti 6 hallēs un piedāvā visdažādākā mēroga risinājumus – sākot no jaunuzņēmumiem un beidzot ar pasaules līmeņa lieljaudas zīmoliem (vairāk par DMEA pasākumu šeit).

Ko nevar celt, to nevar nest - tā vēsta sena tautas paruna, un, lai cik tas paradoksāli arī skanētu, šoreiz šis teiciens jaattiecina uz Latvijas spēju apgūt naudu. Runa ir par Eiropas Komisijas (EK) gatavošanos nākamajam - 2014. līdz 2020. gada ES plānošanas periodam, kas sevī ietver arī struktūrfornu līdzekļu piešķiršanu dalībvalstīm.Viens no priekšlikumiem šajā jomā paredz, ka katrai ES dalībvalstij fondu līdzekļi tiktu piešķirti, par pamatu ņemot spēju apgūt piešķirto naudu.

Būtisks ir aspekts, ka šajā plānošanas periodā līdz šī gada jūnija beigām atbildīgās nozaru ministrijas ir izlietojušas ceturto daļu no šim gadam plānotajiem budžeta līdzekļiem ES fondu projektiem. Tātad, ja vien ministrijas atlikušajos sešos mēnešos nesasparosies tādā līmenī, lai naudas apguve varētu norisināties triecientempā, līdz gada beigām netiks apgūts vairāk par pusi no šim gadam paredzētās naudas. Tātad te nav runas par to, ka Eiropa līdzekļus gan piešķir, bet mums pašiem sakarā ar krīzi, sarežģīto ekonomisko situāciju, nepieciešamību konsolidēt budžetu un tamlīdzīgām lietām naudas, ko ieguldīt, nav, bet gan to, ka šis darbs vienkārši netiek veikts. Visslinkākās šajā sakarā ir bijušas Izglītības un zinātnes, Satiksmes un Ekonomikas ministrija. Tātad - tās ir trīs ministrijas, kam dažādu vajadzību acīmredzot ir vismazāk, un to arī varētu ņemt vērā, domājot, uz kā rēķina konsolidēt nākamā gada valsts budžetu. Protams, svarīgas atrunas katrai no minētajām un arī pārējām ministrijām ir savas, bet rezultāts paliek nemainīgs - nauda apgūta nav.

Krāpnieki, izmantojot sabiedrībā zināmu cilvēku vārdus, izsūtījuši Latvijas iedzīvotājiem e-pastus, kuros lūdz viņiem aizdot naudu kādu negaidītu izdevumu segšanai. Šādi viltus e-pasti izsūtīti, piemēram, ekonomista Ulda Oša un SIA Afterdog vadītāja Mārtiņa Vidzenieka vārdā.

Epastā angļu valodā skaidrots, ka persona atrodas Ukrainā, taču ir pazaudējusi maku un telefonu, tādēļ netiek projām no viesnīcas, jo pasi paņēmis tās personāls. Epasta saņēmējs tiek lūgts aizdot naudu, lai varētu samaksāt par viesnīcu un tikt mājās. Pats ekonomists jau sociālajā portālā Twitter informējis, ka ziņojumu nav sūtījis viņš. Arī M. Vidzenieks apstiprina, ka ir Latvijā un Ukrainā nemaz nav bijis. Viņš gan skaidro, ka epastus saņēmuši visi viņa kontakti epastā, un viņš vēl šodien turpina atbildēt uz telefona zvaniem un skaidrot, ka viņam nevajag materiālo palīdzību.

Tas, ka epasts ir sūtīts it kā no zināmas personas epasta, ir ļoti viegli izdarāms, stāsta Kaspersky Lab vecākā surogātpasta (Spam) analītiķe Tatjana Ščerbakova, skaidrojot, ka surogātpasta sūtītāji var ielikt lauciņā «from» visu, ko vien viņi vēlas. Tomēr viņa norāda, ka ir jāpievērš uzmanība pašai vēstulei - ja tekstā nav personīgās uzrunas, bet pats teksts izskatās dīvains, tad tas ir surogātpasts. Tas attiecas arī uz lūgumiem aizdot naudu vai standarta stāstiem par sarežģītajām situācijām. Parasti surogātpasta izplatītāji atrod savu upuru e-pasta adreses, izmantojot vai nu piemeklēšanas stratēģiju vai skenējot web-lapas, ziņojumu dēļus, sociālos tīklus, forumus, čatus.

Uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, būdams Latvijas kultūras un vēstures erudīts, palīdz Rīgai atgūt pagātnes tēlniecības skaistumu, un arī tas mūs pietuvina Eiropai, kur metropoles rotā vēsturiski pieminekļi.

Pazīstamais miljonārs naudu iegulda ne tikai senu namu un skulptūru atjaunošanā, bet arī tranzītā un ražošanā – nesen Ventspils brīvostā palaista viena no lielākajām biodegvielas rūpnīcām Baltijā ar ražošanas jaudu 100 000 tonnas gadā.

Jau sen esat iekļauts miljonāru saraksta nodaļā Nekustamais īpašums, un te pēkšņi – biodīzeļdegvielas ražošanas rūpnīca! Ar ko jūs vispār nodarbojaties?

Valsts sociālā budžeta uzkrājums ir pietuvojies pirmskrīzes līmenim - vienam miljardam eiro, šorīt intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam «Rīta panorāma» pastāstīja labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV).

Viņa norādīja, ka šis uzkrājums darbojas kā buferis situācijai, ja pēkšņi iestājas krīze.

Petraviča norādīja, ka vienlaikus arī palielinās summas, kas tiek izmaksātas no Labklājības ministrijas (LM) pārraudzībā esošā speciālā budžeta. Nākamgad no šī budžeta plānots izmaksāt par 200 miljoniem eiro vairāk nekā šogad, kas esot saistīts ar pensiju, slimības un citu pabalstu pieaugumu.

Ministre atgādināja, ka nākamā gada LM budžeta prioritāte ir minimālā ienākuma līmeņa sistēmas pilnveide, kurai arī tikšot atvēlēti lielākie resursi.

Jau ziņots, ka turpmākos divus gadus - 2020. un 2021.gadā - plānots veikt vairākus pasākumus, lai uzlabotu minimālo ienākumu atbalsta sistēmu Latvijā, liecina otrdien valdībā zināšanai pieņemtais LM Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021.gadam.

Mēs nedzīvojam brīvā tirgus apstākļos, jo aizvien spēkā ir greizā shēma, kurā peļņa tiek privatizēta, bet zaudējumi – socializēti.

Finansists Tjerī Filiponā vēl pirms globālās finanšu krīzes no investīciju baņķiera kļuva par «labo baņķieri», kā 2011. gadā viņu nodēvēja prese, un Briselē nodibināja finanšu pakalpojumu klientu lobiju – nevalstisko organizāciju Finance Watch, kas gādā, lai Eiropas Savienības politikas veidotāji neatrastos tikai banku lobiju retorikas varā.

Vai Eiropas banku nožogošanas jeb strukturālās reformas virzība līdz šim ir apmierinoša?

Šī spēle vēl ne tuvu nav galā. Somijas centrālā baņķiera Erki Līkanena vadītā grupa ir Komisijai izstrādājusi virkni ieteikumu, kas atbalsta banku funkciju nošķiršanu, pasargājot noguldītāju naudu no spekulāciju riskiem. Nākamais solis ir EK priekšlikums. (Intervija notika pāris nedēļas pirms tā)