Eiropas Savienības (ES) finanšu ministri ir piekrituši atvēlēt 30 miljardu eiro kā aizdevumu problēmās nonākušo Spānijas banku glābšanai.
Nenoliedzami tā ir laba ziņa gan attiecīgajām finanšu kompānijām, gan spāņiem kopumā, it īpaši gadījumā, ja viņi šo iespēju spēs izmantot, lai atveseļotos, nevis demonstrēs tādas muļķības, kā to jau ilgstoši dara Grieķija, kas vispirms prasa superizmēra aizdevumus, bet pēc tam - divu gadu atelpu, lai varētu neko nedarīt savas saimniecības sakārtošanai.
Tajā pašā laikā ES un īpaši eirozonas valstīs arvien vairāk iezīmējas kāda būtiska tendence - pārtikušo valstu neapmierinātība ar parādos grimstošajām. Pareizāk gan šajā situācijā būtu teikt - savu saimniecību sakārtot spējušo valstu neapmierinātība ar tām valstīm, kas diez ko neizprot pamatpatiesību, ka tērēt var tikai to, kas ir nopelnīts. Principā ES valstis šobrīd var iedalīt trīs kategorijās. Vieni ir dienvidnieki, kuri cer, ka viņus mūždien kāds pabaros. Otri - tādi kā mēs, kas paspējuši sastrādāt daudz muļķību, gauži nodarot pāri savai ekonomikai, tajā pašā laikā vajadzības gadījumā itin labi pakļaujoties noteiktam diktātam no malas. Trešās - valstis, kas domā ar savu galvu, spēj analizēt pāris soļu uz priekšu un pašu spēkiem ir gatavas izdarīt visu nepieciešamo, lai pietiekami solīdi izdzīvotu. Ir tikai loģiski, ka trešajiem ir apnikuši pirmie. Ko tad paredz iecerētais Eiropas glābšanas plāns - nevis to, ka katra valsts dzīvos atbilstoši savai rocībai (process, ko realizēja Latvija), bet gan speciālu fondu veidošanu krīzē nonākušo glābšanai. Vienkāršāk sakot, tiek paredzēts, ka tie, kam ir nauda, to dos tiem, kuras tās nav, galvenokārt to attiecinot uz eirozonas valstīm. Var saprast Somiju, Nīderlandi un arī Vāciju, kuras ir skeptiski noskaņotas pret šādu plānu - ir taču zināms, ka daudz efektīvāk ir nepaēdušajam dot makšķeri, nevis zivi.
Šajā kontekstā būtisks ir jautājums par to, kāda tad īsti būs Latvijas rīcība attiecībā uz eiro ieviešanu 2014. gadā. Būtu naivi iedomāties, ka tuvākā pusotra gada laikā būs atrisinātas divas problēmas. Pirmkārt, Latvijas parāds starptiskajiem aizdevējiem. Otrkārt, parādu krīze eirozonā. Citiem vārdiem sakot, mums draud situācija, ka, iestājoties eirozonā, mēs vēl nebūsim tikuši galā ar saviem parādiem, kad jau vajadzēs sākt barot dienvidniekus. Biznesā ir būtiski ne tikai tas, kāds solis tiek sperts, bet arī - kurā brīdī tas tiek darīts. Izvērtējot plusus un mīnusus, Latvijai, protams, perspektīvā būtu izdevīgi pievienoties šai monetārajai savienībai, tomēr jautājums ir par laiku, kad tas notiek.
Protams, tas izklausītos savtīgi - mēs pagaidīsim, kamēr problēmas eirozonā beidzas, un tikai tad stāsimies tajā... Bet kāpēc lai mēs tā nedarītu?! Somi ir pateikuši, ka drīzāk izstāsies no eirozonas, nekā baros parādos grimstošās valstis, un pareizi dara! Arī uzņēmējdarbībā neviens taču nesper soli, kas automātiski nozīmē lielus izdevumus, ja ir iespēja pagaidīt, kad attiecīgās problēmas beigsies un situācija kļūs izdevīgāka.