Atpūta

Imants Lancmanis: Esmu centies radīt priekšstatu, ka Rundālē vienmēr spīd saule

Jānis Strautiņš, speciāli DB, 16.11.2018

Imants Lancmanis

Foto: Matīss Markovskis

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Miljards elementu summa. Tā Imants Lancmanis raksturo mūsdienu demokrātiju, un tā varētu apzīmēt arī viņa mūža darba vietas – spožās Rundāles pils – restaurācijas un iekārtošanas pabeigšanu tieši valsts simtgadē

Pašlaik Imants Lancmanis Rundāles pils direktora amatā vada pēdējās nedēļas, turpmāk viņš ir iecerējis pievērsties rakstīšanai un gleznošanai.

Fragments no intervijas, kas publicēta 16. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Nosauciet dažas pilis vai muižas, kuras tagad būtu jāglābj par katru cenu!

Labi zinu, ko maksā atjaunot ēku. Un tāpēc neloloju lielas cerības kaut ko izglābt. Viens piemērs ir Kaucmindes muiža – tā ir postaža. Esmu gan redzējis – olalā! – veselu rindu muižu glābēju ar lielām idejām. Arī tajā pašā Kaucmindē, kad 1990. gadā šeit ieradās grāfs Seržs fon der Pālens ar mērķi muižu atjaunot. Taču viņam nepatika līdzās uzceltās balto ķieģeļu mājas. Pēc tam sekoja Māris Gailis seniors un Māris Gailis juniors, tagad atkal īpašnieki un beidzot ar labu ieceri. Būtībā neviens ieguldījums kādā pilī, lai ierīkotu viesnīcu, nekad nevar atmaksāties. Mālpils un Rūmene ir gadījumi, kad īpašnieki var atļauties sev to kā prieku. Viņi nekad neatgūs visu, kas ieguldīts. Pie manis ir braukuši daudzi cilvēki mirdzošām acīm. Pf! Kaucminde ir spoža, un tagad ir iecere tur veidot medicīniska tipa iestādi senioriem, kādas ir ļoti izplatītas Vācijā. Bet! Vispirms ir jāiegulda liela nauda, taču rentēšana sāksies tikai ar ļoti lielu gaidīšanu.

Pēc agrārās reformas vienīgi skolu ierīkošana ļāva ēkām neiet postā. Bērni dauzīja mākslu, bet vismaz ēkas negāja bojā. Tas attiecas arī uz Rundāli. Tagad mazo skoliņu likvidēšana daudzām muižu ēkām ir nāves trieciens. Rezultāts būs katastrofāls. Mūsu izdevumu sērija rādīs muižas virtuāli – esam savākuši skaistus foto, man ir labi kontakti ar vācbaltiešiem, muižnieku pēcnācējiem. Var uzburt Latviju, kāda tā bija pirms simts un vairāk gadiem. Skaista. Taču realitāte ir tāda, kāda ir.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Kultūras ministrijā nesen kārtis jau ir izkritušas – par labu jūsu līdzšinējai kolēģei Laurai Lūsei kā jūsu pēctecei Rundāles pils direktora amatā.

Laura Lūse ir mūsu cilvēks. Esmu apmierināts. Otrajā konkursa kārtā uz šo amatu palika četri cilvēki, un ne visi bija saistīti ar muzeju. Mūsu pils ir ļoti specifisks veidojums – neesam tikai muzejs, mums ir milzīga ēka, 85 hektāri zemes, zinātniskā darba bagāža un kolekcijas. Pie manis jau nāca cilvēki, kas teica, ka ies projām, ja nāks svešs cilvēks. Tomēr tā nenotika – būs cilvēks, kurš zina šīs grūtības. Man gan bija sajūta, ka citi pretendenti īsti neapzinājās, uz kādām grūtībām viņi nāk. Daudzi pili iepazinuši svētku brīžos, kad viss ir grezni un skaisti, kad Lancmanis smaida. Nekad neesmu gribējis vaimanāt, esmu centies radīt priekšstatu, ka šeit vienmēr spīd saule. Te ir jārēķinās ar atrautību no Rīgas un neprātīgu iekšējo uzstādījumu, lai varētu pilnīgi un galīgi atdoties. Te ir jāsēž un jālaiž caur sevi visa pozitīvā un negatīvā enerģija. Iedomājos sevi sešdesmito gadu vidū. Ja zinātu visu, kas nāks, būtu aizmucis, atpakaļ neskatoties. Esmu pietiekami egoistisks un vienmēr gribējis sevi pasaudzēt, bet nācās pierast pie grūtībām. Kad pirmdienās notiek muzeja padomes sēdes, neviens nerunā par muzeālām lietām, bet tikai par to, vai nav atkal uzsprāgusi kāda kanalizācijas caurule, par apkopējām, par saplīsušiem datoriem.

Topošā direktore izteikusies, ka virzīs Rundāles pils kompleksa iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vai tā ir jauna ideja?

Tā nav jauna ideja, bet vēlamies šo procesu sākt vēlreiz. UNESCO saraksts ir diezgan pilns, pilīm ir liela konkurence, un tur ir liels lobisms. Iepriekš mums tur vieta neatradās, bet tagad ir iznākušas divas monogrāfijas par Rundāles pils vēsturi, esam pabeiguši restaurāciju, bet mūsu trumpis ir augstā autentiskuma pakāpe, augsta mākslinieciskā kvalitāte un viengabalainība. Gandrīz visas Eiropas pilis 19. gadsimtā ir pārbūvētas, bet mūsu pils iekonservējās un palika tāda, kāda tā ir bijusi 18. gadsimtā. Esam pelnījuši būt UNESCO sarakstā, tā nav iegriba. Nav viegli rādīt, stāstīt un iestāstīt.

Kurš ir bijis jūsu augstākais punkts darbā Rundāles pilī?

Tas ir pašlaik – šajos mēnešos. Nupat iegādājāmies dažas ārkārtīgi vērtīgas gleznas – šādi autori nekad nav bijuši Latvijā. Piemēram, holandietis Vilems Klāsons Heda. Tas, ko es biju savā iztēlē vēlējies kādai telpai, ir atnācis ar uzviju, un man ir milzīgs gandarījums. Sešdesmitajos gados neuzdrošinājos sazīmēt pie sienām tik daudz mākslas priekšmetu, cik tagad ir. Toreiz kaut kādas mantiņas varēja sadabūt varbūt Ļeņingradā pie privātkolekcionāriem, jo mākslas tirgus kā tāda jau nebija. Tūdaļ Parīzē būs īpaši izcilu 18. gadsimta priekšmetu izsole, kurā mēģināsim kaut ko iegūt, lai aizstātu mēbeļu kopijas. Neviens apmeklētājs neuzminēs, ka valdnieku telpas garnitūra ir kopijas, bet mani tas grauž. Man ir īpaša spēja pievilkt mantas. Kolēģi saka – mums vajadzētu to un to, lūdzu, direktor, raidiet to gaisā! Un diezgan drīz šie priekšmeti arī parādās. Man ir priekšstats, ka tas, ko mēs saucam par interneta mākoni, kaut kādā mērā jau ir spējīgs reaģēt. Bez jokiem. Ir tik daudz gadījumu, ko nevaru izskaidrot ar sagadīšanos. Piemēram, historisma telpai vajadzēja portretus. Izteicu frāzi, ka tur viena siena ir bezcerīgi tukša, tāpēc jāmeklē gleznas. Pagāja dažas dienas un saņēmu vēstuli no Čīles, no grāfa Alehandro Medema, kurš piedāvāja savas vecmāmiņas un vectētiņa, Elejas muižas pēdējo īpašnieku, portretus. Tieši tādā formātā, kādā mums vajag. Pavisam drīz pilī ieradās šo attēloto personu mazmeita, kura mums uzdāvināja savas vecmāmiņas brokāta tupelītes. Un nu viņa var skatīties uz savām tupelītēm. Šādu sakritību ir pulka.

Visu interviju Miljards elementu summa lasiet 16. novembra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!