Brīdī, kad būvniecība atsāksies, būs jāspēj ierādīt vieta debesskrāpjiem, uzskata arhitekts Andris Kronbergs
Kamēr būvniecība pierimusi, ir īstais brīdis visus spēkus veltīt plānošanai, kas neļautu atkārtot straujās izaugsmes gados pieļautās kļūdas, uzskata arhitekts Andris Kronbergs. Viņš uzskata, ka pilsētai jāveido konkrētas stratēģijas, kas paredzētu mērķtiecīgu attīstību, piemēram, jaunā Rīgas centra izveidei Daugavas kreisajā krastā. Lai arī arhitekts atzīst, ka viss savulaik attīstītajās vīzijās attēlotais, visticamāk, nekad netiks uzbūvēts, viņš uzskata, ka jaunu Rīgas centru Daugavas kreisajā krastā mēs kādu dienu varētu ieraudzīt.
.jpg)
Straujās attīstības laiks būvniecībā, kad mājas auga viena pēc otras, ir aiz muguras un joprojām nav atsācies. Ko mēs esam mācījušies no šajā laikā pieļautajām kļūdām?
Valdīja steiga. Tā bija investoru galvās un ir radījusi arī lietas, bez kurām mēs varējām iztikt. Piemēram, apbūves zonas Rīgas perifērijā, kuras ir ļoti monofunkcionāli apbūvētas – ar to es domāju dzīvojamās ēkas bez infrastruktūras, bez bērnudārziem, bez veikaliem, bez skolām. Mēs jau toreiz savu iespēju robežās brīdinājām cilvēkus, kuri šādi ieguldīja naudu, ka būs problēmas ar pārdošanu un ka tas radīs sekas transportā un cilvēku sociālajā dzīvē, piemēram, bērni būs jāved uz skolu ar automašīnām un veidosies sastrēgumi. Mēs no tā būtu varējuši izvairīties, ja cilvēki būtu bijušu drusciņ «vēsāki» un saprātīgāki. Viņi tikai «rullēja» ar naudu, kuru ļoti agresīvā veidā piedāvāja aizņemties, un šāds rezultāts nav nekāds brīnums. Šodien tā vairs nenotiek. Aukstā duša daudziem no mums ir sakārtojusi galvas, un cilvēki vairs nesteidzas ar karstiem lēmumiem. No vienas puses tas ir slikti, jo bizness ir diezgan nopietni apstājies. Tas nozarei kopumā ir ļoti kaitīgi, jo daudzas struktūras – arhitektu biroji un būvnieki, kuri sāka uzņemt apgriezienus, ir lielās problēmās.
Vai arī arhitekti pamet Latviju?
Neesmu par to daudz dzirdējis. Esmu dzirdējis, ka gados jaunāki kolēģi ir mēģinājuši kaut kur pastrādāt un viņiem ir arī veicies. Tas vispār ir raksturīgs paaudzei, kura vēl mācās dzīvi un profesiju. Tas ir ļoti vērtīgi un populāri, ka cilvēki pastažējas – pamēģina pastrādāt dažādās vidēs. Tad rodas arī labāka izpratne par pasauli. Tie ne vienmēr ir izdzīvošanas meklējumi, bet izziņas meklējumi.
Vai, jūsuprāt, patlaban mēs esam gatavi laikam, kad būvniecība atkal atdzīvosies? Vai mēs esam gatavi nepieļaut agrākās kļūdas?
Es domāju, ka mēs esam gatavāki. Pilnīgi gatavi mēs nekad nebūsim, tāpat kā saka, ka Rīga nekad nav gatava. Varbūt mēs pa šo laiku vēl neesam paspējuši izdarīt visu mājas darbu, kas mums būtu bijis jāizdara – mēs varējām ļoti daudz lietas pārdomāt, strādājot tieši intelektuālajā procesa daļā nevis fiziskajā. Tomēr kaut ko mēs esam darījuši, vismaz Rīgas pilsētā. Arī citur ir virkne plānojumu. Budžeta naudai inerce ir lielāka, tur ietilpst arī Eiropas palīdzība. Šī nauda vēl kustina ekonomiku. Tie, kas naudu būs ielikuši plānošanā, nevis steidzīgā būvēšanā, būs ieguvēji. Viņi būs gatavāki nākamajam augšupejas vilnim, viņi neizdarīs kļūdas, jo viņi būs izdomājuši. Domāšana relatīvi maksā lētāk nekā būvēšana. Būvēšana maksā 90%, domāšana – 10% no kopējām projekta izmaksām, un 10% ir tie, kurus šodien varēja atrast un lietot, lai tad, kad nāks pārējie 90%, mēs būtu gatavi pareizā vietā iemūrēt ķieģeli.
Cik atceros, plānošana straujās izaugsmes laikā bija viens no vājajiem punktiem. Vai nav vainojamas arī pašvaldības, ka tām trūka stingrības?
Steiga, kas bija vajadzīga naudai, lai tā kaut kur nosēstos, deformēja plānošanu. Tagad mēs arī dažos attīstības plānos redzam dīvainas lietas: plānu ir ietekmējis ekonomiskais spiediens. Ar karstām galvām plānot pilsētu ir ļoti riskanti.
Vai riski joprojām ir attīstības plānā?
Rīgas attīstības plāns patlaban tiek pārveidots, centra daļa ir atvērta, tiek iesniegti jauni priekšlikumi. Plāns visu laiku atjaunojas un optimizējas, un es ļoti ceru, ka tas optimizējas sabiedrības kopīgo interešu virzienā. Mēs nevaram domāt tikai par to, kā iebūvēt naudu, mums jādomā arī par to, ko mēs iedosim pārējiem cilvēkiem, kas dzīvo mums apkārt. Pašvaldībai kā mūsu sabiedrības priekšstāvjiem, ierēdņiem, kas saņem algu no mūsu nodokļiem, plānošana ir ļoti nopietni jāuzrauga. Viņu pienākums ir rūpēties par visu sabiedrību, viņi nedrīkst pieļaut, ka kāds investors uztaisa detālplānojumu tikai un vienīgi savās interesēs, neievērojot publiskās. Domāju, ka attīstības plānā būs izmaiņas, tiek runāts, ka varbūt jātaisa jauns plāns, jo jaunā stratēģija jau tiek apspriesta. Tas, ka situācija ir mainījusies – nav vairs straujās izaugsmes – prasa korekciju arī plānā. Patlaban tiek veidots ari jauns plānošanas likums Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, kurš varbūt izmainīs arī plānošanas filozofiju – tādā aspektā, ka pēdējais plānošanas dokuments –detālplānojums – varbūt kļūs par galīgo lēmumu. Mēs cenšamies ieviest arī tādu stadiju kā lokālplāns – tas ir plāns, kurā mēs cenšamies meklēt idejas – tas ir idejiskais plāns kā Daugavas kreisā un labā krasta vīzijas. Lokālplāns kļūtu par vīziju un nākamajā stadijā par dokumentu un noteikumiem.
Līdz šim jau ir izstrādātas diezgan daudzas attīstības vīzijas dažādām Rīgas teritorijām – Daugavas kreisajam krastam, labajam krastam utt. Cilvēkiem uz tām skatoties pašreizējā situācijā rodas jautājums – vai tiešām tas viss tiks kādreiz uzcelts?
Viss ne. Tādu darbu mērķis ir pārbaudīt iespējas. Šo plānu mērķis ir izpētīt iespējas un radīt noteikumus, lai mums nebūtu vesels puduris debesskrāpju, kas pēkšņi gāztos uz Rīgu. Ja, piemēram, būtu desmit investori ar 50 stāvu mājām un mēs viņiem nevarēsim pateikt, kur būvēt, viņi spiedīsies centrā un sabojās Rīgas vēsturisko centru, jo visvairāk cilvēki grib būvēt centrā.
Salīdzinot Rīgu ar Rietumeiropas pilsētām mēs redzam, ka mūsu pilsētas centrā ir ļoti daudz graustu un nesakārtotu vietu. Vai, jūsuprāt, pirms domāt par jaunām būvēm nevajadzētu stimulēt jau esošo ēku sakārtošanu?
Tas ir vajadzīgs. Tas ir viens no Rīgas attīstības jaunās koncepcijas punktiem. Tiešām jau esošajā apbūvē ir lielas iespējas – to kvalitatīvāk un intensīvāk izmantot. Sevišķi svarīgi tas ir situācijā, kad Rīgas iedzīvotāju skaits samazinās, bet telpas salīdzinot, piemēram, ar Skandināviju, mums uz vienu cilvēku trūkst. Iespēja sarūkošo pilsētu filozofijā ir intensifikācija un kvalitātes uzlabošana, nevis jaunu kvadrātmetru būvēšana. Mēs varētu labāk aizpildīt tukšās vietas, piebūvēt jumta stāvus esošajām ēkām utt.
Vai šāda doma patīk arī investoriem?
Viņiem droši vien tas ir dažādi. Vienai daļai labāk ir būvēt jaunu. Otra lieta – vecie īpašumi kādam pieder. Vecajiem īpašniekiem kaut kā ir jāsavienojas ar jaunajiem investoriem, lai viņi tādu projektu varētu izkustināt no nulles punkta.
Kādu jūs gribētu redzēt Rīgu pēc 20 vai 50 gadiem?
Es nezinu, vai mums ir vajadzīgas kādas radikālas izmaiņas. Domāju, mums varētu būt jaunais centrs, kāds ir visās citās pilsētās. Mums noteikti vajadzēs koncertzāli, mums vajadzēs bibliotēku, vajadzēs modernās mākslas muzeju. Mums vajadzētu izveidot kultūras būvju sistēmu, kura mērķtiecīgi tiktu realizēta ilgākā periodā. Piemēram, Oslo krastmalas attīstībai ir vesela 40–50 gadu programma – tur ir opera, modernās mākslas muzejs, bibliotēka. Tā ir nepārtraukta programma, kurai nav sākums un beigas ar politiskiem vai kampaņveidīgiem gājieniem. Tas vienlaicīgi veido gan kultūras, gan sociālo, gan patriotisko izpratni par pilsētu. To es sagaidu arī Rīgā un ticu, ka ir iespējams, ka straujās programmas pārvērtīsies par ilglaicīgām programmām, kas nevar mainīties līdz ar politiskajiem spēkiem. Protams, mums ir jāuzbūvē vēl kādi tilti, jo Daugavai ir vajadzīgi šķērsojumi, mums ir jātiek vaļā no transporta sastrēgumiem. Nevar kampaņveidīgi raustīties un būvēt kaut kādus tiltus tāpēc, ka ir jāapgūst nauda. Tilti ir jābūvē tādā secībā, kādā viņi ir svarīgi pilsētai, nevis tādā secībā, kādā ir svarīgi apgūt līdzekļus.
Vai mums patlaban ir garantija, ka augstbūves neaizskries pa priekšu infrastruktūrai?
Garantijas nav, mēs varam par to tikai runāt, paust viedokļus, mēģināt pateikti priekšā tiem, kas lemj, lai viņi lemj pareizāk. Demokrātijā tas tā ir. Mēs nevaram kā ķēniņš pateikt – tagad būvēsim Versaļu un darīsim to tā.
Vai sabiedrība, jūsuprāt, tagad ir arī gatavāka iesaistīties šajos procesos? Iepriekš bieži gadījās, ka cilvēki nokavēja sabiedriskās apspriešanas un tad attapās, kad jau bija par vēlu.
Man šķiet, tas joprojām tā ir – viņi nokavē. Viņi nav arī pietiekami ieinteresēti, bet viņi ir daudz ieinteresētāki nekā agrāk. 20 gadu laikā mēs tomēr esam izmainījušies – cilvēki ir kļuvuši ieinteresētāki un atklātāki. Mums ir Mežaparka biedrība, ir Kreisā krasta aizstāvības biedrība, un tas ir ļoti labi. Viņiem ir viedoklis, kuros ieklausās arī politiķi. Absolūtas patiesības jau nav. Šeit kopā dzīvo ļoti daudz dažādu cilvēku un viņi ir izšķīrušies par šo sarežģīto dzīves modeli. Laukos jūs skaidri zināt, ko jūs darāt, kāpēc jūs dzīvojat konkrētajā vietā – jūs vēlaties būt dabā, vēlaties saimniekot vienkāršākā veidā, nesarežģījot savu dzīvi ar attiecībām, kas jums nāk pretī tramvajā. Cilvēki šo modeli ir izvēlējušies, bet viņi arī paši nespēj tikt ar to galā – viņiem ir jāpalīdz. Ir sociologi, arhitekti, plānotāji un galu galā politiķi, kuriem par to ir jāatbild.
Kā Daugavas kreisajā krastā varētu tapt jaunais Rīgas centrs?
Es redzu, ka tam tur ir vieta. Tas ir pietiekami tuvu Vecrīgai un vecajam centram, lai tas būtu kādam investoram interesanti. Tur ir visi apstākļi – Zunda kanāls, Āgenskalna līcis, kur varētu attīstīties vieta ar laivām un kuģiem. Tur blakus būs koncertzāle, bibliotēka un aizmugurē vēl parks un Āgenskalna rajons, kas ir pilnīgi citāds – zaļš un ar mazām ēciņām. Tur ir studenti, kas visu var padarīt dzīvu. Otrā pusē mēs plānojam arī Latvijas Universitātes kompleksu blakus jaunajam Rīgas administratīvajam centra. Tad studenti būtu no abām pusēm un vidū būtu baltās apkaklītes ar biznesu un turpat blakus kultūra. Es tur jūtu sinerģijas iespēju. Vai tas tur tiešām radīsies, atkarīgs no tā, vai mēs spēsim radīt modeli, kas šo vīziju varēs izkustināt no vietas. Liels centrs pats nevar rasties, ja tam nav skaidra programma uz 50 gadiem.
Vai jums ir kāda vīzija arī par citām Rīgas teritorijām, piemēram, par Mežaparku?
Mežaparks arī ir interesanta vieta. Ilgus gadus tas bija ļoti neaktīvs, izņemot individuālos sportotājus, vienu mazu pludmalīti un vienu laivu piestātni. Tur ir atrakcijas, milzīgs laukums, kur dziesmu svētku laikā nolikt autobusus, tur ir izjaukts bērnu dzelzceļš, tur ir sporta centrs, maza zirgu izjādes vieta. Vēl tur ir zooloģiskais dārzs, bet tas ir ļoti intraverts un noslēgts. Noteikti ir jārunā par to, kur Mežaparks atrodas Rīgas parku sistēmā, vai tāda sistēma ir, un – kāda ir nozīme katram šim pleķītim rīdzinieku apziņā. Mežaparku, Ziedoņdārzu, Viesturdārzu visi zina, bet ir jābūt sistēmai, lai tie viens otru papildina. Mežaparkam ir ļoti liels potenciāls. Atsevišķas zonas tur ir ļoti skaistas un neaizskartas, tur ir pat simtgadīgu priežu audzes. Ir arī skiču projekts par estrādes atjaunošanu. Pārvērst estrādi par daudzfunkcionālu kompleksu, kas cilvēkiem interesē visu gadu, ir interesants jautājums. Jāatrod arī risinājums, lai cilvēki Mežaparka teritorijā varētu iebraukt ar auto bez kādām specialām atļaujām vismaz pa atsevišķām trasēm. Tad arī parks varētu atdzīvoties.
Varbūt ir vēl kāda vieta, kur jums jau ilgi šķiet, ka noteikti kaut kas būtu jādara?
Tā ir Daugavas labā krasta vīzija no Salu tilta līdz Dienvidu tiltam ar Daugavas attekām un ielokiem. Tā ir vieta, kura karstajā laikā no 90. gadu sākuma ir apbūvēta ar praktiski nevērtīgām ēkām – zemām, angāra tipa ēkām, kuras parasti būvē pilsētas ārējā malā, nevis pašā pilsētas labākajā vietā, kur klāt ir ūdens, orientācija pret dienvidiem un blakus vēsturiskais centrs. Vēl viena vieta, kas ir palikusi centrā, ir Skanstes ielas rajons, kur notiek apbūve pa kvartāliem – dzīvojamās ēkas, sporta būves utt. Jāsaprot, ka tās ir gandrīz pēdējās iespējas Rīgas centrā. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tās teritorijas ir ļoti vērtīgas.
Vai šai vietai eksistējošie plāni jūsos nerada pārliecību, ka šis rajons tiks labi izmantots?
Nē, man tie nerada šādu pārliecību. Manā izpratnē tie ir ļoti sadalīti pa kvartāliem, kur saistība vīzijas līmenī ir nepietiekama. Pa vidu iet liela iela – Skanstes iela ar sešām joslām, kurai neviens nezina, kā pāriet pāri.
Es arī saku, ka šajā plānošanas periodā publiskās atpūtas zonas īsti nav iezīmētas. Mēs esam centušies daudz apbūvēt, bet vai mēs esam domājuši par lieliem publiskiem parkiem? No vienas puses mēs sakām, ka mums ir zaļa pilsēta. Visas pilsētas robežās ir diezgan daudz mežu un citas teritorijas, bet centrs, piemēram, nav pārāk zaļš. Mums ir tikai parku loks un Vērmanes dārzs, kurus iezīmēja vecajos laikos kā oāzes blīvi apbūvētajā pilsētā.
Vai jūs redzat publiska parka teritoriju Lucavsalā un Zaķusalā?
Kādu daļu noteikti no šīm salām būtu jāatstāj publiskai lietošanai. Tur ir ūdens mala, kas cilvēkiem ļoti patīk.
Pie kādiem projektiem pašreiz strādājat?
Strādājām pie plānošanas. Esam atbildējuši uz dažu cilvēku iniciatīvu un pētījuši Rīgas akvatorija ūdensmalas ar mērķi, lai Rīgas plānā ieviestu vairāk skaidrības par to, kā izmantot Daugavas malu, Ķīšezeru, kanālus publiskām vajadzībām. Arī pie Daugavas kreisā krasta vīzijas esam strādājuši kopā ar pilsētas arhitektu un noveduši to līdz konkrētiem apbūves noteikumiem. Ir arī atsevišķi projekti – sākām projektēt kādu banku, piedalāmies konkursos, piemēram, par Mākslas muzeju un universitātes projektu, projektējam arī privātmājas, gatavojam attīstības vīzijas, piemēram, biroju kompleksam Skanstes ielā. Protams, darba ir daudz mazāk nekā agrāk.
Kad jūs sagaidāt rosības atjaunošanos?
Nezinu, neesmu ekonomists. Mēs patlaban jūtam mazu, mazu kustību, bet tā vēl nav pietiekama, lai kaut ko mainītu. Varbūt nākamgad.
CITĀTI
Nevar kampaņveidīgi raustīties un būvēt kaut kādus tiltus tāpēc, ka ir jāapgūst nauda. Tilti ir jābūvē tādā secībā, kādā viņi ir svarīgi pilsētai.
Būvēšana maksā 90%, domāšana – 10% no kopējām projekta izmaksām, un 10% ir tie, kurus šodien varēja atrast un lietot, lai tad, kad nāks pārējie 90%, mēs būtu gatavi pareizā vietā iemūrēt ķieģeli.
Piemēram, apbūves zonas Rīgas perifērijā, kuras ir ļoti monofunkcionāli apbūvētas – ar to es domāju dzīvojamās ēkas bez infrastruktūras, bez bērnudārziem, bez veikaliem, bez skolām.
