Gandrīz divus gadus (līdz pērnā gada rudenim) strādājot par ekspertu ES projektā Krimas tūrisma izglītības attīstības jomā, uzkrājies gana daudz vērojumu. Mani vērojumi Krimā, piedevām vēl pašreizējo notikumu kontekstā, iespējams, var likt aizdomāties vairāk arī mūsu uzņēmējiem.
Sākšu ar vērtībām, misiju, vīziju.
Krimā ar tūrisma uzņēmējdarbību nodarbojas teju vai katrs, kam nav slinkums. Gluži kā padomju gados, pirms jebkuras pilsētiņas jūras tuvumā no pavasara līdz rudenim, bet jo īpaši īsajā Krimas tūrisma sezonā (paši viņi uzskata, ka sezona sākas pēc 25. jūnija un beidzas ar 1. septembri) redzēsiet ne vienu vien 70- to gadu «Žiguli», uz kura stāv kartona vai finiera plāksne ar uzrakstu «Жильё у моря» - «miteklis pie jūras». Jaltā slavenās 80 km garās trolejbusa līnijas galapunktā, no trolejbusa izkāpjot, jūs arī pat tīri fiziski aiz rokas grābs mitekļa piedāvātāji. Cenas, kas tiek prasītas par mitekli, liek domāt, ka tiksiet izmitināts ja ne 4, tad 3 zvaigžņu viesnīcā jau nu noteikti. Tas, kas ir piedāvājumā gan būs istaba vai dzīvoklis (ja esat vairāki) visparastākajā padomjlaika mājā vai arī kāda nu kuram tā mājiņa ir. Servisa- nekāda, par brokastīm nesapņojiet, nereti arī palagi un dvieļi- jūsējie, protams. Nav zināms, vai ūdens būs katru dienu, visu dienu, varbūt būs tikai naktī, varbūt jau no plkst.22 nebūs. Interjers- pārsvarā jau sen lietots padomju laika mēbelējums.