Labi pazīstamajā parfimērijas uzņēmumā Dzintars ieplūdināts arī padomju režīma upura fabrikanta Antona Rimeika mūža darbs.
Kas cenšas, tas sasniedz — tik kodolīgi fabrikanta Antona Rimeika panākumus biznesā raksturoja dzejnieks Ēriks Ādamsons. Sākot no nekā, 11 gadu laikā Antons Rimeiks izveidoja ķīmisko, sveču un tūbiņu fabriku Inženieris–ķīmiķis Antons Rimeiks un ražoja populāro zobu pastu Mētra, sejas krēmu Rota, ziepes un sveces.
— Vienkāršu ļaužu japānietes pēc kāzām nokrāso zobus melnus, bet pie mums, paldies Dievam, par skaistiem arvien uzskatīti tikai tādi zobi, kas spoži viz kā perlamutrs. Tādēļ arī zobu kopjamie līdzekļi allaž mūsu zemē bijuši lielā godā un it sevišķi tagad, kad mūsu ķermenis kļuvis vārīgāks kā senos laikos un ēdieni tapuši izsmalcinātāki un reizē ar to arī kaitīgāki zobiem. Bet ilgus gadus mums nebija savas latvju zobu pastas un tikai 1929. gadā Armijas ekonomiskā veikala toreizējais priekšnieks pulkv. Alksnis ierosināja jauno inženieri ķīmiķi tādu radīt. Rimeiks, kas jau 1927. g. ar trim draugiem inženieriem pagatavoja kādu zobu krēmu un pēc tam sveces, ķērās pie darba un pusgada laikā, apkrāvies neskaitāmām pudelītēm un grāmatām un sēdēdams savā laboratorijā pie uguns kā kāds viduslaiku alķīmiķis, jauca krītu ar dziedniecības ziedēm, piparmētru un dažādām ēteriskām eļļām, līdz pagatavoja vajadzīgos paraugus, — raksta Ēriks Ādamsons 1938. gadā.
Latvijas Universitāte par produktu sniedza labu atsauksmi, un Armijas ekonomiskais veikals pasūtīja daļu krēma, ko 30. gadu vidū jau zināja teju vai katrs Latvijas iedzīvotājs. Mētra bija jaunās nacionālās zvaigznes — ja vien tā atļausiet nosaukt zobu pastu — vārds. Rimeika zobu pasta guva necerēti straujus panākumus, kuru pamatā, protams, — mērķtiecīgi pūliņi. Pats par sevi saprotams, ka produkts lepojās ar kvalitāti, Rimeiks, pielietojot jaunākos zinātniskos sasniegumus (strādājot ar darba racionalizācijas metodēm, kā teica toreiz), radīja īstu mechaniski higiēnisko krēmu, kurš dažā ziņā bija pat labāks par slavenām zobu pastām. Tomēr ne jau tas nospēlēja galveno lomu. Inženiera Antona Rimeika panākumi visspilgtāk pierāda, cik ļoti liels palīgs tirgotājam un rūpniekam ir reklāma, — 1934. gadā apgalvoja Intīmā Rīga, uzsverot, ka uz šīs reklāmas arī galvenā kārtā dibinās šis jaunais latvju rūpnieks. Rimeika uzņēmumā darbojās speciālu sludinājumu reklāmas speciālists, kura uzdevums bija sagatavot pievilcīgus laikrakstu sludinājumu tekstus.
— šinī nozarē pat darbojas kāds ārlietministrijas ierēdnis A., kurš A. Rimeikam pēc franču laikrakstu paraugiem sagatavo sludinājumu tekstus viņa Mētrai un Rotai. No franču laikrakstu uzņēmumiem tiekot kopētas arī sludinājumu bildītes, baumoja nupat minētais preses izdevums.
30. gadu otrajā pusē reklāmas nozīmi īpaši uzsvēra. 1937. gadā avīze Rīts konstatēja:
— Veikala reklāma kļuvusi par mūsu dienas saimnieciskās dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Lielie tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi visās zemēs par reklāmu izdod milzu summas. Bet gluži bez reklāmas tagad neiztiek arī paši sīkākie uzņēmumi. Pat mazas apavu darbnīcas īpašnieks no stūra pagrabiņa kaut reizi gadā, varbūt uz Jaungadu, dod savu nodevu reklāmai, likdams iespiest un izplatīt apsveikuma kartītes, kurās atgādina klientiem savu darbnīcu un aicina arī uz priekšu dāvāt līdz šim veltīto uzticību.
Konkurences cīņā reklāma kļūst arvien oriģinālāka un tās veidi arvien dažādāki. Avīzes korespondents izvaicāja vairākus latviešu uzņēmējus par reklāmu. Lūk, ko toreiz atbild Antons Rimeiks:
— Bez reklāmas nevar iztikt neviens uzņēmums. Laba prece jāreklamē, bet, ja kādu preci reklamē, tā nedrīkst būt slikta. Vecu firmu, kas domājams esam ieguvusi jau pietiekošu popularitāti, guļ uz lauriem un iztiek bez reklāmas, jauna un spēcīga konkurence var ar reklāmas palīdzību ātri nomākt. Vecas firmas reklamēšanās tikai pierāda tās stabilitāti. Manas reklāmas bija pirmās, kas noteikti pasvītroja ražojumu latviskumu. Tas nemaz nav tik sen, bet tolaik vēl daudzām precēm bija uzraksti trīs valodās.
Inženieris atklāj savu aprēķinu — ja ražotājs no savas peļņas uz vienu preces gabalu dod 25 procentus reklāmai, tad viņš prasa, lai reklāma pavairotu apgrozījumu vairāk par 25 procentiem. Tas nozīmē, ka uz vienu gabalu peļņa mazināsies, bet, apgrozījumam augot, peļņa visumā palielināsies. Reklāmas izdevumus nesedz patērētājs, jo viņš preci saņem lētāk. Reklāmas izdevumus tautsaimnieciski sedz tie ietaupījumi, kas rodas, pateicoties lielai apgrozībai, proti, uzņēmumu koncentrēšanai.
Par visefektīvāko Rimeiks uzskatīja avīžu reklāmu — par vienu santīmu, kas izdots avīžu sludinājumam, ļaujot iegūt 15 lasītāju, bet divi santīmi, kuri izdoti par plakātiem, dodot tikai vienu lasītāju.
Reklāmas spēks
Antona Rimeika izmantoto taktiku konkurences cīņā par oriģinālu uzskatīja jau paši laikabiedri, un par to var pārliecināties pat šodien, aplūkojot viņa uzņēmuma reklāmas vislielākās tirāžas latviešu laikrakstā Jaunākās Ziņas. Pirmkārt, Rimeiks piederēja pie tiem dažiem, kas izvēlējās reklamēt savu preci visuzskatāmākajā vietā, kas vienlaikus arī maksāja visdārgāk — tieši zem tā dēvētās avīzes galviņas. Otrkārt, pats uzņēmējs piedalījās sava produkta reklamēšanā tādējādi, ka pats kļuva par sava ražojuma seju. Un šajā ziņā starpkaru Latvijā viņš tāds bija vienīgais. Lūk, situācija 1935. gada 2. marta publicētajā reklāmā — pārdevējs veikalā pie kases un pircēja. Reklāma ir kolāža — pārdevēja un pircējas zīmētos rumpīšus vainago fotogrāfiju sejas. Reklāmas saukli — Jo ilgāk Mētru lieto, jo vairāk Mētra patīk — spilgtina dialogs abu varoņu starpā. Kundze vaicā: Sakiet, lūdzu, vai Jūs paši arī lietojiet Mētru? Un pārdevējs atbild: Bet, protams, cienītā kundze, un jau 5 gadus! Tad atliek vien piebilst, ka pārdevējam ir Antona Rimeika seja! Tieši Antons Rimeiks Mētras reklāmā darbojas ap dažādām retortēm ķīmiskajā laboratorijā un reklāma vēstī — Plaša vēriena zinātniski pētījumi, tehniski uzlabojumi, praktiska pārbaude deva augstāko sasniegumu — Mētru. Rimeiks un viņa padomdevēji prata uzrunāt arī gados jaunāko publiku. Zobu pastai Mētra tika dota līdzi lietošanas pamācība, kurā komiksa veidā Gudrais Jānītis bērniem rādīja, kā tīrīt zobus. Rimeiks izdomāja, kā noturēt jaunajā paaudzē interesi par zobu pastu ar Gudrā Jānīša palīdzību — no 1935. gada 11. oktobra turpmāk katru trešdienu un sestdienu Jaunākajās Ziņās publicēja ilustrētu stāstu sēriju (mūsdienu terminoloģijā runājot, komiksu) Gudrā Jānīša ceļojums uz Abesīniju. Sērijai ar lielu aizrautību sekoja jaunākā paaudze.
— Reiz, kad Jānīša autors Krauklis aizbraucis uz laukiem, viņš dzirdējis, ka bērni pārrunā, vai Jānītis rudenī atgriezīsies no svešzemēm vai nē. Krauklis teicis, lai par to apprasās Jānīša krusttēvam, un pateicis savu adresi. Tiešām, pēc dažām dienām pienākusi vēstule, kurā bērni apjautājušies par Jānīša likteni, — vēstī Ēriks Ādamsons.
30. gadu vidū Rimeikam radās nodoms atbalstīt iesācējus dzejā. Viņš aicināja censoņus iesūtīt tās un solīja, ka labākos dzejoļus ievietos firmas reklāmas slejās līdz ar autora ģīmetni, turklāt vēl samaksājot honorāru. Saņemti apmēram trīs tūkstoši dzeju. Labākās publicēja, autorus atalgoja, bet ne tik veiksmīgajiem uzdāvināja dzejoļu krājumu ar ieteikumu nemest plinti krūmos. Dzejnieks Ēriks Ādamsons apgalvoja, ka viņam bijis prieks pārlasīt šos iesūtījumus, kuros dzīves nomākti jaunekļi un ilgu pilnas meitenes dažādās noskaņās apdziedājuši zobu kopšanas līdzekļus. Lūk, viens pantiņš — Ja visi Mētru lietosiet, Neviens bez zobiem nebūsiet/ No savas jaunības/ Iekš garās mūžības. Savukārt kāda jaunava sajūsmā sludināja — Nekas nav skaistāks/ Kā centīgi kopta seja. Turpretim — Netīriem zobiem nēģeris/ Smej iz džungļu biezokņiem.
Žurnāls Intīmā Rīga 1934. gadā, jūsmojot par to, cik strauji Mētra iekaro tirgu, rakstīja:
— Pie Mētras panākumiem krīt svarā arī gan kāds visai īpatnējs blakus apstāklis. Hlorodonts, kurš agrāk bija valdošā marka, nemaz pats neaptvēra sava nosaukuma kļūmīgumu. Rimeiks sāka sludināties: Mētra nesatur kaitīgo chloru... Patērētāji sāka ausīties — tā tad laikam daži zobu kremi satur chloru! Protams, pirmās aizdomas krita uz Hlorodontu. Nelīdzēja nekādi paskaidrojumi, ka vārds Hlorodont grieķu valodā nozīmē baltus zobus. Neuzticības sēkla bija sēta, un Hlorodonts krita par upuri pats savam skaļajam nosaukumam...
Visu darījis pats
— Vai tas bija laboratorijas darbs, vai tirdzniecība, vai tie ir aģenta uzdevumi, vai reklāmu nozare — visu viņš darījis pats, visur viņš ielicis sevi, jo dzīve visā savā dažādībā to bija pieradinājusi patstāvībai, — uzsver Ēriks Ādamsons. Maizi pelnīt Antonam bija jāsāk agri.
Viņš dzimis 1898. gada 7. decembrī Umurgā, kur brālis ir māju rentnieks. Viņu vecāki ir nabadzīgi zemnieki, kam ģimenē aug deviņi bērni. Mazais Antons pabeidz pagasta skolu un mācās tirdzniecības skolā Limbažos un komercskolā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā viņš evakuējas uz Krieviju un nokļūst Voroņežā, kur mācās ģimnāzijā. Atgriezies Latvijā, iestājas Rīgas politehniskajā institūtā, bet 1919. gada jūnijā izstājas, nepabeidzis pirmo kursu. Antona ceļš ved uz Latvijas kara skolu. Viņš piedalās Latvijas Neatkarības karā jeb, kā toreiz saka, Brīvības cīņās. No 1919. līdz 1921. gadam ir Latvijas Armijas leitnants. 1920. gadā vēl kā kara skolas kursants Antons iepazīstas ar latvieti Vilhelmīni. 1925. gadā viņi apprecēsies, un Rimeiku ģimenē piedzims pieci bērni — Astra, Valdis, Rita, Maija un Jānis.
No 1921. līdz 1926. gadam Antons studē Latvijas Universitātē ķīmiju, iegūstot inženiera ķīmiķa diplomu. Vilhelmīne savukārt studēja ekonomiku. Paralēli studijām, kas iespējamas, pateicoties augstskolas piešķirtajai stipendijai, Antons piepelnās kā stundu pasniedzējs, grāmatvedis, pat laukstrādnieks brāļa saimniecībā, jo vecākiem nav iespēju viņam palīdzēt finansiāli. 1925. gadā, nodibinājis ģimeni, Antons sāk strādāt par rasētāju Zemkopības ministrijā, bet 1926. gadā pāriet darbā uz Kara ministrijas ķīmisko laboratoriju par laborantu, kur maijā atbilstoši iegūtajai izglītībai iegūst inženiera ķīmiķa vietu ministrijas bruņojuma nodaļā. Paralēli darbam šajā valsts iestādē 1927. gada septembrī Antons nolemj izmēģināt spēkus biznesā un izveido savu privāto ķīmiski tehnisko laboratoriju. Lai visā pilnībā nodotos savam uzņēmumam, 1928. gada rudenī atstāj darbu ministrijā.
Uzņēmums — tas skan pretenciozi. Cik liels ir Antona lolojums? Kā iegūts starta kapitāls? Lai runā pats īpašnieks. Latvijas Valsts arhīvā Antona Rimeika krimināllietā (saistībā ar izsūtīšanu 1941. gada 14. jūnijā, bet par to vēlāk) glabājas viņa autobiogrāfija.
— Sākumā es izpildīju visus darbus laboratorijā. Pats biju strādnieks, grāmatvedis, pats pārdevu preci utt. Personisko līdzekļu sākumam nebija. Naudu aizņēmos no māsas un dažās aizdevumu kasēs. Bez sievas laboratorijā strādāja vēl divi cilvēki, — raksta fabrikants.
Viņa dzīvesbiedre Vilhelmīne atklāj, ka 1927. gadā Antons saņēma valsts prēmiju par to, ka, būdams Kara ministrijas inženieris ķīmiķis, izgudrojis kādu jaunievedumu gāzmasku izgatavošanā. Prēmija deva iespēju atvērt paša ķīmisko darbnīcu — pirmais ražojums bijis apavu krēms. Pirmos divus gadus dzīvesbiedri strādājuši divatā, vēlāk viņiem pievienojās Antona māsas un pamazām pieņemti citi darbinieki.
Darbi sokas, tāpēc 1930. gadā Marijas ielas 42. nama pagraba telpās Rimeika uzņēmumam kļūst par šauru. Viņš pārceļ fabriku uz Lāčplēša ielu 30. Ar katru gadu uzņēmums paplašinās, tā nu 1935. gadā Antons iegādājas zemi Lāčplēša ielā 41 un 1938. gadā sāk būvēt jaunu piecstāvu akmens namu fabrikai. 1939. gadā fabrika darbojas jau jaunajās telpās.
Fabrikā, kur acis žilbst
— Kad ieejam tūbu fabrikā, acis apžilbst, skatoties sidrabainās alvas plāksnēs. Lielas mašīnas kā fantastiski melni polīpi vai milzu vēži, čaklu strādnieku vadītas, te astoņās stundās var saražot līdz 5000 alvas un svina tūbu, kuras tad tālāk tiek nogādātas otrā fabrikā. Tur pagatavo zobu un sejas krēmu, ziepju un sveču masu, kas vārās varenos grāpjos kā kāda dīvaina zupa. Vienā istabā vāra stearīna un parafīna masu. To tad salej mašīnā, kur masa sasalst un ievelk sevī daktis — un svece gatava. Nepaiet vairs ilgs laiks, kad tā spulgo porcelāna vai sudraba, vai arī Latgales māla svečturī. Otrā istabā vārās ziepju biezputra, bet vispatīkamāk ir uzkavēties zobu krēma vārāmās telpās. Tur atsvaidzinādama smaržo piparmētra, un strādnieces, spodri balti tērptas, darbojas ap gaišo masu. Turpat ir arī laboratorija, kas ar savām dažādu eļļu pudelītēm saldo smaržu vēl daudzkārt pavairo. Beidzot noliktavas telpas parāda visu to bagātību, ko saražo šī fabrika. Tūkstošiem zilu kārbiņu ar zobu krēmu vai baltām un krāsainām svecēm liecina, ka te arvien valda rosība un ka šīm precēm ir tiešām liels pieprasījums, — apraksta Ēriks Ādamsons.
1940. gada 7. augustā Antona Rimeika lolojumu padomju vara nacionalizē un nosauc par ķīmisko, sveču un tūbiņu fabriku Mētra. Tobrīd fabrikā bez paša Antona strādā divi inženieri ķīmiķi un apmēram 65 strādnieki un kalpotāji. 2. oktobrī bijušajam īpašniekam jaunā vara atvēl pašam to vadīt. 1941. gada 10. jūnijā jau tapis lēmums par Antona Rimeika apcietināšanu. Fabrikas kapitāla vērtība tobrīd lēsta 500 000 latu apjomā. Fabrikas apgrozījums gadā — 400 000 — 500 000 latu. Rimeikam pieder vasarnīca Ādažu pagastā un vieglā automašīna.
Antonu Rimeiku arestē 14. jūnijā. Raugi, strādniekus ekspluatējis un sabiedriski aktīvs cilvēks bijis. Tas padomju varas acīs — noziegums. Tā tiesāja uzņēmēju arī par to, ka no 1933. gada viņš darbojās aizsargu organizācijā. Bijis arī studentu korporācijas Tālavija filistru biedrībā, Inženieru biedrībā, Mednieku biedrībā. No 1930. gada — Rīgas rūpniecības biedrībā. No 1936. līdz 1940. gadam — Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedra kandidāts. Par to, ka apbalvots ar ordeni Par Latvijas atbrīvošanu, Triju Zvaigžņu ordeni (1932), Atzinības Krustu (1938), Aizsargu Atzinības Krustu (1939).
Antonu Rimeiku konvojē uz Usoļlagu, izsūta arī viņa ģimeni. 1942. gada 5. februārī uzņēmēju notiesā, piespriežot nāves sodu un piemērojot mantas konfiskāciju. 17. maijā nāves sods tiek izpildīts. 1956. gadā, kad vīra un tēva likteni uzdrošinās noskaidrot viņa dzīvesbiedre Vilhelmīne un dēls Valdis, VDK tiek dots rīkojums Rimeika dokumentos atzīmēt, ka viņš miris 1945. gada 30. jūnijā no sirds sklerozes. šos melus 1956. gada 10. aprīlī paziņo ģimenei. 1964. gadā tuvinieki vēlas panākt un panāk Antona Rimeika reabilitāciju. Tajā pašā gadā Latvijas PSR Augstākās Tiesas krimināllietu kolēģija izbeidz krimināllietu un atceļ 1942. gada 18. aprīļa lēmumu, kuru izpildot Antons Rimeiks tika nošauts.
Padomju vara parfimērijas ražotājus apvienoja mums zināmajā uzņēmumā Dzintars. Tur ieplūdināts arī uzņēmīgā Antona Rimeika mūža darbs.
Raksta tapšanā izmantoti Latvijas Valsts arhīva dokumenti.
