Valdības vēlme arvien vairāk funkciju pārkrāmēt uz pašvaldību pleciem bez atbilstoša finansējuma piešķiršanas rada spriedzi; vietējā vara nereti viena pati nav spējīga atrisināt svarīgus uzdevumus

To intervijā laikrakstam DB stāsta Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Viņš atzīst, ka pašvaldību vidū ir vērojama liela atšķirība, gan vērtējot to budžeta apmērus, gan darba vietu skaitu un spējas piesaistīt Latvijas un, vēl jo vairāk, arī ārvalstu investorus.

Valdība aiz slēgtām durvīm gatavo 2016. gada valsts budžeta projektu, kurā naudas kārtējo reizi nepietiek, un ir jau vienošanās par nodokļu likmju paaugstināšanu, jaunu nodokļu ieviešanu, arī ministriju budžetu apcirpšanu. Kāda ir situācija pašvaldību makos?

Pašvaldības ir dažādas gan pēc iedzīvotāju skaita, atrašānās vietas, gan arī ekonomiskās jaudas. Tieši tāpēc arī dažādām pašvaldībām budžeta situācija ir atšķirīga, kaut arī visas pašvaldības vieno krīzes laikā centrālās valdības aizsāktā politika – visu to, ko nevar «panest un pacelt», valsts pārliek uz pašvaldību pleciem, bet ar šīm funkcijām nepietiekamu un neatbilstošu finansējumu vai atsevišķos gadījumos pat bez tā.

Diemžēl šādā situācijā pašvaldību finansiālā varēšana sarūk. Faktiski pašvaldībām ir pienākumi, bet to izpildei nav atbilstošu resursu. Centrālā vara no sevis noņem atbildību un aicina cilvēkus vērsties pie vietējās varas un, ja kaut kas notiek, tad arī pašvaldība ir vainīga, jo nav izpildījusi kādas prasības.

Atšķirībā no centrālās varas pašvaldībām nav tādu iespēju, kā ieviest jaunus nodokļus vai palielināt esošo likmes. Pašvaldību budžetā galvenais avots ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, bet valdība šī nodokļa ieņēmumus, gan samazinot tā likmi (no 25% uz 23%), gan arī palielinot ar šo nodokli neapliekamo minimumu par pašu tā maksātāju, kā arī apgādībā esošām personām, samazina tā apmērus. Tādējādi pēdējos gados pašvaldību budžeta ienākumu līmenis faktiski ir sarucis, ko daļēji kompensēja darba algas pieaugums. Labi, ka pašvaldību sarežģīto situāciju uz nākamo gadu valdība būtiski nepasliktinās, jo valdošie politiķi sliecas neveikt paredzēto iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu līdz 22%. Tādējādi pašvaldību finansiālā jauda būtiski netiks apcirpta.

Vai tad nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi neaug?

Protams, pieaug, bet jāņem vērā, ka no šī gada vairs nav 25% zemes nodokļa pieauguma ierobežojuma, kā rezultātā daudzās Pierīgas pašvaldībās ne viens vien iedzīvotājs, saņemot šī nodokļa aprēķinu, ir bijis šokēts un nikns uz vietējo varu. Lai cilvēkus, kam ir mazi ienākumi, neizdzītu no viņu mājokļiem, piemēram, Jūrmala atrada savdabīgu risinājumu. Taču arī šeit veidojas pretruna starp pašvaldībām un valsti, jo pašvaldību pretimnākšana iedzīvotājiem nekustamā īpašuma nodokļa sadaļā faktiski tiek sodīta no valsts puses — sak, žēlojiet savējos, bet tad arī neraudiet, ka aprēķinos par maksājumiem pašvaldību izlīdzināšanas fondā šī neieņemtā nauda tiek rēķināta kā ienākusī.

Valsts arī nevēlējās ieviest ar nekustamā īpašuma nodokli neapliekamo dzīvojamo platību, tādējādi pasargājot tieši mazo ienākumu saņēmējus no pārmērīga kadastrālās vērtības pieauguma, kas ceļ nekustamā īpašuma (arī spekulatīvo darījumu) tirgus cenas. Igaunijā un vēl citās valstīs tāds ir sekmīgi ieviests.

Ir dzirdamas idejas par nekustamā īpašuma nodokļa augstākās likmes piemērošanu tiem mājokļiem, kuros neviens nedzīvo.

Runa, protams, ir par ideju, kura izskanējusi no Rīgas, bet nav dzirdēts par tādu no citām pašvaldībām. Ja valsts arvien vairāk atņem naudu pašvaldībām, tad arī meklē visādus ceļus, kā papildināt budžetu, un minētā ideja nav izņēmums. Kāpēc? Ja juridiski mājoklī neviens nav pierakstīts, tad tajā neviens arī nedzīvo, kaut arī realitātē tā ne vienmēr būs, jo bieži vien tas būs izīrēts.

Visu interviju Pašvaldības piespiestas pie sienas lasiet 14. septembra laikrakstā Dienas Bizness.