Latvijā ik pa laikam uzvirmoja aizspriedumi, ka lielie tirdzniecības tīkli vai vairumtirdzniecības uzņēmumi apzināti nevēloties saistīties ar vietējiem ražotājiem un vietējo ražojumu izplatītājiem, gluži vai ar varu uzspiežot pircējiem tikai importa preces.
Domāju, ka daļai tirdzniecības centru, kā arī vairumtirdzniecības pašapkalpošanās veikalu šad tad nācies dzirdēt muļķīgus apgalvojumus, ka tajā klientiem velti meklēt produktus ar uzrakstu «Ražots Latvijā».
Gribētu precizēt, ka jebkurš tirgotājs ir vitāli ienteresēts vietējos ražojumos un vietējos zīmolos kaut vai tāpēc, ka tie ir apveltīti ar augstu patērētāju lojalitāti – turklāt ne tikai jau ierastām precēm, bet arī jaunievedumiem. Pat konservatīvs pircējs drošāk liks savā iepirkumu grozā agrāk neredzētu produktu, ja tas ir vietējās izcelmes un, vēl labāk, ar viņam zināmu preču zīmi. Ir pieteikami liels Latvijas preču apjoms, kam veikalā vai tirdzniecības vietā jābūt «pēc noklusējuma», lai tas pircēja acīs būtu «normāls».
Tirgotāji jau labi apzinās, ka piedāvājuma daudzveidībā klientiem vienmēr gribēsies ieraudzīt arī populārākos Latvijas produktu zīmolus. Katrs tirgotājs tur godā Latvijas preci – protams, ja vien tā ir nemainīgi kvalitatīva un ar adekvātu cenu, saražota un piegādāta savlaicīgi un vajadzīgajos apjomos. Taču te arī slēpjas problēmas saknes. Tie veikali, kuri klientiem piedāvājam garantēti kvalitatīvu produkciju, kurai ir «augsta pievienotā vērtība» – līdz ar to augsta ir arī prasību latiņa, kas tiek uzstādīta ikvienam piegādātājam. Latvijas ražojumam, kas spēj droši konkurēt ar importa preci kā līdzīgs ar līdzīgu, vienmēr būs vieta veikalu plauktos.
Neviens tirgotājs neatkāpsies no saviem standartiem tikai tāpēc, lai publikai apliecinātu patriotismu. Kāda gan sadarbība tirgotājam var veidoties ar ražotāju vai ražojumu izplatītāju, kas joprojām naivi uzskata, ka jebkurai – īpaši jau viņa ražotai – Latvijas precei veikalos pienākas īpašas privilēģijas, pat «pozitīvā diskriminācija» – tai skaitā būtiskas atkāpes kvalitātes prasību ziņā? Cilvēki, kuri sakās aizstāvam Latvijas ražotājus, reizēm aizrunājas līdz sazvērestības teorijām par tīšu nacionālās ekonomikas graušanu un līdz prasībām valdībai iejaukties tirgotāju darbā, lai pašmāju preces lielveikalu plauktos tiktu liktas goda vietā ar administratīvu rīkojumu. Diemžēl nākas secināt, ka šādas pilnīgi tukšas runas acīmredzami silda sirdi ne vienam vien Latvijas uzņēmējam, kuram ne pārāk veicies cerētajā tirgus iekarošanā, bet negribas samierināties, ka citiem – tirgotājiem, patērētājiem – viņa piedāvātā prece neizskatās tik izcila, veselīga un oriģināla, kā tas šķiet pašam. Tādejadi ir iespēja savu neizdarību un neprofesionalitāti izskaidrot ar iedomātu ļauno spēku pretdarbību.
