Eirozonas gada inflācija 2021. gada beigās uzņēmusi tempus un pieaugusi jau līdz 5%. Tirgus dalībnieki pirms tam gaidīja, ka decembra inflācija eirozonā tiks nomērīta 4,8% apmērā. Novembrī eirozonas inflācija atradās pie 4,9% atzīmes.

Līdz ar to redzams, ka inflācija joprojām nav nemaz tik “pārejoša”, kā to jau visai ilgi raksturojuši gan centrālie baņķieri, gan daudzi politiķi. Joprojām gan ir lielas cerības uz to, ka šogad patēriņa cenu pieaugums tomēr sabremzēsies.

Bez kādiem ļoti lieliem pārsteigumiem lielākā ietekme uz šādu cenu kāpumu ir enerģijas cenām. Enerģija monetārajā reģionā gada laikā sadārdzinājusies par 26%. Savukārt pārtikas, alkohola un tabakas izstrādājumu cena gada laikā pakāpusies par 3,2%. Eirozonas pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgo pārtikas un enerģijas cenu ietekmi, decembrī atradusies pie 2,6% atzīmes.

Inflācijas mērījumi Eiropā tradicionāli ir visai atšķirīgi. Kopumā gan bilde ir no “karsts un vēl karstāks” sērijas. Piemēram, Igaunijā inflācija sasniegusi apaļu 12% atzīmi. Arī Lietuvā tā ir pārlēkusi pāri 10% latiņai. Pagaidām Latvijai eirozonā šajā ziņā ir bronzas medaļa, kur mūsu valstī gada inflācija decembrī atradusies pie 7,7% atzīmes.Savukārt, piemēram, Vācijā tā dzīvojas 6% atzīmes tuvumā.

Vāciešiem, kuru ekonomika veido eirozonas mugurkaulu, inflācija parasti visai izteikti nepatīk. Vēsturiski cenu nestabilitāte šai valstij nozīmējusi ļoti, ļoti smagus laikus (pēc Pirmā pasaules kara). Tādējādi inflācijai kļūstot augstākai, var būt lielāks spiediens, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) koriģēt savu politiku, lai jau nepieļautu ekonomikas pārkaršanu un cenu izraušanos no kādas kontrolējamas orbītas.

Par savu stimulu mazināšanu un likmju palielināšanu (vai vismaz pārliecinošiem šādiem mājieniem) jau steigušas ziņot daļa citu pasaules centrālo banku.

Problēma gan var izrādīties arī tāda, ka pasaule procentlikmju pieaugumu un stimulu ēras beigas īsti sagremot nespēj un tas apdraud tautsaimniecību atgūšanos no pandēmijas.