Meža nozare ir viens no stratēģiski nozīmīgākajiem balstiem Latvijas tautsaimniecībā ar būtisku pienesumu gan iekšzemes kopproduktā, gan valsts eksporta struktūrā. Nozare, kas aptver mežsaimniecību, kokapstrādi un mēbeļu ražošanu, 2023. gadā nodrošināja 6% no IKP un veidoja 17% no kopējā preču eksporta jeb 3,3 miljardus eiro.
Šie rādītāji apliecina, ka meža nozare ne tikai ir lielākā ražojošā nozare Latvijā, bet arī viens no galvenajiem konkurētspējas un ekonomiskās stabilitātes virzītājiem.
Koks, koka izstrādājumi un kokogles joprojām ir Latvijas eksporta preču līderos, kas apliecina nozares nozīmi globālajā tirgū. Vienlaikus nozares izaugsme prasa arī mērķtiecīgu politiku un investīcijas inovācijās, apstrādes jaudu modernizēšanā un cilvēkkapitāla attīstībā, lai saglabātu konkurētspēju starptautiskā vidē.
Neraugoties uz iespaidīgajiem rezultātiem, meža nozarei ir virkne izaicinājumu – klimata mērķu ieviešana, globālās piegādes ķēžu pārkārtošanās un pieaugošās prasības attiecībā uz vides ilgtspēju. Tāpēc nepieciešama stratēģiska pieeja, kas ļauj līdzsvarot ekonomisko izaugsmi ar ilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu.
Lielākā investētāja apstrādes rūpniecībā
Kokrūpniecība ir lielākā investīciju veicēja visā apstrādes rūpniecībā, skaidro Latvijas Kokmateriālu ražotāju un tirgotāju valdes loceklis, Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Pēc viņa teiktā, pēdējo četru, piecu gadu laikā kokrūpniecībā vai nu iekārtās, vai ēkās kopumā ir investēts apmēram viens miljards eiro. “Mežu nozarē kopumā tās investīcijas ir vēl lielākas, jo investē arī mežu īpašnieki, mežizstrādes kompānijas, mēbeļrūpnieki. Šobrīd izcēlu tikai vienu nozares sadaļu – kokrūpniecību, kurā ir produktivitāte, efektivitāte un arī jauni produkti. Nozares robežas kļūst arvien plašākas, jo, paraugoties uz tādiem uzņēmumiem kā Latvijas finieris, Stiga RM vai Gaujas koks, mēs redzam, cik liela vieta šo uzņēmumu iekšienē ir, teiksim, mašīnbūvei. Viņi šo iekārtu ražošanu izmanto ne vien savām vajadzībām, bet sāk arī strādāt uz ārējiem pasūtījumiem,” saka Kristaps Klauss.
AS Reģionālā investīciju banka (RIB), kura mežu nozari noteikusi par vienu no savām stratēģiskajām finansēšanas prioritātēm, skaidro, ka šīs nozares ražošanas uzņēmumu segmentā vērojams ļoti liels attīstības potenciāls. Bankas analītiķi uzsver, ka īpaši perspektīvs ir meža nozares ražošanas uzņēmumu segments, kas arvien vairāk piesaista arī starptautisku investoru interesi. "Mežu nozare ir viens no Latvijas ekonomikas balstiem gan pēc izveidotās pievienotās vērtības, gan eksporta kapacitātes. No bankas skatupunkta raugoties, šī nozare ir loģisks un ilgtermiņā stabils partneris. RIB mērķtiecīgi atbalsta šīs nozares uzņēmumu attīstību, piedāvājot risinājumus gan investīciju, gan apgrozāmo līdzekļu finansēšanai," uzsver RIB valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Jakovļevs.
Saimnieciskais mežs ir jāizaudzē
Kokrūpniecībā sevišķi aktīvi iegulda privātais sektors. Publiski pieejamos informācijas avotos minēti Latvijas finieris, CEWOOD, Stiga RM, BSW, Gaujas koks, Rettenmeier, PATA, OSB, Grantiņi 1 un citi. Lielākajā daļā jauno rūpnīcu paredzēts ražot augstas pievienotās vērtības produktus, tādējādi vēl vairāk kāpinot mežu nozares eksportspēju. Tomēr tajā pašā laikā nedrīkstam aizmirst arī par nozares pamatu – mežu. Lai kā gribētos domāt, ka koks izaugs pats no sevis un mums atliks vien ievākt ražu, tik vienkārši nav. Kā norāda Kristaps Klauss, mežs tiešām aug pats, bet saimnieciskais mežs ir jāizaudzē. “Mežam kā koku kopumam lielā mērā cilvēku nevajag. Ja cilvēkam ir vajadzība izmantot meža produktus, jāiegulda diezgan pamatīgs darbs, lai viņš dabūtu to, ko vēlas. Pats vienkāršākais piemērs: pēc neatkarības atgūšanas daudzas pļavas aizauga ar baltalkšņiem, un, šodien tos cērtot (baltalkšņu ciršanas periods ir starp divdesmit un trīsdesmit gadiem), 70 līdz 80% iznāk malkas kvalitātes un tikai 20% der, piemēram, taras dēlīšu ražošanai. Pieliekot darbu, rezultāts būtu apgriezti proporcionāls – 60 līdz 70% derētu taras dēlīšu ražošanai un tikai 30 – 40% būtu jāatdod malkai. Tā ir visās sugās. Tās pirmās kopšanas ir ļoti, ļoti svarīgas. Tas ir svarīgi arī klimata mērķu sasniegšanai. Koks augot piesaista CO2 un noglabā oglekli savā stumbrā, koksnē. Nekoptai baltalkšņu audzei šis CO2 būs apmēram 150 kubikmetri uz hektāra. Savukārt no kopta meža dažām sugām varam dabūt 300, 400 un, iespējams, pat 500 kubikmetrus CO2. Tas ir ļoti svarīgs aspekts valsts mērķu izpildīšanai.”
Investīcijas vai finansējums attīstībai?
Mēs vēl joprojām mēģinām raudzīties uz ekonomiku, uz uzņēmumu kopumu no centralizētās ekonomikas skatupunkta, it kā būtu kāds viens lielais karalis, kurš to visu sakārtos, saka Kristaps Klauss. “Ārvalstu investors jau nepalīdzēs attīstīties vietējam uzņēmumam, viņš ienāks ar savu uzņēmumu un skatīsies, kā nopelnīt naudu. Tā ir milzīga domāšanas kļūda, ka mēs gaidām laimes lāci, kurš atnāks un mums palīdzēs. Nē, taisni otrādi! Mums pašiem, latviešiem, ir jārosās un mūsu pašu kapitāls jāliek lietā, lai mūsu bizness attīstītos. Tā nauda radīsies no mūsu pašu darba un smadzenēm. Tas nebūs tik ātri makro ciparos, bet, ja mēs paši kustēsimies un paši darīsim, ieguvums būs daudz lielāks.” Viņš uzsver, ka ārvalstu investīcijas ir ieguvums tikai tajās vietās, kur mēs tādu vai citādu iemeslu dēļ paši nespējam pacelt ražošanu. “Ja Latvijā vajadzētu uztaisīt vienu lielu mikročipu rūpnīcu, kas maksā miljardus, tad vai nu ir ārvalstu investors un ir mikročipu rūpnīca, vai arī investora nav un arī rūpnīcas nekad nebūs. No tāda viedokļa investīcijas tiešām ir vienīgais risinājums.”
Diskutējot par kokrūpniecības nozares attīstības iespējām, Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents norāda, ka galvenais finansējuma avots ir aizņēmums. “Tā nav investīcija klasiskajā izpratnē – ja uzņēmums piesaista bankas kredītu, tas ir jāatmaksā no nākotnes ieņēmumiem, kas rodas, attīstot ražošanu vai infrastruktūru,” skaidro Kristaps Klauss.
Savukārt RIB, komentējot meža nozares kreditēšanas tendences, apstiprina, ka pieprasījums pēc attīstības finansējuma šajā segmentā ir pieaugošs un to virza uzņēmumu spēja radīt augstas pievienotās vērtības produktus. "RIB aktīvi sadarbojas ar uzņēmumiem, kuri mežu nozares resursus pārvērš inovatīvos un eksportspējīgos produktos. Mūsu portfelī redzam stabilu izaugsmi, jo uzņēmēji investē ne tikai izejmateriālu apstrādē, bet arī mūsdienīgās tehnoloģijās, produktu dizainā un tirgu paplašināšanā. Kā piemēru varu minēt šogad piešķirto 3,8 miljonu eiro finansējumu ZAZA TIMBER uzņēmumu grupai jaunu ražošanas iekārtu iegādei un apgrozāmo līdzekļu nodrošināšanai. Savukārt pērn 2,5 miljonu eiro finansējums piešķirts SIA Daiļrade koks ražošanas attīstīšanai, bet vēl gadu iepriekš 4,8 miljonu eiro - uzņēmumam SIA Grantiņi 1 modernas mežizstrādes tehnikas iegādei," norāda RIB valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Jakovļevs. “RIB skatījumā prioritāri ir tie uzņēmumi, kas ar Latvijas dabas resursiem spēj radīt ilgtspējīgus, konkurētspējīgus un eksportējamus produktus. Šādu klientu attīstību atbalstām ar pielāgotiem finansēšanas risinājumiem – sākot no investīciju kredītiem līdz apgrozāmo līdzekļu finansējumam,” uzsver RIB pārstāvis.
Atalgojuma pieaugums un tehnoloģijas
Būtisks izaicinājums nozarei ir izmaksu pieaugums ilgtspējīgas darbības stiprināšanai, tai skaitā arī strādājošo atalgojuma celšanai. “Mēs kā nozare labi saprotam, ka atalgojums aug un šo procesu bremzēt nevajag,” saka Kristaps Klauss un iesaka domāt divos virzienos. “Viens, ka mēs ļoti pārdomājam savus tehnoloģiskos procesus, lai cilvēka laiks būtu iespējami lietderīgāk izmantots. Te mēs investējam efektivitātē, produktivitātē, jaunos produktos. Otrs virziens ir, ja konkrētajā procesā tu nevari tā celt produktivitāti, lai tā varētu sekot straujajam algu pieaugumam, jāmeklē veids, kā cilvēka roku darbu aizstāt ar tehnoloģijām.”
Kristaps Klauss arī norāda uz satraucošo darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanās tendenci. “Kad divtūkstošo gadu sākumā ienācu darba tirgū, Latvijā bija 1,1 miljons darba spējīgo iedzīvotāju. Šodien strādājošo skaits Latvijā ir 800 tūkstoši. Pat ja teorētiski darba rokas vēl joprojām ir lētākas nekā mašinizētais risinājums, pieejamība tām ir ļoti limitēta. Mums darbinieku skaits Latvijā būtiski samazinās. Ja tu gribi noturēt to pašu apjomu, to pašu darba lielumu, tad nevis izgrūd darbinieku no darba vides, bet gan aizstāj neesošu darbinieku ar mašinizētu risinājumu! Tā bieži vien pat ir lielāka motivācija nekā vēlme ietaupīt.”
