Īstenojot gudru politiku, Latvijā ne tikai var turpināt kūdras ieguvi, bet arī jau izstrādātajos kūdras laukos īstenot agrovoltāžu — ražot elektroenerģiju un audzēt dažādas kultūras, kuras var izmantot kā barību dzīvniekiem, izejvielu būvmateriālu un substrātu ražošanai, tādējādi nozare no CO2 emitētājiem kļūtu par CO2 piesaistītājiem.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Ezeru un purvu izpētes centra valdes locekle, LVMI Silava pētniece dr. geol. Ilze Ozola. Viņa uzsver, ka šāds risinājums būtiski maina teju par likvidējamo un videi kaitīgo pasludinātās kūdras nozares nākotnes attīstības iespējas.
Fragments no intervijas
Kāda ir situācija ar kūdras ieguvi Latvijā ES Zaļā kursa kontekstā?
Pēdējo gadu laikā ir būtiski mainījušies uzsvari, kāpēc ir jāpārtrauc kūdras ieguve. Proti, agrāk purvu slēgšana tika pamatota ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tad to pamatoja ar klimata — siltumnīcu gāzu emisiju samazināšanu, bet pavisam nesen abi argumenti ir apvienoti. Vienlaikus ir skarbs piemērs, kur Īrija vēlējās būt par savdabīgu pionieri visas Eiropas Savienības mērogā un slēdza kūdras ieguvi, un pat mēģināja atteikties no kūdras produktu izmantošanas, bet pēc neilga brīža šos produktus nācās importēt, tostarp no Latvijas, un galu galā atsākt kūdras ieguvi.
Pašlaik kaut ko līdzīgu cenšas īstenot Skotijā. Kūdra ir viens no dabas resursiem, kas atjaunojas, kaut arī lēni. Kopumā purvi klāj 10% no valsts teritorijas. No visiem Latvijas purviem kūdras ieguve notiek tikai 4%, un, pateicoties labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem Latvijā, ikgadējais kūdras dabiskais pieaugums ievērojami pārsniedz ieguves apjomus.
Nav pamata kūdras ieguvi Latvijā pasludināt par būtiskāko siltumnīcu gāzu emisijas perēkli, vēl jo vairāk, ja LIFE REstore projekta pētījumu dati rāda būtiski mazākus emisiju apmērus no kūdras ieguves nekā no pašlaik lauksaimniecībā izmantotajām zemēm, kuras vēsturiski nosusinātas. Emisijas no kūdrainajām augsnēm, kas izmantotas lauksaimniecībā, ir tikpat lielas kā transporta sektora emisijas. Turklāt lauksaimnieciskā izlaide jeb produkcija, ko tajās saražo, ir daudzkārt mazāka nekā minerālaugsnēs. Jāņem vērā arī emisiju uzskaites metodika, kā rezultātā emisijas, kas rodas, ražojot un izmantojot substrātus, tiek pielīdzinātas emisijām, kas rodas, sadedzinot kūdru. Savā ziņā tas absurds, bet tā tas tiek uzskaitīts. Tā kā Latvijā ik gadu tiek iegūts apmēram 1,2 milj. t kūdras, tad šī metodika paredz, ka tādējādi tiek emitēts apmēram 1,2 miljonu tonnu ogļskābās gāzes ekvivalenta, kaut arī no šīs kūdras saražotie kūdras substrāti netiek sadedzināti, bet tajos tiek audzēti koku stādi un augi, kuri piesaista CO2. Vēl vairāk — puķu pods uz palodzes mājās, dzīvokļos, birojos stāv gadiem, un pēc tam tā saturs nonāk zemē (tātad ir minimāla CO2 emisija, tieši tāpat kā ar pilsētu apstādījumiem), nevis tiek sadedzināts un tā nokļūst atmosfērā. Bez tam kūdras ieguves un kūdras substrātu ražošanas kompānijas SIA Laflora veiktais pētījums rāda, ka savas dzīves laikā kūdras substrāta CO2 emisijas ir zemākas nekā tā aizvietotājiem — kokosšķiedrai vai minerālvatei. Jāņem vērā, ka kokosšķiedra Latvijas klimatiskajiem apstākļiem nav piemērota un tajā ir svešzemju augu sēklas, kas turklāt arī piesaista kukaiņus, kas nebūt nenāk par labu augiem, kurus audzētu kokosšķiedras substrātā. Vēl jāņem vērā, ka izstrādāto purvu rekultivācija ir iespēja, kas ļautu ne tikai segt būtībā greizi aprēķināto emisiju apmēru kūdras ieguvē, bet pat, audzējot paludikultūras komplektā ar saules paneļu parku, īstenot agrovoltāžas programmu, nodrošināt lielāku CO2 piesaisti, tādējādi dodot pozitīvu saldo.
Ko darīt Latvijā?
Mainīt domāšanu un vārda pilnā nozīmē kļūt par gudriem saimniekiem savā zemē. Latvijai jābūt drosmīgākai savu (iedzīvotāju, uzņēmēju) interešu aizstāvēšanā, nevis jālūkojas, kā mums aizstāvēties ļaus turīgāko Rietumeiropas valstu klubiņš. Savukārt, lai savu pozīciju varētu aizstāvēt, ir nepieciešami pētījumi, piemēram, cik daudz CO2 ir kūdras substrātā, kurš ievietots vienā puķu podā, cik daudz ir tā paša CO2 pēc mēneša vai pēc trijiem, kad tajā ir audzēts konkrēts stāds, un arī tad, kad stāds ar visu augsni tiek pārstādīts zemē. Igaunijā šogad ir uzsākts šāds pētījums, bet Latvijā pagaidām nav. Un vēl jau jāņem vērā, ka siltumnīcās, lai augi ātrāk augtu, papildus tiek pievadīts CO2. Latvijai nevajadzētu justies vainīgai par siltumnīcu gāzu emisijām (kuras ir daudz mazākas par tām, kuras tiek aprēķinātas) no kūdras ieguves. Jārēķinās, ka emisijas tiek pieskaitītas valstij, kurā kūdra iegūta un no tās saražots substrāts, nevis valstij, kurā tas tiek patērēts. Šķiet, tieši šis aspekts varētu būt būtiskākais, lai pārtrauktu kūdras ieguvi savā valstī, bet stādu un pārtikas produktu audzēšanai nepieciešamo kūdras substrātu importētu.
ES Zaļā kursa reāla ieviešana nav iespējama bez kūdras un tās substrātiem. Proti, vienā m3 kūdras var izaudzēt 6000 koku stādus, ar ko apstādīt 3 ha meža, kur viens hektārs meža 50 gados piesaistīs 370 t CO2. Vienā m3 kūdras var izaudzēt 7000 dārzeņu stādu, ja tie ir gurķi, tad iegūt 16 t šo augu, ja tomāti – tad 32 t tomātu. Un vēl var rēķināt, cik lielas siltumnīcu gāzu emisijas rodas, lai iegūtu 1 m3 kūdras, un cik tajā izaudzētie koki un dārzeņi piesaistīs CO2. Matemātika pierāda, ka kūdras ieguves rezultātā radīto CO2 izmešu apjomu daudzkārtīgi pārsniedz piesaistītais CO2 kūdras substrātos izaudzētajos augos.
Ja mēs patiešām gribam uzņemt zaļo kursu un samazināt ogļskābās gāzes daudzumu atmosfērā, tad ir jādomā, kā palīdzēt jau dabiskām oglekļa krātuvēm uzkrāt vairāk, piemēram, atjaunojot un stabilizējot ūdens līmeni zemajos un augstajos purvos, audzējot kvalitatīvākus mežus, samazinot emisijas no kūdrainajām lauksaimniecības zemēm. Plānot un darīt tā, lai katrs iztērētais eiro sniedz pēc iespējas lielāku emisiju ietaupījumu.
Visu rakstu lasiet 16.maija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
