Valstij ir tieša līdzdalība 77 kapitālsabiedrībās, no tām 62 ir valsts kapitālsabiedrības (100 % pieder valstij). Kapitālsabiedrību kopējo aktīvu vērtība 2022. gadā bija 12,4 mljrd. EUR, kopējais apgrozījums - 5,64 mljrd. EUR, savukārt tajās bija nodarbināti 5% no visiem Latvijā nodarbinātajiem.
Tātad, valsts kapitālsabiedrībām un to sniegumam gan saistībā ar sabiedrībai svarīgu funkciju veikšanu, gan finanšu rezultātiem, ir liela ietekme ekonomikā.
Tautsaimniecības izaugsme ir viens no svarīgākajiem mērķiem jebkurai valstij. To iespējams sasniegt ar dažādiem līdzekļiem, tostarp ar investīcijām, eksportu un inovācijām. Valsts kapitālsabiedrībām ir būtiska loma šajā procesā, un, izmantojot šo uzņēmumu potenciālu, tās var sniegt nozīmīgu ieguldījumu valsts attīstībā, īpaši apzinoties “iedzinēja” lomu Baltijas valstu ekonomikā.
Lai gan pēc iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) ir uzlabojusies valstij piederošo uzņēmumu pārvaldība, joprojām saglabājas vērā ņemami izaicinājumi. Viens no tiem ir ļoti būtisks – stratēģiskā redzējuma trūkums no valsts kā akcionāra par uzņēmumu ilgtermiņa attīstības kursu un lomu tautsaimniecībā. Šobrīd tikai 15 uzņēmumiem no vairāk nekā 60, kas valstij pieder pilnībā, valsts ir definējusi akcionāra jeb īpašnieka gaidas, turklāt piektā daļa no uzņēmumiem vispār strādā bez apstiprinātas attīstības stratēģijas, kas ir pretrunā ar likumā noteikto.
Sekojot līdz pēdējā laika notikumiem ar valstij piederošajām kapitālsabiedrībām, īpaši uzskatāmi šī problēma izgaismojās nesenajā situācijā ar "Latvijas Pastu", kur būtisks krīzes cēlonis bija saistīts ar akcionāra neizpildītu mājas darbu - skaidri nenodefinētām gaidām par uzņēmuma ilgtermiņa attīstības kursu un lomu tautsaimniecībā. Vai tā ir pakalpojumu pieejamības nodrošināšana, kur valsts nesagaida finansiālu atdevi īstermiņā, bet sagaida ilgtermiņa vērtības pieaugumu? Vai tā ir izaugsmes maksimizēšana, darbība eksporta tirgos, apgrozījuma palielināšana? Vai tā ir peļņas maksimizēšana, fokusējoties uz efektivitāti?
Šie minētie attīstības virzieni parasti ir savstarpēji izslēdzoši – nav iespējams vienlaicīgi sagaidīt no uzņēmuma “sociālās funkcijas” pildīšanu un reizē cerēt uz peļņas pieaugumu vai strauju izaugsmi eksporta tirgos.
Valsts kā akcionāra gaidu vēstule ir paskaidrojums vispārējam stratēģiskajam mērķim, atbilde tam, ko valsts kā akcionārs vēlas sasniegt ar līdzdalību uzņēmumā. Tad attiecīgi valde izstrādā, padome diskutē un apstiprina vidēja termiņa darbības stratēģiju, kā arī pārdomātu kapitālieguldījumu programmu, kas parāda ceļu akcionāra gaidu īstenošanā. Turklāt joprojām dienaskārtībā ir jautājums par to, vai visu valsts (un pašvaldību) kapitālsabiedrību darbība tirgū ir pamatota. Visticamāk, ka nē.
Pildīt sabiedrībai svarīgas funkcijas un palielināt uzņēmuma ilgtermiņa vērtību
Īstenojot šo attīstības virzienu, akcionārs nesagaida ātru peļņu vai strauju tirgus pozīcijas izaugsmi, bet gan noteiktu sabiedrībai svarīgu funkciju pildīšanu, kā arī vērtības pieaugumu nākotnē. Valsts kā akcionārs ir gatavs finansēt pakalpojumu nodrošināšanu un attīstību, nesagaidot finansiālu atdevi īstermiņā. Ja uzņēmumam ir peļņa, tā tiek investēta nākotnes vērtībā – arī pētniecībā, patentos, sinerģijas veidošanā. Kapitālsabiedrībām, kurām ir noteikts šāds akcionāra attīstības virziens, parasti jānodrošina pakalpojumu kvalitāte un pieejamība. Kā piemēru šeit var minēt veselības aprūpes, izglītības, sporta, kultūras jomas kapitālsabiedrības, kā arī sabiedriskos medijus.
Valsts kapitālsabiedrībām var būt noteikti nefinanšu mērķi, ko liek darīt valsts. Bet tad šī "sociālā" funkcija ir jānodefinē, kā arī jāparedz finansējums. Un jautājums ir tāds - vai, ņemot vērā budžeta prioritātes drošības, izglītības un veselības jomās, var atrast saprātīgu risinājumu, lai, piemēram, "neuzsēdinātu" “Latvijas Pastu” uz valsts budžeta adatas ar mērķi uzturēt nerentablas pasta nodaļas reģionos? Ja nav skaidra un nepārprotama vienošanās par valsts kā akcionāra gaidām par to, vai uzņēmums pilda vai nepilda “sociālo” funkciju, var iecelt vislabāko, pieredzējušāko uzņēmuma padomi un valdi, bet valdes un padomes kompetencē esoša lēmuma īstenošana būs atkarīga no tā brīža politiskās loģikas un politiskiem argumentiem.
Maksimizēt izaugsmi, arī eksporta tirgos
Ja valsts kā akcionārs sagaida izaugsmes, attīstības maksimizēšanu, valsts saprot, ka uzņēmuma nākotnes vērtība ir svarīgāka nekā tā pašreizējā vērtība, attiecīgi paredzot ekspansiju ārpus Latvijas, darbības attīstību eksporta tirgos, citu uzņēmumu pirkšanu u.c. aspektus. Tam, protams, nepieciešams pārdefinēt izpratni par mājas tirgu, piemēram, nosakot, ka mājas tirgus ir Baltija vai plašāka ģeogrāfija. Īstenojot šo ilgtermiņa attīstības scenāriju, būtu tikai loģiski, ka kapitālsabiedrību peļņas sadales un dividenžu politika ir salāgota ar gaidām un ambiciozo mērķu īstenošanu. Attiecīgi sagaidāma pieaugoša kapitāla atdeve (ROE) un lielāks apgrozījums, savukārt peļņa tiek izņemta dividendēs minimāli. Attīstības finansēšanai kapitālsabiedrības izmanto dažādus avotus, tajā skaitā aizņēmumus kredītiestādēs, uzkrāto peļņu, un jo īpaši kapitāla tirgus instrumentus: obligāciju un mazākuma daļu akciju kotēšanu.
Un te atkal parādās izaicinājums, kas saistīts ar nenodefinētām, citkārt pretrunīgām valsts kā akcionāra gaidām. Piemēram, atbilstoši valsts budžeta regulējumam AS “Latvenergo” maksājamo dividenžu par valsts kapitāla izmantošanu paredzamais apjoms 2024.gadā (par 2023. pārskata gadu) ir 64% apmērā no pārskata gada peļņas, bet ne mazāk kā 199,3 miljoni EUR, savukārt iepriekšējos piecos gados vidēji dividendēs izmaksāti ap 80% no peļņas. Salīdzinājumā ar enerģētikas nozares uzņēmumiem kaimiņvalstīs, tas ir divas reizes vairāk nekā UAB “Ignitis” ir iemaksājis Lietuvas budžetā un trīs reizes vairāk nekā AS “Eesti Energia” – Igaunijas budžetā pēdējos piecos gados gan procentuālā izteiksmē, gan absolūtā milj. EUR izteiksmē.
Neviens uzņēmums nevar attīstīties bez investīcijām. Lai īstenotu, piemēram, ambiciozu AS “Latvenergo” izaugsmes stratēģiju – tajā skaitā attīstot atjaunojamo energoresursu jaudas, saprātīgi būtu investēt lielāku daļu peļņas attīstībā vienlaikus pieprasot izaugsmes nodrošināšanu eksporta tirgos. Ja valsts tiecas īstenot scenāriju par peļņas maksimizēšanu un arvien pieaugošas gaidas no dividendēm, izaugsmes tempi var būt lēnāki. Bet tautsaimniecības straujākas izaugsmes mērķu sasniegšanai šāds scenārijs nepalīdz. Šis piemērs vēlreiz demonstrē to, ka nav iespējams apvienot divus akcionāra gaidu scenārijus – cerēt uz uzņēmuma izaugsmi eksporta tirgos, vienlaicīgi izņemot lielāko daļu peļņas dividendēs.
Maksimizēt peļņu
Valsts kā akcionārs no uzņēmuma sagaida peļņu un to izņem dividendēs. Uzņēmums pelna, paaugstinot efektivitāti, savukārt attīstību finansē pārsvarā ar aizņemtiem līdzekļiem, arī izmantojot kapitāla tirgus instrumentus. Šajā attīstības scenārijā akcionārs sagaida stabilu uzņēmuma attīstību, kas ir prioritāte. Piemērs par šādu valsts kā akcionāra mērķi ir SIA “TET”, kas daudzus gadus stabili attīstās, bet akcionāri izņem 100% peļņu dividendēs.
Noslēgumā jāuzsver atkārtoti, ka valsts kapitālsabiedrībām ir potenciāls kļūt par tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēku. Tomēr, lai to panāktu, ir nepieciešama valsts kā akcionāra (tātad, visu 11 ministriju, kuras pilda akcionāra lomu) aktīva pozīcija skaidru gaidu definēšanā par uzņēmumu ilgtermiņa attīstības kursu un lomu tautsaimniecībā, jo īpaši kapitālsabiedrībām, kurām primāri ir noteiktie finanšu mērķi un kuru darbību iespējams attīstīt plašākā tirgū, ne tikai Latvijas teritorijā. Ja būs skaidras akcionāra gaidas, valsts kapitālsabiedrību vadībai būs pienākums aktualizēt stratēģijas, kā arī izstrādāt kapitālieguldījumu programmas, kas izmantojamas finansējuma piesaistei arī kapitāla tirgū. Vienlaikus jāpanāk izpratne un skaidrs regulējums par Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktā tirgus nepilnības principa aizstāšanu ar pienākumu ievērot konkurences neitralitātes principu valsts kapitālsabiedrību darbībai eksporta tirgos, kā arī gadījumos, kad valsts nav vienīgais akcionārs uzņēmumā.
