Redakcijas komentārs: Cienītā tiesa, esmu darba devējs, nevis kamielis

2018. gada 16. oktobris plkst. 6:44
Autors: Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Darba tirgu kārtējo reizi satraukuši grozījumi Darba likumā, kuri tiek virzīti skatīšanai Saeimā trešajā lasījumā.

Runa ir par Darba likuma 112.pantu, kas paredz atlaišanas pabalsta izmaksu ne tikai gadījumos, kad darba devējs uzteic darba līgumu, bet arī gadījumā, ja darbinieks uzteic darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu, tas ir - gadījumā, ja darbiniekam ir svarīgs iemesls, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Tieši šis gadījums, kad darbinieks var nekavējoties uzteikt darba līgumu, ir viens no tādiem, kas izraisa diezgan daudz domstarpību starp darbinieku un darba devēju. Saeimas Juridiskais birojs ir sagatavojis divus priekšlikumus, par kuriem būs jālemj deputātiem.

Viens no tiem paredz, ka strīdus gadījumā darbinieks ir tas, kurš vēršas tiesā par savu tiesību aizskārumu, savukārt otrā gadījumā darba devējs ir tas, kuram jāvēršas tiesā un jāpierāda, ka tas nav pārkāpis tikumības un taisnprātības apsvērumus. Darba devēju un uzņēmēju organizācijas saprotamu iemeslu dēļ noraida otro variantu, kas pēc savas būtības ir gana absurds. Proti, ja ir strīds par to, vai ir noticis tiesību aizskārums, tad būtu tikai loģiski, ja tiesā vērstos cietušais, kuram būtu jāpierāda, ka pāri darījums tiešām ir noticis. Taču situācija, kad strīdus gadījumā tiesā ir jāvēršas darba devējam, lai pierādītu, ka nav vainīgs, ir aplama. Tas būtu salīdzināms ar to, ja cilvēkam, kurš tiek apvainots goda un cieņas aizskaršanā, vispirms būtu jāizmaksā kompensācija tam, kurš viņu apvaino, un tad jāvēršas tiesā, lai pierādītu, ka šāds aizskārums nav noticis un kompensācija izmaksāta nepamatoti.

Tajā pašā laikā savi argumenti par labu tieši šādam risinājumam ir arī otrai pusei, un tie balstīti apsvērumā, ka darba tiesībās tieši darbinieks ir vājākā un neaizsargātākā puse ar mazākiem finanšu un juridiskajiem resursiem, līdz ar to pierādīšanas smagumam ir jāgulstas uz darba devēju, kuram jāpierāda, ka viņš, vulgāri sakot, nav vainīgs. Tomēr darba devēju pārstāvji teic, ka līdz šim jau ir bijušas vairākas situācijas, kad Darba likuma 100.pants no darbinieku puses ir ticis izmantots ļaunprātīgi. Tā ir lieliska iespēja ikvienam darba ņēmējam, kurš vēlas darba tiesiskās attiecības pārtraukt nekavējoties, nenostrādājot obligāto mēnesi pēc atlūguma uzrakstīšanas, un vēl saņemt pabalstu, un diemžēl ir tikai likumsakarīgi, ka tas tiek izmantots negodīgi.

Jāteic, ka gadījumos, kad tiešām notikuši 100.pantā minētie pārkāpumi, parasti darba devēji kā, piedodiet, suņi, kas apzinās, ko ēduši, pabalstu izmaksā, un viss notiek bez sarežģījumiem. Taču ir gadījumi, kad šis pants ir tikai aizsegs. Ja darbiniekam būs jāspēj tiesā pamatot, ka viņam ir tiešām svarīgs iemesls nekavējošai darba tiesisko attiecību pārtraukšanai, negodīga šā panta izmantošanas risks varētu būtiski samazināties.

Pērc un lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Dalies ar šo rakstu