Pretēji gaidītajam, eirozonas līderu samitā 28.-29. jūnijā tomēr izdevās pieņemt dažus svarīgus lēmumus. Viens no šiem lēmumiem attiecas uz banku sektoru - tagad eirozonas perifērijas valstu bankas varēs saņemt atbalstu no Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) tiešā veidā, uzskata Hipo Fondi valdes loceklis Aleksejs Marčenko.

«Tas atvieglos ekonomisko situāciju valstī, kuras bankas pieteiksies pēc palīdzības. Tagad līdzekļi, kas tiks ieguldīti banku rekapitalizācijā, nepalielinās attiecīgas valsts budžeta deficītu. Līdz ar to perifērijas valstīm būs vieglāk plānot budžeta deficīta samazināšanu, jo teorētiski nebūs iespējama situācija, ka banku sektora glābšanas izdevumu dēļ pēkšņi pieaugošie valsts izdevumu pārsvītros visus centienus samazināt budžeta deficītu. Tas arī ļaus perifērijas valstīm (pirmkārt, Spānijai un Itālijai) nodrošināt savu valsts obligāciju zemākus ienesīgumus, jo situācijā, kad budžeta tēriņu līmenis būs stabils, investoriem būs vairāk uzticības attiecīgās valsts kredītspējai. Agrāk bija iespējama situācija, ka, sniedzot valstij finanšu palīdzību ar nosacījumu, ka oficiāliem kreditoriem valsts parāda restrukturizācijas gadījumā būtu priekšrocība salīdzinājumā ar privātiem kreditoriem, glābjamā valsts uzreiz zaudēja pieeju parāda tirgiem. Jo restrukturizācijas gadījumā privāto kreditoru zaudējumi būtu jo lielāki, jo vairāk attiecīgā valsts pirms tam saņēma palīdzības no oficiāliem kreditoriem. Jaunā shēma ļaus izvairīties no tādas situācijas,» uzskata A. Marčenko.

Grieķijas aiziešana no eirozonas, kas ļaunākā scenārija gadījumā līdzīgus notikumus izraisītu arī Spānijā, Itālijā un Portugālē, varētu aizsākt «ugunsgrēku», kas radītu 17 triljonu eiro lielus zaudējumus, secināts pētījumā.

Dienvidu valstīm pametot eirozonu, visā pasaulē sāktos ilga un dziļa recesija, kas aptvertu gan Ķīnu, gan ASV. Tikmēr valstīs, kuras izstājas no eirozonas, ievērojami palielinātos politiskā un sociālā spriedze, uzskata Vācijas konsultantu kompānija Prognos, kas Bertelsmann fonda uzdevumā veikusi pētījumu.

Pētījumā arī atzīts, ka sekas, ko izraisītu Grieķijas aiziešana no eirozonas, ir neizzināmas. Tomēr esot iespējama «domino efekta» rašanās, kurš palielina Spānijas, Portugāles un Itālijas bankrota iespēju.

Lai gan Eiropas Savienībai (ES) nav izstrādāts mehānisms, kas ļautu kādu valsti izmest no eirozonas, tomēr gadījumā, ja Grieķijas starptautiskie kreditori valstij pārtrauktu maksāt aizdevumu, Atēnām nebūs naudas, lai maksātu pensijas un algas, un valstij nekas cits neatliks kā ieviest savu valūtu, raksta Euobserver.

Eirozonas krīze nav nedz beigusies, nedz mazinājusies, gluži otrādi – pēdējā laikā situācija ir pasliktinājusies. Galvenās problēmas joprojām ir neatrisinātas, proti, aiza starp kreditoriem un valstīm debitoriem turpina paplašināties - eirozonas krīze ir iegājusi mazāk svārstīgā, bet daudz bīstamākā fāzē.

Tā pašreizējo situāciju Eiropā savā komentārā izdevumam Financial Times raksturo ASV miljardieris un investors Džordžs Soross.

Viņš vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) stimulēja kredītu tirgu, veicot ilgtermiņa refinansēšanas pasākumus, un šāds solis veicināja finanšu tirgu atgūšanos, aizsedzot pamatproblēmas pasliktināšanos. Un šāds risinājums, visticamāk, nebūs ilgtspējīgs.

Soross norāda - ja sākoties krīzei, eirozonas sabrukums bija neiedomājams, jo valstu bloka aktīvi un saistības, kas dominē eiro valūtā, bija tā sajaukušies, ka notiktu nekontrolējams eirozonas sabrukums, tad, krīzei progresējot, eirozona pārorientējusies vairāk nacionālās robežās.

Šodien notiekošās Anglijas Bankas sanāksmes laikā valsts monetārās politikas noteicēji mārciņas bāzes likmi nemainīja un tā palika rekordzema pie 0,5% atzīmes. Tāpat Anglijas CB nenolēma ekonomiku stimulēt ar papildu mārciņu drukāšanu.

Šādi Anglijas monetāras politikas noteicēju lēmumi tika gaidīti un pārsteigumus finanšu tirgum nesagādāja.

Jāatgādina, ka vakar notika arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) sanāksme. Arī tās laikā baņķieri nelēma skart monetāras politikas sviras.

Tāpat ECB apliecināja, ka runāt par kādām krīzes izejas stratēģijām vai stingrāku monetāro politiku ir pāragri. Jāpiebilst, ka pirms šīs sanāksmes bija parādījušās spekulācijas, ka Vācija izara spiedienu, lai ECB pēc iespējas ātrāk īstenotu šādu politiku. Lai nu kā gribētu Vācija, ECB vadītājs Mario Dragi spekulācijas par to, ka tiek gatavoti krīzes politikas izejas mehānismi, noraidīja. Šī kredītņēmējam Latvijā ir laba ziņa, jo nozīmē, ka kredītu maksājumi zemo Euribor likmju dēļ būs mazāki un, ļoti iespējams, samazināsies vēl. Protams, nevajag aizmirst par iemeslu, kāpēc ECB ir spiesta ekonomiku stutēt ar dažādiem vairāk vai mazāk tradicionāliem rīkiem – monetārais reģions pārdzīvo lielāko pārbaudījumu savā vēsturē – parādu krīzi.

Eirozonas parādu krīze bīstami tuvu pietuvojusies arī pie Eiropas lielākās ekonomikas – Vācijas. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) brīdinājusi, ka Vāciju šogad piemeklēs recesija, vēsta AP.

Saskaņā ar OECD prognozēm, gada trešajā ceturksnī Vācijas ekonomika samazināsies par 0,5 procentiem, bet gada pēdējā ceturksnī – par 0,8 procentiem. Organizācija arī aicinājusi panākt lielāku Eiropas valstu sadarbību, lai cīnītos ar reģionu piemeklējušo ekonomikas krīzi.

«Eirozonas krīze joprojām ir nopietnākais globālās ekonomikas apdraudējums, tāpēc nepieciešama politiska rīcība, lai varētu atjaunot uzticamību monetārajai savienībai,» teikts OECD ziņojumā. Organizācija arī norāda, ka eirozonā joprojām saglabājas augsts bezdarba līmenis, kas turpinās palielināties, un ka atveseļošanās atslēga ir banku, fiskālo un konkurētspējas problēmu atrisināšana.

Eiropas Savienības (ES) līderu panāktā vienošanās, kuras ietvaros paredzēts izmantot eirozonas finanšu stabilitātes fondus banku rekapitalizācijai, kā arī ekonomisko problēmu nomocīto valstu parādu izmaksu samazināšanai, liecina par to, ka Vācija kļūst izolētāka, uzskata amerikāņu analītiķis.

«Ir skaidrs, ka vienošanās tika noslēgta tikai tāpēc, ka Vācija saskārās ar ārkārtīgi spēcīgu spiedienu. Rezultātā Vācija izskatās politiski izolēta un, visticamāk, arī ļoti aizvainota. Tas izskatās pēc bīstamas kombinācijas,» atsaucoties uz finanšu konglomerāta Bank of New York Mellon Valūtas stratēģiju nodaļas vadītāja Saimona Derika (Simon Derrick) sacīto, vēsta CNBC.

«Jāsaprot, ka panāktā vienošanās neatrisina eirozonas strukturālās problēmas, kas galvenokārt radīja krīzi. Tieši otrādi – vienošanās novirza problēmas smagumu no nacionālām valstīm uz Eiropas glābšanas fondiem, kas patiesībā nozīmē Eiropas Ziemeļu valstis un galvenokārt Vāciju,» pauž S. Deriks. Analītiķis arī norāda, ka nosacīto noteikumu vājināšanās liks Itālijai lūgt starptautisko palīdzību.

Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

Pandēmija pasaulei atstās dažādu mantojumu. Jau tagad ir skaidrs, ka viena no šīm lietām būs milzīgi parādi, jo krīze tiek mīkstināta tieši uz to rēķina.

"Eurostat" dati liecina, ka eirozonas valdībām šā gada pirmajā ceturksnī kopumā parādu nasta – to saistību rādītājs pret IKP – palielinājusies līdz 86,3%. Vēl iepriekšējā ceturksnī tas atradās pie 84,1%. Savukārt gada skatījumā tas pat nedaudz sarucis – par 10 bāzes procentpunktiem.

Jāņem vērā, ka parādu līmenis ir fiksēts pirms pandēmijas rēķinu vētras. Šobrīd ir manāmas daudzas aplēses, ka eirozonas valdību kopējā parāda pret IKP rādītājs būs pārlēcis pāri 100% atzīmei no IKP.

Priekšnosacījumi tam, ka tuvākajā laikā parādu nastu bilde būs vēl interesantāka, ir ļoti pateicīga no vienkārša matemātiska skatupunkta. Valstis savas ekonomikas stimulē galvenokārt uz jaunu parādu rēķina, un runa ir par triljoniem. Strauji sarūk pašas ekonomikas, pret kurām parādi tiek attiecināti.

Daudzi zināmi ekonomisti ir vienisprātis par to, ka eiro ieviešana pirms 13 gadiem eirozonā, kur tagad ir jau 17 valstis ar 331 miljoniem iedzīvotājiem, izrādījies neizdevies vēsturisks eksperiments. Tiesa, daudzi arī tic eiro, tomēr tas nevar saglabāties tādā Eiropas valūtas savienības sastāvā, kā ir tagad.

Uz to DB norāda Vācijā dzīvojošais Latvijas izcelsmes ekonomikas doktors profesors Jānis Ofmanis. Apkopojot datus un ekspertu teikto medijiem Vācijā, profesors uzskaita vairākus iemeslus šādiem secinājumiem.

Pēc J.Ofmaņa teiktā, galvenais avots eksperimenta neveiksmēm, pirmkārt, saistīts ar konjunktūras atbalsta un valūtas bāzes atšķirībām. Proti, visām vadošo industriālo pasaules valstu valūtām ir drošs vairāk vai mazāk vienpakāpes konjunktūras atbalsts un valūtas bāze. Piemēram, ASV dolārs stingri balstās uz Amerikas 50 štatu vienpakāpes konjunktūras atbalstu, vai mārcņa - uz 18 Lielbritānijas grāfistēm. Savukārt tas, ko var redzēt šodien eirozonā, ir : svarīgu konjunktūras datu atšķirīgs daudzpakāpju līmenis, kas nav varējis kļūt par tādu pašu uzticamu balstu un bāzi vienotajai valūtai eiro. Pie Māstrihtas normatīva 3%, piemēram, Vācijā valsts budžeta deficīts 2005.gadā bija 3,3% no IKP, tāds pats bija arī 2011.gadā. Tikmēr Grieķijā attiecīgi 4,5% no IKP un 10,5% no IKP. 2005.gadā lielākais deficīts 6% apjomā bija Portugālē, bet budžeta pārpalikums 2,6% apjomā bija Somijai. Tāpat starp valstīm ievērojami atšķiras bezdarba līmenis, vidējais ienākumu līmenis un citi rādītaji, turklāt tie spēcīgi atšķiras no vidējiem eirozonas rādītājiem.

Notikumi ap Grieķiju mainās nevis pa dienām, bet pa stundām, tāpēc visādi pārsteigumi vēl ir iespējami

Dažādas politiskās spēlītes un strauji mainīga, pretrunīga informācija jau kādu brīdi ir publiskās komunikācijas sastāvdaļa, ja runa ir par krīzē nonākušo ES un eirozonas dalībvalsti Grieķiju. Pašlaik it kā aizdevēju sarunas ar Grieķiju ir apstājušās līdz 5. jūlija referendumam, kad grieķu tautai, citējot EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru, ir jāpauž sava attieksme «par vai pret Eiropu» jeb Grieķijas aizdevēju pieprasītajām reformām. Taču, ņemot vērā augstāk minētās straujās izmaiņas notikumu gaitā, kas lai zina, kādi atgadījumi līdz 5. jūlijam vēl var notikt. No eirozonas viedokļa laikam labākais būtu, ja grieķi nobalsotu par reformām, kā rezultātā, visticamāk, kristu Alekša Cipras vadītā valdība un līdz ar to eirozona, nezaudējot seju, varētu turpināt sarunas ar, iespējams, no viņu viedokļa konstruktīvāku Grieķijas valdības vadītāju.

Eirozonas finanšu ministri ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) vienojušies par nākamā aizdevuma kārtas piešķiršanu parādu krīzes nomocītajai Grieķijai, kā arī par daļas valsts parāda «norakstīšanu».

Pēc vairāku stundas ilgām sarunām Grieķijas starptautiskie kreditori vienojās par pasākumiem, ar kuru palīdzību Atēnu parādu kalni tiks samazināti par 40 miljardiem eiro, 2020. gadā sasniedzot 124% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Starp pasākumiem, kuri tiks izmantoti Grieķijas parādu kalna samazināšanai, ietilpst procentu likmes samazināšana Atēnu kredītiem.

Eirozonas ministri vienojušies arī izmaksāt Grieķijai nākamo starptautiskā aizdevuma daļu – 43,7 miljardus eiro. Nauda Grieķijai tiks izmaksāta vairākās kārtās – eirozonas līdzekļus Atēnas saņems decembrī, bet SVF daļa Grieķijai tiks izmaksāta tikai tad, kad noslēgsies parāda samazināšanas process.

Neraugoties uz Grieķijas vājo finanšu disciplīnu, ir daudz argumentu, lai šo valsti neatstātu ārpus eirozonas, ceturtdien raksta laikraksts Diena.

Dienvideiropas valsts Grieķijas jaunās valdības izpausmes, kuras attiecībā uz starptautiskajiem aizdevējiem varētu uzskatīt par šantāžu, aktualizējušas viedokli, ka būtu labāk, ja šī valsts eirozonu atstātu. Sevišķi tāpēc, ka grieķu nesteigšanās vai nevēlēšanās pildīt saistības galu galā var likt ķerties pie dažādiem eirozonas stabilitātes mehānismu iedarbinošiem līdzekļiem, tādējādi ietekmējot daudzu citu Eiropas Savienības (ES) valstu iedzīvotāju makus.

«Grieķijas jautājums jau tik ilgstoši ir dienaskārtībā, ka tirgus dalībniekus, Eiropas sabiedrību un politiķus lielā mērā pieradinājis pie iespējas, ka šī valsts būs spiesta eirozonu pamest. Tomēr, ņemot vērā precedentu neesamību, tieša un nepārprotama eirozonas pamešana var arī nenotikt. Tas, visticamāk, var īstenoties pietiekami ilgstoša procesa veidā, kad Grieķija formāli atrodas eirozonā, jo nav ieinteresēta to pamest, bet tās darbība tiek ierobežota un tā de facto īsteno rīcību, ko var interpretēt kā alternatīvas valūtas ieviešanu. Precīzi izteikt turpmākā scenārija prognozi nav iespējams,» skatījumu uz situāciju Grieķijā ieskicē SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.

Diskusijas saistībā ar Eiropas politiku ievirzās «ļoti bīstamā» gultnē un reģiona līderiem ir ļoti uzmanīgi jāseko līdzi saviem izteikumiem par eirozonas nākotni, pavēstījis Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervelle.

Eirozonas parādu krīze izraisījusi asas diskusijas starp bloka dienvidu un ziemeļu valstu politiķiem. Vienu pusi pārstāv Spānija un Itālija, kurām ievērojami pieaugušas aizņemšanās izmaksas, un kuras vēlas daudz apņēmīgāku eirozonas rīcību, lai atrisinātu parādu krīzi. Savukārt otru pusi pārstāv ekonomiski daudz stabilākas valstis – kā, piemēram, Vācija, Nīderlande un Somija, kuras ir skeptiski noskaņotas pret bezierunu atbalstu dienvidiem.

Lai gan Vācijas ārlietu ministrs nekonkretizēja, uz ko attiecas brīdinājums par bīstamajām diskusijām, viņš nācis klajā ar saviem izteikumiem tikai dažas dienas pēc tam, kad Bavārijas finanšu ministrs norādīja, ka Grieķijai eirozona jāpamet līdz gada beigām, bet Itālijas premjers pavēstīja, ka ir iespējama Eiropas Savienības psiholoģiska šķelšanās, vēsta AP. «Diskusiju tonis ir kļuvis ļoti bīstams. Mums ir jānodrošinās pret to, ka ar runām tiek pasliktināta situācija Eiropā,» sacīja G. Vestervelle.

Eirozonas parādu krīze radījusi apstākļus, kuru iespaidā sašķelšanās iespējama ne tikai eirozonā, bet arī plašākā Eiropas Savienībā.

Šādu viedokli Vācijas izdevumam Der Spiegel paudis Itālijas premjerministrs Mario Monti, piebilstot, ka pāris pēdējo gadu laikā saspīlējumi eirozonā jau radījuši psiholoģskas Eiropas sabrukšanas iezīmes, līdz ar ko Eiropai ir smagi jāstrādā, lai kontrolētu situāciju.

Jautāts par situāciju Eiropas ziemeļu un dienvidu valstu attiecībās Eiropas finanšu problēmu risināšanā, M. Monti sacīja, ka situācija «ir ļoti satraucoša, un mums pret to it jācīnās». «Jā, pastāv frontes līnija šajā jomā starp ziemeļiem un dienvidiem, ir abpusēji aizspriedumi,» tā Itālijas premjers.

Pilnīgs eirozonas sabrukums samazinātu Vācijas ekonomiku pat par desmit procentiem, bet Grieķijas izstāšanās no Eiropas monetārās savienības rada ievērojamus riskus uzņēmējdarbībai, paziņojis viens no Vācijas valdības ekonomiskajiem padomniekiem jeb tā sauktajiem pieciem viedajiem vīriem Lars Felds.

Viņš uzsvēra, ka eirozonas sabrukuma gadījumā Vācijā bankrotētu daudzi mazie un vidējie uzņēmumi, kas jūtami ietekmētu valsts ekonomiku. Ekonomikas kritums varētu būt robežās no septiņiem līdz desmit procentiem no Vācijas iekšzemes kopprodukta, atsaucoties uz L. Felda teikti, vēsta Reuters.

Savukārt Grieķijas izstāšanās no eirozonas arī nebūtu bez ievērojamiem riskiem, sacījis L. Felds. Viņš norādīja, ka, lai gan Grieķijas «infekcijas» izplatības risks banku sistēmā ir samazinājies, joprojām ir liela iespēja, ka Atēnu aiziešana no eirozonas liktu investoriem uzskatīt, ka citām valstīm varētu nākties rīkoties līdzīgi.

Eirozonai sistēmiski svarīgas ir visas valstis, tostarp arī Kipra, pavēstījis Eiropas Savienības (ES) ekonomikas komisārs Olli Rēns, brīdinot, ka maksātnespējas gadījumā Kipra var pamest Eiropas monetāro savienību.

«Pat, ja jūs nākat no lielas Eiropas Savienības valsts, jums jāsaprot, ka katra dalībniece ir sistēmiski svarīga,» sarunā ar Vācijas laikrakstu Der Spiegel, sacījis O. Rēns, tādējādi atbildot uz Vācijas finanšu ministra Volfganga Šoibles izteikumiem, kuros tas apšaubījis Kipras ietekmi uz eirozonu, vēsta Reuters.

«Gadījumā, ja Kiprā iestājas nekontrolēta maksātnespēja, ir ļoti iespējams, ka tas valsti novedīs pie izstāšanās no eirozonas,» uzsvēra komisārs.

Pirmdien eirozonas finanšu ministri Briselē pārrunās palīdzības sniegšanu Kiprai. Nelielajai valstij nepieciešami aptuveni astoņi līdz desmit miljardi eiro, lai varētu rekapitalizēt bankas, kā arī aptuveni septiņi miljardi, lai spētu atmaksāt savus parādus. Eirozonas valstu vidū patlaban nav vienprātības, kādā veidā glābt Kipru. Vācija un daļa citu valstu uzskata, ka privātajam sektoram būtu jāpiedalās un jāpiecieš savu aizdevumu reorganizācija.

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Pasaules valstu līderiem nevajadzētu pārvērtēt Vācijas spēju atrisināt eirozonas parādu krīzi, citējot Vācijas kancleres teikto, vēsta BBC.

A. Merkele norādīja Vācijas parlamentam, ka Vācijas iespējas glābt eirozonu nav «bezizmēra».

Eiropas izaugsmei nevajadzētu notikt uz parādu apjoma pieauguma rēķina, norādīja Vācijas kanclere.

Viņas izteikumi runā Vācijas parlamentam izskanējuši pirms gaidāmās 20 lielāko pasaules ekonomiku jeb G20 valstu vadītāju tikšanās Mehiko, kas paredzēta šajā nedēļas nogalē.

A. Merkele gaidāmajā samitā grasās atgādināt, ka «Vācija ir stipra, Vācija ir ekonomikas izaugsmes dzinējs un stabilitātes nodrošinātājs Eiropā, bet Vācijas spēki nav «bezizmēra»».

Vācijas kanclere paredz, ka parādu krīze būs G20 valstu vadītāju tikšanās galvenais sarunu temats. «Mūsu valsts būs uzmanības epicentrā. Tas ir fakts – visas pasaules uzmanība tiek pievērsta Vācijai, jo mēs esam Eiropas lielākā ekonomika un galvenais eksportētājs,» atgādināja A. Merkele. Tomēr Eiropai būtu jāatrod veids, kā izkļūt no parādu krīzes un nokļūt uz «stabila pamata», izmantojot spēcīgu «politisku apvienību», kas nodrošina lielāku fiskālu koordināciju un uzraudzību, viņa pauda.

Eirozonas ekonomiskā izaugsme 2017. gadā sasniedza 2.3%, turpinot pēdējos gados vērojamo ekonomikas atlabšanu. Šķiet, ka pašreizējā ekonomiskā augšupeja atzīmē beigu punktu ieilgušam lejupslīdes un stagnācijas periodam, kas raisījis daudz jautājumu par eirozonas nākotni. Vai eirozonas fiskālai politikai pienācis laiks pārmaiņām?

Kopš vienotas valūtas ieviešanas 1999. gadā, tālāka eiro zonas integrācija ir bijusi visai gausa. Īpaši izteikti to var novērot fiskālās politikas jomā. Atšķirībā no citām monetārajām savienībām – eiro zonā faktiski nepastāv centralizēts budžets, līdz ar to visas fiskālās politikas sviras atrodas dalībvalstu rokās. Proti, lēmumi par nodokļu regulējuma pārmaiņām, tēriņiem aizsardzībai un pensiju indeksāciju netiek pieņemti centralizēti Eiropas institūcijās – tos pieņem dalībvalstu valdības. Līdz ar to arī atbildībai par fiskālās politikas sekām būtu jāgulstas uz pašu dalībvalstu pleciem, un, palielinoties atsevišķu valstu maksātnespējas draudiem, citām monetārās savienības valstīm nevajadzētu ciest. Tomēr vēl salīdzinoši nesenā Grieķijas krīze atgādina, ka realitātē aina ir citāda un bažas par atsevišķu dalībvalstu fiskālās politikas ilgtspēju ir saistošas gan eiro zonai kopumā, gan arī pārējām tās dalībvalstīm.

Spānija pašlaik ir ceturtā lielākā eiro zonas ekonomika. Vēl nesenā vēsturē, pirms apmēram 4-5 gadiem, šī valsts kopā ar Portugāli, Itāliju, Īriju un Grieķiju tika uzskatīta par vienu no eiro zonas nestabilākajiem posmiem jeb iekļauta tā saucamajā PIIGS valstu grupā.

Spānijas vārds tika piesaukts pat kā iespējamais vienotās valūtas eiro sabrukšanas iemesls. Tomēr laiks iet, reformas no papīriem pārvēršas realitātē un 2015. gadā Spānijai veicās labi un tās izaugsme ievērojami pārsniedza pat eiro zonas iekšzemes kopprodukta (IKP) attīstības tempus (un sagaidāms, ka arī 2016. gadā).

Spānijas tautsaimniecības atkopšanās gan 2015. gadā, gan 2016. gada pirmajos trijos ceturkšņos balstījās uz privāto patēriņu, eksportu un investīciju pieaugumu. Pozitīvi tautsaimniecību ietekmēja šādi faktori:

auguši iedzīvotāju ienākumi pēc nodokļu un citu maksājumu veikšanas;

Interesanti, ka saistībā ar Latvijas pievienošanos eirozonai iepriekš bija bažas par inflāciju, bet eirozonā satraukumu patlaban rada tieši pretējs efekts jeb cenu kritums, saka EY partneris Baltijā Guntars Krols.

Eiropas Centrālajai bankai šobrīd ir īpaši svarīgi nepieļaut deflācijas iestāšanos, kas visdrīzāk bija pamatā novembra negaidītajam lēmumam, samazināt refinansēšanas likmi līdz 0,25%. Arī Latvijai deflācija eirozonā nebūtu izdevīga, jo parādu nasta, kas reālā izteiksmē būs kļuvusi lielāka, un ieņēmumu kritums var bremzēt Latvijas preču importētāju pieprasījumu, skaidro G. Krols.

Jaunākais EY pētījums Eurozone Economic Forecast, kas pirmo reizi eirozonas analīzē ietver arī Latviju, paredz, ka eirozonas ekonomika nākamgad augs par 0,9%, kam sekos aptuveni 1,6% izaugsme nākamajos trīs gados. Šogad eirozona noslēgs ar aptuveni 0,5% iekšzemes kopprodukta samazinājumu, lai arī gada vidū un trešajā ceturksnī vienotās valūtas zona uzrādīja nelielu atgūšanos 0,1 – 0,2% līmenī.

Ja eirozonas valstis pieturēsies pie saviem solījumiem, reģiona ekonomiskā krīze varētu beigties jau pēc viena vai diviem gadiem, pavēstījis Eiropas finanšu stabilitātes mehānisma (EFSF) izpilddirektors Klauss Rēglings, vēsta AFP.

«Ja visas eirozonas valstis stingri pildīs savus budžeta konsolidācijas mērķus, kā arī uzlabos konkurētspēju, tad krīze var tikt pārvarēta pēc diviem vai trijiem gadiem,» sarunā ar Vācijas laikrakstu Der Spiegel, sacījis K. Rēglings.

EFSF vadītājs arī norādīja, ka glābējfonds bijis veiksmīgs risinājums, lai izvairītos no krīzes ļaunākajām sekām. «Ja nebūtu mūs – Portugāle un Īrija, visticamāk, vairs neatrastos eirozonā,» sacīja K. Rēglings.

Sarunā viņš arī uzsvēra, ka plānotais Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM), visticamāk, nebūs sekmīgs, ja Vācijas tiesa pieņems lēmumu pret Berlīnas dalību tajā. «Bez Vācijas no ESM nav nekādas jēgas,» sacīja K. Rēglings.

Pēdējā laikā viena no galvenajām tēmām finanšu tirgos bijusi slīgšana dziļāk negatīvu likmju okeānā. Šāds ienesīgums valstu parādam nozīmē, ka, investoriem savā starpā tirgū aktīvi mijot parāda vērtspapīrus, to cena pakāpeniski pieaugusi, līdz pārsniegusi apjomu, ko tie, ņemot vērā obligāciju kupona likmi, var nopelnīt, līdz dzēšanai turot šos vērtspapīrus.

Citiem vārdiem sakot, beigās dabūsi mazāk, nekā šo obligāciju esi pircis. Noticis ne tikai tā – Eiropas valdībām arī pirmreizējās sava parāda izsolēs to izdevies nopārdot ar negatīvu likmi. Pietiekami daudzi labāk izvēlas dārgi pirkt drošas obligācijas, pat neskatoties uz to, ka, tās turot, tiks garantēti zaudēta nauda. Tas ir ļoti izdevīgi valdībām, kurām ir lieliska iespēja ļoti lēti vai pat ar mīnusa zīmi (!) pārfinansēt savas saistības. Arī Latvija spējusi aizņemties ar negatīvām likmēm.

Zināmas pārdomas gan varētu rasties, cik tad patiesi šādas likmes ataino valstu riskus. Pagājušajā nedēļā, piemēram, bija ziņas, ka pirmo reizi ar nelielu negatīvu likmi savu īstermiņa parādu izdevās emitēt Grieķijai. Jā, ir runas, ka sliktākais Grieķijai jau ir aiz muguras. Tiesa gan, šī valsts vēl nosacīti nesen bija eirozonas parādu krīzes epicentrs un bija spekulācijas gan par totālu tās ekonomikas krahu un parādu norakstīšanu, gan izstāšanos no eiro monetārā reģiona. Tāpat milzīgs – virs 180% no IKP – joprojām ir šīs valsts parāds, kur par tā atdošanu pilnā apmērā arī var mēģināt strīdēties. No otras puses – pamata pieņēmums ir, ka pārējās eirozonas valdības tomēr neļaus Grieķijai iekrist vēl vienā parādu krīzē, kam attiecīgi šobrīd visi, šķiet, arī mēģina ticēt.

Izsverot sekas aiziešanai no eirozonas, ietekmīgi Somijas politiķi un uzņēmēji nonākuši pie slēdziena, ka Helsinkiem tas ir izdevīgāk, uzskata pazīstamais ASV ekonomists Nuriels Raubini.

Savā blogā N. Raubini, kurš tiek dēvēts arī par Doktoru Pastardienu, aicina apsvērt vairākus faktorus. Pirmkārt, citas Ziemeļvalstis ir ārpus eirozonas un jūtas lieliski – Norvēģija un Islande nav pat Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, Dānija atteikusies no eiro ieviešanas, bet Zviedrija to pagaidām neplāno darīt. Tā kā neviena Ziemeļvalsts nav Eiropas monetārās savienības dalībniece, kāds labums no eiro ir Somijai, vaicā N. Raubini.

Otrkārt, lai gan Somiju pēc izstāšanās no eirozonas varētu piespiest pamest arī ES, Helsinki var saglabāt eirozonas un ES labumus bez lielām papildus izmaksām – piesaistot savu valūtu eiro un noslēdzot brīvās tirdzniecības līgumus. Treškārt – izstājoties, Somija varētu izvairīties no zaudējumiem, kurus rada dalība eirozonā – Helsinkiem vairs nevajadzētu piedalīties citu valstu glābšanā, bet ceturtkārt – Somijā ir politiķu un uzņēmēju aprindas, kas pret eiro noskaņoti visai skeptiski.

Latvija, pievienojoties eirozonai, uzņēmās saistības veikt iemaksas Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) pamatkapitālā: kopā ap 170 miljoniem eiro (0,27% no ESM kapitāla). ESM ir finansiālas palīdzības fonds eirozonas valstīm, tomēr vislielākā fonda «kliente» ir Grieķija, kura līdz šim aizņēmusies ap 40 miljardu eiro. Tas ir papildus jau eirozonas valstu un EFSF aizdotajiem 193 miljardiem eiro (Latvija šajos aizdevumos nepiedalās), tāpēc kopējais Grieķijas parāds ir izaudzis līdz 330 miljardiem eiro (ap 180% no IKP).

Laikam tikai retais tic, ka Grieķija spēs parādu atmaksāt pilnā apmērā, lai gan aizdevumu nosacījumi ir ļoti pretimnākoši: piemēram, ESM aizdevumiem ir gandrīz bezkuponu maksājumi ar pakāpenisku pamatsummas atmaksu, sākot no 20 gadiem un nākamo 20 gadu laikā. Tātad tos plānots pilnībā atmaksāt tikai pēc 40 gadiem, un nauda jāatdod pēc nomināla, pat ja šo gadu laikā būs bijusi liela inflācija.

Tas nozīmē, ka gadījumā, ja Grieķija dažādu apstākļu dēļ (piemēram, politiskā nestabilitāte, globāla finanšu krīze, nodokļu ieņēmumu sabrukums) nespēj vai atsakās atdot ESM parādu vai arī ESM dalībvalstis nolemj atlaist daļu parāda, piemēram, 10 miljardus eiro, tad visām ESM dalībvalstīm solidāri jāsedz zaudējumi, kas Latvijas gadījumā sastādītu 0,27% jeb ap 27 miljoniem eiro. Tā neapšaubāmi būtu nepatīkama ziņa Latvijas nodokļu maksātājiem. Lai gan pašreiz Grieķijas ekonomika pamazām atkopjas un nākamgad tiek plānota starptautiskās aizdevuma programmas izbeigšana, ir būtiski riski saistībā ar banku sektoru, kura lielākā daļa ir nonākusi valsts pārvaldībā. Banku sliktie kredīti pārsniedz 50%, un daudzi ar bažām gaida Eiropas Centrālās bankas (ECB) banku stresa testa rezultātus pēc jaunajiem IFRS 9 standartiem, kas var atklāt vēl lielākus zaudējumus un radīt finanšu nestabilitāti.