Konkurētspējīgs atalgojums, izaugsmes iespējas, papildus bonusi un saliedēta komanda – tie bieži vien ir pirmie kritēriji, kurus darbinieki novērtē un meklē savās darbavietās. Tomēr dažkārt, pat ja visi minētie faktori tiek nodrošināti, saikne ar darbavietu un tās kultūru var neizveidoties. Kas pietrūkst?

Šodien tikai ar individuāliem darba motivācijas kritērijiem nepietiek. Jāatzīst, ka aizvadītajos gados atalgojumam, izaugsmes iespējām un vēlmei strādāt spēcīgā komandā klāt ir pieplusojušies arī labbūtības aspekti. Tomēr esmu pārliecināta, ka uzņēmums ilgtermiņā iegūs tikai tad, ja tā galveno vērtību kodolā saglabāsies cilvēks un savstarpējā uzticība.

Pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, ka tieši darbinieku uzticēšanās savai darba vietai rada pozitīvu uzņēmuma kultūru, kurā komandas profesionāli mijiedarbojas un saliedējas, tā darbiniekiem virzot ne tikai savu individuālo karjeras attīstību, bet sniedzot būtisku artavu visa uzņēmuma izaugsmē.

Digitālā transformācija, kas aizsākās pirms vairākiem gadu desmitiem un savu kulmināciju sasniedza pandēmijas laikā, ir mainījusi mūsu darba metodes. Darbinieki soli pa solim pielāgojās jaunajam darba stilam, un tagad viņiem ir nepieciešama vēl lielāka elastība. Lai to nodrošinātu, rodas nepieciešamība pēc jaunām tehnoloģijām. Taču pāreja uz mūsdienīgu darba vidi ir saistīta ar papildu izaicinājumiem, lai izveidotu nesalaužamu uzņēmuma kiberaizsardzības vairogu. No atbilstošu IT risinājumu ieviešanas līdz iekšējās kultūras maiņai – kibernoturības veidošana nav sasniedzama tik vien kā ar “dažu soļu kombināciju”.

Rītdiena sākas šodien

Mainoties darba veidam, kad attālinātais darbs no jebkuras vietas pasaulē kļūst par mūsdienu dzīves realitāti, kā arī Baltijas valstīm saskaroties ar lielākiem kiberuzbrukumiem, būtiska kļūst uzņēmuma datu aizsardzība. Neatkarīgi no tā, vai esat mazs uzņēmums vai valstiski nozīmīga organizācija, tas, ka hakeru uzmanības centrā ir tikai lieli uzņēmumi, ir mīts. Jo elastīgāki vēlaties kļūt, jo lielāka uzmanība ir jāpievērš drošībai – jāaizsargā nemitīga patentētu datu plūsma mākoņos, attālinātās vidēs un birojā, kā arī jāsaglabā uzticama partnera tēls visās uzņēmējdarbības jomās.

Taču daudzas organizācijas joprojām nezina, ar ko sākt. Dell Technologies “Breakthrough” pētījums, kurā piedalījās 10 500 respondentu no vairāk nekā 40 valstīm un kurā tika pētīta cilvēku spēja pielāgoties digitālajām pārmaiņām, liecina, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš izpratnei par kiberdrošību un tehnoloģiskajiem procesiem. Dati liecina, ka 72% respondentu uzskata, ka darba paradumu maiņa viņu organizāciju ir pakļāvusi vēl lielākam riskam, savukārt 62% uzskata, ka organizācijas kiberdrošības vājākais posms ir tās darbinieki. Tomēr darbiniekiem ir jāzina, ka organizācija viņus atbalsta un rūpējas par digitālajiem rīkiem, ko tie izmanto ikdienā, strādājot birojā vai attālināti.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Eiropas Centrālā banka (ECB), iespējams, šā gada vidū lems, vai tiks sākts digitālā eiro ieviešanas projekts, intervijā aģentūrai LETA sacīja ECB valdes locekle Izabela Šnābele.

Vienlaikus viņa uzsvēra, ka arī pozitīva lēmuma gadījumā viss process prasīs vairākus gadus.

Digitālais eiro ir laika jautājums 

Centrālajām bankām ir svarīgi iesaistīties kriptoaktīvu un citu jauno virtuālo maksājumu līdzekļu...

"Digitālā eiro ieviešana joprojām ir atklāts jautājums. ECB 2020.gada oktobrī publicēja pirmo ziņojumu par digitālo eiro. Šis ziņojums kalpoja par pamatu sabiedriskās apspriešanas procesam, kas izraisīja lielu interesi. Ļoti iespējams, ka mēs līdz šā gada vidum pieņemsim lēmumu par to, vai tiks sākts digitālā eiro projekts, sākot ar izpētes posmu. Protams, savus plānus mēs cieši saskaņojam ar Eiropas Komisiju. Joprojām jānoskaidro arī būtiski tehniskie aspekti. Vēlos uzsvērt, ka joprojām notiek diskusijas. Vēl nav pieņemts oficiāls lēmums. Viss process prasīs vairākus gadus," pauda ECB valdes locekle.

Vai saglabāt viena un divu centu monētu stāstu? 

"Viena no jomām, kurai šogad pievērsīsimies vairāk, ir viena un divu centu...

Tāpat ECB valdes locekle pauda pārliecību, ka digitālais eiro nākotnē varētu iegūt sabiedrības uzticību. "Sabiedrības uzticēšanos digitālai valūtai noteiks sabiedrības uzticēšanās centrālajai bankai, kura to emitēs.

Uzticēšanās līmenis eiro ir ļoti augsts un es nešaubos, ka spējam nodrošināt līdzīgu uzticēšanās līmeni digitālajam eiro," teica Šnābele.

Ir notikušas vairākas būtiskas transformācijas, ar kurām cilvēce ir saskārusies pēdējo pārdesmit gadu laikā. Līdz ar globalizāciju, klimata pārmaiņām un politiskās nestabilitātes radītajām sekām ir jāmainās arī veidam, kā uzņēmumi un vadība funkcionē.

Līderība tās tradicionālajā izpratnē būtu jāaizmirst, jo ar vertikālo vadību vien vairs nepietiek. Iekļaujošai darba videi, kas ietver dalīto vadību, laipnību un emocionālo ievainojamību, uzņēmumā ir jābūt kā standarta praksei. Ieviešot šādu pieeju, iespējams cieņpilnā veidā vairot gan līdzcilvēku labsajūtu un lojalitāti, gan sasniegt uzņēmuma izvirzītos mērķus.

Ikdienā man ir tas gods pārstāvēt pasaulē iemīlētu zīmolu Volkswagen un Audi ražotāju Baltijas valstīs. Tas nozīmē izaicinājumu šo uzņēmumu ambiciozos transformācijas plānus pārvērst praktiskos soļos pašmāju tirgos, strādājot ar ļoti plašu iesaistīto pušu loku – lēmumpieņēmējiem, pārdevējiem jeb dīleriem, partneriem, viedokļu līderiem, autobraucējiem, darbiniekiem un citiem – lai panāktu mērķtiecīgu un saskaņotu darbību iecerētajā virzienā. Saprotams, ka šādu apjomīgu darbu nevar paveikt viens cilvēks, tam vajadzīga komandas saliedētība un izpratne, par to, ko darām. Ne velti Møller Mobility darba devēja stratēģiju sauc Dare to move. Šeit apkopotas manas atziņas par darbu ar komandu.

Tieslietu padome piektdien vienbalsīgi nolēma par Ekonomisko lietu tiesas priekšsēdētāju iecelt Miķeli Zumbergu, kurš līdz šim bija šīs tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs.

Zumbergs savā publiski pieejamajā tiesas darbības attīstības koncepcijā raksta, ka tiesvedība nevar būt pašmērķis, tādēļ tiesām aktīvi jāizmanto tādi instrumenti, kuri sekmē tiesisko strīdu ātrāku atrisināšanu, piemēram, izlīgums.

Viņaprāt, tas it īpaši attiecas uz Ekonomisko lietu tiesu, no kuras tiek gaidīta ātra un efektīva strīdu risināšana, tādēļ tiesnešiem nepieciešamas apmācības, lai atpazītu situācijas, kurās iespējams lietu pabeigt bez sprieduma, un lai tiesneši prastu spert arī praktiskus soļus pušu samierināšanā.

Latvijas tiesu sistēmas kopīga problēma ir zema sabiedrības uzticēšanās. Viens no instrumentiem, kā mūsdienīga tiesa var veicināt sabiedrības uzticēšanos tai, ir pārliecinoša komunikācija ar sabiedrību, skaidrojot pieņemtos nolēmumus. Gaidāma liela sabiedrības interese par Ekonomisko lietu tiesas darbu, tādēļ tai jābūt vienai no aktīvākajām sabiedrības informēšanā, norāda Zumbergs.

Vēsturiski ekonomiskā attīstība ir notikusi viļņveidīgi, jauni atklājumi un tehnoloģiski sasniegumi ir radījuši vairākus izrāvienus, ceļot produktivitāti un iedzīvotāju labklājību. Tomēr viss nezināmais vienlaikus ir ļoti vilinošs un reizē biedējošs.

Industriālās revolūcijas sākumā amatnieki demolēja rūpnīcu iekārtas, jo tās atņēma viņiem darbu. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai katrs atrastu vietu jaunajā sistēmā, un tas ne vienmēr ir vienkārši. Šobrīd esam pietuvojušies mākslīgā intelekta izrāvienam, kas varētu ietekmēt lielu daļu nozaru; tas var šķist biedējoši, ne tikai mums kā indivīdiem, bet arī kā uzņēmumu vadītājiem. Vai un kā sākt uzticēties mākslīgajam intelektam uzņēmējdarbībā?

Biznesa programmatūras izstrādātāji savos produktos ir sākuši ieviest mākslīgā intelekta funkcionalitāti, sākot no uzlabotām analītikas spējām, līdz produktivitātes celšanas risinājumiem. Strauji izplatās dažādi ģeneratīvā mākslīgā intelekta risinājumi, ietekmējot daudzas radošās nozares, kas līdz šim jutušās pietiekami droši, un arvien grūtāk ir atšķirt mākslīgā intelekta un cilvēka radītus darbus. Dažu brīdi šķiet, ka mākslīgais intelekts drīz pārņems varu, taču tas nav tik vienkārši, jo pastāv milzīgs šķērslis – uzticēšanās. Tās veidošanās ir sarežģīts process, jo balstīts ne tikai uz racionāliem un loģiskiem argumentiem, bet arī saistīts ar mūsu individuālu uztveri, emocijām, pieredzi, intuīciju. Uzticēšanās ir pārliecība, ka sistēma rīkosies atbilstoši mūsu gaidām un izpildīs visas saistības un uzdevumus atbilstoši norādījumiem. Ja neticēsim, ka mākslīgais intelekts var kvalitatīvi veikt noteiktu darba daļu mūsu vietā, tā radītās iespējas neizmantosim, un zinātnes sasniegumiem nebūs nozīmes, lai cik pierādījumos balstīti tie būtu.

Astoņu eksportspējīgo nozaru kompetences centru un vairāk nekā 100 uzņēmumu un organizāciju pārstāvji nosūtījuši atklātu vēstuli premjeram un ministriem par Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) nespēju ieviest inovāciju un digitālās transformācijas programmas.

Parakstītāji uzskata, ka inovāciju un digitālās transformācijas finansējums ir izšķiroši svarīgs ekonomikas izaugsmei un sabiedrības labklājībai, un tam ir nepieciešama pušu savstarpēja uzticēšanās. Uzņēmēji zaudē uzticību ES fondu atbalsta programmām, ja CFLA tās administrē atbilstoši pašreizējās vadības stilam un uzstādījumiem: "Mēs kā nodokļu maksātāji no CFLA sagaidām komandu, kas par prioritāti izvirza principu “konsultē vispirms”, ievieš risku pārvaldības sistēmu un izmanto ES noteikumus kā ietvaru programmu veidošanai un ieviešanai, neapdraudot Latvijas tēlu un ekonomisko attīstību".

Šīs vēstules parakstītāji aicina mainīt CFLA un Finanšu ministrijas atbildīgās amatpersonas, jo CFLA ar pašreizējo vadību nespēj efektīvi īstenot inovāciju un digitālās transformācijas atbalsta programmas.

Aizdošana mūsdienu sabiedrībā ir kļuvusi par ikdienas lietu, un tā ir pozitīva parādība, jo aktīva naudas cirkulācija veicina valsts ekonomiku. Taču speciālisti brīdina, ka lielākā cilvēku daļa aizdošanas procesu uzskata par diezgan virspusēju, tādēļ vēlāk nav iespējams izvairīties no ļoti daudzām problēmām.

Kas ir nepieciešams, lai naudas aizdošana nepārveidotos par galvas sāpēm?

“Vispirms, pirms aizdošanas apgūt vismaz minimālas juridiskās zināšanas, otrkārt, veikt konkrētu darbību secību, atbilstoši noformējot aizdevumus, visbeidzot, „cerēt vislabāko, bet sagatavoties vissliktākajam rezultātam“, tas ir, jau iepriekš novērtēt riskus un apdomāt, vai parādu būs iespējams atgūt”, – saka Ādolfs Mārtiņš Krauklis. Atgustinaudu.lv projekta koordinators.

Viņš nosauca galvenās kreditoru kļūdas, aizdodot naudu. Pēc speciālistu domām, jau tikai zinot šīs kļūdas, iespējams nākotnē no tām izvairīties.

1. Pārāk liela uzticēšanās parādniekam

Tā ir viena no galvenajām kreditoru kļūdām. Latvijā katru gadu veiktie pētījumi apliecina, ka galvenokārt nauda tiek aizdota tuviem radiniekiem, draugiem vai kaimiņiem, nenoslēdzot aizdevuma līgumu vai nepiefiksējot naudas nodošanas faktu. Iemesls, pēc Ā. Kraukļa domām, ir cilvēciskā nevēlēšanās prasīt tuvam radiniekam parakstīt aizdevuma līgumu, aizdevuma apliecinājumu vai vismaz naudas nodošanas aktu, tā tuviniekam parādot neuzticēšanos.

Baltijā visgodalgotākā komunikācijas aģentūra pasaules mēroga konkursos “A.W.Olsen & Partners”, kas dibināta 2005.gadā, turpmāk tiks saukta “Olsen+Partners”.

Apvienojot stratēģisku pieeju ar plašu praktisko pieredzi sabiedrisko attiecību, mārketinga un reklāmas jomā, aģentūra paplašinās darbību un turpmāk piedāvās uzticēšanās pārvaldību.

"Mūsdienu korporatīvās komunikācijas formula nozīmē to, ka organizācijas piesaista auditorijas uzmanību, piedāvājot apmaiņā emocijas un iespaidus. Taču šai formulai ir svarīgs turpinājums – auditorija ir gatava ilgstoši mijiedarboties tikai ar tām organizācijām, kurām uzticas," norāda „Olsen+Partners” partnere Olga Kazaka.

To apstiprina arī aptauja, ko pēc „Olsen+Partners” pasūtījuma veica tirgus izpētes kompānija “Norstat”, kurā piedalījās 1535 uzņēmēji no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tajā secināt, ka kā svarīgāko komunikācijas uzdevumu tuvākajiem trim gadiem uzņēmumi izvirza uzticēšanās izveidi un tās nostiprināšanu. Latvijā to norādīja 73%, Lietuvā 70% un Igaunijā 80% komersantu.

IKT nozarē jau vairākus gadus plaši tiek attīstīta resursu koplietošana, kas ļauj izmantot augstākas kvalitātes un pieejamības infrastruktūru un pakalpojumus, neieguldot to izveidē savus līdzekļus. Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) ir šādas koplietojamas infrastruktūras uzturētājs, uzņēmējiem piedāvā optiskā tīkla koplietošanu, eParaskta un e-Identitātes platformas, datu pārraides risinājumus, bet valsts iestādēm ir virkne efektīvu pakalpojumu ieskaitot, kiberdrošības risinājumus.

Par resursu koplietošanu, ikdienas darbu, kiberdrošību un iedzīvotāju izglītošanu Dienas Bizness saruna ar LVRTC valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu.

LVRTC ir viens no valsts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) pakalpojumu kompetenču centriem, kā arī sniedz Valsts elektronisko sakaru pakalpojumu centra (VESPC) pakalpojumus publiskā sektora spēlētājiem. Ko tas praktiski nozīmē, ko darāt un ko no tā iegūst uzņēmumi, sabiedrība?

Valsts elektronisko sakaru pakalpojumu centra uzdevums ir nodrošināt valsts pārvaldes iestādēm tehnisko līdzekļu kopumu - nepieciešamo skaitļošanas, datu glabāšanas un elektronisko sakaru tīkla informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūru, lai nodrošinātu informācijas sistēmu darbību augstā konfidencialitātes, integritātes un pieejamības līmenī. Mēs nesniedzam pakalpojumu gala lietotājam. Starp mums un sabiedrību ir valsts pārvalde un tas, ko gala lietotājs, proti, sabiedrība pēc mūs paveiktā izjūt vai neizjūt, ir dažādu informācijas sistēmu darbības pieejamība vai nepieejamība. Proti, sistēmas vai nu darbojas stabili vai arī kaut kas nav īsti labi. Mūsu uzdevums ir panākt, lai tās sistēmas, kas ir mūsu pārziņā, ir pieejamas.

Satversmes tiesa (ST) pirmdien par neatbilstošu Satversmei atzina normu, ar kuru samazināts galvenās cirtes caurmērs.

Šī ir pirmā reize, kad jautājums par mežu apsaimniekošanu un tās ilgtspējību Latvijā tika vērtēts ST. ST uzsver, ka tiesiskajam regulējumam, kuram var būt būtiska ietekme uz vidi, ir jābūt vispusīgi izvērtētam, līdzsvarojot sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas intereses.

Spriedumā norādīts, ka valsts ir tiesīga pieņemt tādus lēmumus, kuriem var būt ietekme uz vidi, taču tiem ir jābūt saskaņā ar Satversmē ietverto ilgtspējības principu - vispusīgi izvērtētiem, līdzsvarojot sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas intereses. Tāpat būtiska nozīme ir Satversmes 115.pantā ietvertajam piesardzības principam, kurš citstarp prasa, lai pirms plānotās darbības tiktu apzinātas un izvērtētas visas iespējamās negatīvās sekas.

Aizvadītais gads Latvijas uzņēmumiem bijis izaicinājumiem pilns, bet tie spējuši pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, neraugoties uz nevienlīdzīgo valsts atbalstu, secina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes priekšsēdētājs, Biznesa augstskolas Turība Attīstības padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis.

Eksporta ziņā pat sasniegti līdz šim labākie rādītāji, un arī nākamā gada prognozes ir optimistiskas.

Kā rāda LTRK aptauju rezultāti, kopumā uzņēmēji spējuši adaptēties, bet vienlaikus pauž neapmierinātību ar kopējo tautsaimniecības attīstības koordināciju un Covid-19 krīzes vadību. Kā Turības Biznesa inkubatora podkāstā Eksperts tuvplānā teic A.Rostovskis, “krīze izgaismo vājās vietas, un lielā mērā šī ir uzticēšanās krīze”. Uzņēmēju iesaiste lēmumu pieņemšanā un krīzes vadībā drīzāk vērtējama kā formāla, savukārt pieņemtie lēmumi – kā tuvredzīgi un politikā balstīti īstermiņa risinājumi.

Kā bija paredzams, krīze visvairāk skārusi kultūras, tūrisma un viesmīlības nozares, savukārt valsts sniegtais atbalsts vērtējams neviennozīmīgi – daļa no uzņēmumiem, kam vajadzēja saņemt finansiālo atbalstu, to nesaņēma, savukārt atsevišķos gadījumos subsidēti tie, kam tas nepienāktos. Saskaņā ar A.Rostovska teikto, finansiālā atbalsta ziņā efektīvāk būtu uzņēmējiem izsniegt ilgtermiņa bezprocentu aizdevumu – “tad aizņemtos tie, kas tic savam biznesam. Tagad sanāk, ka mēs daudz kur neadekvāti iztērējām nodokļu maksātāju naudu,” secina LTRK padomes priekšsēdētājs.

Pirmsskolās Lietuvā vērojamas gan kopīgas, gan atšķirīgas iezīmes ar pirmsskolām Latvijā – kamēr Latvijā rindas uz vietām pirmsskolās izzūd, Viļņā ir izglītības iestādes, uz kurām rindā gaida par vairāki simti bērnu.

Atšķirībā no Latvijas, Lietuvā būtiski samazināta birokrātija attiecībā uz pirmsskolas kavējuma attaisnošanu, vairāk uzticoties pašiem vecākiem – kopš 2019. gada pirmsskolās nav jāsniedz ārsta zīmes, bet pietiek ar vecāku apliecinājumu, tādejādi arī būtiski samazinot ģimenes ārstu noslodzi.

Kompensācija par bērna aprūpi mājās

Lietuvā, tāpat kā Latvijā, darbojas pašvaldību un privātās pirmsskolas. Lielākajās pilsētās, piemēram, Viļņā, Kauņā un Klaipēdā ir lielāks privāto pirmsskolu skaits, jo, salīdzinot ar reģioniem, ir liels pieprasījums pēc pirmsskolas izglītības. Ja gada laikā bērnam vecumā no diviem līdz sešiem gadiem netiek piedāvāta vieta pašvaldības pirmsskolā, ģimenei tiek piešķirta kompensācija 100 eiro mēnesī par bērna aprūpi un izglītošanu mājās.

Ekonomiskā transformācija, atjaunojamie energoresursi, to ražošanas bāze, izmantošana Latvijas iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai, viedās mājas un pilsētas ir tie izaicinājumi, kuri prasīs mainīt ne tikai savu darbību, bet arī attieksmi visiem lēmumu pieņēmējiem, uzņēmējiem un iedzīvotājiem.

Tādi secinājumi skanēja Kurzemes biznesa forumā, kurš šogad norisinājās Ventspilī, koncertzālē “Latvija”. Kurzemes biznesa forumā piedalījās dažādu jomu un nozaru pārstāvji un savu nozaru speciālisti, kopēji diskutējot par straujo pārmaiņu laiku un to, ka būtiska nozīme ir un būs tiem lēmumiem, kuri jau ir un vēl tiks pieņemti, jo no tiem būs atkarīga visas valsts nākotne.

Izaugsmei vajag platformu

«Lai veiktu ekonomisko izaugsmi, kas balstās uz konkurētspēju un produktivitāti, ir nepieciešami cilvēki, finanšu resursi (investīcijas), to pieejamība un produktivitāte jeb visu procesu paātrināšana, tostarp digitalizācija,» uzsvēra ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Viņa norādīja, ka labu iespēju nodrošināšana uzņēmējiem ir Ekonomikas ministrijas darba mērķis. Vienlaikus ministrija vēlas mazināt birokrātiju un noņemt šķēršļus. «Sāksim ar sadaļām - īpašumu attīstīšana un nodokļu nomaksas vienkāršošana, jo Latvijā šim nolūkam tiek patērēts trīs reizes vairāk laika nekā Igaunijā,» stāstīja I. Indriksone.

Bauskas novadā vienmēr bijuši aktīvi uzņēmēji – jau viduslaikos šeit aktīvi rosījās tirgotāji un amatnieki no malu malām. Mūsdienās biznesa rosība aizvien pieaug, bet drīzumā, pateicoties “Rail Baltica” un Bauskas Industriālajam un loģistikas parkam (BILP), paplašināsies gan biznesa iespējas, gan īstenoto projektu vēriens.

Visa pamatā – uzticēšanās

Kombinētās lopbarības rūpnīca SIA “Lielzeltiņi” Bauskas pievārtē, Ceraukstes pagastā, ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Bauskas novadā, kas ietilpst vienā koncernā ar “Putnu fabrika Ķekava”.

Uzņēmuma valdes loceklis Andrejans Paučs novada iedzīvotājus raksturo kā uzticamus sadarbības partnerus un īstus cīnītājus. “Zinot zemniekus un partnerus, ar kuriem sadarbojamies Bauskā, Bauskas reģionā un Zemgalē, noteikti varu teikt, ka viņiem ir kāds īpašs gēns, kas dod spēku un vēlmi cīnīties.” Uzņēmējs uzsver, ka zemgaliešiem var uzticēties, turklāt ne tikai biznesa vai personiskajā, bet arī pašvaldības līmenī. “Mums no pašvaldības ir ļoti labs atbalsts, to jūtam, attīstot arī jaunos projektus gan vēsturiski, gan pašlaik. Mūsu laikos ļoti augstu tiek vērtētas labas attiecības un uzticība. Ir tādi zemnieki, ar kuriem visu varu sarunāt telefoniski vai klātienē paspiest roku, un nevajag nekādus līgumus parakstīt – mēs zinām, ka noruna būs spēkā. To pašu viņi sagaida arī no mums. Tas, ka mēs esam tādā savstarpējās uzticības līmenī, mani ļoti priecē; skatoties viens otram acīs, mēs zinām, ka to izdarīsim.”

Vēsturiski bankas savā darbībā piekopušas salīdzinoši konservatīvu politiku, kas balstīta skrupulozā peļņas un risku analīzē, un rūpēs par klientu uzticību. Tomēr straujā tehnoloģiskā attīstība jau šobrīd būtiski ietekmē finanšu sektoru, un dinamiskās norises pieprasa mainīties arī banku sektoram – tam jākļūst daudz vitālākam, lai spētu nodrošināt mainīgās klientu vajadzības un pielāgoties viņu paradumiem.

Vienlaikus ir jāsaglabā augsti drošības standarti un klientu uzticēšanās, kas banku sektoram ir liels izaicinājums, taču klientu sadarbība ar banku, visticamāk, kļūs arvien vienkāršāka un neuzkrītošāka.

Viens no izmaiņu virzītājspēkiem ir straujā jaunuzņēmumu attīstība un līdz ar to konkurences pastiprināšanās. 2022. gadā bija 274 finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, kuru vērtība pārsniedz 1 miljardu ASV dolāru. “Digital Banking Report” pētījums liecina - lai spētu noturēties tirgū, banku sektoru tuvākajos gados sagaida būtiska digitālā transformācija, klientu servisa un pakalpojumu uzlabošana un vienkāršošana, datu un to analītikas uzlabošana, kā arī digitālo pakalpojumu un maksājumu paplašināšana. Kāda būs banka 2030. gadā un kā mainīsies klientu pieredze?

Uztvert kolēģus kā profesionālu sporta komandu ir mērķtiecīgāk, nekā salīdzināt ar ģimeni, ir pārliecināts Latvijā radītā veselības tehnoloģiju jaunuzņēmuma Nutrameg līdzdibinātājs Kristofs Blaus. Lai komanda uzvarētu, vajadzīgi atlēti, saspēle un treneri, kurus, pēc uzņēmēja domām, raksturo trīs galvenās īpašības – sistēmiska domāšana, vēlme nepārtraukti mācīties un brutāls godīgums pret sevi un citiem.

Nevis ģimene, bet sporta komanda

"Daudzi uzņēmumi pozicionē sevi kā ģimeni un aicina darbiniekus turēties pie ģimeniskām vērtībām. Tas ilgu laiku bijis arī Nutrameg uzstādījums, taču nu maināmies un vairāk identificējamies ar profesionālu sporta komandu,” stāsta Kristofs Blaus. Viņš skaidro – ģimene ir sistēma, kurā prioritāte ir nevis sniegums un atlētu sastāvs, bet gan turēšanās kopā par katru cenu. Bet biznesam tas var nozīmēt zaudētus attīstības gadus un labāko darbinieku aiziešanu uz citiem uzņēmumiem, kuros panākumi tiek vērtēti augstāk nekā sentiments.

“Katrā ģimenē ir sava melnā avs, kuru aiz radniecības esam gatavi pieņemt un atbalstīt, bet šādu cilvēku tolerēšana profesionālā vidē ir drīzāk neauglīga un netaisnīga pret komandas labākajiem spēlētājiem. Ja joprojām runājam sporta analoģijās, A spēlētājiem ir svarīgas uzvaras, bet izcila saspēle ar komandas biedriem dod prieku arī pēc zaudējuma. Apziņa, ka tu spēlē ar labākajiem, ļoti motivē, un tev kļūst svarīgi katrā spēlē pierādīt sevi un attaisnot gan pašam savas, gan pārējo komandas biedru cerības. B spēlētāji drīzāk jutīsies atviegloti, ja komandā kāds "nevilks", jo tā viņi uz citu fona labāk izskatīsies. Tāpēc ir teiciens par komandām, ka A spēlētāji piesaista A spēlētājus, bet B spēlētāji piesaista C līmeni. Uzņēmumam der apzināties – ja vēlies A komandu, visiem ir jābūt A līmeņa spēlētājiem," saka Kristofs Blaus.

Efektīva finanšu vadība ir būtiska sastāvdaļa uzņēmējdarbības veiksmīgai pārvaldībai. Finanses ir kā pamats, uz kura balstās uzņēmuma attīstība un ilgtermiņa stabilitāte. Šajā rakstā apskatīsim 10 iemeslus, kāpēc finanses ir tik būtiskas.

1. Budžeta izveide un kontrole

Finanses nosaka uzņēmuma budžeta izveidi. Budžets ir kā ceļvedis, kas palīdz plānot un kontrolēt izdevumus, nodrošinot, ka tie atbilst uzstādītajiem mērķiem un prioritātēm.

2. Investīciju plānošana un analīze

Ieguldījumu plānošana ir būtiska uzņēmuma attīstības stratēģijai. Finanšu vadības speciālisti piedāvā analīzi, kas palīdz uzņēmumiem veikt informētus lēmumus par jaunām investīcijām un projektiem.

3. Klientu Apmierinātība

Stabilas finanses ļauj uzņēmumam piedāvāt augstākas kvalitātes produktus un pakalpojumus, tādējādi palielinot klientu apmierinātību.

4. Likviditātes uzraudzība

Finanšu pārvaldība nodrošina nepieciešamo likviditātes uzraudzību, kas ir vitāli svarīga, lai segtu darbības izdevumus un saglabātu finansiālo veselību. Likviditātes pārvaldība ir būtiska ikdienas darbību uzturēšanai.

Gads kopā ar pandēmiju uzņēmējiem ir bijis kā brauciens amerikāņu kalniņos. Notikumi tautsaimniecībā cieši sekojoši vīrusa aktivitātes kāpumiem un kritumiem.

Viena no uzņēmumu grupām, kas demonstrējusi teju neticamu spēju pielāgoties, ir eksportējošie uzņēmumi. Pirms gada eksportētāji kā vieni no pirmajiem saņēma vīrusa ietekmes sitienu, vienlaikus gada nogalē Latvijas eksports galvenokārt uz preču vērtības pieauguma rēķina pat sasniedza nebijuši augstus līmeņus.

Kā mūsu eksportētāji izskatās no Altum skatu punkta? Kopš pērnā gada aprīļa Altum eksporta garantijas kļuva pieejamas daudz plašākam eksportētāju lokam. Piemēram, apdrošināt varēja arī darījumus uz Eiropas Savienības un atsevišķām OECD valstīm, kur pirms pandēmijas šo jomu labi nosedza privātie apdrošinātāji un valsts atbalsts tur nebija nepieciešams. Dati rāda, ka pieprasījums 2020. gadā pēc Altum eksporta garantijām ir pārliecinoši trīskāršojies, salīdzinājumā ar 2019. gadu.

Sadarbošanās un uzticēšanās citiem, īpaši citu valstu iedzīvotājiem, vienmēr uz sevi paļāvīgajiem un „visu paši“ latviešiem dažkārt mēdz būt izaicinājums. Tostarp arī biznesa vidē, jo nezināmais tiek uztverts ar lielāku piesardzību un saistīts ar lielāku risku.

Lielā mērā to var attiecināt arī uz ārvalstu darbaspēku. Bet vai tam ir pamats un vai to maz varam atļauties?

Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa 2021. gada dati parāda, ka 48% Latvijas uzņēmumu ir saskārušies ar grūtībām atrast kvalificētus un savām prasībām atbilstošus IT speciālistus. Vienlaikus globālajā darba tirgū ir pietiekami daudz augsta līmeņa IT speciālistu, kuri būtu gatavi “atvieglot” Latvijas darbaspēka krīzi ar pārrobežu risinājumiem. Tādējādi problēmai ir risinājums – ārvalstu IT speciālistu algošana, par kuru Latvijas biznesa vidē un arī valsts mērogā tiek runāts jau daudzus gadus. Taču uzņēmumi joprojām neizvēlas “glābšanas riņķi” un turpina slīkt. Kāpēc tas tā notiek?

Biznesa veiksmes pamatā ir nebaidīšanās uzstādīt arvien augstākus mērķus, kā arī uzņēmuma darbinieku savstarpējā cieņa un uzticēšanās, domā SIA ACO Nordic Latvia vadītājs Raimonds Stumburs.

Sapņi ir nevis tie, kurus mēs redzam guļot, bet gan tie, kas neļauj mums aizmigt, spriež R. Stumburs. Ja uzņēmuma vadītājam ir kāda laba ideja, to vajag īstenot, un nav svarīgi – tā ir diena vai nakts, brīvdiena vai darba diena, jo, ja tev patiešām patīk tavs darbs, tas kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, kas nenogurdina, secina Aco Nordic Latvia vadītājs.

Iet vectēva pēdās

Es piedzimu ģimenē ar piemājas saimniecību, kas bija mana tēva sirdslieta, stāsta R. Stumburs. “Lai gan tas nebija ļoti ienesīgs bizness, tas bija tēva dzīves aicinājums, ko viņš bija nolēmis attīstīt arī kā stabilu ienākumu avotu. Ganāmpulks, lai arī neliels, prasīja atbildību no visiem ģimenes locekļiem – pārnākot mājās no darbiem un skolas, visi bijām daļa no šīs saimniecības. Bērnībā man nācās daudz palīdzēt lauku darbos – pļāvu zāli, gatavoju sienu, kā arī vadīju traktortehniku un darīju citus darbus. Lai arī bija grūti, tomēr vēlāk tas man deva pārliecību, ka esmu spēcīgs un varu izdarīt gandrīz jebko,” atminas R. Stumburs.

“Nodarbināto vakcinācijas temps strauji aug, šobrīd sasniedzot 76%. Uzņēmumi un viņu darbinieki dara visu, lai mēs ātrāk atgrieztos normālā dzīvē," secinājis ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.

Viņš 28. oktobrī bija sasaucis attālinātu Tautsaimniecības padomes ārkārtas sēdi, lai ar uzņēmējiem un lielākajām uzņēmējus pārstāvošajām organizācijām pārrunātu uzņēmumu darbību ārkārtējās situācijas laikā, darbinieku vakcinācijas un testēšanas norisi uzņēmumos, kā arī par nepieciešamajiem pasākumiem, lai veicinātu nodarbināto vakcināciju pret Covid-19.

“Uzņēmēji atzina, ka ir nepieciešama lielāka uzticēšanās no valdības, ļaujot pašiem organizēt savu darbinieku testēšanu, tādējādi mazinot arī birokrātiskos šķēršļus testēšanas procesā,” norāda J.Vitenbergs.

Sanāksmes laikā Ekonomikas ministrija iepazīstināja uzņēmējus ar jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem par vakcinācijas pret Covid-19 norisi dažādās tautsaimniecības nozarēs, profesiju grupās, kā arī reģionālajā griezumā. Diemžēl zemākā vakcinācijas aptvere šobrīd ir apstrādes rūpniecībā, kas ir būtisks risks Latvijas ekonomikas tālākai izaugsmei, jo var veidoties situācija, ka plašas saslimstības gadījumos uz laiku tiek apturēta eksportējošu uzņēmumu darbība.

EY (iepriekš Ernst & Young) jaunākais sabiedrības daudzpusējas attīstības un digitalizācijas mijiedarbības pētījums Connected Citizens, kas veikts 22 pasaules valstīs, ieskaitot Latviju, Lietuvu un Igauniju, atklāj, ka COVID-19 krīzes ietekmē cilvēku dzīves kvalitāte ir kritusies.

Pirms pandēmijas Latvijā ļoti vai diezgan apmierināti ar savu dzīves kvalitāti bija 73% iedzīvotāju, kamēr šobrīd tie ir 60%. Igaunijā vērojams nedaudz mazāks kritums attiecīgi no 73% uz 65%, bet Lietuvā no 71% uz 61%.

Latvijas rādītāji šajā ziņā ir salīdzināmi ar Rietumvalstu dzīves kvalitātes pašnovērtējumu, piemēram, Vācijā dzīves kvalitātes vērtējums pandēmijas iespaidā krities no 71% līdz 58% (mīnus 13%), Francijā – no 65% uz 53% (mīnus 12%). Apvienotajā Karalistē un ASV dzīves kvalitātes vērtējums pirms un pēc pandēmijas ir krities vairāk – par attiecīgi 17% un 16%. Japānā tas ir īpaši slikts – pirms pandēmijas ļoti vai diezgan apmierināti ar dzīves kvalitāti bija tikai 41% iedzīvotāju, bet pēc pandēmijas iestāšanās – vairs tikai 22%.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.