Latvijā jau vairākus gadu desmitus ir spēcīgi un daudzas “vētras” izturējuši vietējie zāļu ražošanas uzņēmumi – to īpašnieki jeb investori lielākajā daļā gadījumu ir Latvijas uzņēmēji. Šajā ziņā esam vienīgie Baltijā, kam ir savi nacionālie zāļu ražotāji, turklāt, kuri nav atkarīgi no mātes kompānijas Šveicē, Vācijā, Zviedrijā, Amerikā vai kādā citā farmācijas lielvalstī.
Taču pēdējo mēnešu laikā politiķi un atsevišķi jebkuru uzstādījumu izpildīt gatavi, paklausīgi ierēdņi mērķtiecīgi dara visu, lai situāciju mainītu un vietējo kapitālu no Latvijas izspiestu. Tiek pieņemti lēmumi, kuri daudz izdevīgākā tirgus pozīcijā nostāda globālās farmācijas kompānijas, bet par sliktajiem un vainīgajiem tiek saukti tieši vietējie farmācijas un veselības aprūpes nozares uzņēmumi, ražotāji un pakalpojumu sniedzēji, kuriem Latvija ir mītnes valsts ar visām no tām izrietošajām sekām un atbildību, nevis kārtējais tirgus, kurā tikai nopelnīt.
Tēla spodrināšana uz nozares rēķina
Pašreizējais veselības ministrs Hosams Abu Meri noteikti ir viens no centīgākajiem vietējo privāto uzņēmumu “apkarotājiem”. Par spīti teju visu veselības un farmaceitiskās aprūpes nozares asociāciju iebildumiem, pirms aptuveni mēneša Evikas Siliņas valdība apstiprināja izmaiņas zāļu cenu veidošanas modelī. Šāds iznākums bija sagaidāms, ņemot vērā, ka jau ministrijas sagatavoto izmaiņu apspriešanas procesā konsultācijas ar nozares asociācijām tika organizētas formāli, “ķeksīša” pēc, nevis ar mērķi atrast tiešām labāko un optimālāko risinājumu, lai Latvijas iedzīvotājiem ilgtermiņā palielinātu medikamentu pieejamību. Vienā no tikšanās reizēm ministrs skaidri pateica un caur to arī parādīja attieksmi visai nozarei: “Lai ko Jūs arī neteiktu, es iešu savu ceļu”.
Ministra uzslavas izpelnījās tikai ārvalstu kompāniju pārstāvji, kuri esot gatavi pieciest neērtības un haosu, kas veidosies. Ministrs tikai aizmirsa piebilst, ka atšķirībā no vietējiem uzņēmumiem un ražotājiem, šo kompāniju globālie holdingi pelna miljardus un viņu resursi savu mērķu sasniegšanai ir nesalīdzināmi. Reformas pamata “sitiens” ir mērķēts tieši uz vietējiem tirgus dalībniekiem – aptiekām, apgādes uzņēmumiem un ražotājiem, kuru iespējas konkurēt tirgū vēl vairāk sašaurinās, nostiprinoties lielo ārvalstu kompāniju vietai, lomai un ietekmei tirgū. Tas savukārt nozīmē vēl lielāku risku, ka ārkārtas situācijās vai starptautisko piegādes ķēžu traucējumu dēļ mūsu pacienti var palikt bez tiem nepieciešamajiem būtiskiem medikamentiem. Situācijā, kad līdz pat 70% no medikamentu cenas aptiekā veido ārvalstu ražotāja noteiktā cena, vainot Latvijas aptiekas vai piegādātājus par iedomātu superpeļņu, ir mazākais neētiski un jāsaka atklāti – tumsonīgi. Taču par to valdība, šķiet, īpaši galvu nelauza. Būs gan jauni projekti, gan jauni “Rail” un “airBaltici”, gan jaunas sociālisma un nodokļu palielināšanas idejas, lai nedod’ Dievs vietējais uzņēmējs valdības gaiteņos aizķērušos ierēdņu un politiķu skatījumā nenopelna kādu eiro par daudz.
Taču, lai uzņēmums varētu ziedot ministra onkoloģijas fondam, valsts slimnīcām to pasākumu organizēšanai un ārstu izglītošanai, vispirms ir jāspēj nopelnīt. No vienas puses privātie uzņēmumi šobrīd Latvijā tiek sodīti par to, ka labi dara savu darbu un maksā nodokļus Latvijā, bet no otras puses tie paši soģi vēlāk prasa atbalstu no privātajiem uzņēmumiem pasākumiem un aktivitātēm, kuri būtu pašiem arī jānodrošina.
Vai pacientu ārstēšana joprojām būs atkarīga no ziedojumiem?
Situāciju ar kritisko situāciju veselības aprūpē ļoti skaidri izgaismo pēdējās nedēļās plaši medijos celtā trauksme par onkoloģisko pacientu ārstēšanu un aplamo sistēmu viņiem kritiski nepieciešamo medikamentu kompensācijā no valsts budžeta. Skaidrs, ka visiem pacientiem un visos gadījumos naudas nepietiek un nekad arī nepietiks, bet sistēma nedrīkst diskriminēt pacientus tikai tāpēc, ka vēzis izvēlējies krūti, nevis olnīcas. Tas ir valsts izveidots absurds. Un šāda nepieļaujama situācija nav tikai onkoloģijā!Taču tā vietā, lai tiešām sakārtotu sistēmu, izvērtētu kritērijus, piešķirtu zāļu iegādes kompensācijas sistēmai nepieciešamos līdzekļus vismaz līdz Lietuvas vai Igaunijas līmenim, veselības ministrs rosina veidot jaunu fondu. Kas būs finansējuma avots fondā? Uzņēmumu ziedojumi! Ministra iecerē jāziedo būs gan valsts kapitālsabiedrībām, gan privātajiem uzņēmumiem, nosakot konkrētu peļņas procentus, kas šajā fondā jāiemaksā.
Tātad pacienta iespējas saņemt veselības aprūpi un viņam nepieciešamos medikamentus joprojām būs atkarīgas no tā, vai fondā nonāks ziedojumi. Vai fondā ziedos visi uzņēmumi? Vai tikai Latvijas farmācijas nozarē strādājošie, bet ārvalstu ražotāji nē? Vai jāziedo būs arī tiem, kuri Latvijā onkoloģiskos preparātus netirgo? Kas varēs pretendēt uz medikamentu apmaksu no fonda? Vai no uzņēmumu ziedojumiem drīz uzturēsim arī slimnīcas un maksāsim medmāsām algu? Piesardzīgi vērtēju arī ministra ieceri veidot īpašu šī fonda komisiju, kas tad lems par finanšu piešķiršanu, jo Hosams Abu Meri ir iecerējis, ka līdzās ārstiem tajā piedalīsies arī paši medikamentu ražotāji. Vai šajā gadījumā nav absurdi, ka ieinteresētā puse iesaistās? Kā tiks lemts, kuri ražotāji piedalīsies? Ņemot vērā, ka inovatīvos medikamentus Latvijas tirgū lielākoties nodrošina tikai lielās starptautiskās kompānijas, vai šī atkal nebūs tā reize, kad farmācijas milžiem pavērsies papildu iespējas varas gaiteņos? To jau savā ziņā apliecina arī tas, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas diskusijā par onkoloģisko pacientu ārstēšanu pieaicināti ir tikai oriģinālzāļu ražotāju pārstāvji, ignorējot faktu, ka arī onkoloģisko slimību ārstēšanā ir pieejami arī patentbrīvie medikamenti, kas cenu ziņā ir daudz lētāki.
Jautājumu daudz, bet līdzīgi kā citos veselības aprūpes jautājumos, konkrētu atbilžu nav. Man gan ir jāatgādina, ka tieši Latvijas uzņēmumi maksā nodokļus un veido ieņēmumus valsts budžetā, no kuriem tiek segtas publiskā sektora izmaksas un to nodrošinātie pakalpojumi. Turklāt vietējie uzņēmumi visbiežāk ir arī tie, kuri papildu atvēl ievērojamus līdzekļus arī dažādiem ziedojumiem un sociālās atbildības projektiem, sākot ar paralimpisko un olimpisko sportu, atbalstu Ukrainai un beidzot ar skolotāju stipendijām un bērnu veselību. Taču veselības ministram uz visiem jautājumiem gan lielākoties ir viena atbilde – mēs ļoti strādājam un cenšamies, bet tie sliktie Latvijas uzņēmumi, kuri godīgā ceļā šeit veic uzņēmējdarbību, nodarbina cilvēkus, ražo, maksā nodokļus, investē, attīsta un veido vērtību, mums tikai traucē un neļauj mūsu PR pilis celt vēl augstākas.
Tūlīt apritēs gads Evikas Siliņas valdībai un būtu jau arī laiks no solījumiem un vispārīgām tēzēm, spēt konkrēti arī atrisināt kādu no veselības aprūpē kritiskajiem jautājumiem. Taču pagaidām bumba veļas tikai lielāka un problēmu skaits un apjoms samilzt, bet sabiedrības veselība kā valdības prioritāte un solidāra atbildība paliek tikai tukšu solījumu līmenī.
Ja sitam, tad - savējos
Vērojot ne tikai veselības aprūpes nozarē notiekošo, bet arī kopējo esošās valdības politiku, nākas secināt, ka vienu lietu 34 neatkarības gados esam iemācījušies spoži – sist savējos. Taču šī valdība noteikti izceļas arī ar jaunām iniciatīvām, kas nevis palīdzēs Latvijai vairot investīcijas un labklājību, bet drīzāk otrādi – kapitālu no Latvijas aizbiedēs. Nu jau to atzīst pat LTRK vadība, sakot, ka tiek darīts viss, lai uzņēmumi no Latvijas pārceltu darbību uz citu valsti. To, ka valdības politika ir aizgājuši šķērsām, apliecina arī tas, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes prognozes samazinās. Mūsu valsts rūpniecībai šis periods ir īpaši grūts, jo ražošanas apjomi samazinās, eksporta tirgos situācija ir smaga, bet tikmēr valdībā dzimst arvien jaunas idejas, lai celtu arī darbaspēka nodokļus.
Ārvalstu investīcijas Latvijas ekonomikai un izaugsmei ir kritiski nepieciešamas un jāveicina to ienākšana, taču tas nenozīmē, ka vietējo kapitālu, vietējos investorus un uzņēmumus valdība var izmantot kā kājslauķi. Tieši vietējais kapitāls ir tas, kas veidos ekonomikas un sabiedrības noturību, īpaši krīzes situācijās. Vietējais kapitāls ir tas, kurš nodrošina, ka arī nopelnītais jeb peļņa paliek Latvijā, nevis tiek aizskaitīta uz Vāciju, Lietuvu Zviedriju vai kādu citu biznesam un investīcijām pievilcīgāku valsti. To derētu atcerēties ikvienam politiķim un arī ierēdnim katru reizi, kad atkal savu personīgo ambīciju vai interešu vārdā gribas pārdalīt kaut ko, ko smagā darbā un uzņemoties milzīgus riskus un arī atbildību nopelnījuši citi.
