Igaunijas reģionālais laikraksts Maaleht pieļauj, ka Igaunijas uzņēmējs Tomass Tols varētu būt investējis Latvijas piena pārstrādes uzņēmumā Tukuma Piens, kā arī, iespējams, interesējas par grūtībās nonākušo Igaunijas piena pārstrādes grupu Tere, kas pieder uzņēmējam Oliveram Krūdam.

Laikraksta rīcībā esošā informācija liecina, ka Tukuma Piena vadītājs Otto Tamme ir atguvis parādu no Krūdas. 2009.gadā viņa kompānija Dalton Eesti ieguva 47 miljonus Igaunijas kronu jeb trīs miljonu eiro vērtu parādzīmi no toreizējās Tere māteskompānijas Luterma. Procesa rezultātā tika pasludināts Luterna bankrots.

Pēdējo desmit gadu laikā Tamme ir bijis saistīts ar vairāku Tola investīciju vadību Igaunijā, Latvijā un Baltkrievijā.

Cita Igaunijas pārtikas grupa Maag Grupp publiski ir paziņojusi par interesi Tere iegādē. Aprīlī Maag Grupp piedāvāja par 60 miljoniem eiro iegādāties Tere, vēstīja laikraksts Postimees. Maag arī paziņoja, ka nevēlas Krūdu redzēt partneru vidū.

Pēdējo divu mēnešu laikā Covid-19 ietekmes dēļ būtiski mainījies cilvēku dzīvesveids un līdz ar to arī ikdienas izdevumi.

"Luminor" bankas dati atklāj, ka Latvijas iedzīvotāji kopš marta sākuma savus ikdienas tēriņus kopumā samazinājuši par 34%.

Salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijā iedzīvotāju izdevumu samazinājums ir vislielākais – Lietuvā tie ir 26%, bet Igaunijā 28%.

"Novērojumi liecina, ka krīzes situācijā cilvēki ir spējuši "savilkt jostas" un krasi samazināt ikdienas tēriņus teju visās kategorijās. Likumsakarīgi, ka, salīdzinot ar laiku pirms Covid-19 ierobežojumiem, visās trīs Baltijas valstīs visstraujāk jeb par 93-94% samazinājusies vidējā summa, ko cilvēki tērē par ceļošanu un atpūtu ārpus mājas. Tāpat ievērojami samazinājušies arī izdevumi par citām lietām, kas nav pirmās nepieciešamības preču vidū – apģērbs, transports un maltītes restorānos, par ko visu Baltijas valstu iedzīvotāji tagad tērē aptuveni par 60-70% mazāk naudas," saka Normunds Rudzītis, "Luminor"Privātpersonu segmenta vadītājs.

Mājokļu nepieejamība un pieaugošas īres maksas, kas nereti apsteidz ienākumu kāpumu, ir problēma visā Eiropas Savienībā. Tas īpaši jūtams lielpilsētās, kurās koncentrētas darba vietas

Pasaules Bankas (PB) ziņojumā minēts, ka lielpilsētās 2017. gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada attiecīgo laika posmu mājokļa cena augusi vidēji par 4,5%. Tajā pašā laikā ir atšķirības starp dalībvalstīm. Piemēram, kopš 2010. gada Ziemeļvalstīs cena augusi par 50%. Savukārt 2017. gada 4. ceturksnī tā straujāk kāpa Īrijā (11,8%), Nīderlandē (8.5%), Čehijā (8,4%), Bulgārijā (8,2%) un Latvijā (8,1%).

Viduslaiku cietokšņi

PB savā 2017. gada ziņojumā norāda, ka mājokļi Eiropas metropolēs ir kļuvuši nepieejami to pārāk augstas īres maksas dēļ, ko radījis tas, ka pieprasījums pēc mājokļiem ir lielāks nekā piedāvājums. Lielo pieprasījumu ietekmē aizvien pieaugošā urbanizācija, kā arī nesenā migrācijas krīze, kuras dēļ būtisks daudzums migrantu ieradās Eiropas lielajās pilsētās. Franču ģeogrāfs Kristofs Guijī, rakstot par periferiālo Franciju un problēmām, ar kurām sastopas mazpilsētu iedzīvotāji, norāda, ka viņu gadījumā pārcelšanās uz lielpilsētām nav iespējama, jo metropoles ir kā viduslaiku cietokšņi, tikai mūru vietā mūsdienās ir augstās īre maksas. Vissliktākajā situācijā ir jaunās ģimenes, kas vēlas sākt patstāvīgu dzīvi, kā arī ienācēji lielpilsētās no perifērijas. Eiropas lielpilsētu mājokļu krīzi radījusi ne tikai imigrantu plūsma, bet arī urbanizācija, lauksaimniecības sašaurināšanās, tradicionālo industriālo nozaru izzušana, kuras kādreiz koncentrējās reģionos, tas nozīmē, ka cilvēki aizvien vairāk darba meklējumos tiecas uz metropolēm. Tādās lielpilsētās kā Parīze un Londona mājokļu cenu uz augšu dzen arī nerezidenti, kuri masveidā tur iegādājas nekustamos īpašumus.

Latvijas autobraucēji, iegādājoties degvielu, mēnesī tērē līdz 100 eiro, vakar vēstīja pašmāju degvielas tirgotājs AS VIRŠI-A.

Biznesa portāls db.lv noskaidroja arī citu degvielas tirgotāju aprēķinus. Tie ir identiski!

Tēriņi degvielai mēnesī tiek atvēlēti robežās no 51 eiro līdz 100 eiro, savukārt citu produktu iegādei degvielas uzpildes stacijās tiek atvēlēts no 2 līdz 10 eiro, liecina AS VIRŠI-A pētījums.

Konkurentu aplēses:

Elīna Līdaka, Neste Latvija pārstāve: «Analizējot mūsu pētījuma datus, redzam, ka Latvijas autobraucēji degvielas iegādei vidēji tērē 100 eiro mēnesī.»

Gatis Pavārs, Circle K pārstāvis: «Circle K dati liecina par līdzīgu situāciju. 35% autobraucēju par degvielu mēnesī tērē no 50 līdz 100 eiro, bet 23% tērē 100 līdz 150 eiro mēnesī. Savukārt, citu pirkumu iegādei atvēlētās summas svārstās no 3 līdz 15 eiro.»

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Igaunijas piena pārstrādes uzņēmuma «Tere ja Farmi Piimatoostus» vadītājs Ilo Kivine paudis viedokli, ka piena ražošana un piena liellopu audzēšana Igaunijā ir apdraudēta valsts īstenotās politikas dēļ, jo tā atšķirībā no pārējām Eiropas valstīm tā lauksaimniecības sektoru atstājot novārtā.

Uzņēmuma vadītājs izplatījis paziņojumu, kurā norādījis, ka piena pārstrādes sektors Igaunijai ir ļoti nozīmīgs, jo trešā daļa ieņēmumu lauksaimniecībā ir saistīti ar pienu. «Sektoru ietekmē gan iespējamas jaunas muitas nodevas lielvaru starpā, gan jaunais Eiropas Savienības budžeta periods, kurā Igaunija līdz šim ir bijusi acīmredzami viena no pēdējām atbalsta saņēmējām,» paudis Kivine.

Viņa aplēses liecina, ka Igaunijas lauksaimniecības liktenis ir atkarīgs no piena ražošanas jaudas. «Igauniju var uzskatīt par daļu no globālās piena tirdzniecības, bet ar 238 miljonu eiro kopējo ražošanas vērtību mēs veidojam tikai 0,4% no Eiropas Savienības piena ražošanas vērtības, kas ir nekas, un, tēlaini runājot, piena karā, kurā valstis mēģina sasniegt labākus rezultātus nekā citas, mēs esam pēdējie - mēs zaudējām karu, padevāmies,» teicis «Tere ja Farmi Piimatoostus» vadītājs.

Igaunijā lietā par izvairīšanos no nodokļiem piena pārstrādes kompānijā Tere otrdienas vakarā aizturēts šī uzņēmuma valdes loceklis uzņēmējs Olivers Krūda un vēl pieci cilvēki, informēja Igaunijas Ziemeļu apgabala prokuratūras preses sekretārs Kārels Kallass.

Viņš sacīja, ka visiem sešiem aizturētajiem noteikts aizdomās turēto statuss, un ka četri no viņiem ir Tere darbinieki.

Pēc preses sekretāra sniegtajām ziņām, aizdomās turēto statuss noteikts sešām fiziskām personām un vienai juridiskai personai. Aizdomas ir saistītas ar nepatiesu ziņu sniegšanu nodokļu departamentam, kā rezultātā valstij nav samaksāts ienākuma nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis kopumā 375 000 eiro apmērā.

Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka uzņēmumā Tere un visu sešu aizturēto dzīvesvietās veiktas kratīšanas.

Prokuratūra neatklāj pārējo aizturēto vārdus, norādot, ka atšķirībā no Krūdas tās nav publiskas personas.

Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.

Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām

Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?

Četru cilvēku ģimene, kas dzīvo sev piederošā 70 kvadrātmetru dzīvoklī padomju laikā celtā daudzdzīvokļu namā, par pārtiku, mājokli un transportu Rīgā tērē 41%, Viļņā 40%, bet Tallinā tikai 24% no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā Baltijas galvaspilsētu mājsaimniecību izdevumu pētījuma dati.

Tas, nozīmē - ar tipisku patēriņa modeli šāda ģimene pārtikai, mājoklim un sabiedriskajam transportam Rīgā iztērē ap 585 eiro mēnesī, Viļņā ap 525 eiro, bet Tallinā ap 493 eiro mēnesī.

Lai arī naudas izteiksmē izdevumu apjoms Baltijas valstu galvaspilsētās ir līdzīgs, tad līdzekļu apjoms, kas atliek citiem ikmēneša izdevumiem, būtiski atšķiras. Pēc trīs lielāko izdevumu segšanas – pārtika, mājoklis un transports - pārējiem tēriņiem ģimenei Tallinā paliek gandrīz divas reizes vairāk līdzekļu nekā kaimiņvalstu galvaspilsētās - 1560 eiro. Savukārt šādai pašai ģimenei Rīgā atliek 840 eiro, bet Viļņā - 774 eiro. Atšķirību pamatā galvenokārt ir dažādais ienākumu līmenis Baltijas valstu galvaspilsētās – bet vidējie ģimenes rīcībā esošie ienākumi Rīgā šogad ir 1425 eiro un Viļņā - 1299 eiro, tikmēr Tallinā tie sasniedz 2053 eiro. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šie ienākumi palielinājušies par 63 eiro Viļņā, par 83 eiro - Rīgā un par 100 eiro - Tallinā.

Latvija veselības jomā uz vienu iedzīvotāju tērē aptuveni trīs reizes mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), liecina jaunākais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un Eiropas Komisijas pētījums.

Noskaidrots, ka visvairāk veselības jomā uz vienu iedzīvotāju tērē Luksemburga, kura atvēl 6023 eiro, Vācija - aptuveni 4000 eiro -, Nīderlande - 3983 eiro -, Zviedrija - 3937 eiro -, kā arī Īrija - 3922 eiro. Vismazāk uz vienu iedzīvotāju atvēl Rumānija - 816 eiro -, kurai cieši seko Latvija ar 1030 eiro. Vidēji Eiropā tēriņi 2015.gadā bija 2781 eiro. Tikmēr Šveicē, kura ir ārpus ES, tie bija 5354 eiro, bet Norvēģijā - 4681 eiro. Pārējās Baltijas valstis uz vienu iedzīvotāju atvēlēja vairāk nekā Latvija: Igaunija - 1348 eiro, bet Lietuva - 1364 eiro.

Attiecībā uz izdevumiem pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Latvijai izdevumi bija 5,6%, Lietuvai - 6,5%, bet Igaunijai - 6,3%. ES vidēji pagājušajā gadā tie gan bijuši 9,9% no IKP, salīdzinot ar 8,7% 2005.gadā. Pētnieki prognozē, ka visās valstīs veselības aprūpes izdevumu daļa IKP turpmākajos gados palielināsies, galvenokārt saistībā ar sabiedrības novecošanu un jaunu diagnostikas un ārstniecības tehnoloģiju izplatīšanu, kā arī valdības būs arvien vairāk spiestas reaģēt uz pieaugošajām ilgtermiņa aprūpes vajadzībām.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Izmaksas Baltijā gan sadzīvei, gan biznesam aug, it īpaši Igaunijā

Tā liecina "Startup Wise Guys" un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta zināšanu un inovāciju kopienas "EIT Digital" pētījums, kurā analizētas arī dzīves izmaksas Baltijā.

"Numbeo" platformā veiktās kalkulācijas, par pamatu ņemot salīdzinoši pieticīgu dzīvesveidu, bet, pieņemot, ka tiek īrēts dzīvoklis, izmantots sabiedriskais transports un reizēm ēsts ārpus mājas, liecina, ka vidējās mēneša izmaksas vienam cilvēkam Tallinā ir 1114,81 eiro, Rīgā 1012,02 eiro, bet Viļņā – 975,85 eiro.

"Lai gan absolūtos skaitļos būtiskas izmaiņas nemanām, tomēr, aptaujājot jaunuzņēmumus, rādās tendence, ka izmaksas gan sadzīvei, gan biznesam aug, it īpaši Igaunijā. Kopējā tendence saglabājas līdzīga kā pagājušā gada apskatā – ar vidējām Baltijas mēneša izmaksām pietiktu tikai nedaudz vairāk nekā desmit dienām Londonā, savukārt tiem, kas vēlas ietaupīt, būtu jālūkojas Kijevas virzienā, kur mēneša izmaksas būtu ap 800 eiro," teic Zane Bojāre, jaunuzņēmumu akseleratora "Startup Wise Guys" mārketinga vadītāja.

Medijos un IT profesionāļu sarunās arvien biežāk dzirdams vārds FinTech. Lai arī termins bieži lietots, tas nenozīmē, ka daudziem, arī tehnoloģiju ekspertiem un zinošiem uzņēmējiem, tā nozīme pilnībā ir skaidra. Tādēļ reizēm gadās to redzēt lietotu nevietā.

Jauns «modes vārds»

FinTech ir joma, kas krasi maina gan mūsu sabiedrisko, gan biznesa dzīvi. Ar FinTech visbiežāk saprot IT jaunuzņēmumus jeb start-up, kas «sapurina» tādas nozares kā mobilos maksājumus, naudas pārskaitījumus, aizdevumus, līdzekļu vākšanu un pat aktīvu pārvaldību. Start-up uzņēmumi izmanto tehnoloģijas, lai par izdevīgāku cenu piedāvātu jau esošus finanšu pakalpojumus un piedāvātu jaunus, uz tehnoloģijām balstītus risinājumus.(1) Vienlaikus FinTech uzplaukums sniedz jaunas iespējas gan patērētājiem, gan arī uzņēmējiem. Uzņēmumi var piedāvāt nesalīdzināmi lētākus pakalpojumus, bet patērētāju finanšu pakalpojumu izvēles iespējas nekad nav bijušas tik plašas kā tagad.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Vācijas zemo cenu veikalu tīkla Lidl ienākšana Latvijas tirgū tirdzniecības nozarē saasinās cīņu par darbiniekiem, intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas (LPTA) izpilddirektors Noris Krūzītis.

Viņš norāda, ka tirdzniecībā darbinieku trūkst visiem tirgus dalībniekiem. Kā sacīja Krūzītis, tirdzniecība nav nozare, kurā algu līmenis būs augsts, «pārskatīt kaut ko būs grūti».

Līdz ar to Lidl būs izaicinājums atvērt daudzus veikalus un apmācīt daudzus darbiniekus. Tādejādi sagaidāms, ka cīņa par darbiniekiem saasināsies.

Kā atzina Krūzītis, viss liecinot, ka šoreiz Lidl ienāks Latvijas tirgū jau tuvāko gadu laikā. Tiekot pirkti zemesgabali, plānota tirdzniecības centru būvniecība.

Pēc LPTA izpilddirektora teiktā, visticamāk, Lidl Latvijas tirgū ienāks ar vairāk nekā desmit veikaliem vienlaicīgi. Par to liecinot uzņēmuma prakse pasaulē, tostarp kaimiņvalstī Lietuvā.

Kāds Latvijas politiķis, «uzlecošā zvaigzne», pirmdien bija ļoti sašutis. Viņu ne reizi nav intervējusi LTV 1 Rīta panorāma kaut arī reitingi aug, un viņš noteikti būs nākamajā Saeimā, un, ļoti iespējams, valdībā, bet intervē Lolitu Čigāni par to, ka viņa nekandidēs vēlēšanās. Dziļa ir neizpratne, kādēļ tā ir tik svarīga ziņa sabiedriskajai televīzijai!?

Taču ziņa ir svarīga. Runa nav par personību. Tas ir svarīgs simptoms, kas iezīmē kāda liela procesa galu. Lolita Čigāne ir viens no tiem cilvēkiem, kurus sabiedrībā mēdz saukt par «sorosītiem». Saeimā Čigāne nonāca caur Vienotību, bet pirms tam viņas karjera pārsvarā veidojās Džordža Sorosa finansētajās struktūrās – Delnā un Providus. Visticamāk, Vienotība neiekļūs nākamajā Saeimā, tāpēc Čigānes lēmums ir loģisks. Citi, kā Artis Pabriks, izmēģina veiksmi caur Attīstībai/PAR jaunveidojumu. Taču šīs fake partijas ir tikai sīki kuģīši, kreiseris vai, drīzāk, aviācijas bāzes kuģis, ir aizšauts, kuģis grimst.

Džordžs Soross Latvijas politikas ietekmēšanā 20 gados ir iztērējis 80 miljonus dolāru, kas ir vidēji četri miljoni dolāru gadā. Iedziļinieties šajos skaitļos!

Pasaulē un Eiropā valdošie nenoteiktības vēji ietekmēs ekonomiskās izaugsmes apmērus arī Latvijā, vienlaikus tie investorus padara piesardzīgākus un tādējādi lēmumi par ieguldījumiem var tikt atlikti.

Tādu ainu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē par to, ko 2020. gads nesīs ekonomikai Eiropā un Latvijā, atklāja Latvijas Bankas eksperti.

Latvijas Banka IKP pieaugumu 2020. gadam rēķina 2,6% (izlīdzinātie dati), inflāciju 2,4%. Pasaules ekonomika, lai arī lēnāk, bet aug. Ekonomika aug divu faktoru dēļ - pieaug strādājošo skaits un pieaug darba ražīgums, turklāt bezdarba līmenis tādās valstīs kā Vācijā, ASV, Jāpānā ir nepieredzēti zems.

Vienlaikus ir vairāki nenoteiktības faktori -- tirdzniecības kari, Brexit, politiskā nestabilitāte, arī koronovīrusa jautājumi utml.. Tam pretī ir vairākas ekonomisko izaugsmi balstošās sviras, viena no tām monetārā politika, taču ar to vien varot nepietikt.

Pandēmijas atnestā asā recesija pasaulē mainījusi lielas daļas cilvēku dzīvi, ja vērtē ekonomiskos aspektus. Skaidrība par nākotni šādos brīžos zūd, un parasti ekonomikas lejupslīdei komplektā nāk zināms maciņa svara zudums.

Katrā ziņā recesija nozīmē arī dzīvi pastiprināta stresa apstākļos, kas savukārt jau var palielināt iespējamību, ka darbībās ar naudu gluži kā par spīti tiks pieļautas dažādas kļūdas. Iekrišana kādos šādos slazdos dzīvi uz jau tā aktuālo izaicinājumu fona var sarežģīt vēl tālāk. Tādējādi var izcelt dažas kļūdas un ieteikumus, kā šādos brīžos vajadzētu censties rīkoties.

Mēģināt runāt

Cilvēki ir emocionālas būtnes, kurus iespaido tas, kas noticis nesenajā pagātnē. Tuvojoties recesijas lielākajai bezcerībai tādējādi var likties, ka pasaule patiešām virzās uz gala pusi. Šādas panikas iespaidā notiek pakļaušanās kādiem nevēlamiem eksperimentiem un ir grūti pieturēties pie agrākajiem lēmumiem. Tas prasa disciplīnu un drosmi. Daļa cilvēki šādos brīžos arī izvēlas noslēgties. Rezultātā, The Wall Street Journal (WSJ) kā vienu no kļūdām izceļ nerunāšanu par ar ieņēmumiem un naudu saistītajām lietām. Ir pētījumi, kas izceļ, ka šādu lietu pārrunāšana ar uzticamu personu grūtos brīžos var palīdzēt gan savstarpējām attiecībām, gan personīgajai finanšu bildei. WSJ skaidro, ka efektīvākas mēdzot būt plānotas šādas sarunas, jo tad to dalībnieki esot gatavāki, un rezultātā procesa norites gaita gan esot mierīgāka, gan konstruktīvāka. Šādas sarunas mēdz nozīmēt, ka finanšu izaicinājumi galu galā paliek par dalītu, nevis individuālu problēmu. Savukārt kopīgā perspektīva jau novedot pie ciešākas sadarbības un galu galā – labāka, piemēram, finanšu atgūšanas procesa un mazākiem savstarpējo attiecību konfliktiem.

Latvijas iedzīvotāji kosmētikai gadā vidēji tērē 81 eiro, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā, liecina Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas apkopotie dati.

Arī salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijas iedzīvotāji kosmētikai atvēl mazāk līdzekļu. Eiropā viens iedzīvotājs gadā kosmētikai tērē aptuveni 134 eiro, rāda COLIPA Market Performance dati. Visvairāk par kosmētiku maksā Šveices iedzīvotāji – divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropā.

«Protams, izdevumus par kosmētiku ietekmē produktu cena un iedzīvotāju pirktspēja konkrētajā valstī. Tajā pašā laikā dati rāda, ka citu valstu iedzīvotāji daudz biežāk izvēlas sevi palutināt, iegādājoties dažādus kosmētikas un skaistumkopšanas līdzekļus. Arī Latvijā mēs biežāk varam novērot, ka cilvēki atvēl papildu līdzekļus kosmētikas iegādei, pievēršot lielāku uzmanību tās kvalitātei, produktu sastāvam un izcelsmes valstij. Par to liecina gan kosmētikas tirgus pieaugums, gan arī pirktspējas palielināšanās pēdējos gados,» norāda Ieva Plaude-Rēlingere, Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Mūziku ikdienā klausās absolūtais vairākums aptaujāto - 93%, taču tikai 23% tērē naudu mūzikas iegādei, secināts Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) sadarbībā ar socioloģisko pētījumu aģentūru "Kantar" veiktajā aptaujā.

Pētījums tiek veikts katru gadu, lai monitorētu Latvijas iedzīvotāju vēlmes un ieradumus mūzikas izvēlē.

"Šis ikgadējais pētījums dod iespēju mūzikas industrijas pārstāvjiem, mūziķiem, autoriem un citiem radošās jomas pārstāvjiem saprast sabiedrības intereses, paradumus un arī izvēles mūzikas patēriņa jomā," skaidro LaIPA izpilddirektore Liena Grīna.

"Ir prieks, ka pamazām redzam uzlabojumus sabiedrības izpratnē par to, ka mūzika, tāpat kā jebkura cita patēriņa joma, nav bezmaksas. Ir labi, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās autortiesību un intelektuālā īpašuma tiesību nozīmi, saprot to, ka mūziķiem, komponistiem, dzejniekiem ir tiesības par savu darbu izmantošanu saņemt taisnīgu atlīdzību," uzsver Liena Grīna. "Protams, gribētos, lai izpratnes līmenis šajā jautājumā augtu straujāk, tāpēc šeit saskatām lielu skaidrošanas un izglītošanas darba lauku," uzskata LaIPA izpilddirektore.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Eiropas Savienība izvirza aizvien jaunas energoefektivitātes prasības, un Latvijai ir Ministru kabineta noteikumi, kas uzņēmējiem prasa veikt energoauditus.

Uzņēmēji iesniedz atskaites, bet dažkārt tās ir formālas un energoefektivitātes panākumi ir niecīgi.Kāpēc tā? Kādi cēloņi? Kas jādara? Par to Dienas Bizness iztaujāja Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesori Andru Blumbergu.

Fragments no intervijas

Kāpēc energoefektivitātes uzlabojumi uzņēmumos nenotiek vai arī notiek formāli? Kur ir sākums – tā ir likumdošanas vaina?

Problēma ir daudzslāņaina. Pirmais slānis parādījās līdz ar tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteica, ka uzņēmumiem, kuru patēriņš ir virs 500 MWh gadā, ir vai nu jāveic energoaudits, vai jāievieš energopārvaldības sistēma. Abi šie pasākumi ir apļveida darbība, proti, novērtē, saproti, pilnveido un atkal novērtē. Sasniedzot viena gada mērķus, var nospraust nākamos un tā turpināt attīstīties, jo energopārvaldības sistēma to paredz. Ideja sākotnēji bija ļoti laba, bet problēma radās ieviešanā. Ir Ministru kabineta noteikumi, ir noteikts sods par to nepildīšanu, un galarezultātā process tiek uztverts formāli kā kārtējā atskaite Valsts ieņēmumu dienestam vai kādai citai institūcijai. Noteikumi par energoefektivitāti uzņēmējiem nokrita kā sniegs uz galvas!

«Ar sausām kājām esam veiksmīgi pārdzīvojuši visas krīzes, jo zināms, ka daudziem tas neizdevās. Tas jau ir viens labs darbs, kas ir izdarīts. Rotaļlietu un bērnu preču segmentam šis nemaz nav tik viegls laiks - bērni dzimst daudz mazāk, pieaug konkurence, mūsu tirgū ienāk lielās ārzemju ķēdes un tīkli. Ir ļoti grūti, bet mēs cīnāmies un savu vietu tirgū saglabājam,» biznesa portālam db.lv stāsta rotaļlietu veikalu tīkla «Lāčuks» īpašnieka SIA «Foboss Viens» līdzīpašnieks Aigars Bute.

Nupat izpārdotas vasaras sezonas preces - ļoti daudz velosipēdi, kas veido diezgan lielu uzņēmuma naudas apjomu, kā arī plastmasas rotaļlietas un dažādas āra spēles. Gatavošanās ziemas sezonai notikusi jau laicīgi - lai izvēlēto preci varētu saņemt, tā jāpasūta laikus. Šogad uzņēmums svinēs savu 25 gadu pastāvēšanas jubileju. «Paldies pircējiem, jo bez viņiem mēs nebūtu,» atzīst A.Bute.

2011. gadā uzņēmums plānoja attīstīt eko rotaļlietu ražošanu, taču plāns netika īstenots. «Ik pa laikam ir vēlēšanās uzsākt kaut kādu lietu ražošanā. Bet, ja sāc nopietni ražot, tad ir vajadzīgs pietiekami liels apjoms realizācijai. Latvijas tirgus ir tomēr par mazu. Lai ieietu starptautiskā tirgū, vajadzīgas ļoti lielas investīcijas. Nolēmām, ka nodarbosimies ar to, ko darām,» skaidro A.Bute.

Piektdien, 31. martā, ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens uzklausīja tūrisma organizāciju vadītāju un ekspertu viedokli par Finanšu ministrijas (FM) rosināto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes celšanu ceļotāju izmitināšanas pakalpojumiem un tā ietekmi uz nozari, informē Ekonomikas ministrija.

Tūrisma organizācijas norāda, ka šāds solis nozarei ir bīstams - Latvija kā tūrisma galamērķis zaudētu savu konkurētspēju, daudziem nozarē strādājošajiem darbība būtu jāpārtrauc, kas palielinātu bezdarbu, t.sk. reģionos, un atstātu negatīvu ietekmi uz reģionu pašvaldību budžetu ieņēmumiem, kā arī padarītu bezjēdzīgas līdzšinējos gados valsts veiktās investīcijas tūristu piesaistei no ārvalstīm.

FM iecerējusi celt PVN likmi ceļotāju izmitināšanas pakalpojumiem no 12% līdz 21%.

Īstenojot FM ieceri, Latvijā naktsmājām piemērojamais nodoklis būtu vairāk nekā divas reizes augstāks kā Igaunijā un Lietuvā, un trīs reizes augstāks kā Polijā. Nākamgad visas Baltijas valstis svinēs savu simtgadi, ko apmeklēs arī ārvalstu tūristi. Ja Latvija kļūs mazāk konkurētspējīga, viesi vairāk brauks uz Lietuvu un Igauniju, un Latvijas ne tikai aizvadītajos gados veiktie, bet arī 100gades ietvaros plānotie ieguldījumi tūristu piesaistei kļūs par zaudējumiem. Otrs būtiskais fakts – arī tūrisma nozares uzņēmumi šobrīd gatavo un iesniedz projektus investīciju piesaistei no ES fondiem. Mainot nodokļus, mainīsies kalkulācijas un biznesa plāni var sagrūt.