Dizainers ar Pītera Pena dvēseli

Autors: Natālija Poriete
2017. gada 12. maijs plkst. 10:20

«Daru tādas lietas, kuras pieaugušā cilvēkā modina Pīteru Penu, mana mērķauditorija ir ikviena iekšējais bērns»

Tā intervijā DB atzīst vācu dizainers Pols Kecs (Paul Ketz), kurš Rīgā viesojās ar lekciju Latvijas dizaineriem un arhitektiem kompānijas Reaton projektā MC2 Akadēmija.

Fragments no intervijas:

Ko var paveikt dizains?

Dizains rada pasauli ap cilvēkiem, tas tos vada. Veids, kā dzīvoklī ir izvietoti krēsli vai gaismas ķermeņi, ietekmē to, kā mēs sazināmies viens ar otru. To pašu var teikt par sabiedrisku vietu uz ielas. Dizains var apvienot cilvēkus, mudināt viņus veikt noteiktas darbības vai atturēt tās darīt. Piemēram, ja sols parkā ir pārāk īss, cilvēki bez jumta virs galvas nevar uz tiem gulēt. Tajā pašā laikā es esmu pārliecināts, ka dizains var izglābt pasauli, kaut arī tas skan patētiski.

Un kā jūs pats glābjat pasauli?

Es glābju pasauli ar to, kā ietekmēju cilvēkus, kuriem patīk tas, ko es daru. Tie dizaina produkti, ar kuriem es strādāju, ir paredzēti, lai apvienotu cilvēkus, un tie savā ziņā komunicē ar viņiem. Patiesībā cilvēki to arī gaida. Mums ir pieņemts, ka bērni spēlējas, pieaugušie strādā, bet patiesībā arī pieaugušie vēlas spēlēties. Es ticu, – ja viņiem dod tādus dizaina objektus, ar kuriem viņi var mijiedarboties, pieaugušie savā ziņā atmaigst, un ir pilnīgi reāli pārraut ikdienas rutīnas apburto loku.

Vai varat sniegt šādu jūsu dizaina objektu piemērus?

Man bija projekts «zaļajiem» publiskajiem objektiem, kas ir populāri Vācijā. Izveidoju metāla gredzenus, kas piestiprināti atkritumu urnām un kas kalpo kā pudeļu paliktņi. Vācijā cilvēki daudz dzer uz ielas un pudeles pēc tam izmet miskastē. Pēc tam tās pudeles savāc cilvēki, kuri par to nodošanu saņem naudu. Ja pudeles vienkārši iemet konteinerā, tās saplīst, un tas ir bīstami cilvēkiem, kas tās vāc. Ar mana izgudrojuma palīdzību situācija mainījās – tas ir sava veida tilts starp tiem, kuri izmet pudeles, un tiem, kuri tās vāc, savukārt gružkaste šī gredzena dēļ kļūst par interaktīvu objektu. Turklāt mans izgudrojums ir labs apkārtējai videi – pudeles to nepiesārņo, cilvēki nodod tās speciālās vietās un tās tiek atkārtoti izmantotas.

Kur šeit ir saikne ar spēli?

Es ilgi vēroju procesu, kad cilvēki izmeta pudeles atkritumu tvertnēs, bet citi tajās rakņājās, lai izvilktu tās, kas nav saplīsušas. Es sapratu, ka ir nepieciešams izdomāt ko tādu, kas padarītu šo procesu pozitīvu un interaktīvu. Un tad atminējos bērnu spēli, kur bērnam ir jāievieto objekts piemērotas formas caurumā. Piemēram, cilindrs – apļa formas caurumā, bet kubs – kvadrāta formas caurumā. Tāpat arī šeit – viss notiek zemapziņas līmenī. Cilvēks pienāk pie atkritumu konteinera, grib izmest pudeli, redz gredzenu un... ieliek tajā pudeli, nevis izmet miskastē! Viss ir ļoti vienkārši – atrod cilvēkus tur, kur viņi ir, un piedāvā viņiem vienkāršu risinājumu. Tas ir KISS princips – keep it simple stupid (izdari to vienkāršāk, – DB).

Visu interviju Dizainers ar Pītera Pena dvēseli lasiet 12. maija laikrakstā Dienas Bizness.