Pēdējā sēdē pirms vasaras brīvdienām Saeima pirmajā lasījumā ir apstiprinājusi izmaiņas Darba likumā, kas radīs būtiskas sekas Latvijas ekonomikā un mūsu valsts konkurētspējā.
Runa ir par būvnieku rūpīgi gatavoto un lobēto nosacījumu virsstundu apmaksas kārtībā – pirmajā lasījumā apstiprinātais likumprojekts paredz, ka kādai nozarei, noslēdzot ģenerālvienošanos, par virsstundu darbu varēs maksāt 50% no stundas algas likmes pašreizējo 100% vietā. Nosacījums kopumā labs un atbalstāms, taču nepieņemami ir tas, ka šo būtisko priekšrocību varēs baudīt tikai būvniecības nozare, kas virsstundu apmaksas «atlaidi» izmanto kā bonusu ģenerālvienošanās noslēgšanai. Šis ir gadījums, kad vienas nozares lobijs ir panācis īpaši labvēlīgus nosacījumus savējiem, bet pārējās nozares nonākušas diskriminējošos apstākļos.
Vispirms jāatgādina – grozījumi Darba likumā, kas skar virsstundu darba apmaksu, ir aktuāli jau kopš 2015.–2016. gada, kad par apmaksas samazināšanas plusiem un mīnusiem ilgstoši diskutēja Labklājības ministrija, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome, Valsts darba inspekcija un citu institūciju pārstāvji. Ilgās diskusijas rezultātā tapa kompromisa risinājums – darba samaksu par virsstundām samazināt līdz 50% no stundas algas likmes par pirmajām divām stundām, bet par tālāko virsstundu darbu turpināt maksāt pilnā apmērā. Būtiskākie argumenti: daudzviet Eiropā, arī Lietuvā un Igaunijā, par virsstundām jau tagad ir iespējams maksāt mazāk nekā Latvijā, kas padara mūsu uzņēmumus nekonkurētspējīgus, kā arī neveicina investoru ienākšanu, tiem izvēloties pārējās Baltijas valstis. Samazināta samaksa tikai par pirmajām divām virsstundām bija saprātīgs risinājums, jo jāatceras, ka virsstundu darbs ir ārkārtas situācija un to nevajag padarīt par ikdienas normu. Pavasarī šis ilgstošās pārrunās rastais risinājums tomēr tika noraidīts Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē, atbalstot jau iepriekš minētos grozījumus attiecībā uz ģenerālvienošanās slēgšanu un iespēju tādā gadījumā noteikt samazinātu stundas algas likmi par virsstundām.
Ģenerālvienošanās, pie kā ilgstoši ir strādājušas būvnieku intereses pārstāvošās organizācijas, kopumā ir atbalstāms mehānisms, lai vienas nozares ietvaros paredzētu noteiktus spēles noteikumus, tostarp lai mazinātu aplokšņu algu izplatību, nosakot minimālās darba samaksas likmes. Ar ģenerālvienošanos ir iespējams arī noteikt papildu sociālās garantijas, paredzēt citus, darbiniekus motivējošākus noteikumus darba laika, apmācību vai kādā citā jautājumā. Tomēr vilināt nozares uzņēmumus slēgt ģenerālvienošanās tāpēc, ka tad varēs maksāt vien pusi par virsstundu darbu, nav godīgi attiecībā pret citu nozaru uzņēmumiem un darba ņēmējiem. Ģenerālvienošanās Latvijā pagaidām ir liels retums (būvnieki ir tikai otrā nozare, kas tādu gatavo), un ne jau visās nozarēs šādu vienošanos ir iespējams noslēgt. Gan tāpēc, ka reālajā dzīvē ir daudz starpnozaru uzņēmumu, gan arī tāpēc, ka ne visās nozarēs ir šādas interešu organizācijas, kas pārstāv nozares uzņēmumus.
Ja būvnieki kā vienu no galvenajiem argumentiem par labu ģenerālvienošanās noslēgšanai izvirza ēnu ekonomikas apkarošanu, jāatceras, ka ēnu ekonomika ir visas Latvijas tautsaimniecības problēma. Ekskluzīvu normu piemērošana vienai nozarei nerisinās problēmas citur. Tieši pretēji, – ja runā par Latvijas konkurētspēju kopumā, to šāds Darba likuma grozījumu variants nevis veicina, bet pasliktina.
Kā to pamatoti vēstulē Saeimas atbildīgajai komisijai norāda gan Ārvalstu investoru padome, gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, likumdevējam ir jāmeklē vienota un kompleksa pieeja virsstundu darba apmaksai Latvijā (kur mēs aizvien esam nekonkurētspējīgi) un ēnu ekonomikas apkarošanai, nevis jārisina vienas atsevišķas nozares problēmas. Ar likumprojektu paredzētie grozījumi lielā mērā vienas nozares problēmas risina uz citu nozaru rēķina, jo valdība un Saeima pēc Darba likuma grozījumu pieņemšanas varēs atviegloti nopūsties par lielo ieguldījumu Latvijas attīstībā, bet reālajā dzīvē jaunie nosacījumi būs attiecināti tikai uz būvniekiem.
Visās pārējās nozarēs viss paliks pa vecam, jo ilgi meklētais kompromiss par pirmo divu darba virsstundu apmaksu 50% apmērā visās nozarēs, būs «norakts». Savukārt, ja vēlamies pēc būvnieku analoģijas raudzīties arī uz citām nozarēm, likumdevējam nāksies izgudrot aizvien jaunus bonusus likumos, lai arī citi varētu baudīt analoģiskas priekšrocības.
