Arhibīskaps Vanags pret populistiem

2018. gada 26. novembris plkst. 6:11
Autors: Sandris Točs - speciāli DB
Sadaļa: Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Salūts ir izšauts, simtgades sajūsma ir noplakusi, un esam turpat, kur esam, – bez jaunas valdības un ar sašķeltu Saeimu. Taču ir pelavas, un ir graudi. Arhibīskapa Jāņa Vanaga 18. novembra sprediķī ir vērts ieklausīties.

Ne tāpēc, ka luterāņu viedoklis būtu vērtīgāks par katoļu, pareizticīgo vai citu viedokli. Bet tāpēc, ka Jānis Vanags ir gudrs un valstiski domājošs cilvēks, kurā der ieklausīties gan Saeimas deputātiem, gan Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, gan mums visiem, kas nav vienaldzīgi par mūsu valstī notiekošo. Jo mūsu valdība ir arī mūsu daļa, ne tikai koalīcijas sarunu vedēju politiķu daļa, kuriem ir pienācis pēdējais laiks izpūst gaisu no savas iedomības baloniem.

Par ko Latvijas simtgades sprediķī runāja arhibīskaps? Par Kristu, mūsu dzīves garīgo dimensiju un par Latviju, materiālo vietu, kur mums ir jādzīvo. Viņš runāja ne tikai par to, ko mums vajag, bet arī par to, ko nevajag. Mums vajag būt pateicīgiem un novērtēt to, kas mums ir, un nevajag to sacūkot. Vēlēšanās ir uzvarējuši jauni spēki, kuri iedomājas, ka lielākā laime ir viņi un reformas. Taču vārds «reforma» jau sen nav vārda «labums» sinonīms. Tauta grib morālas pārmaiņas valsts vadībā, bet ir nogurusi no tādām pārmaiņām, pēc kurām labāk nekļūst. Uzņēmēji saka – lieciet mūs mierā, ja nevarat kaut ko uzlabot, tad labāk atstājiet visu, kā ir! Jo mums ir vajadzīgi kvalitatīvi valdības lēmumi, nevis vienkārši ministriju skaita samazināšana. Mums ir vajadzīga laba, ērta valsts pārvalde, nevis vienkārši cilvēku atlaišana un tāpēc iestādes darba laika samazināšana, un kāda jauna, vēl neērtāka un cilvēkiem nedraudzīgāka sistēma. Nav jau tā, ka viss ir slikti un mums par visu varu ir vajadzīgs tāds glābējs, kas visu salauž un sašķaida gabalos.

Es nepārstāstu arhibīskapa sprediķi, kura tekstu jūs varat izlasīt luterāņu mājaslapā. Es runāju par to, ko no tā sapratu. Arhibīskaps Vanags nostājas pret populistiem. Nevis pret cilvēkiem, kuri ir populisti, bet pret populismu kā ilūzijām un aizspriedumiem, kas savā būtībā ir meli. Kur Latvijas politikā parādās populisms? Tas ir visur. Tas nav tikai vienā jaunā partijā, kura populistiski ir nodēvēta par populistiem, it kā populistu nevienā citā partijā nebūtu. Šāda birka «populists» tieši arī ir populisms šī vārda negatīvajā nozīmē – runāt bez satura tikai tāpēc, ka labi skan vai atbilst izplatītiem aizspriedumiem.

Kaitīgākais populisms, kas ir izplatīts Latvijā, dzīvē izpaužas tā saucamo «līniju» novilkšanā. Šo līniju dēļ tagad ir paralizēta Latvijas Saeima. Kāds ir šo līniju morālais pamats? Nekāds. Tā ir manipulācija ar aizspriedumiem. Tā ir lepnība, sevi automātiski izceļot labāku par citiem. Tautu pār tautu, grupu pār grupu, cilvēku pār cilvēku. Ar kādām tiesībām? Tikai tāpēc, ka man ir šķietams vairākums, es varu ierādīt kādam vietu? Kāds vairākums? KPV LV ir 16 balsis, bet Attīstībai/Par! – 13 balsis Saeimā. JKP ir 16 vietas, bet NA ir 13 vietas Saeimā. Starpība ir tieši trīs no 100! Tā ir milzīga uzvara? Uzvarētāji!? Vai milzīga iedomība un lepnība?

«Mēs ātri ķeramies pie laužņa un cirvja, un paši iecērtam sev kājā. Piemēram, politikā – ja tu savu nākamo vai esošo partneri nosauc par bandītu un noziedznieku, par lētu populistu vai ienaidnieka aģentu, kā tu varēsi ar viņu sēdēt pie viena galda? Kāda būs jūsu sadarbības gaisotne? Ko labu tas var atnest?» – jautā arhibīskaps Vanags.

«Sakaut var ienaidnieku, no kura gribi un vari tikt vaļā. Bet nedrīkst sakaut savu sievu vai vīru, ja gribi ar viņu dzīvot. Nedrīkst sakaut savus bērnus, ja negribi, lai viņi tevi pamet, kad pieaugs. Nedrīkst sakaut kaimiņu blakus dzīvoklī vai mājā, kaut reizēm to tik ļoti gribas, jo tas atnesīs tikai nelaimi,» saka arhibīskaps Vanags.

«Latvijai ļoti vajag šo Kristus vērtību, jo te dzīvo latvieši, krievi un dažādu citu tautību pārstāvji ar atšķirīgu vēstures izpratni un interesēm. Vēsturisku pāridarījumu un netaisnības izjūtā mēs ātri esam ķērušies pie laužņa un cirvja, saucot cits citu par okupantiem un fašistiem, meklējot iesist pēc iespējas sāpīgāk. Mēs velkam dažādu krāsu līnijas. Varbūt esam pat mēģinājuši cits citu sakaut. Bet mums jādzīvo kopā, un mēs dzīvosim un nekur neliksimies. Latvijai beidzot vajag prātīgu dialogu – ar mērķi uz kopību un izlīgumu, par savām īpašajām interesēm iestājoties ar vislielāko saprātu un mazāko nepieciešamo spēku,» ir pārliecināts arhibīskaps Vanags.

Pietiek populisma! Jūs neesat Saeimā ievēlēti, lai kaut ko tēlotu un izliktos par to, kas jūs neesat. Sabiedrības krietna daļa jau sen redz cauri gan jums, gan jūsu lētajiem meliem. Smejas par jūsu līnijām, kurām tic vairs tikai īpaši apmātie. Mums ir vajadzīga vienkārši normāli strādājoša valdība, kas pieņem lēmumus Latvijas sabiedrības interesēs. Saeima, kas ieklausās vispirms Latvijas tautā, nevis kādā citā viedoklī. Vienkārši Latvijas valdība un Latvijas Saeima, kas strādā, kā prot, bet ar labāko sirdsapziņu mūsu interesēs. Nevis taisa blefu, kamēr lēmumus pieņem citur un citi.

Dalies ar šo rakstu
Atslēgvārds