Biznesa idejas pamatā kečups, kas var novest līdz nāvei 

Ikoniskais amerikāņu kečups Heinz izauga no ideālisma un laba mārketinga

Jolanta Sēnele, speciāli DB, 24.3.2017
1/3

Foto: EPA/LETA

Heinca kečupa pirmsākumi meklējami tālajā 1876. gadā, kad vācu imigrantu dēls Henrijs Džons Heincs kopā ar vēl diviem radiniekiem nodibināja kompāniju, kas kā pirmo produktu sāka ražot kečupu. Pirms tam H.Dž. Heincs bija izmēģinājis roku mārrutku piedevas ražošanā, tomēr nesekmīgi – ar draugu aizsāktajai kompānijai bija lemts bankrotēt. Tomēr pāris lietas H.Dž. Heincs paņēma līdzi arī uz jauno dibinājumu, piemēram, caurspīdīgā stikla pudeli, kas nu ir Heinca kečupa globālā atpazīšanas zīme un kļuvusi pat par dizaina ikonu. Jau mārrutkus Heincs pildīja nevis tolaik pieņemtajā brūna, bet gan caurspīdīga stikla burkā, lai pircējs varētu pārliecināties, ko pērk, un lai uzsvērtu produkta nevainojamību un «tīrību». 19. gadsimta komerciāli ražotais kečups bija diezgan šmucīgs izstrādājums. To ne tikai gatavoja no puszaļiem tomātiem, bet tas arī saturēja bīstami daudz visādu ķīmisku brīnumu, bet jo īpaši ražotāji aizrāvās ar ogļu darvu, ko lika klāt, lai kečupu padarītu sarkanu, un nātrija benzoātu (E211), kas neļāva šai virai sabojāties. Kādā 1896.gadā veiktajā komerciāli ražoto kečupu pētījumā, 90% no visiem izpētītajiem saturēja kaitīgas vielas, kas «var novest līdz nāvei». Tādēļ gadsimtu mijā arvien skaļākas kļuva balsis, kas teica, ka benzoāts ir bīstams veselībai. Tas savukārt sadalīja kečupa pasauli divās karojošās nometnēs. Kā raksta The New Yorker, vienā pusē bija kečupa establišments, kas uzstāja, ka ir neiespējami uzražot kečupu bez benzoāta un ka tās devas, kas tiek izmantotas, nav kaitīgas (familiāra diskusija, vai ne?), un otrā pusē bija kečuppasaules buntavnieki, kas bija pārliecināti, ka vajag tik mazliet paprātot, un gan jau ar kulinārās zinātnes palīdzību tiks atrasts risinājums. Kā būtu, ja kečupu taisītu nevis no zaļiem tomātiem, kam ir maz pektīna, un bez kura mērce ir ūdeņaina, bet gan no gataviem? Un ja nu benzoāta vietā izmantotu vienkārši vairāk etiķa? Opozicionāru kečups bija pavisam citāds: tīrāks, ar labāku garšu un drošāks, tāds, ko arī mēs atpazītu kā kečupu, un visaktīvākais un veiksmīgākais no visiem buntavniekiem bija nu jau mums zināmais Henrijs Džons Heincs.

Protams, ne tikai garša ir noteikusi Heinca šarmu un veiksmi (starp citu, vairākos aklajos testos tas ir pilnībā izgāzies, bet par garšu taču nestrīdas, vai ne?). Iespējams, nav nemaz tādas vienas atbildes, kā šis kečups ir spējis izdzīvot vairāk nekā 140 gadus. H.Dž. Heincs reiz teica, ka «panākumus var gūt, parastas lietas darot neparastā veidā».

Turklāt H.Dž. Heincs nekad nežēloja naudu reklāmām, vienmēr agresīvi uzsverot kečupa kvalitāti (nu jā, cenu nevarēja uzsvērt, jo tā bija augstāka nekā konkurentiem).

Visu rakstu Padod Heincu! lasiet 24. marta laikrakstā Dienas Bizness.