Vairāk nekā 800 tūkstoši latu - tik lielu parāda summu ir uzkrājis valstij piederošais Latvijas Radio (LR). Redzot, cik lielas finansiālās problēmas ir vienai otrai citai nozarei, šī summa varbūt varētu nešķist īpaši liela, tomēr daži būtiski jautājumi šeit tomēr rodas.
It īpaši jau tāpēc, ka gadījumā, ja tik lielas īstermiņa parādsaistības būtu privātās rokās esošai radio stacijai, visai droši varētu runāt par tās gaidāmo bankrotu.
Vispirms jau nav skaidrs, kāpēc troksnis par lielajiem parādiem tika sacelts tikai tagad, kad, kā mēdz teikt, ūdens smeļas mutē? LR tomēr visu laiku ir bijis vadītājs, un tam ir bijusi arī valde. Interesants gan ir nesen izskanējušais apgalvojums, ka LR valde par finanšu lietām neatbildot - šajā kontekstā būtu interesanti zināt, ko tā vispār ir darījusi, un par ko atbild.
Tāpat Latvijā darbojas arī raidorganizāciju uzraugošā institūcija Nacionālā Radio un televīzijas padome (NRTP). Sanāk, ka NRTP vai nu vispār nav likusies ne zinis par tādu LR, vai arī apzināti ir ļāvusi iet uz grunti spēcīgam medijam ar plašu apraidi, lai īsi pirms gaidāmajām vēlēšanām par tās šefu mēģinātu iecelt rūdītu partijnieku Edvīnu Inkēnu. Tiesa, šajā jomā NRTP nekas prātīgs nav sanācis, ņemot vērā, ka teju pa durvju spraugu pēdējā brīdī atgriezās, lai strādātu kādreizējais šā radio boss Dzintris Kolāts. Viņa dzīvē tas nenoliedzami ir interesants pavērsiens, vispirms Kolāts radio ēterā aizkapa balsī lika saprast, ka radio sirds apstāsies, ja valdība tam apgriezīs finansējumu, bet tagad pašam vien jāmetas šo organizāciju elpināt.
Starp citu, runājot par LR un arī Latvijas Televīzijas līdzšinējiem vadītājiem... Visu cieņu šiem cilvēkiem kā savas jomas profesionāļiem - žurnālistiem, muzikologiem utt. Taču starp viņiem visiem pagrūti būtu atrast kādu profesionālu menedžeri. Šeit mēs atgriežamies pie jautājuma par to, vai tiešām slimnīcas direktoram ir jābūt ārstam, bet skolas - pedagogam. Respektīvi, jābūt cilvēkam, kurš spētu menedžēt gan finanses, gan radio kora darbību, gan daudz ko citu.
Nenoliedzami sabiedriskajiem medijiem Latvijā ir jābūt. Tajā pašā laikā šādas organizācijas nedrīkst strādāt kā bezizmēra bedres, kas to vien māk, kā pieprasīt naudu no valsts budžeta.