Iespējams, galam tuvojas laiks, kad dažādas nebanku kredītiestādes zēla un plauka, izmantojot robus valsts likumdošanā, ka to darbība tika regulēta ievērojami mazākā līmenī nekā bankas.
Runa ir par Ekonomikas ministrijas izstrādātājiem likumdošanas grozījumiem, paredzot, ka nebanku kreditoriem būs jāveic vienreizējs maksājums 50 tūkst. Ls, kā arī jamaksā ikgadēja nodeva 10 tūkst. Ls apmērā.
Protams, attiecīgajā sektorā strādājošajiem uzņēmumiem šāds iespējamais pavērsiens nepatīk, jo nozīmē jaunus izdevumus, tomēr nav ļaunuma bez labuma. Šajā kontekstā jāatgādina situācija, kāda Latvijā bija izveidojusies pagājušā gadsimta deviņdesmito vidū, kad nereti pie komercbankas dibinašanas ķērās gan cilvēki ar negodprātīgiem mērķiem, gan arī tādi, kam, godīgi sakot, par šo uzņēmējdarbības veidu bija stipri maza sapratne. Pēc tam, kad krahu piedzīvoja bēdīgi slavenā Banka Baltija, kad noguldītāji kopumā zaudēja vairākus desmitus miljonu latu, Latvijā arī komercbanku darbības regulācija notika ievērojami stingrākā līmenī, būtiski palielinot gan nepieciešamo pamatkapitāla apjomu, gan vairākus citus svarīgus darbības parametrus. Tiesa, rezultāts tam nebija ilgi jāgaida - vairākus mēnešus pēctam preses slejās varēja lasīt par bankām, kuras savu darbību pārtrauca. Jā, nežēlīgi, toties banku sektors valstī relatīvi īsā laikā sakārtojās, jo tirgū palika vien tie spēlētāji, kuri varēja garantēt, ka spēj pildīt savas finansiālās saistības.
Visticamāk, pēc tam, kad tiks pieņemts un stāsies spēkā lēmums par minētajiem nodevu apmēriem, būtiski samazināsies arī nebanku kredītiestāžu, piemēram, dažādu nelielu lombardu skaits. Paradoksāls gan ir fakts, ka šobrīd pat precīzi nav iespējams noteikt, cik daudz šādu kredītiestāžu Latvijas teritorijā darbojas. Citiem vārdiem sakot, laika gaitā tirgū savu vietu saglabās vien salīdzinoši lielās nebanku kredītiestādes, kuru darbību tādējādi būs salīdzinoši vienkāršāk kontrolēt. Un tas ir svarīgi kaut vai viena iemesla dēļ - ne reizi vien ir dzirdēts, ka daļa lombardu savas durvis ir vēruši nevis, lai veiktu godprātīgu uzņēmējdarbību, bet gan, lai kalpotu par piesegu, piemēram, zagtu mantu uzpirkšanai. Plus vēl lielais nodevu apmērs varētu ļaut šajā biznesā iesaistīties tikai tiem uzņēmējiem, kas tajā plāno darboties ilgtermiņā.
Zīmīgs gan ir fakts, ka vēl nesen amatpersonu sarunās ar uzņēmējiem ticis solīts, ka pirmreizējā licences maksa tiks noteikta piecas reizes, bet ikgadējā - desmit reizes mazākā apmērā nekā minētie skaitļi. Tas savukārt ļauj domāt, ka Ekonomikas ministrija ir nolēmusi savā ziņā, kā mēdz teikt tautā, apvienot patīkamo ar lietderīgo. Respektīvi, gan spert soli nebanku kredītiestāžu tirgus sakārtošanas virzienā, gan arī būtiski papildināt valsts budžeta ieņēmumu daļu. Katrā ziņā būtu bijis korekti, ja nozarē strādājošajiem uzņēmējiem jau savlaicīgāk tiktu nosaukti reālie nodevu apmēri, lai tie veiksmīgāk varētu plānot savu turpmāko darbību.