Redzot, kādus darba principus Latvijā realizē VID, var rasties priekšstats, ka runa ir nevis par vienu valsts institūciju, kas strādātu saskaņā ar visiem pārējiem tajā notiekošajiem procesiem, bet gan valsti valstī.
Rezultātā attiecīgie uzņēmumi tiek grūsti arvien dziļākā bezizejā, un lēnā garā var sākt apspriest ideju par savas maksātnespējas ierosināšanu. Protams, VID ir tikai instruments valsts rokās, kas vismaz Latvijas gadījumā ir bijis akls burta kalps ar galveno funkciju sodīt, nevis būt servisa ie-stādei nodokļu maksātājiem. Tomēr acīmredzot gan pašam VID, gan arī tā pārraugošajai Finanšu ministrijai vajadzētu pamācīties no komercbanku darbības, kas šīs pašas krīzes dēļ gan uzņēmumiem, gan privātpersonām nāk pretī, izstrādājot dažādus abām pusēm pieņemamus turpmākās sadarbības modeļus. Tiesa, bankas nav nekādas labdarības organizācijas, kuru galvenā misija būtu palīdzēt ekonomiskās grūtībās nonākušu valstu uzņēmējiem. Patiesībā to rīcības mērķis ir vienīgi merkantils. Redz, ļaujot kādam uzņēmumam izķepuroties, nevis pie pirmās iespējas paliekot to «zem āmura», banka iegūst sev peļņas nesēju vēl daudzu gadu garumā. Katrs bankrotējušais uzņēmums ir zaudējums banku sektoram. Līdzīgai lietu uztverei vajadzētu būt arī no valsts puses, jo izputināts nodokļu maksātājs nevarēs maksāt valstij ne šodien, ne rīt.
Diemžēl valsts VID personā ir pēdējā, kas to saprastu, tādējādi dodot priekšroku darbam īstermiņā. Taču pats paradoksālākais šajā stāstā ir fakts, ka, atbilstoši Valsts kontroles revīzijas datiem, VID nebūt neiekasē nodokļus tajās jomās, kur to noteikti var un vajag izdarīt. Tātad? Ja nodokļi netiek kasēti tur, kur tie jāiekasē, bet godprātīgie maksātāji tiek spiesti uz ceļiem, nebūtu nekāds brīnums, ja mēs jau nākamgad nonāktu pie visai paliela budžeta deficīta.