Grūti iedomāties situāciju, kad, piekraujot pilnus iepirkumu ratiņus ar pārtikas produktiem un mēģinot norēķināties par pirkumiem, par maizi būtu jāmaksā pie vienas kases, pienu – otras, rīsiem – trešās, kartupeļiem – ceturtās... Taču tieši šāda sistēma jau gadiem ilgi pastāv attiecībā uz nodokļu samaksu Latvijā.
Proti, uz atsevišķiem kontiem nodokļu nauda komersantiem ir jāpārskaita ne tikai katras akcizēto preču grupas gadījumā, bet arī sadalot šos maksājumus vēl sīkāk: savs konts par konjaku, savs – par alu utt. Sarežģīti un bezjēdzīgi! Zinot Latvijas nodokļu administrēšanas tradīcijas, nav grūti iedomāties, kas notiek, ja gadās nedaudz sakļūdīties un akcīzes nodokļa veidā par alu tiek ieskaitīti pāris latu vairāk, nekā vajag, bet par konjaku – šie paši pāris lati mazāk. Nu, attiecībā uz alu jau problēmu nekādu, bet nesamaksātie divi lati par konjaku automātiski skaitītos nodokļu parāds. Un šis piemērs raksturo absurdo situāciju tikai saistībā ar akcīzes nodokli alkoholam, bet vēl jau ir daudz dažādi nodokļu veidi, un teju katram no tiem ir atvēlēti vairāki konti, kuros uzņēmējiem ir jāpārskaita maksājumi. Lieliem uzņēmumiem, kam ir savas finanšu nodaļas, šāda sistēma nenoliedzami ir nepatīkama, bet mazajiem – vispār neapskaužama. Mums allaž ir paticis sevi salīdzināt ar kaimiņvalsti Igauniju, un, lai cik tas būtu banāli, tas jādara arī šobrīd. Tā nu ir iznācis, ka Latvijā ir neskaitāmi konti, kurp pārkaitīt nodokļu naudu, bet Igaunijā – viens. Nav jau tā, ka mūsu ziemeļu kaimiņi būtu ieviesuši tikai vienu nodokli visiem dzīves gadījumiem. Viņiem to ir tikpat daudz, cik Latvijā, bet ar maksājamās naudas šķirošanu nodarbojas pati valsts, neliekot to darīt nodokļu maksātājiem, kas ir pareizi.
Jā, nu jau arī mūsu varas gaiteņos ir uzvirmojusi ideja, ka vajadzētu samazināt to kontu skaitu, uz kuriem būtu pārskaitāma nodokļu veidā maksājamā nauda. Varbūt vainīga mūsu lēnīgā mentalitāte, varbūt – kaut kas cits, bet šobrīd tiek runāts, ka varētu būt pa kontam katram nodokļu veidam, turklāt tikai kaut kad vinotaļ nezināmā nākotnē. Un, protams, vēl jau neiztrūkstošas ir diskusijas par to, kā darīt labāk – vispirms samazināt kontu skaitu un tad ieviest jaunu EDS vai arī šos procesus īstenot vienā laikā. Kā sacīt jāsaka – dilemma uz līdzenas vietas...
Mūsu valstij jau kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas brīža ir paticis pārņemt dažādu valstu pieredzi (patiesību sakot, tā mums ir vēl senāka tradīcija, jo pirms tam pārņēmām «pieredzi» no Maskavas), un nekādi nav skaidrs, kāpēc šoreiz mēs nevarētu pamācīties no igauņiem, ieviešot vienu nodokļu kontu?! Savukārt tālākā nākotnē, kad tiks reāli sākts strādāt pie jaunās EDS izveides, vienkārši jāparedz, ka tai jābūt savietojamai ar nodokļu samaksas sistēmu. Tāpat taču šobrīd ierasta ir situācija – iedzīvotāji domā, ka maksā nodokli, piemēram, ceļu sakārtošanai, bet realitātē samaksātā nauda tiek novirzīta kaut kur pavisam citur. Tātad samaksātās naudas pārdalīšanā atbilstoši saviem ieskatiem valdībai pieredze jau ir.