Pasaules līmeņa noslēpums - tā varētu raksturot Latvijai aizdodamās summas apmēru. Izrādās, ka SVF un Latvijas valdība ir gatava paziņot tikai daļu no tā, kas mums ir vajadzīgs, nekautrējoties pateikt, ka teju 2 miljardus latu vajadzēs budžeta deficīta segšanai jeb apēšanai.
Kā jau katram kredītņēmējam, arī mūsu valstij ir izvirzīti daudz dažādi nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai mēs varētu ar attiecīgo summu rīkoties.
Daļu no šiem nosacījumiem mēs uzzinājām naktī, kad tika pieņemti nākamā gada budžeta grozījumi, bet pārējie kā īleni no maisa laiku pa laikam lien laukā, turklāt arvien vairāk rodas iespaids, ka vēl lielu daļu no tiem mums neviens nesaka. Turklāt pats unikālākais ir tas, ka nodokļu maksātājiem tā arī netiek pateikts, cik viņiem būs jāatdod.
Šķiet, reti kurš vairs šaubās par to, ka Latvija būtu varējusi iztikt bez šīs aizņemšanās. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka vēl pirms pirmā eiro centa saņemšanas ir teju vienalga, ko un kā mūsu valsts finansiālajā dzīvē vēlas darīt pašmāju valdība un parlamentārieši - viņiem te ir palikusi visnotaļ maza teikšana. Ja līdz šim viens no interesantākajiem jautājumiem sabiedrībā ir bijis par to, kurš būs mūsu nākamais premjers, tad tagad ir jājautā - kāds būs Latvijas uzrauga (vagara) vārds?
Turklāt šobrīd ir pat grūti pateikt, tas ir labi vai slikti, ņemot vērā, ka to, cik gudri ir spējīgi strādāt pašmāju politiķi, tagad redz katrs no mums. Ņemot vērā, ka gatavību aizdot mums naudu ir izteikušas ne tikai Zviedrijas un Dānijas, bet arī Igaunijas un Polijas (acīmredzot, atšķirībā no mums, minētās Austrumeiropas valstis zina, cik lielās nepatikšanās atrodas Latvijas ekonomika) valdības, sanāk, ka tieši mūsu valstsvīri vairākus pēdējos gadus ir bijuši visnekompetentākie (visimpotentākie?). Taču ir kāds jautājums, par kuru skaidrības nav joprojām - kādā veidā mēs atdosim paņemtos X miljardus? Pēdējo nedēļu laikā mēs visi redzējām, cik daudz izdevumu tiek apcirpts, un ar visu to mums vēl vajag miljardus aizdevumu veidā. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka tā saucamā stabilizācijas programma veicina tikai taupību, nevis ekonomikas izaugsmi. Sakot vēl skarbāk - visticamāk, mūsu ekonomika 2009. gadā nevis stagnēs šā gada līmenī, bet gan turpinās kristies pa vertikāli. Nav jau arī izslēgts, ka Latvijas situācija ir vēl sliktāka, nekā valdība atļaujas mums pateikt.
Tādējādi interesantākais jautājums ir par to, cik lielā mērā mums vēl vajadzēs samazināt izdevumus, lai «sakasītu» to nezināmo summu, ko būsim aizņēmušies?!