Rietumvalstu ekonomikām veroties vaļā un visai strauji augot arī, piemēram, izejvielu vērtībai, sevi piesaka arvien lielāka inflācija. Pagaidām kā pamata scenārijs tiek sludināts tas, ka patēriņa cenu pieaugums pēc īslaicīgas patrakošanas gan tomēr nomierināsies.
Šodienas Eurostat dati atklāja, ka gada inflācija eiro monetārajā reģionā maijā palielinājusies līdz 2% atzīmei. Savukārt pamatinflācija, kas izslēdz parasti vairāk svārstīgo enerģijas un pārtikas cenu ietekmi, bijusi 0,9% apmērā.
Šīs nedēļas sākumā publicētie dati arī atklāja, ka gada inflācija Vācijā maijā sasniegusi 2,4% atzīmi. Vācijas centrālā banka arī paudusi prognozi, ka šogad inflācija var aizsniegties līdz 4% atzīmei, kas uz vairāku pēdējo gadu fona izskatās gluži kā kosmoss. Cenu pieaugumam labs balsts tuvākajā laikā Rietumvalstīs būs patēriņa slūžu atvēršanās, kas nāks komplektā progresam ar sabiedrību vakcinēšanu. Apsekojumi rāda, ka Rietumvalstu patērētājam pandēmijas laikā izdevies visai pamatīgi uzkrāt, kas var nozīmēt, ka šī nauda plūdīs ekonomikā. Cenas palīdz celt arī dažādu materiālu trūkumu un piegāžu problēmas.
ECB šobrīd gan paredz, ka, piemēram, 2023. gadā patēriņa cenas pieaugs vidēji par nieka 1,4%. Iestāde ilgstoši norādījusi, ka inflāciju monetārajā reģionā tā vidējā termiņā grib redzēt zem "tuvu, bet nedaudz zem 2% atzīmes". Tātad pie tā līmeņa, kāda inflācija jau ir šobrīd.
Nav gan arī izslēgta situācija, kad inflācijas pieaugums tomēr izrādās straujāks un spītīgāks. Tiem pašiem vāciešiem, kuru ekonomika veido eirozonas mugurkaulu, inflācija parasti visai izteikti nepatīk. Vēsturiski cenu nestabilitāte šai valstij nozīmējusi ļoti, ļoti smagus laikus (pēc Pirmā pasaules kara). Tādējādi inflācijai kļūstot augstākai, var būt lielāks spiediens, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) koriģēt savu politiku, lai jau nepieļautu ekonomikas pārkaršanu. Problēma gan var izrādīties tāda, ka pasaule arī, piemēram, procentlikmju pieaugumu īsti sagremot nespēj (vai arī to, ka tas ir novēlots).
Pēc iepriekšējās finanšu krīzes periodiski plaukušas bažas par to, ka, piemēram, pasaules centrālo banku superstimulējošā monetāra politika (zemās likmes un tā saucamā kvantitatīvā mīkstināšana) galu galā novedīs pie tādas bagātību iznīcinošas lietas kā hiperinflācija. To gan šāda politika pagaidām raisījusi nav, ko acīmredzami arī šajā krīze varēja uzskatīt par zaļo gaismu ne tikai šādu darbību turpināšanai, bet spējai paplašināšanai. Tas nozīmēja, ka pat pie gigantiskajiem izdevumiem pandēmijas krīzes risināšanā un brīvā ekonomikas krituma Rietumvalstu valdību aizņemšanās izmaksas palika rekordzemas. Tas arī attiecīgi ļāvis mainīt priekšskatu par nepieciešamību turēties kādos fiskālās disciplīnas rāmjos, kas tik ļoti tika sludināts pēc iepriekšējās krīzes.
