Valdības parāds gan Latvijā - saistībā ar tā straujo kāpumu pēdējos gados un gaidāmo pārfinansēšanos - gan ES un globāli ir kļuvis par jautājumu Nr.1 makrostabilitātes jomā. Arī Latvijā tas tieši vai netieši attiecas uz ikvienu, tajā skaitā uzņēmējiem, investīciju un darbavietu iespējām un izaugsmi.
Parāda jautājums vienmēr aktualizējas pēc finanšu krīzēm. Vēsture rāda, ka pārmērīgs valdības parāds var novest valsti līdz maksātnespējai un hiperinflācijai. Eirozonas problemātiskākajās valstīs jau 2009. gadā strauji samazinājās ekonomiskā izaugsme, pieauga budžeta deficīts un valsts parāds. Ārkārtas risinājumus maksātspējas nodrošināšanai šīs valstis viena pēc otras meklēja brīdī, kad augošos riskus parāda ilgtspējai tirgus pastiprināti iecenoja parāda apkalpošanas procentu likmēs, tātad radot lielāka deficīta-parāda spirāli. Faktori, kas nosaka, cik lielu parādu valdība ilgtermiņā var atļauties, ir valsts makroekonomiskā stabilitāte - atbildīga fiskālā politika, zema inflācija, sabalansēta ekonomiskā izaugsme, kā arī parāda apkalpošanas izmaksas, kuras savukārt valstīm ar mazu iekšzemes uzkrājumu pieejamību var būt ļoti svārstīgas. Jārēķinās, ka, saasinoties riska uztverei pasaules finanšu tirgū un pieaugot procentu likmēm, ilgtermiņā uzturama parāda līmenis var izrādīties stipri zemāks.
Tāpat jārēķinās, ka procentu likmes var negaidīti strauji pieaugt, parādam sasniedzot kādu noteiktu slieksni, ko tirgus dalībnieki vairs neatbalsta. Pētījumi rāda, ka attīstītās valstīs šis «droša» parāda slieksnis ir pie 90% no IKP, savukārt attīstības valstīm slieksnis mēdz būt jau ap 15-20%. Tirgus dalībnieku vēlmi investēt kādā valstī ietekmē šīs valsts institucionālā struktūra un politiskā sistēma, kurai jāveicina pārliecība, ka valdības aizņemšanās nav instruments, lai izvairītos no sarežģītiem budžeta lēmumiem.
Mazinot parādu, ne tikai jūtami mazinās valsts maksātnespējas draudi, bet arī parāda apkalpošanas izmaksas. Samazināt parāda un IKP attiecību var vairākos veidos, bet galvenie ir budžeta deficīta mazināšana un tautsaimniecības izaugsme, kam nepieciešamas investīcijas, bet tām - stabila, uzticama makroekonomiskā vide, - tātad izaugsme un parāda mazināšana savstarpēji viena otru veicina. Valstis, kam izdevies visvairāk samazināt parāda līmeni, īstenojušas disciplinētu fiskālo politiku pamatā uz izdevumu ierobežošanas rēķina, turklāt tajās arī bija novērojama augstāka izaugsme. Par valstisku Latvijas mērķi būtu stādāma deficīta-parāda maksājumu mazināšana, kas atbrīvotu līdzekļus citām vajadzībām un veicinātu izaugsmi.
