Rīdzinieki Agija un Mārtiņš Tiknusi Cēsīs radījuši jaunu kultūrvietu – Gaujas ielas kvartālu – un teju pašu spēkiem to soli pa solītim iedzīvina.
Pāris meklējis kādu investīciju objektu, arī Rīgā, kur bijis ļoti mazs piedāvājums, taču daudzus nevarēja finansiāli atļauties. Arī abu lauku māja atrodas Cēsu pusē, tāpēc pirms muižas iegādes apsvēra šo atrašanās vietu. Meklējot sludinājumus, iekrita acīs šis īpašums, gana simpātisks, gana liels un izaicinošs – Zeklera muiža Cēsīs. “Skatījāmies viesmīlības virzienā, komercvirzienā, jo sākumā arī domājām attīstīt lauku tūrismu. Vasarās un brīvdienās dzīvojam pie Bērzkroga, sanāca šeit iet garām, un Agija teica: jocīgi, ka šādai ēkai ir tāds tornītis. Tad mēs ieraudzījām šo ēku sludinājumā,” atceras M.Tiknuss. Ēkas izpētē pēc tam noskaidrots, ka tornītis ir ļoti tipisks Latvijas muižām un tam, kā izrādās, ir arī praktiska nozīme – tajā ir kāpņutelpa.
SAISTĪTA AR TIRDZNIECĪBU
Zeklera muižas pamatapjoms celts 19.gs pirmajā pusē, par to liecina ielai paralēlā korpusa fasāžu risinājums un stilistika, kad Latvijā populārs bija kļuvis gotisko elementu pielietojums. Ēka tapusi vairākos periodos, laikā līdz 1890.gadam notikusi nozīmīga ēkas pārbūve, kurā tika izveidota koka veranda, papildu dzīvojamās platības un komerctelpas. Pēc Cēsu Vēstures un mākslas muzeja publiskotās informācijas: “1865.gadā uz šo namu pārcēlās uz dzīvi arheologs grāfs Karls Georgs Zīverss (1814-1879). Tad vēl nebija izveidota iela, tāpēc grāfs īpašumu nosauca par Villa bei Wenden (Villa pie Cēsīm). Pirmās Latvijas laikā šo namu sauca par Dziedātāju māju, jo 1930.gados līdz pat 1944.gadam tur atradās Ernesta Aleksandra Dziedātāja gaļas un desu tirgotava. Pārējās nama telpas izīrēja. Pagalmā atradās kūts un ledus pagrabs, kurā ziemā no Gaujas veda ledu, lai visas vasaras garumā nodrošinātu zemu temperatūru un varētu tajā glabāt gaļu. Pa - domju laikos šajā ēkā atradās kara komisariāta medicīnas pārbaudes punkts, un pagrabā atradās noklausīšanās stacijas, par ko liecina 1978.gada pagraba plāns. Ledus pagrabs tika pārtaisīts par bumbu patvertni, un tas ar pazemes tuneli tika savienots ar galveno ēku. No 90.gadiem līdz 2000.gadu sākumam ēka kalpoja kā tirdzniecības ēka, kurā, kā stāsta vietējie, bija vairumtirdzniecības bāze, kurā varēja nopirkt Cēsīs pirmo importa kečupu un citus labumus. Tāpat agrākās desu tirgo - tavas vietā tika izveidota kafejnīca, kurā atradās pirmie spēļu automāti Cēsīs. Savukārt pārējā ēkas daļā atradās divstāvīgs paklāju veikals. No 2012. gada līdz pat 2021.gadam lielākā ēkas daļa netika izmantota.
SAREŽĢĪTS PIRKŠANAS PROCESS
“Ar šīs ēkas pirkšanu gāja kā pa celmiem, jo īpašuma cena sākotnējā cena 250 000 eiro bija mums par augstu. Pēc aptuveni pusgada pārdevējs cenu bija pacēlis vēl augstāku, un tad sapratām, ka tad tiešām tas nav mums, nav ko satraukties, un miers. Pēc gada mākleris zvanīja un teica, ka mēs esot bijuši vieni no reālākajiem pircējiem, piedāvāja vēlreiz ap - skatīt īpašumu un nosaukt savu cenu. Sākās pirkšanas process, mājai bija divi īpašnieki, un tas ir divu īpašnieku lāsts jebkuram īpašumam. Tas bija lielākais mīnuss, jo ēka bija nolaista un nebija ne - kas darīts vairākus gadus. Protams, tas ir grūti arī pirkšanas procesā, sarežģīti vienoties. Divas reizes darījums izjuka. Īsumā – gāja mums grūti. Patiesībā bijām jau nolēmuši, ka, ja tik grūti iet, tad nevajag, un sākām jau nopietnāk izvērtēt citus īpašumus,” īpašuma pirkšanas procesu atceras A.Tiknuse.
Sākotnēji īpašums iegādāts ar domu to attīstīt kā komercīpašumu - veidot kopstrādes birojus un mazās ražotnītes sētas mājās. Veidot to kā kvartālu ražošanai. Kopumā īpašums sastāv no četrām ēkām. Taču tas sakrita ar laiku, kad Cēsu pašvaldība attīstīja līdzīgu konceptu Raiņa kvartālā. “Tas ir jautājums par to, vai pašvaldībām un valsts struktūrām iet privātā lauciņā. Mūsu komercprojekts tad, kad viņi sāka to attīs - tīt, tika apturēts. Mēs sapratām, ka Cēsīs nepietiks telpu piepildījuma. Painteresējāmies gan par cenām, gan par pieprasījumu, izmaksām un sapratām, ka Cēsis nav gatavas. Privātais nevar konkurēt ar to cenu,” komentē M.Tiknuss.
Jaunie ēkas saimnieki saprata, ka ir jābūt elastīgiem, un domāja, ar ko lai sāk, jo īpašumā nekas īsti nebija apdzīvojams un uzreiz izmantojams. “Protams, ka sākām ar teritoriju un domājām, kur tā mūsu naudiņa un laiks, kuru investējam, ļautu visefektīvāk gūt jebkādus ienākumus. Kaut vai desmit eiro par fotosesiju, pirmos ienākumus. Sapratām, ka mūsu saprašanai lielā māja pagaidām vēl ir par plašu, tāpēc sākām ar sētas apartamentu izveidi,” stāsta A.Tiknuse. Tika izveidoti divi apartamenti un piedāvāti īstermiņa īrei.
Visu rakstu lasiet Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums!
Žurnāls nopērkams arī lielākajās tirdzniecības vietās Latvijā, kā arī elektroniski!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
#1/20
Rīdzinieki Agija un Mārtiņš Tiknusi Cēsīs radījuši jaunu kultūrvietu – Gaujas ielas kvartālu – un teju pašu spēkiem to soli pa solītim iedzīvina.

















































