Eirozona bez federalizācijas rada politiskas dilemmas, kas neiet kopā ar Eiropas demokrātiskumu
Grieķijas maksātspējas krīzē aizdevēji nedomā par pašu parādnieci, bet par savām pretrunīgajām interesēm, saka ASV ekonomists Teksasas universitātes Ostinā profesors Džeimss Gelbreits.
Kā jūs komentējat šo situāciju, kurā mēs Eiropā esam iekūlušies, kad grieķi saka – mēs gribam palikt eirozonā, bet mēs nepildīsim visādus tur noteikumus.
Grieķiem ir ļoti skaidra sapratne par to, kas ir nogājis greizi ar taupības politikas memoranda izpildi. Ir skaidrs, ka Grieķijā šī politika piecos gados ir caurkritusi. Tā ir iznīcinājusi trīs valdības – Papandreu, Papademosa un Samara. Un šī gada janvārī notikušās vēlēšanas radīja valdību ar visai skaidru ideju, kā Grieķijā ir jāmainās pašām pamata lietām. Tas viss tika bloķēts tādu iemeslu dēļ, kam nav nekāda sakara ar Grieķiju. Grieķu gadījumā tam nav nekāda specifiska attaisnojuma.
No otras puses, Austrumeiropā bija ideoloģiska uzticība taupības memoranda stingrai ievērošanai. Spānijā, Portugālē un Īrijā valdības baidījās dot iemeslu vietējām Syriza veida kustībām, tāpēc arī tur situācija izveidojās atšķirīga. Francijā un Itālijā ir simpātijas pret Grieķiju, tomēr viņi nav gatavi spēcīgai rīcībai Grieķu valdības atbalstam, bet vācieši vienkārši negribēja Eiropā vēl vienu kreiso valdību. Tas ir īsts izaicinājums, jo liek domāt, ka Eiropā ir iespēja, ka zināmas leģitīmas politiskās partijas nevar nākt pie varas. Tas ir tiešām dīvaini un neatbilstīgi demokrātiskas sistēmas attīstībai.
Tāpēc notikušajam nav nekāda sakara ar Grieķijas izvērtējumu, bet gan ar Eiropas un tās valstu iekšējo politiku. Iesaistīto institūciju sakarā jāsaka, ka Eiropas Komisija vēl bija daudzmaz elastīga savā attieksmē, bet ne ECB un SVF. SVF bija ļoti stingrs, jo tas prasa vienādu programmu visur, un tas nedos Eiropas valstij elastīgāku iespēju nekā kādai Āzijas vai Dienvidamerikas valstij. Un atkal jau – tas viņiem vienkārši bija sevišķi grūti norijams, bet tādai stingrībai nebija tieša sakara ar Grieķijas gadījumu. Esmu runājis ar augsti stāvošām SVF amatpersonām, un viņi piekrīt, ka Grieķijas programma ir izgāzusies. Savukārt ECB bija ļoti noraizējusies par savu institucionālo varu. Tās amatpersonām tāpat kā iepriekšējo valdību laikā ir bijušas atvērtas jebkuras ministrijas durvis Atēnās, pa kurām tās būtu gribējušas ieiet, bet tās to nav darījušas, un ECB nekad nepieņēma 20. februāra vienošanos starp Atēnām un Eirogrupu par aizdevuma termiņa pagarinājumu. Visu šo iemeslu dēļ, kam nav nekāda sakara ar Grieķiju pašu, Grieķijas valdībai nebija iespējams panākt kaut vienu vienīgu piekāpšanos sava parāda lietā.
Jūs teicāt, ka Grieķijas valdībai ir visai skaidra sapratne par notiekošo. Bet iepriekš tā visai skaidri ir arī viltojusi savus grāmatvedības datus.
Šī valdība pārstāv Grieķijas politisko pārmaiņu.
Lai tā būtu. Bet rēķini jau paliek.
Syriza un vairākums cilvēku, kas to veido, nekad agrāk nav bijuši pie varas. Viņu popularitāte balstījās faktā, ka grieķu vēlētāju uztverē viņi pamatā ir godīgi, ka viņi nav kukuļņēmēji un cilvēki, kas viltojuši valsts grāmatvedību. Viņi pārstāv atteikšanos no visas tās politiskās oligarhijas pagātnes un varas monopola, ko dalīja Jaunā demokrātija un Pasok. Jaunā demokrātija tiešām līdz 2009. gadam agresīvi viltoja grāmatvedību, un notika tas saziņā ar Eurostat un Eiropas varas iestādēm. Tas nebija kaut kas tāds, ko būtu darījuši grieķi vieni paši. Varas iestādēm bija zināms, ka grieķu rēķini nav kārtībā, un tas bija zināms jau tai laikā, kad Grieķiju ielaida eirozonā. Tas viss notika politisku iemeslu dēļ.
Kad nu Grieķijas tauta spēja apvērst šo konkrēto varas struktūru, tā domāja, ka eiropieši, ja tos tiešām interesē godīga un tīra Grieķijas valdība, šo valdību atbalstīs. Bet atkal jau ir tie paši argumenti – jūs, grieķi, grāmatvedības viltotāji! It kā Aleksis Ciprs būtu jelkad viltojis kādu rēķinu.
Tad pret jaunajiem čaļiem nevar būt vecās prasības?
Pret jaunajiem čaļiem izturas tā, it kā viņi būtu tieši atbildīgi par tām rīcībām, kuru nolieguma dēļ viņi ir tikuši ievēlēti.
Nu labi, bet kā būt ar kopš latīņiem zināmo principu, ka līgumi ir jāpilda?
Tā ir tiesiska procedūra. Un ja līgums ir parakstīts spaidu ietekmē, tas nav leģitīms un tiesiski uzspiežams. Nevar teikt, ka līgums ir tiesisks, ja tas ir parakstīts ar nazi pie rīkles, un tieši tādiem vārdiem Ciprs arī raksturoja Grieķijas memorandu. Pašlaik viņu rīcībai nav bijis citas alternatīvas, jo bija tieši draudi viņu banku sistēmas pastāvēšanai. Bet vai šis memorands ir leģitīms? Nē, nemaz, un arī iepriekšējais tāds nebija. Es piekrītu, ka par to ir jābūt sarunām, bet tām ir jābūt balstītām praktiskā realitātē un mēģinājumā atrast kaut ko labāku.
Vai vienkāršā valodā tas nozīmē parāda atlaišanu?
Tūlītējais jautājums šeit nav par parādu. 2012. gadā Grieķijas parāds jau tika ļoti pamatīgi pārstrukturēts, un, pēc maksājumiem SVF un ECB šogad praktiski tur nav nekā tāda steidzama līdz pat 2022. gadam. Pārrunām par parādu ir vēl vairāki gadi. Īstās sarunu tēmas pašlaik ir budžeta primārais pārpalikums, pilnīgi disfunkcionālā privatizācijas programma, kas faktiski nozīmē valsts aktīvu atdošanu ārvalstu kompānijām bez naudas.
Ķīnieši jau Pirejā ir pamatīgi investējuši, un nevar teikt, ka tur tāpēc kaut kas nedarbotos.
Ar ķīniešiem bija viens no labākajiem darījumiem – tas ir noteikti. Bet pārdot lidostas vācu būvniecības kompānijām bez kādas valdības piedalīšanās investīciju līgumos nozīmē dabūt draņķīgas lidostas ar aizplūstošu kapitālu. Ķīnas Cosco Pirejā ir cita lieta – tā ir pamatīga investīcija ap 300 miljoniem eiro, un viņi arī vienojās par nodarbinātības politiku ar arodbiedrībām, kā arī par mazākuma akciju paketi Grieķijas valdībai. Tā ka, ja kompānija gūs panākumus, valdībai būs ienākumi. Tas tiešām ir labs darījums.
Tad jūs nenoliedzat privatizāciju krīzes situācijā kā tādu?
Janisa Varufaka finanšu ministrija bija dzinējspēks aiz darījuma ar Cosco, un tas bija labs risinājums. Bet ja jūs privatizējat, piemēram, elektroenerģijas piegādātāju kaut kur Grieķijas salās, tad jūs paņemat un sabiedrības uzņēmumu padarāt par privātu monopolu, un tam nav absolūti nekāda sakara ar konkurētspēju.
Teiksim tā, ka esam ieskicējuši kļūdas no abām pusēm. Un kādi ir nākotnes scenāriji?
Pirmām kārtām es nepiekrītu kļūdu raksturojumam. Tās nav nekādas kļūdas, jo tas ir darīts ar mērķi. Ja paskatāmies, ko viņi ir izdarījuši ar aptiekām, ar piensaimniecību un pat ar maizes cepšanu, tad tās nav nekādas kļūdas. Prasīto reformu noteikums bija, ka piena produktiem Grieķijā iepriekšējais trīs dienu derīguma termiņš ir jāpagarina līdz septiņām dienām. It kā nevainīgi, bet pamatā tam ir sevišķi holandiešu piensaimnieku lobijs, lai viņiem būtu pietiekams termiņš piepludināt Grieķijas tirgu ar saviem produktiem. Tā nav neitrāla ekonomista, bet gan lobiju radīta lieliska ideja, un tai tāpat kā daudzām citām nav nekāda sakara ar Grieķiju pašu un tās interesēm.
Un tās nav nekādas reformas, lai gan tā tiek dēvētas. Janis Varufakis man reiz atgādināja, no kurienes vārds «reforma» vispār ir cēlies – no kurienes tas ekonomikā ir ienācis? No Padomju Savienības.
No perestroikas?
Nē, no Hruščova un Brežņeva laikiem – no padomju reformu perioda, un toreiz tas nozīmēja decentralizāciju un vairāk tirgus procesu. Bet Grieķijai prasītās reformas nav par decentralizāciju – tās ir par vienīgo pareizo politikas līniju. Es to saucu par tirgus staļinismu.
Bet nākotne Grieķijā ir divējāda. Grieķija ir pakļauta kolonizācijai, jo tās valdībai un parlamentam ir formāli aizliegts ieviest likumus, kas iepriekš nav kreditoru apstiprināti. Tāpēc tā ir kolonija, nevis brīva valsts, un kolonizējusi to ir Eiropa.
Visu interviju Tirgus staļinisms darbībā lasiet 3. novembra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/4
#2/4
#3/4
