Pandēmija nozīmējusi, ka turpina šķobīties izpratne par to, kas ir vai nav pieļaujams monetārās politikas frontē.
Faktiski visas pasaules ietekmīgākās centrālās bankas savas likviditātes drukāšanas programmas līdz ar jaunajiem izaicinājumiem ielikušas “kvadrātā”. Pamatā šīs programmas savā pašreizējā stadijā paredz, ka centrālās bankas otrreizējā tirgū izpērk valdību un arī vairākos gadījumos uzņēmumu parādu, kurš tad attiecīgi nonāk uz to bilances.
Pandēmijas rēķina finansēšana Eiropas valdībām nozīmējusi ievērojamu parādu pieaugumu. Šajā pašā laikā šīm saistībām ir garantēts milzīgs pircējs (Eiropas Centrālā banka jeb ECB), kas šī parāda likmes palīdz uzturēt rekordzemas un pat negatīvas. Lai nu kā - centrālajām bankām var nākties domāt vēl pat par papildu veidiem, kā risināt reģiona aizņemšanās problēmu. Piemēram, Itālijas premjerministra Džuzepes Kontes tuvākie padomdevēji šonedēļ ieteikušies, ka ECB vajadzētu apsvērt dzēst to valdību parādu, kas nonācis uz tās bilances, lai palīdzētu valstīm pēc pandēmijas atgūties.
Otrs variants savukārt varētu būt turēt to mūžīgi. “Monetārajai politikai ir jāatbalsta dalībvalstu ekspansīvā fiskālā politika visos iespējamos veidos. Tas varētu ietvert pandēmijas laikā ECB iegādāto suverēno obligāciju “atcelšanu” vai to pastāvīgu atmaksas termiņa pagarināšanu,” spriedis Itālijas Ministru kabineta vietnieks Rikardo Frakaro. Viņš arī piebilda, ka reģionam priekšā lielas izmaksas gaidāmas arī līdz ar ieplānoto “zaļā kursa pāreju”.
“ECB nav problēmu ar parādu - tā var drukāt tik daudz naudas, cik vēlas. Tā var turpināt pirkt obligācijas un ļaut valstīm veikt ieguldījumus, pasargājot tās no tirgus,” teic minētais Itālijas eksperts. Jānorāda, Itālija parāda ziņa ir viens no eirozonas lielākajiem rūpju bērniem. Tās parāds pret IKP jau pirms pandēmijas atradās pie 135% no IKP. Pēc pandēmijas tas, visticamāk, pārsoļos pāri 160% no IKP. Jau ilgi pie nepārliecinošas Itālijas ekonomikas dinamikas visai neticama izskatījusies šīs valsts parāda atdošana.
Attiecīgi tam arī seko spriedumi, kā šo visu risināt. Var spekulēt, ka, pandēmijai paužot pieļaujamā barjeras, kādi agrāk neiedomājami risinājumi, var kādā brīdī tomēr palikt par realitāti. Ik pa laikam politikas vērotāji pieķerti izteikumos, ka centrālie baņķieri un valdības strauji tuvojas dažādiem finanšu politikas “tabu”. Viena no šādām lietām ir deficītu parādu monetārā finansēšana. Piemēram, Francijas - centrālās bankas vadība pieķerta izteikumos, ka varētu tikt apsvērta doma par naudas došanu “pa tiešo” kompānijām. Tas iespējams arī attiecībā uz valdībām un individuāliem cilvēkiem.
Teorētiski – kādēļ centrālai bankai arī nenodzēst parādu? Eiropas Savienības likumi monetāro finansēšanu gan aizliedz. Tomēr, piemēram, tajā pašā Vācijā daudz runāts, ka jau līdz šim aktuālā ECB darbība bijusi tendēta uz sava veida monetāro finansēšanu, jo šādā veidā palīdzējusi finansēt aktuālās valdības. Būtībā ECB nodarbojas ar ekonomisko politiku, nevis rosās sev paredzētajā monetārās politikas lauciņā. Tāpat ir jautājumi par šīs profesionāļu pārvaldītās iestādes potenciāli pārmērīgo ietekmi uz demokrātiju. Protams, kādai parādu norakstīšanai ir liela opozīcija. Pamatā tā ir liela daļa Eiropas Ziemeļu valstis.
“Es pat sev nejautāju šo jautājumu. Kaut kas no šīs sērijas būtu vienkāršs likuma pārkāpums,” teikusi arī ECB vadītāja Kristīne Lagarda. “Parāds ir jāatmaksā; tas ir tā princips. Ja mēs šodien varam viegli piesaistīt parādu tirgos par ļoti zemām likmēm, tad tas ir pateicoties ECB monetārajai politikai,” teicis arī Francijas finanšu ministrs. Pasaulei manoties, gan, šķiet, nekas nav akmenī kalts – sevišķi jau politiķu viedokļi.
Neskatoties uz milzīgo Itālijas parādu, šīs valsts 10 gadu termiņa obligāciju ienesīgums šobrīd atrodas zem 0,6% atzīmes. Aizņemties dārgāk ir pat ASV, kurai 10 gadu termiņa obligāciju ienesīgums atrodas pie 0,86%.