Jaunākais izdevums

Latvijas izglītības sistēma ir vai nu pirmajā, vai pēdējā vietā dažādos parametros, kurus pēta OECD, salīdzinot dažādu valstu izglītības sistēmas, un secinājums ir, ka tā ir neefektīva.

Mums ir lielākie kapitālieguldījumi, mazākās klases, zemākais skolotāju atalgojums un lielākais skolotāju skaits uz izglītojamo.

Esam neefektīvi uz citu fona

Tērējam mazāk uz vienu izglītojamo nekā vidēji OECD pētījuma valstīs. Līdzīgi kā lietuvieši, bet mazāk nekā igauņi un krietni mazāk nekā vācieši. Viena no acīmredzamām kļūmēm ir kārtējo vai bāzes izdevumu un kapitālizdevumu attiecība. Proti, Latvijā kapitālizdevumiem izglītībai tērē divas reizes vairāk naudas nekā Vācijā un trīs reizes vairāk nekā Lietuvā. OECD piedāvā 2019. gada datus salīdzinājumam.

Atbilstoši Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem bruto kapitālieguldījumi materiālajos pamatlīdzekļos izglītības budžeta iestādēs 2021. gadā bija 114 miljoni eiro, kas ir par pieciem miljoniem vairāk nekā 2019. gadā un divas reizes vairāk nekā 2017. gadā. No 114 miljoniem 85 miljoni ir bruto kapitālieguldījumi esošajās ēkās un konstrukcijās, ēku būvniecībā un pārbūvē. Mēs būvējam un remontējam trīs reizes brašāk nekā lietuvieši, bet lielīties ar labākām skolnieku sekmēm nevaram. OECD sniedz arī izglītības finansējuma kopējo izmaiņu indeksu un Latvijā tas ir sarūkošs, rēķinot pret 2015. gadu, turpretī Igaunija izglītības finansējumu audzē. Toties kapitālieguldījumu apjoms Latvijā aug no gada uz gadu!

Pie neefektīvas sistēmas pieder arī skolēnu skaits uz skolotāju, un var novērot disproporciju. Profesionālajā izglītībā un augstskolās studentu un audzēkņu skaits uz pedagogu ir augstāks nekā vidēji citās valstīs, bet pamatizglītībā un vidējā izglītībā, kas ir bāze, tas mazāks. Jāteic, Lietuva mūs šajā ziņā pārspēj. Viņiem visās pozīcijās izglītojamo ir maz uz vienu pedagogu. Par piemēru gan derētu ņemt vāciešus, kur visos izglītības līmeņos ir aptuveni vienāda izglītojamo un pedagogu proporcija.

Humanitārie diplomi CV ķeksītim

Kā pirmais no OECD prezentētajiem un svaigākajiem datiem ir sabiedrības kopējā izglītības aina. Kamēr vien runājam par kopējiem datiem, viss izskatās labi. Piemēram, vidusskolu absolventu procentuāli no kopskaita ir tāpat kā Lietuvā vai Igaunijā, tiesa gan, krietni vairāk nekā Vācijā vai OECD pētījuma valstīs vidēji. Augstāko izglītību pie mums iegūst ļoti tuvu vidējam rādītājam, tomēr, raugoties detalizētāk, pamanāms, ka humanitāro zinātņu studijās ir pamatīgs pārsvars.

Augstākā izglītība humanitārajās zinātnēs, sociālajās zinātnēs, izņemot valodas, vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem ir gandrīz par 6% vairāk cilvēku nekā vidēji citās valstīs, divas reizes vairāk nekā Igaunijā un divas reizes vairāk nekā Vācijā. Savukārt dati par doktorantiem apliecina kaut kādu neizprotamu nesamērību.

Proti, doktorantu skaits mākslas un humanitāro zinātņu nozarē ir vienkārši niecīgs – 3,3%. Turpretī Igaunijā tie ir 15,8%. Vienkāršoti sakot, lielākā daļa absolventu šajās specialitātēs saņem diplomu, bet savā specialitātē nedarbojas, nav nepieciešamības turpināt izglītību un attīstīties. Tie ir diplomi, kurus var ierakstīt CV, sakot, ka ir augstākā izglītība, bet praktiska pielietojuma apgūtajām zināšanām pēc būtības nav. Saprotams, ka absolūtajos skaitļos doktorantu skaits visās Baltijas valstīs būtiski neatšķiras, jo, kur cilvēki ir nepieciešami, tur arī iet un mācās tālāk.

Procentu drāma veidojas apstāklī, ka humanitāro bakalauru ir bez jēgas, bet doktorantu tik, cik nepieciešams. Arī runājot par inženieriem un dabaszinātņu diplomu īpašniekiem, problēma ir plašāka par nākamā gada izlaidumu. Sabiedrībā kopumā ir krietni zemāks eksakto diplomu īpatsvars nekā vidēji citās valstīs, par 6% mazāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Jāteic, arī dabaszinātnēs doktorantu īpatsvars nepriecē, un, visticamāk, ievērojot, ka pieprasījums ir, jautājums ir par sistēmiskām kļūdām. Uz to norāde ir arī, runājot par doktora grāda iegūšanu līdz 35 gadiem. Mums šādu doktoru ir krietni mazāk nekā Lietuvā vai Igaunijā, kas ir nopietns brīdinājums sistēmai kopumā.

Pedagogu atalgojums – runga ar diviem galiem

Šābrīža situācija, kad pedagogi pieteikuši streiku, prasot lielākas algas, parāda vien ilgstoši nerisinātas problēmas. Proti, izglītības sistēmas reforma ir nepieciešamība, kas pēc būtības paredz skolu un skolotāju skaita samazināšanu, kas nozīmē esošo resursu ietaupījumu un iespējamu pārdali starp palikušajiem vai algu palielinājumu. Pētījuma dati par skolotāju algām liecina, ka pēc pirktspējas paritātes ASV dolāros Latvijā ir krietni mazākas algas nekā kaimiņvalstīs. (OECD aprēķinātās salīdzināmās summas nevajag pārvērst pēc kursa eiro, jo vērā ņemta katras valsts pirktspējas paritāte un iegūt faktiskās summas šeit nav iespējams.)

Pašreizējā situācijā palielinot algas visiem skolotājiem, valstij nāksies meklēt ekstrēmus risinājumus, bet šajā stāstā ir godmaniskais BET. Reformas, kas valstī notiek ātri, ir ar nejēdzīgām sekām vai bez rezultāta, bet tās, kas notiek lēni, pēc būtības neder. No otras puses, neko nedarot, valdība riskē saņemt kritiku par algu palielināšanu sistēmā, kuras produkts jau tāpat neatbilst prasībām, un ir nepārprotami skaidrs, ka līdzšinējās reformas nekādas kvalitatīvas izmaiņas nav nesušas, ja neskaita nemitīgu eksāmenu prasību mīkstināšanu vai to atcelšanu vispār. Par izglītības kvalitāti atsevišķā pētījumā turpmāk rubrikā «Kuram tas rūp?»

PSRS mantojums sistēmā

Viena no padomju laika mantojuma paliekām ir pedagoga profesija kā izteikta sieviešu profesija. Proti, vīrietis strādā rūpnīcā, sieviete skolā, bērnudārzā. Turklāt tam ir finansiāls pamatojums. Skolotāji PSRS saņēma salīdzinoši mazāk nekā rūpnīcu strādnieki pat ar pamatskolas izglītību, līdz ar to stāsts par pedagoga misiju jau pašos pamatos ir kropļots. Vēsturiski skolotājas bijušas sievietes, un viņām mazāk maksā arī pēc Latvijas brīvības atgūšanas. Tā taču ir misija, strādāt par skolotāju! Daudzi no padomju laika skolu direktoru misijas apziņas ekspluatēšanas paņēmieniem ir izzuduši. Piemēram, pienākums krāsot klasi atvaļinājuma laikā, tomēr par mācību materiālu gatavošanu un drukāšanu par sazin kādiem līdzekļiem vēl aizvien var dzirdēt! Misija strādāt skolā ir arī šodien, un arī šodien vīrietis izvēlas citu profesiju, jo ģimene ir jāapgādā. Tā arī ir misija un neiet kopā ar strādāšanu skolā. Rezultātā šobrīd atbilstoši OECD datiem mums vairāk nekā 80% no skolu skolotājiem ir sievietes. Tā ir visās Baltijas valstīs! Vairāk nekā 80% no šīm sievietēm ir vecumā virs 50 gadiem.

Misija strādāt skolā vai misija iemācīt?

Plānojot izglītības reformas un algu palielinājumus, visticamāk, vajadzētu domāt arī par profesijas popularizēšanu jaunu vīriešu vidū, ne tikai par to, ka skolotāji varētu beigties. Kā var redzēt Vācijas piemērā, gandrīz 35% skolotāju ir vīrieši. Tātad tas ir iespējams! Jebkurš vadītājs arī apstiprinās, ka sabalansēts kolektīvs, kurā ir abu dzimumu pārstāvji, ir radošāks, saliedētāks un produktīvāks. Šī nav norāde, ka jāatgriežas pie vecajām metodēm un skolotāju profesijās jāizsludina vīriešu kvotas studentiem. PSRS to darīja, bet iznākums tik un tā nebija vēlamais. Algas tiešām jāpalielina, tomēr jābūt skaidrai stimulu sistēmai par labiem sasniegumiem un praktiskiem rezultātiem, jo misija nav tikai būt skolā un mācīt. Misija ir iemācīt, un tas ir izmērāms! Kad par tās izpildi būs atlīdzība, skolās ieraudzīsim mazliet vairāk vīriešu.

Proti, bēda atkal ir, ka sistēma kopš PSRS laikiem nav mainīta pamatos, bet pats laikmets sen pagājis. Ar to gribu teikt, ka skolotājs ar bakalaura grādu, bet izciliem skolēnu rezultātiem eksāmenos un olimpiādēs nevar saņemt mazāku atalgojumu par habilitētu doktoru pedagoģijas zinātnēs, kura skolēniem rezultāti ir sliktāki. Nav nozīmes darba gadiem, kas aizvadīti skolā, ja rezultāti ir bēdīgi. Par sliktiem rezultātiem nevar maksāt vairāk! Sistēmai ir jāredz tie, kuri misiju iemācīt izpilda. Lai arī skaisti un sirdi silda, bet nepietiek ar atzinības rakstiem vai 100 eiro prēmiju pie eglītes un bērnu pateicības pantiņiem. Iemāca gadu garumā, rezultāti ir 3. klasē, 6. klasē, 9. klasē. Tas ir stimulu būves pamats, nevis regulāri apmeklēti kursi pie IZM sertificētiem ekspertiem vai skolotāja stāža gadi. Birokrātisko ķeksīšu sistēma pret izmērāmiem rezultātiem – problēma, ar ko vispirms jātiek galā izglītībā un pēc tam, iespējams, izdosies visā valstī! Kuram tas rūp?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Izglītības iestādes nespēj nodrošināt tautsaimniecību ar atbilstošas kvalifikācijas jaunajiem speciālistiem, vienlaikus ir jomas, kurās jauno censoņu absolventu pat ir vairāk nekā darba vietu Latvijā un tas nozīmē darbu citā specialitātē vai arī doties peļņā uz ārzemēm.

Tādu ainu rāda absolventu Cv.lv publicēto vakanču skaits pēc amata kategorijām 2021. gadā iepretī augstskolu absolventiem pēc izglītības programmas. Būtiskākā kļūme pie jau tā dilstošās demogrāfijas ir tā, ka kadru trūkums ir tieši tajos tautsaimniecības sektoros, kuros iespējams radīt vislielāko pievienoto vērtību. Proti, šāda disonanse starp izglītību un praktisko pieprasījumu grauj nākotnes izaugsmes cerības.

Sapnis kļūt par direktoru jāierobežo

Dažādu nozaru uzņēmēji jau ilgstoši stāsta – trūkst visa veida inženieru, konstruktoru, tehnologu, ķīmiķu, IT speciālistu utt., bet no šīm atziņām, kas pēdējos gados pārvērtušies par klajiem SOS saucieniem, nekas nemainās. Jura Paidera pētījums atbilstoši CSP datiem par 2021. gada augstskolu absolventiem liecina, ka visvairāk diplomu (gandrīz 2,3 tūkstoši) saņēma absolventi vadības un administrēšanas specialitātēs.

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Vai briest trešais – zaļais emigrācijas vilnis?

Māris Ķirsons, 15.03.2023

Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā «atrodas» pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju.

Ekrānšāviņš no video

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, ka vairumam bērnu vairs neinteresē fizika, ķīmija, bioloģija, kas vēlāk traucē studēt eksaktās augstskolās, vairs nav šaubu. Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? izvirza pieņēmumu, ka ķezas pamatcēlonis nav dabaszinību mācīšanas metodikā vai saturā, bet gan pamatskolas matemātikas mācīšanā un apguvē.

Nevar salīdzināt zināšanu pārbaudes

Mēs varētu analizēt matemātikas pārbaudes darbus desmitgažu garumā, tomēr izglītības programmas ir mainījušās un, kā norādīja Izglītības un zinātnes ministrijas Sabiedrisko attiecību daļā, dati nav salīdzināmi. Pēc sarunām ar vairākiem pamatskolas pedagogiem jāatzīst, ka tiešām nav iespējams salīdzināt rezultātus, jo trīs desmitgažu garumā pārbaudes darbu prasības ir padarītas aizvien vienkāršākas.

Proti, jau sen nav mutvārdu eksāmena ģeometrijā, no matemātikas pārbaudes darbiem trīs desmitgažu laikā ir izzudusi virkne teksta uzdevumu un salīdzināt atrisināto uzdevumu daudzumu patiešām būtu galēji aplami. Mūsu paraugam ņēmām tikai pēdējos datus par 2021./2022. mācību gada matemātikas pārbaudes darbiem 6. un 9. klasē. Dati par vidējiem skolēnu rezultātiem, kā arī paši uzdevumi atrodami IZM interneta vietnē, kurus katrs var analizēt arī patstāvīgi.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ražošana

Obligāciju emisija dos iespēju būvēt modernāko noliktavu Latvijā

Jānis Goldbergs, 01.03.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Amber Beverage Group ir strauji augošs uzņēmums, kas nolēmis būvēt pilnībā automatizētu noliktavu Latvijā, par finansējuma piesaistes mehānismu izvēloties obligāciju emisiju ar Signet Bank atbalstu.

Par grupu, tās izaugsmi, projektu un finansējuma piesaistes mehānisma izvēli Dienas Bizness izjautāja grupas valdes priekšsēdētāju Jekaterinu Stuģi.

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par Amber Beverage Group pamatbiznesu, vēsturisko izaugsmi.

Amber Beverage Group tika izveidota 2014. gadā kā daļa no SPI Group. Šobrīd bez mums SPI grupā ietilpst arī stipro alkoholisko dzērienu koncerns Stoli Group, vīna koncerns Tenute del Mondo un nekustamo īpašumu kompānija Towers Construction Management, kuru zināmākais objekts ir Zunda Torņi Rīgā, Raņķa dambī.2014. gadā izveidojot Amber Beverage Group, koncernā tika apvienoti četri Baltijas uzņēmumi – trīs no tiem pārstāvēja alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības segmentu, savukārt Latvijas balzams - ražošanu. Veidojot vienotu uzņēmumu grupu, visas atbalsta funkcijas centralizējām vienkopus un koncentrējām uzņēmumu darbību uz pamatbiznesu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad.

Vai Latvija pēc 30 gadiem būs tikai ap Rīgu? Kuram tas rūp?

Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams

2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.

2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Baltijas mērogā salīdzinot galvaspilsētas, Rīga izceļas ar pārliecinošu iedzīvotāju skaita zudumu, kopš Latvija atguvusi neatkarību, savukārt Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas spējušas apturēt iedzīvotāju skaita kritumu. Tallinā tas izdevās jau pēc 2005. gada, savukārt Viļņā – pēc 2012. gada, liecina LDDK Finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotie dati.

Kurš ātrāks?

Pērnā gada nogalē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs nāca klajā ar pētījumu par Rīgu Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Rīgas paradīzes atslēgas meklējot. Tas angļu valodā atrodams LB interneta vietnē Makroekonomika.lv. Pētījumā tieši tiek nolikta Rīgas attīstība uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona. Galvenie secinājumi – Rīgā daudzi ekonomiskie rādītāji aug straujāk nekā valstī vidēji, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētā ir pat divas reizes lielāks nekā daudzos citos valsts reģionos. Tomēr izrādās, ka Tallinā un Viļņā viss notiek straujāk. Izaugsme ir vēl ātrāka, makroekonomiskie rādītāji vēl labāki.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Laika posmā no 2004. līdz 2022. gadam vēlme pēc bērniem, pati motivācija, griba pēc tiem ir sarukusi no vidēji trīs bērnu ģimenes ieceres uz vidēji divu bērnu ieceri, liecina Latvijas Universitātes speciālistu pētījums Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu – vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte.

Bērni daudz mazākam skaitam cilvēku Latvijā nozīmē dzīves jēgu un piepildījumu.

Pētījuma statistiskā bāze

Pētījuma autores norāda, ka pētījums veikts pēc līdzīgiem principiem 2004. un 2022. gadā, turklāt visā šajā laikā Latvijas dzimstības rādītāji ir vērtējami kā kritiski zemi, gluži tāpat kā tas ir visā Eiropā. «Tomēr, ja vērtē pēc summārā dzimstības koeficienta, kam normālai paaudžu nomaiņai būtu jābūt 2,1–2,2, tad 2004. gadā tas bija 1,29, bet 2021. gadā tas bija pieaudzis līdz 1,57,» secina pētījuma autores. Proti, arī izmiršanas bezdibenī ir dziļuma atšķirības.

Tāpat bāzes datiem pieder secinājums par mātes vidējā vecuma pieaugumu. Latvijā tāpat kā visā pasaulē mātes vidējais vecums, kad dzimst pirmais bērns, palielinās. 2000. gadā pirmais bērns vidēji pasaulē dzima 24 gadus vecai māmiņai. 2021. gadā vidējais pasaules rādītājs ir pieaudzis līdz 27,8 gadiem, bet Latvijā pirmā jaundzimušā mātes vidējais vecums 2021. gadā bija 30,2 gadi. Līdztekus pētījuma autores kā pozitīvu faktoru min aizvien lielāku jaundzimušo skaitu likumīgi noslēgtās laulībās. 2021. gadā 10 872 bērni jeb 62,4% no visiem jaundzimušajiem ienāca oficiāli reģistrētās ģimenēs. 2011. gadā laulībā dzimušo īpatsvars bija tikai 55,4%. Tiesa gan, bērnu bija krietni vairāk kopumā. Situācija patlaban nedaudz atgādina Eduarda Veidenbauma dzejoļa «Ej un dzenies tik pēc naudas» vārsmas, kas noslēdzas ar vārdiem: «Papriecāties tikumīgi, bērnus radīt likumīgi.»

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nodokļi kā Ziemeļvalstīs, pirktspēja kā Rumānijā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 12.10.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ja elektroenerģijas cenas atšķirība ar tuvākajām kaimiņzemēm Latvijā turpinās atšķirties par kārtu, ražošana būs jāslēdz.

Elektroenerģijas stundas cena Latvijā 13. septembrī bija 5,7 līdz 7 reizes augstāka nekā Igaunijā un aptuveni trīs reizes augstāka nekā Polijā, liecina Nord Pool biržas dati.

Šādā situācijā energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, bet elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, ir grūti saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem Igaunijā vai Polijā. Ja šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, Latvijā, visticamāk, par energoietilpīgu ražošanu varēs aizmirst.

Nav izslēgts, ka energotirgus aina var būt pamatīgs šķērslis investīcijām. Gan ārvalstu, gan mūsu pašu! Proti, kādēļ ieguldīt valstī, kurā viena no produkcijas pašizmaksas galvenajām komponentēm ir sešas vai septiņas reizes lielāka nekā tuvākajā kaimiņzemē. Tāpat, iespējams, Latvijas ražotāji sāks savu jau esošo ražošanu «pārcelt» uz to pašu Igauniju vai Poliju un jau drīzumā darbvietu skaits valstī krasi samazināsies.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.

Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām

Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no lielākajiem globālās darba dalīšanas sasniegumiem ir līgumražošana, kurā viens bizness ģenerē idejas, bet cits tās īsteno. Kāpēc pat lielie uzņēmumi izvēlas līgumražotājus, kāda ir šādas partnerības ekonomika un ieguvumi?

Pašražotne VS līgumražošana

Saskaņā ar pētījumu kompānijas BCC Research prognozi pasaules līgumražošanas tirgus var pieaugt no USD 2 triljoniem 2018. gadā līdz USD 2,7 triljoniem 2023. gadā. Pieauguma temps ir vidēji 6,6% gadā.

Līgumražošanā klients saņem unikālu produktu ar savu zīmolu par viņam labāko cenu, vajadzīgajā kvalitātē un daudzumā, bet ražotājs nopelna ar ražošanu, neriskēdams palikt ar nepārdotām precēm. Daudzi uzņēmumi ir izveidojuši arī savas ražoto produktu kvalitātes kontroles shēmas. Šāds ražošanas organizācijas formāts īpaši pievilcīgs ir uzņēmumiem, kas nodarbojas ar elektronisko ierīču un sadzīves tehnikas ražošanu.

“Savas ražošanas organizēšana, tehnoloģiskā procesa stabilitātes nodrošināšana, speciālistu apmācība, ražošanas tehnoloģiju ieviešana ir riskants un ilgstošs process. Samazināt uzņēmējdarbības risku un vienlaikus ražot produkciju modernās ražotnēs ir iespējams līgumattiecību ar līgumražotāju ietvaros, apvienojot kontroli pār ražošanas procesu un produkcijas kvalitāti gan no rūpnīcas, gan no klienta puses,” - komentē Dmitrijs Romaņenko, Canyon Accessories Business Development direktors.

Komentāri

Pievienot komentāru