Jaunākais izdevums

Lai gan tabula rāda pieaugumu, realitāte iezīmējas pavisam cita.

Vidējā mājsaimniecība Latvijā pēc iecerēto nodokļu izmaiņu apstiprināšanas tiks pie lieka simtnieka ģimenes budžetā, taču aplēses rāda, ka nodevas un inflācija to aprīs četrkārtīgi. Pirms pusgada sarēķinājām, cik vidējā mājsaimniecība samaksā nodokļos, un to izdarījām arī tagad, ievērojot, kādas nodokļu izmaiņas iecerētas, un iznāk, ka nodokļos būs jāsamaksā 102,38 eiro mazāk. Visos aprēķinos tiek izmantota tikai un vienīgi 2023. gada vidējā alga un vidējā pensija. Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kuri saņem vidējo algu pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kuri saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kuri tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – pievienotās vērtības nodokli (PVN), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā.

Nodokļu izmaiņas plusos

Bruto ienākumi vidējā mājsaimniecībā veidojas no divu vecāku vidējām algām pirms nodokļu nomaksas, par pamatu ņemot 2023. gada oficiālo skaitli – 1537 eiro, kā arī no vecvecāku vidējām pensijām – 516,4 eiro katram pensionāram. Kopā tie ir 4106,8 eiro. Šāgada sākumā divi strādājošie nodokļos, ieskaitot arī darba devēja sociālās iemaksas, samaksā 1458,44 eiro, bet divi pensionāri kopā – 6,56 eiro. Šobrīd, ievērojot gaidāmās nodokļu izmaiņas un paliekot pie 2023. gada vidējiem ieņēmumiem, šie paši cilvēki kopā samaksās 1362,62 eiro. Secinājums – līdz ar gaidāmajām nodokļu izmaiņām vidējā ģimene nodokļos samaksās par 102,38 eiro mazāk jeb, izdalot uz sešiem ģimenes locekļiem – 17,06 eiro.

Pašvaldības zaudēs miljonus

Nejautājot, ko īsti šajā nodokļu šarādē iegūst mājsaimniecības, ir acīmredzami, ka pašreizējā nodokļu korekcija, kas lielā mērā skar vairumu ģimeņu, ietekmēs pašvaldības, kurās iedzīvotāji saņem vidējās algas vai arī par vidējo mazāku algu.Proti, lielākā ietekme vidējās mājsaimniecības ieguvumam – aptuveni 17 eiro uz cilvēku – ir neapliekamā minimuma palielināšanai kā strādājošajiem, tā pensionāriem. Lauvas tiesu no IIN saņem pašvaldības, un, pieņemot, ka akurāt visi strādājošie Latvijā ir vidējie cilvēki, tad 17 eiro būtu jāparedz aptuveni 800 tūkstošiem strādājošo, un, ievērojot to daļu, ko saņem pašvaldības, iegūsim, ka tās saņems par vismaz 10 miljoniem eiro mazāk nekā iepriekš. Patiesībā zaudējumu apmērs pašvaldībām būs lielāks, jo 2024. gada vidējā alga, visticamāk, sasniegs 1700 eiro.

Inflācija noēd ar uzviju

Valsts sagādāto patīkamo pārsteigumu 17 eiro apmērā uz katru vidējās mājsaimniecības locekli ir jāspēj mērīt. Cik tad patiesībā daudz iegūstam un kā to novērtēt? Pirmkārt, jāņem vērā, ka pērn inflācija vēl aizvien sasniedza teju 10%, bet kopš 2022. gada algu inflācija bija niecīga, proti, mazāka par 10%. Ievērojot, ka 2022. gada preču un pakalpojumu inflācija pārsniedza 20%, iegūsim, ka šis ir lielums, par kuru vajadzētu pieaugt algām no 2023. gada, ja neņemam vērā 2024. gada inflāciju vispār. Ja 2023. gada vidējo algu reizina ar 1,2, iegūsim, ka vidējai algai vajadzētu būt 1827 eiro, bet realitātē 2024. gada beigās tā, visticamāk, nepārsniegs 1700 eiro. Šāgada 2. ceturksnī vidējā alga bija 1671 eiro un pēc pieauguma tempa nav paredzama ļoti strauja izaugsme. Īsumā – katrs vidējās ģimenes strādājošais pirktspējā 2025. gada sākumā caurmērā aizvien paspēlēs aptuveni 100 eiro pret 2023. gadu, ja ievērojam, ka strādājošā vidējā prognozētā alga ir 1700 eiro, bet pensija – 576 eiro. Ja palielinām 2023. gada lielumus par 20%, tad strādājošie pirktspējā zaudē vismaz 144, bet pensionāri – 43 eiro. Rezultējoši – valsts dāvana vidējai ģimenei ir aptuveni 100 eiro, bet pirktspējas kritums – aptuveni 400 eiro. Tātad viens no mērījuma rezultātiem ir – valsts kompensē 25% no pirktspējas krituma katrā vidējā ģimenē, kas noteikti ir labāk nekā nekas, bet tajā pašā laikā 75% no šī trūkuma paliek ģimeņu budžetos.

Gan nodokļi, gan nodevas

Valsts ar vienu roku dod, bet ar otru ņem – tā ir sen zināma patiesība. Jebkuri ieņēmumi pēc nodokļu nomaksas ģimenes budžetā tiek tērēti preču un pakalpojumu iegādei, kur neizbēgami tiks nomaksāts PVN. Turklāt ir vesela virkne papildu nodevu, kas nav nodokļi. Piemēram, tādas institūcijas kā CSDD pakalpojumu maksas var palielināt pēc sirds patikas. Savukārt PMLP maksu par pases maiņu var palielināt, prasot apstiprinājumu valdībai. Kopumā dažādu ļoti nepieciešamu maksājumu lielums var būtiski mainīties jau no 2025. gada, bet aplēst to attiecību pret vidējās mājsaimniecības šābrīža ieguvumu 100 eiro mēnesī ir samērā grūti, jo vairums nodevu palielinājumu kļūs zināmi tikai jaunajā gadā. Ar samērā augstu ticamību var teikt, ka dažādu maksājumu pieaugums par valsts iestāžu un institūciju pakalpojumiem var veidot vismaz 20%, bet atsevišķos gadījumos – pat vairākas reizes pārsniegt pašreizējās cenas.

Kopējā masa nemazinās

Labi zināms, ka patiesībā neviena nodokļu reforma kopējo plānoto nodokļu ieņēmumu masu nemazina. Tādas nodokļu reformas vēl nav notikušas, ja atskaitām tos gadījumus, kad jau iepriekš atrunāts nodokļu palielinājums uz laiku, kas vēlāk tiek samazināts līdz iepriekšējam līmenim. Piemēram, pēc 2008. gada finanšu krīzes PVN tika palielināts un pēc tam atgriezās 21% līmenī. Visas pārējās nodokļu izmaiņas, kuras arī var saukt par reformām, notikušas ar mērķi palielināt valsts nodokļu ieņēmumus. Arī pašreizējo nodokļu izmaiņu mērķis ir šāds, tikai ar sapratni, ka no mazajām algām, par kādām var saukt arī mūsu vidējo algu, ja to skatām uz kopējā Eiropas Savienības fona, īsti nav, ko paņemt. Nodokļu pieaugums skar personas, kuru ieņēmumi pārsniedz noteiktu slieksni, un tad arī ir runa par pieaugumu. Pārējos gadījumos valsts samierinās ar apgrozījuma nodokļiem un nodevām, kas katru neizbēgami piemeklē. Proti, tieši strādājošais sociālās piramīdas apakšā, kas iegūst nodokļu atvieglojumu, gala iznākumā būs tas, kurš apmaksā visas piramīdas papildu izmaksas, kas tiks iekļautas izmaksu pieaugumu tāmēs vai uzcenojumos. Valsts gadījumā tas izpaudīsies kā cenrāžu palielināšana par pakalpojumiem, bet privātajā sektorā kā preču un pakalpojumu cenu pielikums. Ticami, ka viens no šādiem stimuliem būs akcīzes nodokļa degvielai celšana, kas radīs domino efektu.

Atrisinājums – kāds tas ir?

Mūsu valsts nomokās ar papildu ieņēmumu meklēšanu un, kā ierasts, to iesāk ar nodokļu masas palielinājuma plānošanu esošajā aprēķinu tabulā. Vienkārši sakot, mums ir iekšzemes kopprodukts (IKP), un mēs gribam 33% nodokļos. Tāda tendence ir jau kopš Māra Kučinska valdības laikiem, un neviens šo mērķi nav atcēlis. Var vēlēties kā Dānijā pusi no IKP iekasēt nodokļos un pat sasniegt šo mērķi, tomēr jautājums ir – cik no šīs naudas, ko valsts iekasē, nonāk atpakaļ ekonomikā un ko tas dod?Ja valsts atbalsts vairo iedzīvotāju labklājību, mazina nevienlīdzību, palielina mobilitāti un iespējas pielāgoties darba tirgum, tad tie ir labi iztērēti nodokļi. Ja iegūstam arvien sliktāku izglītību, vājāku mobilitāti, mazāk uzņēmumu, kas spēj maksāt konkurētspējīgas algas, kaut kas nav labi un nodokļus palielināt nav gudri. Pirms prasīt vairāk, jāsaprot, vai tas dos kādu labumu sabiedrībai, kas nodokļus maksā. Jautājums nav, vai korupcijas kontrole kļūs vēl stiprāka, vai valstij būs vēl raženāki uzņēmumu vadītāji, vai kāds ticēs valsts medijiem, bet primāri – vai nodokļu maksātāji kļūs konkurētspējīgāki un vairāk pelnīs? Tikai šādā gadījumā nodokļu masa pieaugs. Atbilde uz šo jautājumu daudzos gadījumos nav pozitīva.Valsts nodokļu ieņēmumu pamats ir komercsektora daļā, kas ražo eksportpreci. Viss cits ir iekšēja naudas cirkulācija un aktīvas darbības imitācija. Kuram rūp, ka 2025. gada sākumā vidējā alga būs vismaz 1843 eiro, nevis tikai 1700+? Vismaz eksportētāju vidū.Kādas būs valsts investīcijas, lai algas panāktu inflāciju un mēs gadu no gada netaptu trūcīgāki? Kuram tas rūp?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā atkritumus, kurus var izmantot siltuma un elektroenerģijas ražošanai, joprojām apglabā poligonos.

Itāļu rakstnieks Karlo Kalodi, 1882. gadā sarakstot grāmatu Pinokio piedzīvojumi, visticamāk, bērniem vēlējās izskaidrot daudz ko, bet tieši un nepārprotami – to, ka, aprokot naudu zemē, naudas koks neizaugs. Latvijā tieši to dara – naudu rok zemē, turklāt lielos apjomos. Visi, dzirdot, ka atkritumu lieta ir liels bizness, saprotoši māj ar galvu un turpina šos resursus vai naudu aprakt. Mūsu kaimiņvalstīs – kā ziemeļos, tā dienvidos – no atkritumiem ražo siltumu un elektrību, kas patiešām ir nauda. Latvijā gandrīz visu šo naudu aprok. Turklāt dara to bez viltus un spaidiem. Brīvprātīgi un apzinoties, ka tā ir nauda.

Vienā ailē ar Bulgāriju

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Visas Eiropas Savienības valstis laikā no 2021. līdz 2023. gadam piedzīvojušas katastrofālu dzimstības samazinājumu.

2023. gadā vidēji Eiropas Savienībā (ES) piedzimuši par 10% mazāk bērnu nekā 2021. gadā, bet Latvija ar 16,82% kritumu ierindojas piektajā vietā ES pēc jaundzimušo skaita samazinājuma.

Ierobežojumi maina paradumus

Ne reizi vien, sludinot Covid-19 pandēmijas ierobežojumus visā ES, tika pieminēts fakts, ka šis laiks mainīs cilvēku paradumus, turklāt paradumu maiņa apstiprinājās daudzās jomās. Piemēram, uzplauka interneta tirdzniecība, attīstījās pakomātu tīkls, cilvēki mazāk apmeklēja veikalus, jo tajos nebija ieteicams iet, bija jālieto maskas un jāievēro citi ierobežojumi. Mainījās izglītības kultūra – daudz vairāk cilvēku aprada ar iespēju bērnus mācīt attālināti. Un vēl šobrīd, kad par Covid-19 runā tikai garāmejot, lai arī saslimstība ir ne mazāka kā 2020. gada martā, attālināto apmācību, mājmācību cilvēki izvēlas daudz biežāk nekā iepriekš. Izglītība, starp citu, ir pirmais indikators, ka ne visas paradumu maiņas bijušas pozitīvas, jo kopumā izglītības kvalitāte pasliktinājās, un vēl nav skaidrs, vai izdosies atgūt 2019. gada līmeni.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.

Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Apvienotais Latvijas Sabiedriskais medijs sāks darbu janvārī. Ko iegūs sabiedrība?

Guntars Gūte, Diena,27.11.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valsts svētku nedēļā – 13. novembrī – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka, pildot VSIA Latvijas Radio (LR) un VSIA Latvijas Televīzija (LTV) dalībnieku sapulces funkcijas, pieņēmusi gala lēmumu par LR un LTV reorganizāciju un jaunas VSIA Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) dibināšanu. SEPLP apstiprināja arī LSM statūtus.

Diskusiju par jaunā LSM izveidi jeb, vienkārši sakot, LR un LTV apvienošanu vienā kopīgā mediju struktūrā iepriekšējo daudzu gadu garumā bijis daudz un pārpārēm, kas, protams, kaut kādā mērā sabiedrību, precīzāk sakot, abu sabiedrisko mediju auditoriju, sadalīja divās neremdināmu pretinieku daļās – vieniem šķiet, ka jauns, apvienots sabiedriskais medijs kļūs radošāks, interesantāks un varbūt pat izmaksās lētāk nodokļu maksātājiem.

Kamēr otri ieceri kritizēja un pauda bažas, ka jaunais uzņēmums kļūs nevis ekonomiski vieglāk paceļams, bet tieši pretēji – tā apetīte pieaugs. Un šeit vēlamies uzsvērt, ka, neskatoties uz to, ka faktiski jau tūlīt, tūlīt jaunais LSM sāks darboties, joprojām (vismaz mēs) neesam raduši atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem: vai jaunais LSM kļūs ekonomiskāks; vai jaunais LSM kļūs saturiski bagātāks; vai jaunais LSM kļūs par pārliecinoši lielākās Latvijas pilsoņu (nodokļu maksātāju) daļas uzticamu informācijas avotu; vai jaunais LSM būs ne tikai redakcionāli neatkarīgs, bet vienlaikus arī nebūs arogants pret savu finansētāju objektīvo kritiku; vai jaunais LSM patiešām sekmēs latviešu (valsts) valodu un latviskumu kā prioritāti sabiedriskajā telpā? Un tie ir tikai daži jautājumi, kuri mums rūp.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ik gadu Latvijas publiskajā telpā nonāk lielāko nodokļu maksātāju saraksti, un nevilšus veidojas priekšstats, ka šie uzņēmumi ir Latvijas biznesa lielākā rota, lai gan patiesībā ir parasti uzņēmēji, un dažos gadījumos pat ir šaubas, vai uzņēmums būtu par tādu jāsauc.

Kā būtu jāmeklē uzņēmējs, kurš veido patiesi vērtīgo pienesumu valstij, ja tas nav lielāko saraksts? Cik adekvāti ir iedzīvotāju samaksātos nodokļu maksājumus skatīt no atsevišķu uzņēmumu prizmas?

Lielākie bez izvēles tiesībām

Lursoft apkopotie dati par 2023. gada lielākajiem nodokļu maksātājiem liecina, ka Top 10 sarakstā ir degvielas, elektrības, gāzes, naftas produktu, cigarešu un alkohola lieltirgotāji. Proti, runa ir par pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu iekasēšanu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vietā. Ja pie katra benzīntanka varētu nolikt pa vienam VID darbiniekam, kurš PVN un akcīzi iekasē, tad gan pirmais trijnieks ‒ Orlen Latvija, Neste Latvija vai Circle K Latvija ‒, gan pārējie kļūtu par visnotaļ parastiem Latvijas uzņēmumiem, kuri nekādi neizceltos citu lielu un veiksmīgu uzņēmumu vidū. Likums par akcīzi un PVN, kā arī degvielas vai enerģijas iegādes neizbēgamība šos biznesa vides pārstāvjus padara par lielākajiem, jo valsts ir nolēmusi šādas nodokļu likmes konkrētajiem produktiem. Protams, tas nav pārmetums nevienam no uzņēmumiem, un ir labi, ka valsts rīcībā ir šie godprātīgie nodokļu akumulētāji, citādi mums nepietiktu VID darbinieku, kurus izvietot DUS. Ir labi, ka cigarešu tirgotājs maksā nodokļus, un labi, ka to dara alkohola ražotājs, un tomēr ‒ tas lielākos nodokļu maksātājus automātiski nepadara par labākajiem uzņēmējiem, kuriem vajadzētu pievērst kādu īpašu uzmanību. Patiesībā apgrozījuma nodokļu maksātājs ir patērētājs, un nav ļoti svarīgi, kurš visvairāk ir akumulējis šo pienesumu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas valsts sektora izdevumi 2022. gadā bija 48,1% no IKP vērtības, kamēr Igaunijā vien 35,6%, bet Lietuvā 34,1%.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju atšķirības starp Baltijas valstīm ir par kārtu mazākas nekā valstu tēriņi, un tas liecina tikai par vienu – Latvija ir neefektīva, tērējot valsts naudu, nevis ražojot vērtības.

Skaitļi analīzei ņemti no Jura Paidera apskatītā Pasaules Bankas statistikas pētījuma Latvija dodas sociālistiskajā ekonomikā par dažādu valstu tēriņiem, attiecinot tos pret IKP. Uzreiz ir piebilde tiem, kuri labi pārzina valsts budžeta tēriņus un IKP mērījumus pēc Centrālās statistikas pārvaldes un Finanšu ministrijas datiem. Lietojot nacionālos budžeta tēriņa datus no Finanšu ministrijas, var iegūt, ka tie veido ne vairāk par 40% no IKP 2022. gadā, bet nekādi 48,1% no IKP. Proti, Pasaules Banka, runājot par valsts sektora kopējiem izdevumiem, ņem vērā plašāku tēriņu loku un metodoloģijā iekļauj visus iespējamos izdarītos tēriņus valsts sektorā, arī tos, kas netiek tieši uzskaitīti pamatbudžetā. Runājot par salīdzinājumiem starp Baltijas valstīm, mēs necentīsimies analizēt Pasaules Bankas metodoloģijas nianses, mēģinot gūt skaidrību no Latvijā publiski iegūstamiem datiem, bet lietosim tos kā salīdzināmu lielumu, uzticoties, ka Pasaules Bankas metodoloģija ir vienāda visām valstīm un tādējādi iegūstam ticamus salīdzināmos datus.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Daudzu sērijveida paneļu ēku normatīvais ekspluatācijas laiks ir vidēji 50 gadu – tas nozīmē, ka dzīvojamajām ēkām, kas celtas 1974. gadā vai agrāk, šis termiņš ir pienācis šogad – 2024. gadā, īsi un lakoniski konstatēts Latvijas Stratēģiju un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) jaunākajā pētījumā Rīgas metropole 2040: pārvaldāma, dzīvojama, inovatīva, kas klajā nācis oktobrī.

Blokmājas Rīgā – cik to ir?

Lai saprastu un apzinātu problēmu, vispirms ir jānonāk pie rezultāta vismaz divos ceļos, un to arī darījām. Saprotams, ka padomju laikā būvētās mājas ir ne tikai Rīgā, tādēļ, lai nonāktu pie ticama rezultāta, izmantojām ne tikai LaSER pētījuma datus, bet nodrošinājāmies ar vispārīgiem Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem par visas Latvijas mājokļiem. Lai atlasītu mājokļus, kas atbilst prasībai «padomju laikā celta daudzdzīvokļu māja», ņēmām visus reģistrētos mājokļus – gan dzīvokļus, gan privātmājas –, kas ir apdzīvoti un kuros ir centrālapkure. Šāda atlase satur nelielu kļūdu, jo arī lielajās pilsētās tiek celtas privātmājas ar centrālapkuri, tomēr kļūda pret kopskaitu ir neliela, turklāt netiek pētīti lauku apvidi, kur privātmājas ir pārsvarā. No šīs atlases redzams, ka Rīgā atrodas gandrīz puse mājokļu ar centrālapkuri no visiem Latvijas apdzīvotajiem mājokļiem ar centrālapkuri. Proti, var secināt, ka mazākā daļa no visām daudzdzīvokļu mājām atrodas Rīgā. Zināms, ka lielākais vairums paneļu namu ir celti laikā 1961. līdz 1990. gadam. Lai arī CSP atlase piedāvā būvniecības laiku no 1981. līdz 2000. gadam, ir zināms, ka šī perioda otrajā desmitgadē praktiski nekas netika uzcelts. Tādējādi iegūstam, ka aptuveni divas trešdaļas no Rīgas apdzīvotajiem mājokļiem ar centrālapkuri ir mājas, kuru būvniecības termiņš ir no 1961. līdz 1990. gadam, turklāt pēdējā piecgade būvniecībā bija pasīvāka. Tie ir aptuveni 180 tūkstoši mājokļu, un pieņemot, ka vidējais blokmājas dzīvokļu skaits ir ap 30, iegūstam 6000 māju. Arī LaSER pētījumā tiek konstatēts, ka 72% Rīgas iedzīvotāju dzīvo paneļu namos, kas celti no 1958. līdz 1985. gadam, un kopumā Rīgas pilsētā ir 6000 padomju laikos celtu sērijveida paneļu namu. Proti, no visiem avotiem iegūstam līdzīgu rezultātu un par nosaukto problēmas apmēru varam būt pārliecināti.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

ES zaļā kursa izpilde Latvijā var notikt dažādi, un viens no ceļiem ir lēmumi, kas noved pie krasām ražošanas izmaiņām zemes nozarēs.

Darba vietas tā dēvētajās zemes nozarēs bija, ir un būs kritisks faktors tautas ataudzē un vienmērīgā teritorijas apdzīvotībā, un, lai arī priekšplānā ir izliktas augstās pievienotās vērtības nozares, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir eksporta reālie līderi. Moderno tehnoloģiju, tostarp IKT attīstībai un izaugsmei ir paredzēta milzīga loma gan ekonomiskajā izaugsmē, gan darba vietu skaita pieaugumā, nereti pat aizmirstot, ka cilvēkiem visā pasaulē vajadzēja un vajadzēs pārtiku un koksnes produktus. Taču zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs, nodokļu maksātājs, kā arī apdzīvotības nodrošinātājs, jo īpaši lauku reģionos. Turklāt vēsturiski ir pierādījies, ka dzimstība lauku teritorijās ir krietni labāka nekā pilsētās. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu laikā daudzi operē ar saukli: «Tā, kā bija, vairs nekad nebūs!» Līdztekus koks ir visdraudzīgākais materiāls cilvēkam, bet bez pārtikas iztikt nevar. Proti, jautājums ir ‒ kā būs, ja pārtikas pēkšņi būs par maz?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Aizvien paliek neatbildēts jautājums, vai un kad Rail Baltica dzelzceļš tiks uzbūvēts un sāks funkcionēt.

1991. gadā – tātad pirms 33 gadiem – parādījās ideja, kuru varētu raksturot, pārfrāzējot visiem labi zināmas dzejas rindas: «Es celt gribu sliedes visgarākās, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā. Lai putenis plosās, lai ziemelis elš: uz priekšu tik trauksies sliežu ceļš!» Iespējams, sākumā kāds zināja, kāpēc šīs sliedes grib, kam to visu vajag. Iespējams arī, ka saprata, kas un ko darīs. Kas būs pārvadātājs, kas un ko vedīs un cik tālu, turklāt arī – kāpēc. Jo bija, ko vest! Bija cilvēki, un arī kravas bija.

Ar laiku atbildes uz šiem jautājumiem sāka balot un izplēnēja. Kāpēc vajag sliedes, ja var būvēt termināļus? Kāpēc iet uz priekšu, ja tepat uz vietas betonu liet ir rentablāk? Nav tālu jāved! Uz šiem jautājumiem atbildes ir meklējusi Valsts kontrole (VK), turklāt kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Pēc VK secinājumu publiskošanas Latvijas politiskajā un ierēdnieciskajā vidē sākās savdabīgs process, ko vienkāršoti varētu apzīmēt – lielākā pārsteigtā nezinīša tēlošana.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Kapitāla tirgus aktualitātes, nākotnes tendences un praktiski ieteikumi

Jānis Goldbergs,26.06.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par galvenajiem notikumiem Latvijas un Baltijas kapitāla tirgū, par lielākajām gaidām un iespējamiem notikumiem, kā arī sīkiem knifiem investoriem iesācējiem Dienas Bizness izjautāja Signet Bank kapitāla tirgus ekspertus Kristiānu Janvari un Edmundu Antufjevu.

Ir pieejama samērā plaša, nu jau var teikt – pat bibliotēka ar jau notikušajām obligāciju emisijām ar Signet Bank atbalstu tajās. Vai iespējams sniegt tādu kā TOP10 emitentu sarakstu, piemēram, pēc kupona likmes? Kas kopš pērnā gada ir bijuši gardākie investoru kumosi?

Edmunds Antufjevs: No pērnā gada obligāciju emisijām no kupona likmes viedokļa es gribētu izcelt pirmo trijnieku – Eleving Group, kas piedāvāja 13% kupona likmi, tam sekoja Storent Group ar 11% kupona likmi un LHV banka ar 10,5% kupona likmi. Šogad šī tendence turpinās, jo kuponu likmes saglabājas augstas. Piemēram, Grenardi Group nāca klajā ar 10% likmes piedāvājumu, savukārt Citadele banka, kas ir liels uzņēmums ar augstu kredītreitingu, piedāvāja 8%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ir par 8 miljardiem eiro mazāks, jo kopš 2008. gada mums ir par 169 tūkstošiem strādājošo mazāk un kā iedzīvotāju skaits, tā arī strādājošo skaits ik gadu valstī samazinās.

Cilvēku daudzums rūk

Latvija ir pasaules mēroga rekordiste iedzīvotāju zaudēšanā un pirmajā vietā, ja salīdzinām ar 1990. gadu. Šī cilvēku iztrūkuma dēļ valsts budžetā neienāk aptuveni 2,5 miljardi eiro, kas ir šo Latvijā neesošo strādājošo nesamaksātie nodokļi. Latvijā ir visnotaļ populāri runāt par to, ka galvenais un noteicošais ekonomikā ir produktivitāte un pievienotā vērtība. Proti, jo cilvēks strādā vairāk un saražo labāk, jo lielāks labums. Diemžēl, par iekšzemes kopproduktu runājot, tā domāt gluži nevar, jo nozīme ir arī cilvēku kopskaitam ekonomikā. Nozīme ir arī mazāk produktīviem darbiem, jo visi nevar būt programmētāji, kādam ir jākaplē bietes.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā nepieciešama pamatīga visu birokrātisko procedūru revīzija.

Valsts parāda apkalpošanas izmaksu straujais pieaugums prasa nekavējoši palielināt nodokļu ieņēmumus, kas nepastarpināti paredz radīt labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbības attīstībai. Finanšu ministrijas prognozes par to, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas 2025. gadā pārsniegs 507 miljonus eiro, kamēr 2022. gadā tās bija vien nepilni 167 miljoni eiro, ir salīdzināmas ar sarkanās lampiņas iedegšanos vadības panelī. Var jau šo ļoti straujo valsts parāda apkalpošanas izmaksu pieaugumu norakstīt uz ģeopolitiskās situācijas radīto defektu, tomēr ilgtermiņā ar šādu attieksmi nekur tālu tikt nevarēsim, jo agrāk vai vēlāk būs jāiemācās dzīvot no pašu nopelnītā, nevis nemitīgi palielinot valsts parādu. Latvijas austrumu robeža paliek, kur bijusi, un Eiropas Centrālas bankas paaugstinātās bāzes procentlikmes ir ne tikai sadārdzinājušas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, bet vienlaikus pamatīgi slāpējušas ekonomiskās aktivitātes Latvijas (un ne tikai) ražotāju lielākajos noieta tirgos. Bagātības radītāju – nodokļu maksātāju – kopēji samaksātās summas ir iespaidīgas, taču tik un tā nespēj nosegt visas vajadzības. Turklāt sabiedrības vajadzības pēc finansējuma tādu būtisku funkciju kā valsts drošība, veselība, izglītība, zinātne, infrastruktūras nodrošināšanai pieaug.Atliek vienīgais risinājums, kādu līdz šim pazīst valdība – paredzēt budžeta deficītu. Situāciju vēl satraucošāku padara fakts, ka būtisku valsts izdevumu pozīciju (vai to deficītu) nodrošina vēl pašreiz pieejamā Eiropas Savienības struktūrfondu nauda, bez kuras situācija būtu ļoti kritiska.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Vai uzņēmums var būt patiesi atbildīgs pret vidi un pelnīt naudu?

Gatis Zēmanis, SIA Kalve Coffee valdes priekšsēdētājs,01.10.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vēl nesen dzīvojām laikā, kad attīstītā pasaule un tās vadošie uzņēmumi bija vienoti apņēmībā mazināt cilvēces radīto ietekmi uz vidi. Šodien mūsu kopējā apņēmība vairs nav tik stingra un liek jautāt, kādēļ esam sākuši ļodzīties un vai varam to atļauties.

Skaidri zinām, ka uzņēmumiem, lai tie pastāvētu, ir jāspēj pelnīt – bet, vai tie var būt daļa no klimata pārmaiņu radīto izaicinājumu risinājuma?

Pasaule pieprasa ilgtspēju, uzņēmumiem ir jākļūst labākiem

Klimatam mainoties, arvien labāk saprotam, ka vairs nevaram pieļaut tādu attieksmi pret vidi, pie kādas bijām raduši iepriekšējās desmitgadēs. Ilgtspējas principi ienāk mūsu ikdienā, un tie jau vārdiski izskaidro savu būtību – saglabāt spēju kaut ko darīt. Attiecinot uz uzņēmējdarbību, tas nozīmē saglabāt spēju strādāt gan tagad, gan nākotnē. Ilgtspējīgs uzņēmums ir godīgs un caurspīdīgs, tam rūp ne vien vide, bet arī vietējā kopiena, darbinieku labklājība, piegādes ķēdē iesaistīto personu labjūta, tas spēj pielāgoties un veidot inovācijas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #32

DB,06.08.2024

Dalies ar šo rakstu

Ieguldot vairāk nekā miljonu eiro, ēdināšanas uzņēmums LIDO jau drīzumā plāno atvērt jaunu restorānu Riga Plaza. Šis ir viens no nedaudziem jauna restorāna atvēršanas piemēriem pēc pandēmijas, Krievijas iebrukuma Ukrainā radītās inflācijas un Eiropas Centrālās bankas likmju celšanas.

Turklāt LIDO šajā periodā mainījies akcionāru sastāvs. Kādi bijuši uzņēmuma izaicinājumi, kā pārvarētas grūtības, kas nepieciešams nozares un uzņēmuma attīstībai, Dienas Bizness jautāja LIDO valdes priekšsēdētājai Ritai Auziņai.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 6.augusta numurā lasi:

Statistika

Krīze galā, recesija nav sākusies – kas tas ir?

Tēma

Zemāka PVN likme sabiedriskajai ēdināšanai Eiropā ir norma

Enerģētika

Patēriņš nosaka dabasgāzes tirgu!

Aktuāli

Uz Zviedriju pēc ... benzīna

Kuram tas rūp?

Kur pazaudējam 2,5 miljardus nodokļu ieņēmumu?

Tehnoloģijas

Tech Mahindra izvēlējās Rīgu! Kāpēc?

Pakalpojumi

Komentāri

Pievienot komentāru