Jaunākais izdevums

Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

«Pazūd» teju 800 tūkstoši

Kopumā Latvija kopš 1990. gada «pazaudējusi» 785 132 iedzīvotājus, kas ir 30,43% no kopējā iedzīvotāju skaita, kāds bija valstiskās neatkarības atgūšanas vēsturiskajā gadā. 1990. gadā pilsētās kopumā dzīvoja 1,85 milj. iedzīvotāju, kas ir tikai nedaudz mazāk nekā 2023. gadā dzīvoja visā Latvijā kopumā 1,883 miljoni. Latvijas pilsētas kopumā šo gadu laikā ir zaudējušas 533 118 iedzīvotājus, no kuriem lauvas tiesa pienākas uz lielo pilsētu (Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Valmiera, Rēzekne, Ventspils, Jēkabpils) rēķina – 479 639. Faktiski vairākas pilsētas no savā ziņā Latvijas mēroga lielpilsētām ir kļuvušas par pilsētām, un pat pastāv risks tām kļūt par mazpilsētām.

Galvaspilsētas faktors

Jau vairākus gadus galvaspilsēta šķiet klusa un tukša. Tas pilsētas ciemiņiem (un ne tikai viņiem) rada jautājumu – kas noticis ar Rīgu, kur ir cilvēki? Diemžēl Rīgā ir pamatīgs iedzīvotāju skaita kritums – 1990. gadā te dzīvoja vairāk nekā 909 tūkstoši cilvēku, 2023. gadā to skaits jau bija krities līdz 609 tūkstošiem. Savulaik vienīgā Baltijas pilsēta, kuras iedzīvotāju skaits bija tuvu vienam miljonam, trešdaļgadsimta laikā pamanījusies «pazaudēt» teju 300 tūkstošus iedzīvotāju. Nenoliedzami – daļa cilvēku no laukiem atrada darbu (un arī dzīvesvietu) Rīgā, tomēr viņu pieplūdums nespēja kompensēt no galvaspilsētas emigrējušo cilvēku skaitu. Protams, daļa cilvēku nopelnīja naudu Rīgā, uzbūvēja māju Jūrmalā, Ķekavas, Mārupes, Ādažu, Salaspils, Ropažu vai Siguldas novadā un galvaspilsētā juridiski vairs nedzīvo, kaut arī liela daļa turpina strādāt un pelnīt naudu Rīgā. Diemžēl, ja nekas nemainīsies, Rīga kā Baltijas lielākā pilsēta paliks par vēstures faktu, jo atbilstoši Jura Paidera pētījumam (Dienas Bizness, 14.05.2024.) Viļņā jau esot 602 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir par 9000 vairāk nekā 1990. gadā. Loģiski jautāt – kāpēc Viļņā iedzīvotāju skaits pārsniedzis 1990. gada līmeni, bet Rīgā tieši pretēji?

Darba vietu faktors

1990. gadā Latvijā bija trīs pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedza 100 tūkstošus, pašlaik ir tikai viena – Rīga, savukārt gan Daugavpils, gan arī Liepāja piedzīvojušas 38–41% iedzīvotāju skaita kritumu. Liepājā 114 337 iedzīvotāju vietā palikuši vairs tikai 67 088 (par 47,2 tūkstošiem mazāk), arī Daugavpilī iedzīvotāju skaits sarucis par 47,7 tūkstošiem. Līdzīga aina vērojama Rēzeknē, kur iedzīvotāju skaits sarucis no 42,8 līdz 26,4 tūkstošiem. Šādu iedzīvotāju skaita kritumu nereti saista ar padomju okupācijas laika lielo rūpnīcu krahu, jo tās nespēja pārdzīvot sociālekonomiskās sistēmas maiņu un atrast sev vietu (tirgu) jaunajos apstākļos. Tiesa, jāņem vērā, ka darba vietu deficīts radās arī pēc nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas 2008.–2010. gadā, kas savukārt izraisīja darbspējīgā vecuma cilvēku došanos peļņā uz ārvalstīm. Rezultātā viņi jaunajās mītnes zemēs iesakņojās – turpina strādāt, maksāt nodokļus un paaugstināt šo valstu labklājību. Cilvēki, kuri izceļoja no Latvijas, viņu jaunajām mītnes zemēm ir milzīgs ieguvums, jo tām nenācās segt šo ļaužu dzimšanas, izglītības, arī veselības aprūpes un citas izmaksas, ko bija finansējusi Latvijas sabiedrība. Būtībā Latvijā īstenotā jostu savilkšanas politika bija izdevīga citām valstīm.

Lauku bēdu stāsts

Kamēr pilsētu depopulāciju vēl pa auto logu caurbraucot var tik ļoti nepamanīt, laukos tas ir redzams kā uz delnas. Diemžēl sakoptas lauku sētas mēdz mīties ar pussabrukušām un sabrukušām ēkām, sakopti tīrumi – ar krūmiem aizaugušām platībām. Statistikas dati rāda: kopumā Latvijas lauki pēdējo 33 gadu laikā «pazaudējuši» ceturtdaļmiljonu (252 014) iedzīvotāju. Satraucoši ir arī dati, ka 2022. gadā laukos dzīvoja 601 171 iedzīvotājs, bet 2023. gadā – vairs tikai 568 493 cilvēki. Kritums ir 32 678 cilvēki, kas ir tikpat, cik šajā laikā dzīvoja Ventspilī, bet ievērojami vairāk nekā iedzīvotāju skaits Jēkabpilī, Valmierā, Ogrē, Rēzeknē. Laukos dzīvojošo skaits gan uz leju gājis jau kopš Otrā pasaules kara laikiem. Proti, 1935. gadā laukos dzīvoja 1,1966 miljoni iedzīvotāju, pakāpeniski to skaits saruka, līdz 1974. gadā sasniedza 900 tūkstošu robežu, bet 1989. gadā – pat 815 tūkstošus. Pēc īsa pieauguma 1990. gadā līdz 820 tūkstošiem tas atgriezās uz dilstošas tendences, un 2008. gads bija pēdējais, kad laukos dzīvojošo skaits bija lielāks par 700 tūkstošiem. Nenoliedzami – tehnoloģiju attīstība un roku darba samazināšanās lauksaimniecībā (arī mežsaimniecībā, jo īpaši mežizstrādē), kā arī saimniekošanas sistēmas maiņa no kolhoziem un sovhoziem uz zemnieku saimniecībām ar augstražīgu un efektīvu tehniku izspieda no laukiem salīdzinoši daudz cilvēku, kuri darbu meklēja pilsētās, bet, ja arī tur nevedās, devās peļņā uz ārzemēm. Diemžēl valstiskā līmenī nebija nekādu darba vietu kompensējošo pasākumu, viss lielākoties ar nelieliem izņēmumiem palika uz pašu cilvēku pleciem, sak, kā mākat, tā arī dzīvojiet! Valsts kopumā iztukšojas – cilvēku mazāk, vairāk vietas kukaiņiem, putniem, zvēriem.

Mazāk cilvēku, lielākas izmaksas

Mazāks iedzīvotāju skaits, jo īpaši laukos, nozīmēs, ka vidēji vienam iedzīvotājam dārgāk izmaksās visu veidu infrastruktūra, arī veselības aprūpe, jo ceļu kilometru skaits jau nemainās, bet sarūk to lietotāju, tātad arī maksātāju skaits, taču uzturēšanas izmaksas jau paliek teju tās pašas, bet inflācija to vēl sadārdzina. Tā kā zeme pēc cilvēkiem ir otrs stratēģiski svarīgākais resurss, jau izskanējušas bažas par to, ka pilsētnieku intereses var kļūt dominējošas, proti, attiecībā uz visādu veidu zemes izmantošanas ierobežojumiem un pat liegumiem. Pašlaik zemi izmanto augkopībai un lopkopībai, kuru produkciju izmanto pārtikas pārstrādes uzņēmumi, savukārt koksni pārstrādā kokrūpnieki, vienlaikus radot bāzi enerģētikai (apkurei izmanto kurināmo šķeldu), kā arī iegūst kūdru, no kuras ražo lauksaimniecības substrātus, kas kopumā nodrošina gan būtiskus, miljardos eiro mērāmus, eksporta ienākumus, gan darba vietas (jo īpaši laukos), gan samaksātos nodokļus, maksātspējīgus patērētājus. Tieši tāpēc rodas jautājumi par to, kā dzīvosim pēc 10 un 20 gadiem, kāda būs Latvija, jo no tā, ko sējam šodien, pirmos augļus varēsim baudīt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Kuram tas rūp?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vai bērni mums rūp? Vai latvieši lēnām izzudīs? Viens deputāts 100 jaundzimušo pabalstu vērts.

Stāsts ir par tautas dzīvību un nāvi, par vērtībām, par izvēli. Mūsu priekšstāvji deputāti sev vienmēr pielemj labas algas un paši sevi labi vērtē. Par bērna piedzimšanu vienreizējais pabalsts dilst – tā viņi vērtē tautas rītdienu. Var teikt, ka bērni dzimst mīlestības dēļ, bet deputātus vēlē cerības dēļ, un Saeimā saikni var izvēlēties neredzēt, taču mēs to redzam. Tīri matemātiski – deputāta gada alga aptuveni 100 reizes pārsniedz bērna vienreizējo pabalstu.

Deputātu algu izaugsme

Deputātu algas ir pieejamas Saeimas internetvietnē, kurā publiskoti dati par deputātu atalgojumu. Jau no 2013. gada Saeimas deputātu atalgojums ievērojami apsteidz vidējo patēriņu cenu pieaugumu. Saeimas deputāta vidējās algas aprēķinā tiek ņemti vērā Saeimas deputātu norādītie atalgojuma skaitļi no pieejamajiem algu sarakstiem katra gada novembrī un decembrī. Aprēķinā neņemam vērā piemaksas un kompensācijas. 2013. gada algas latos tiek pārrēķinātas eiro. Gadījumos, ja Saeimas deputāti strādāja novembrī nepilnu mēnesi, piemēram, vēlēšanu dēļ, tad vidējo algu aprēķinam tika izmantots tikai decembris. Aprēķinos netika iekļauti deputāti ar ļoti zemām algām (daži desmiti eiro), kuras parādās, deputātiem uz laiku atsakoties no pilnvarām. Saņemto mēnešalgu kopsumma tika izdalīta ar algu sarakstā iekļauto deputātu skaitu. Vidējā gada alga, lai to varētu attiecināt pret bērna pabalstu, tiek aprēķināta, reizinot iegūto vidējo mēnešalgu ar 12. Kādi ir rezultāti? 2013. gadā vidējais Saeimas deputāta atalgojums mēnesī bija 1643 eiro, bet 2023. gadā sasniedza 3638 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konkurētspējīga, ilgtspējīga attīstība bez inovācijām būs problemātiska.

Globālā Inovāciju indeksa 2022. gada dati rāda, ka Igaunija ieņem 17. vietu pasaulē, Lietuva – 39. vietu, savukārt Latvija – 41. vietu. Kopumā Latvijas pozīcija nav peļama, jo aiz mūsu valsts šajā reitingā ir vēl 87 valstis, taču pirms mums ir gan Malaizija, gan Indija, turklāt tikai pavisam nedaudz apsteidzam Mauritāniju. Kārtējo reizi nākas meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija ir tik augstu – tālu priekšā Latvijai, ko šī valsts ir darījusi un kas tajā ir tāds, kas ļauj būt 7.–8. vietā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, savukārt Latvija ir tikai 23. vietā. Lai arī jau daudzus gadus ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A), kas tiek uzskatīts par inovāciju stūrakmeni, notiek un tiek izvirzīti kā viena no Latvijas ekonomiskās attīstības prioritātēm, tomēr būtiska izrāviena nav.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ģimene ir tautas pamatu pamats. Katras atsevišķas ģimenes turība summāri veido visas tautas turību un valsts kopējo labklājību, tāpēc būtiski saprast, kā nauda kustas un kā tas atspoguļojas katrā ģimenē.

Iepriekš rubrikā Kuram tas rūp? atradām atbildi uz jautājumu «Kur rodas nauda?», bet tagad lūkosim, kā tā kustas, izdalot ģimeni dažādos tautsaimniecības sektoros. Pirmajā šīs tēmas rakstā Kur rodas nauda? (Diena, 05.04.2024.) noskaidrojām, ka pamatu pamats, lai nauda ienāktu Latvijā un sāktu sekmēt «tautsaimniecības spararata» griešanos, ir mūsu pakalpojumu un produktu eksports, bet lai tā tiktu efektīvi izmantota – sabalansēts darbinieku skaits privātajā un publiskajā tautsaimniecības sektorā.

Nauda rada naudu

Ja eksports ienes vismaz tik, cik apēd imports, tad arī iekšzemes vajadzībām radītās preces un pakalpojumi netraucēti turpina darbināt eksporta iedarbināto «tautsaimniecības spararatu», nodrošina daudzu procesu un servisu funkcionēšanu, nodokļu nomaksu valsts budžetā, no kura jau tiek finansēti sabiedrībai nepieciešamie pakalpojumi, arī publiskā servisa jeb valsts pārvaldes darbība. Pavisam vienkārši – visa šī procesa virsmērķis un uzdevums ir nodrošināt mūsu valsts un iedzīvotāju labklājību.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš 2004. gada 1. maija būs pagājuši 20 gadi, kopš esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Šajā laika posmā Latvijā investēti aptuveni 18 miljardi eiro ES fondu naudas, no kuriem 10,5 ir Kohēzijas fonda līdzekļi. Iznāk, ka Latvija šo naudu izmantojusi ar precīzi divas reizes mazāku rezultativitāti nekā Lietuva un Igaunija.

Tāds blakussecinājums ir no Latvijas Universitātes docenta, ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera pētījuma Latvija reģionālā nevienlīdzībā pārspēj Lietuvu un Igauniju, kas publicēts Dienas Biznesa šāgada 2. aprīļa numurā.

Plaisa – divtik liela

J. Paiders par sava pētījuma pamatu ņem valstu iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām valstīs, kā arī šo lielumu dalījumu pa valstu administratīvajām vienībām. Tiek konstatēts fakts, ka Latvija reģionālās nevienlīdzības ziņā patlaban pārspēj kaimiņvalstis gandrīz divas reizes. Proti, 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītākajā daļā – Tallinā – un vismazāk attīstītākajā apriņķī – Pelvā – atšķiras 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīga situācija – 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķa vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju arī bija 2,7 reizes. Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Kohēzijas fonda investīcijas ir paredzētas reģionālās nevienlīdzības mazināšanai gan Eiropas, gan arī nacionālā līmenī.

Komentāri

Pievienot komentāru