Jaunākais izdevums

ES zaļā kursa izpilde Latvijā var notikt dažādi, un viens no ceļiem ir lēmumi, kas noved pie krasām ražošanas izmaiņām zemes nozarēs.

Darba vietas tā dēvētajās zemes nozarēs bija, ir un būs kritisks faktors tautas ataudzē un vienmērīgā teritorijas apdzīvotībā, un, lai arī priekšplānā ir izliktas augstās pievienotās vērtības nozares, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir eksporta reālie līderi. Moderno tehnoloģiju, tostarp IKT attīstībai un izaugsmei ir paredzēta milzīga loma gan ekonomiskajā izaugsmē, gan darba vietu skaita pieaugumā, nereti pat aizmirstot, ka cilvēkiem visā pasaulē vajadzēja un vajadzēs pārtiku un koksnes produktus. Taču zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs, nodokļu maksātājs, kā arī apdzīvotības nodrošinātājs, jo īpaši lauku reģionos. Turklāt vēsturiski ir pierādījies, ka dzimstība lauku teritorijās ir krietni labāka nekā pilsētās. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu laikā daudzi operē ar saukli: «Tā, kā bija, vairs nekad nebūs!» Līdztekus koks ir visdraudzīgākais materiāls cilvēkam, bet bez pārtikas iztikt nevar. Proti, jautājums ir ‒ kā būs, ja pārtikas pēkšņi būs par maz?

Nenoliedzami, dekarbonizācijas politiku izpilde Latvijai prasīs «upurus», taču tos nevajadzētu meklēt vien zemes nozarēs, jo iznāks, ka burtiski atsakāmies no galda un krēsla, kā arī no tā, ko liksim uz galda. Šķiet, patiesības mirklis nav aiz kalniem, kad paslēpes vairs nevarēs spēlēt un politikas veidotājiem būs skaidri jāpasaka, cik un kādai nozarei jāsamazina savu izmešu apjomi. Piemēram, Nacionālo klimata un enerģētikas plānu prezentēs nākamajā nedēļā.

Visticamāk, ka, šo rēbusu šķetinot, nonāksim pie izsenās patiesības ‒ kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Izmešu samazināšana var iet roku rokā ar darba vietu likvidāciju, jo ir naivi cerēt, ka lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā strādājošie tūdaļ pārtaps IT speciālistos. No nodarbinātības kartes redzams, ka Latvijas reģionos zemes nozares dod lauvas tiesu darba vietu, bet ja atņemsim sabiedriskā sektora darba vietas un tirdzniecību, tad šo nozaru pienesums nodarbinātībā ir dominējošs. Spriežot par zemes izmantošanas ierobežojumiem, jāņem vērā, ka iespējams būtiski mainīt ne tikai atsevišķu novadu, bet veselu reģionu turpmāko attīstību ‒ un ne jau labākajā virzienā. To, ka šo faktu ir apjēgušas citas zemes, rāda Jaunzēlande, kura lauksaimniecību svītros no to nozaru saraksta, kam būs jāmaksā par tās radītajiem izmešiem.

Zemes izmantošanas ierobežojumi nesīs nevis tieši proporcionālus zaudējumus ražošanā un teritorijas apdzīvotībā, bet efekts, visticamāk, būs kumulatīvs, jo brīdī, kad vietu pamet strādājošie, arī valsts algotajiem pakalpojumiem nav nozīmes. Sākumā likvidē skolas, policijas iecirkņus, pēcāk pārvaldes funkcijas. Piemēru jau ir devis tirgus, kad, pielietojot tehnoloģijas laukos, daļa darba vietu kļuva nevajadzīgas. Šobrīd valsts ar saviem lēmumiem var panākt līdzīgu efektu, ar vienu parakstu var aizslaucīt ne tikai ciemus, bet arī dažas mazpilsētas.

Ietekmēt var 100 tūkstošus strādājošo

Jura Paidera apkopotā informācija, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem (Dienas Bizness 28.05.2024.), liecina, ka tikai zemes nozares ‒ lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība ‒ deviņos novados nodarbina ikkatru piekto cilvēku, jāņem vērā, ka vēl divās pašvaldībās šis rādītājs ir ļoti tuvu, savukārt lielpilsētās šajos sektoros nodarbināto skaits pašsaprotami ir tikai 1‒4,5%. Iespējams, ka tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc zemes nozaru tautsaimniecisko būtību nesaprot tie, kuri pamatā dzīvo pilsētvidē. Protams, ja zemes nozarēs tiek «īstenotas kādas korekcijas», tad loģiski, ka tas atsauksies uz tiem, kuri attiecīgi ‒ iegūto vai izaudzēto ‒ pārstrādā. Pārtikas pārstrādē tiek nodarbināti vairāk nekā 22 000 strādājošo, kokapstrādē ‒ vairāk nekā 20 000, kam vēl jāpieskaita mēbeļu ražošana ar vēl vairāk nekā 5000 nodarbināto. Galarezultātā jāsecina ‒ ietekmēto darba vietu skaits pārsniedz 100 000.

Tas ir daudz vai tomēr maz? Ja pieņemam, ka uzņēmumos strādājošo skaits 2022. gadā bija 681 tūkstotis, tad «ietekmēto» īpatsvars būs tuvu 15%. Jāņem vērā, ka visa meža un arī pārtikas nozare ir būtisks pakalpojumu pircējs tirgū, un tieši tāpēc, ja kaut kas būtiski mainījies šajās nozarēs, to sajutīs arī citos sektoros strādājošie. Jautājums ir ‒ vai valsts, lemjot par zaļā kursa ieviešanu zemes nozarēs, ir (būs) aplēsusi potenciālo ietekmi uz nodarbinātību, iedzīvotāju skaitu reģionos, samaksāto nodokļu apjomu, ražošanas un eksporta rādītājiem.

Pagaidām bez alternatīvas

Ja tomēr pieņemam, ka daļa nozaru jaudas ir vienkārši jāslēdz zaļās Eiropas vārdā, tad jāņem vērā pašreizējā situācija ‒ virknē pašvaldību zemes nozares ir būtiskākais privātais darba devējs, kuram vienkārši nav alternatīvas, jo pārējās ir publiskā servisa (valsts, pašvaldības finansētas) darba vietas, kuru algošanai nauda rodas no budžeta. Proti, nodokļus maksā un šo infrastruktūru uztur jau minētie uzņēmumi. Statistikas dati rāda, ka kopumā Latvijas lauki pēdējo 33 gadu laikā ir zaudējuši ceturtdaļmiljonu (252 014) iedzīvotāju, un Latvijas iedzīvotāju demogrāfijas egle neko labāku nākotnē nesola. Tieši pretēji ‒ perspektīvā ne tikai laukos, bet visā Latvijā cilvēku ‒ bagātību radītāju ‒ būs vēl mazāk. Tātad cilvēki jau ir deficīts. Starp citu, nodokļu ieņēmumi arī! Apgrūtinot darbību kādā reģionā, ir jāņem vērā, ka darbinieku trūkst jau šobrīd un jaunus investīciju projektus var negaidīt kaut vai cilvēku trūkuma dēļ. Patiesībā ir stāsts par valsts teritoriālo drošību, jo teritorija bez iedzīvotājiem par valsts daļu ir uzskatāma vien formāli – uz kartes. Proti, valsts politika nedrīkst nevienu privātā sektora darba vietu likvidēt piespiedu kārtā, ko varam moderni dēvēt par zaļo motivēšanu. Tirgus pārregulācija, kas noved pie bankrota, tas pats vien ir.

Jātiek ārā no pirmklasniekiem

Latvija pēc būtības ir nodarbojusies ar darbaspēka eksportu uz Eiropas Savienības bagātākajām valstīm. Šie mūsu «pazaudētie» darbinieki ceļ citu valstu labklājību, palielina nodokļu ieņēmumus, turklāt šīs valstis par šo darbspējīgo cilvēku izaudzināšanu, izskološanu un «piegādi» neko nav maksājušas. Šī, iespējams, ir pagātne. Migrācija Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un citu valstu virzienā no Latvijas ir gandrīz apstājusies, tomēr būtu veselīgi nepieļaut 90. un 2008. gada krīzes kļūdas, neatkārtot kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem, kad par visefektīvāko risinājumu tika uzskatīta darba vietu likvidācija, un vēl labāk, ja šo likvidēto darba vietu bijušie darbinieki sakravā koferi un pamet valsti, jo tad nav jāmaksā pabalsti.

Zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs. Tā tam vajadzētu palikt, un lēmumiem par izmaiņām jābalstās zinātnē un pētījumos balstītos datos, nevis ES izsniegtā klimata mērķa procentpunktu rādītājā. Proti, rēķināt jāsāk no cilvēkiem, nevis kādiem dekarbonizācijas procentiem, jo valsts bez cilvēkiem nepastāv. Līdz šim bieži esam rēķinājuši no otra gala. Ja aiz vienādības zīmes ir skaitlis, tad izdomāsim, ko salikt vienādojumā, lai iznāk pareizi. Tā dara pirmklasnieki, kad saprot, ka nemāk rēķināt! Mums visiem ir vēlme dzīvot šeit, Latvijā, un atrisinājumam ir jābūt īstam, nevis piedzītam pēc atbildes grāmatas beigās! Kuram tas rūp?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vai bērni mums rūp? Vai latvieši lēnām izzudīs? Viens deputāts 100 jaundzimušo pabalstu vērts.

Stāsts ir par tautas dzīvību un nāvi, par vērtībām, par izvēli. Mūsu priekšstāvji deputāti sev vienmēr pielemj labas algas un paši sevi labi vērtē. Par bērna piedzimšanu vienreizējais pabalsts dilst – tā viņi vērtē tautas rītdienu. Var teikt, ka bērni dzimst mīlestības dēļ, bet deputātus vēlē cerības dēļ, un Saeimā saikni var izvēlēties neredzēt, taču mēs to redzam. Tīri matemātiski – deputāta gada alga aptuveni 100 reizes pārsniedz bērna vienreizējo pabalstu.

Deputātu algu izaugsme

Deputātu algas ir pieejamas Saeimas internetvietnē, kurā publiskoti dati par deputātu atalgojumu. Jau no 2013. gada Saeimas deputātu atalgojums ievērojami apsteidz vidējo patēriņu cenu pieaugumu. Saeimas deputāta vidējās algas aprēķinā tiek ņemti vērā Saeimas deputātu norādītie atalgojuma skaitļi no pieejamajiem algu sarakstiem katra gada novembrī un decembrī. Aprēķinā neņemam vērā piemaksas un kompensācijas. 2013. gada algas latos tiek pārrēķinātas eiro. Gadījumos, ja Saeimas deputāti strādāja novembrī nepilnu mēnesi, piemēram, vēlēšanu dēļ, tad vidējo algu aprēķinam tika izmantots tikai decembris. Aprēķinos netika iekļauti deputāti ar ļoti zemām algām (daži desmiti eiro), kuras parādās, deputātiem uz laiku atsakoties no pilnvarām. Saņemto mēnešalgu kopsumma tika izdalīta ar algu sarakstā iekļauto deputātu skaitu. Vidējā gada alga, lai to varētu attiecināt pret bērna pabalstu, tiek aprēķināta, reizinot iegūto vidējo mēnešalgu ar 12. Kādi ir rezultāti? 2013. gadā vidējais Saeimas deputāta atalgojums mēnesī bija 1643 eiro, bet 2023. gadā sasniedza 3638 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Aizvien paliek neatbildēts jautājums, vai un kad Rail Baltica dzelzceļš tiks uzbūvēts un sāks funkcionēt.

1991. gadā – tātad pirms 33 gadiem – parādījās ideja, kuru varētu raksturot, pārfrāzējot visiem labi zināmas dzejas rindas: «Es celt gribu sliedes visgarākās, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā. Lai putenis plosās, lai ziemelis elš: uz priekšu tik trauksies sliežu ceļš!» Iespējams, sākumā kāds zināja, kāpēc šīs sliedes grib, kam to visu vajag. Iespējams arī, ka saprata, kas un ko darīs. Kas būs pārvadātājs, kas un ko vedīs un cik tālu, turklāt arī – kāpēc. Jo bija, ko vest! Bija cilvēki, un arī kravas bija.

Ar laiku atbildes uz šiem jautājumiem sāka balot un izplēnēja. Kāpēc vajag sliedes, ja var būvēt termināļus? Kāpēc iet uz priekšu, ja tepat uz vietas betonu liet ir rentablāk? Nav tālu jāved! Uz šiem jautājumiem atbildes ir meklējusi Valsts kontrole (VK), turklāt kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Pēc VK secinājumu publiskošanas Latvijas politiskajā un ierēdnieciskajā vidē sākās savdabīgs process, ko vienkāršoti varētu apzīmēt – lielākā pārsteigtā nezinīša tēlošana.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konkurētspējīga, ilgtspējīga attīstība bez inovācijām būs problemātiska.

Globālā Inovāciju indeksa 2022. gada dati rāda, ka Igaunija ieņem 17. vietu pasaulē, Lietuva – 39. vietu, savukārt Latvija – 41. vietu. Kopumā Latvijas pozīcija nav peļama, jo aiz mūsu valsts šajā reitingā ir vēl 87 valstis, taču pirms mums ir gan Malaizija, gan Indija, turklāt tikai pavisam nedaudz apsteidzam Mauritāniju. Kārtējo reizi nākas meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija ir tik augstu – tālu priekšā Latvijai, ko šī valsts ir darījusi un kas tajā ir tāds, kas ļauj būt 7.–8. vietā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, savukārt Latvija ir tikai 23. vietā. Lai arī jau daudzus gadus ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A), kas tiek uzskatīts par inovāciju stūrakmeni, notiek un tiek izvirzīti kā viena no Latvijas ekonomiskās attīstības prioritātēm, tomēr būtiska izrāviena nav.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Kapitāla tirgus aktualitātes, nākotnes tendences un praktiski ieteikumi

Jānis Goldbergs, 26.06.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par galvenajiem notikumiem Latvijas un Baltijas kapitāla tirgū, par lielākajām gaidām un iespējamiem notikumiem, kā arī sīkiem knifiem investoriem iesācējiem Dienas Bizness izjautāja Signet Bank kapitāla tirgus ekspertus Kristiānu Janvari un Edmundu Antufjevu.

Ir pieejama samērā plaša, nu jau var teikt – pat bibliotēka ar jau notikušajām obligāciju emisijām ar Signet Bank atbalstu tajās. Vai iespējams sniegt tādu kā TOP10 emitentu sarakstu, piemēram, pēc kupona likmes? Kas kopš pērnā gada ir bijuši gardākie investoru kumosi?

Edmunds Antufjevs: No pērnā gada obligāciju emisijām no kupona likmes viedokļa es gribētu izcelt pirmo trijnieku – Eleving Group, kas piedāvāja 13% kupona likmi, tam sekoja Storent Group ar 11% kupona likmi un LHV banka ar 10,5% kupona likmi. Šogad šī tendence turpinās, jo kuponu likmes saglabājas augstas. Piemēram, Grenardi Group nāca klajā ar 10% likmes piedāvājumu, savukārt Citadele banka, kas ir liels uzņēmums ar augstu kredītreitingu, piedāvāja 8%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ģimene ir tautas pamatu pamats. Katras atsevišķas ģimenes turība summāri veido visas tautas turību un valsts kopējo labklājību, tāpēc būtiski saprast, kā nauda kustas un kā tas atspoguļojas katrā ģimenē.

Iepriekš rubrikā Kuram tas rūp? atradām atbildi uz jautājumu «Kur rodas nauda?», bet tagad lūkosim, kā tā kustas, izdalot ģimeni dažādos tautsaimniecības sektoros. Pirmajā šīs tēmas rakstā Kur rodas nauda? (Diena, 05.04.2024.) noskaidrojām, ka pamatu pamats, lai nauda ienāktu Latvijā un sāktu sekmēt «tautsaimniecības spararata» griešanos, ir mūsu pakalpojumu un produktu eksports, bet lai tā tiktu efektīvi izmantota – sabalansēts darbinieku skaits privātajā un publiskajā tautsaimniecības sektorā.

Nauda rada naudu

Ja eksports ienes vismaz tik, cik apēd imports, tad arī iekšzemes vajadzībām radītās preces un pakalpojumi netraucēti turpina darbināt eksporta iedarbināto «tautsaimniecības spararatu», nodrošina daudzu procesu un servisu funkcionēšanu, nodokļu nomaksu valsts budžetā, no kura jau tiek finansēti sabiedrībai nepieciešamie pakalpojumi, arī publiskā servisa jeb valsts pārvaldes darbība. Pavisam vienkārši – visa šī procesa virsmērķis un uzdevums ir nodrošināt mūsu valsts un iedzīvotāju labklājību.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš 2004. gada 1. maija būs pagājuši 20 gadi, kopš esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Šajā laika posmā Latvijā investēti aptuveni 18 miljardi eiro ES fondu naudas, no kuriem 10,5 ir Kohēzijas fonda līdzekļi. Iznāk, ka Latvija šo naudu izmantojusi ar precīzi divas reizes mazāku rezultativitāti nekā Lietuva un Igaunija.

Tāds blakussecinājums ir no Latvijas Universitātes docenta, ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera pētījuma Latvija reģionālā nevienlīdzībā pārspēj Lietuvu un Igauniju, kas publicēts Dienas Biznesa šāgada 2. aprīļa numurā.

Plaisa – divtik liela

J. Paiders par sava pētījuma pamatu ņem valstu iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām valstīs, kā arī šo lielumu dalījumu pa valstu administratīvajām vienībām. Tiek konstatēts fakts, ka Latvija reģionālās nevienlīdzības ziņā patlaban pārspēj kaimiņvalstis gandrīz divas reizes. Proti, 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītākajā daļā – Tallinā – un vismazāk attīstītākajā apriņķī – Pelvā – atšķiras 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīga situācija – 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķa vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju arī bija 2,7 reizes. Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Kohēzijas fonda investīcijas ir paredzētas reģionālās nevienlīdzības mazināšanai gan Eiropas, gan arī nacionālā līmenī.

Komentāri

Pievienot komentāru