Jau laikā pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, nesamērojamā atšķirība ienākumos Latvijas un attīstītāko zemju iedzīvotāju vidū bija ikdiena, ar kuru nācās samierināties. Ārzemnieki nesaprata un droši vien vēl ilgi nesapratīs, kā mēs spējam izdzīvot, ja ik mēnesi saņemam salīdzinoši nelielas algas, bet par daudzām precēm un pakalpojumiem maksājam apmēram tikpat, cik viņi. Un tā patiešām ir māksla šādi dzīvot!
Kad Latvija sāka domāt par iestāšanos Eiropas Savienībā, galvenais mērķis (un politiķu trumpis) bija, izmantojot savienību kā instrumentu tautsaimniecības attīstības veicināšanai, sasniegt tādu dzīves līmeni, kāds tas, piemēram, ir Vācijā vai Zviedrijā. Tur cilvēki ne tikai varēja priecāties par augstas kvalitātes precēm veikalu plauktos, bet arī tās nopirkt. Šķita, ka šāda dzīve būs iespējama un, iestājoties Eiropas Savienībā, daudzi gaidīja straujas izmaiņas. Sākumā šķita, ka tā arī notiek, piedzīvojām tā sauktos „treknos gadus”, lai jau pēc neilgas eiforijas atkal atgrieztos šodienas realitātē. Algas, kas pamatoti vai nepamatoti jau bija tik lielas, lai, piemēram, ārsti un skolotāji nedomātu par darbu ārpus Latvijas, atkal tika strauji samazinātas, un mēs esam turpat, kur bijām. Protams, ka tas rada neapmierinātību.
Fakts, ka lielākajā daļā pasaules valstu cilvēki dzīvo vēl sliktāk, nav mierinājums un par to labāk neieminēties. Apkopojot dzīves kvalitātes rādītājus, International Living savā pētījumā atzīst, ka Latvija vēl joprojām atrodas augstajā 40.vietā 194 valstu saimē. Kā farmācijas uzņēmuma vadītājs arī zinu, ka virkne valsts institūciju un privātu organizāciju savstarpēji nesaistītu pētījumu rāda, ka medikamenti Latvijā vidēji ir lētāki nekā citās Eiropas Savienības valstīs, taču tikpat labi zinu, ka cilvēki ir pārliecināti par pretējo – ka par zālēm maksājam visvairāk.
Šāda sajūta rodas, jo procentuāli no ģimenes budžeta par zālēm nākas maksāt vairāk. Algas pie mums taču ir ievērojami mazākas. Latvijā vidējā alga (Statistikas pārvaldes dati) ir aptuveni 450 latu pirms nodokļu nomaksas. Tas nozīmē, ka cilvēks „«uz rokas» saņem apmēram 310 latus. Vācijā tie ir aptuveni 3000 eiro mēnesī, jeb 2100 latu. Pieņemot, ka medikaments maksā piecus latus un arī Vācijā tam ir identiska cena, tad iznāk, ka latvietim zāles izmaksā 1,6% no algas, bet vācietim - tikai 0,2%. Starpība ir milzīga , un tas arī rada sajūtu, ka par medikamentiem un citām precēm maksājam daudz dārgāk, lai gan cenu izteiksmē tas ir viens un tas pats.
No visa iepriekš teiktā izriet, ka ar vienu kāju patiešām esam Eiropas Savienībā, bet otra palikusi ārpus tās. Pirmā «kāja» ir cenas, bet otrā – algas.