Pelnījis miljonus, spēlējoties Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, viņš tagad ceļ mājas Amerikā, bet to, kas pašlaik notiek Latvijā, sauc par laiku, kad beigušies Ziemassvētki. Tāds ir 29 gadus vecais uzņēmējs, basketbola kluba VEF dibinātājs, Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva.
Sarunas sākumā Mārtiņš atgādina, ka vēl pirms gada teicis, ka vienīgā reālā iespējamā mūsdienu apokalipse ir finanšu krīze, jo pasaules finanšu sistēma uzbūvēta ļoti absurdā un gandrīz nepārvaldāmā veidā. Kā piemēru viņš min Čikāgas preču biržu, kur no dienā noslēgtiem daudzu miljardu darījumiem tikai 1 % ir reālas preces, bet pārējie 99 ir uz to procentu atvasinātie vērtspapīri. Tas pats notika ar nekustamo īpašumu ASV, skaidro Mārtiņš. «Iedomājies, kāds nabaga amerikānis maksā par savu māju kredītu 500 dolārus mēnesī, šo kredītu kāds smuki iepako un pārdod biržā, bet uz šī iepakojuma tiek uzcelta vesela piramīda ar atvasinātajiem vērtspapīriem, tā ka beigu beigās tāds Lehman Brothers, kurš bija piramīdas augšgalā, beigās pat nesaprata, ko īsti pērk. Te nu ir rezultāts. Lielākie cietēji īstenībā nav amerikāņi, jo tie iepakoja nekustamā īpašuma vērtspapīru portfeļus, bet Āzijas, Eiropas, Austrālijas, Japānas investīciju bankas, pensiju fondi, kas ieguldīja šajās investīciju bankās (Lehman Brothers, Chase Manhattan, Bearn Stearns utt.) vai arī aizdeva tām naudu. Tie, kas pārdeva vērtspapīrus, tagad sēž Havajās, dzer kokteili un ņirdz par to visu. Pašreizējās finanšu sistēmas pieredze ir šausmīgi īsa, kādi 30 – 40 gadi, kā reaģēt uz šādām krīzēm, vells viņu zina! Var tikai izteikt pieņēmumus.»
Šī ir vissmagākā finanšu krīze, kāda jebkad bijusi?
Noteikti! Par to liecina kaut vai tas, ka bankrotējušas bankas ar simtiem miljardu dolāru aktīviem un vairāk nekā 100 gadu vēsturi, kas pārdzīvojušas gan 30. gadu depresiju, gan citas krīzes.
Vai piekrīti viedoklim, ka ASV krīzes iemesls bija vienkārši pārmērība visā?
Nē, nepiekrītu. Patēriņa tirgus var radīt lokālu krīzi, kāda tā ir Latvijā. Pēdējā nekustamā īpašuma krīze Amerikā bija 1991. gadā pēc Irākas kara, kopš tā laika bija tikai pieaugums – ņemam, ņemam, ņemam... Savukārt šo krīzi radīja tas, ka neviens vairs neizvērtēja savu investīciju saturu, balstījās tikai uz tehnisko analīzi. Visi pirka miljardu vērtspapīru portfeļus, nesaprotot, kuru māju, viesnīcu vai kūrortu nopērk, savukārt Eiropas vecās bankas diemžēl visu to vājprātu finansēja. Vienā brīdī, kad pati apakša nokustējās (parādījās reāli mājsaimniecību bankroti), pašā patēriņa tirgū nekas traģisks nenotika. Faktiski maksātnespējīga kļuva nabadzīgākā daļa, vismazāk vērtīgie īpašumi Amerikā. Amerikānis, kurš varēja maksāt 500 dolārus mēnesī par savu māju, nevarēja maksāt 600. Baņķieri man piekritīs, ka šāds problēmkredītu apjoms nav nekas ārkārtējs. 5 – 7 % nelikvīdi kredīti – kas tas bankai ir? Nekas! Bet, ja uz 5 – 7 % uzbūvē triljonu dolāru finanšu piramīdu, tajā mirklī gan sākas problēmas. Tāpēc krīze ir absurdās un nekontrolējamās finanšu sistēmas, nevis pārmērības rezultāts. Pats biju Kalifornijā nesen. Pamēģini nopirkt tur lētu, labu māju Laguna Beach, Newport Beach, Orange County – ekskluzīvos rajonos pie Losandželosas. Tā kā daudzām bankām ir ļoti lielas likviditātes problēmas, kredīti ir mazāk pieejami, līdz ar to pārdošanas laiks ir ilgāks, taču tam nav nekāda sakara ar nekustamā īpašuma tirgu, bet tikai ar finansu sistēmas absurdu.
Cik ilgi jau būvē mājas Amerikā?
Kādus trīs gadus. Mēs pērkam zemes, ceļam privātmājas, pārdodam. Mūsu apmēriem tas ir pietiekami liels bizness – mana un partneru kopējie ieguldījumi ir vairāki miljoni dolāru. Bet Amerikā mēs esam kopeječņiki.
Pa visu Ameriku?
Nē, tikai vienā ekskluzīvā rajonā pie Losandželosas – Big Bear Lake golfa kluba un ezera apkārtnē. Tas ir stundas braucienā no Losandželosas, un tur izskatās kā Šveicē – pa vidu liels ezers, apkārt kalni, kur ziemā var slēpot, savukārt vasarā ir patīkams Latvijas vasaras klimats, ar to atšķirību, ka visas dienas ir saulainas. Vasarā Losandželosā ir plus 40, nevar paelpot, bet kalnos plus 25. Tāpēc vietas izvēle likās saprotama. Cilvēkiem, kas tur nav bijuši, šķiet, ka tā ir apsolītā zeme, bet Losandželosa ir nepatīkama, garlaicīga, diezgan briesmīga pilsēta, kurā dzīvo 14 miljoni iedzīvotāju. Patiesībā milzīgs lauks ar mazstāvu apbūvi un lielceļiem, kur no viena gala līdz otram jābrauc 4 – 5 stundas.
Vai tavs bizness Amerikā ir cietis finanšu krīzes dēļ?
Ir samazinājusies māju likviditāte. Bijām domājuši, ka lielākajā projektā pārdošana sāksies 2009. gada pirmajā pusgadā, tagad redzam, ka nesāksies. Ir atsevišķi pārdošanas gadījumi, bet tik sistemātiska pārdošana, kā bijām domājuši, tā nebūs.
Vai Amerikā māju pārdošanas princips ir līdzīgs kā Latvijā, kad pārdeva dzīvokļus, kuru būvniecība vēl nebija sākusies?
Jā, tas pats. Lasvegasā, piemēram, pašreiz tiek attīstīts milzīgs kvartāls, kur celtniecības stadijā ir pārdoti jau 80% dzīvokļu. Starp citu, Lasvegasa ir vienīgā vieta Amerikā, kuru vērts redzēt.
Kazino dēļ?
Nē, kaut gan man patīk spēlēt un regulāri eju uz kazino. Esmu izbraukājis visu Ameriku, bet mūsdienu pasaules brīnums ir Lasvegasa. Tur bizness ir kazino, bet, lai saprastu tā apjomu, unikalitāti, ir jāredz tā sauktais strips. Uz tā atrodas padsmit milzīgas viesnīcas, vienai 100 stāvu viesnīcai ar 10 tūkstošiem numuriņu lejā ir kazino 10 hektāru platībā. Amerikānis aizbrauc uz turieni uz trīs četrām dienām, bet no tās viesnīcas neiziet, jo nevajag. Tur ir viss – klubi, restorāni, kazino, baseini, veikali, šovi, mūzikli, uzstājas pasaules klases mākslinieki. Tur nedēļu var dzīvot un nepārtraukti izklaidēties. Viesnīcā Caesars Palace ir veikals, kas pēc izmēra un izskata līdzinās Vecrīgai, ar ieliņām, maziem butikiem, kuros pārstāvēti visi pasaules brendi, pasaulē lielākais pulksteņu veikals, un tā ir tikai neliela daļa no viesnīcas foajē. 97 % cilvēku, ko Lasvegasā redzi, atbraukuši iztērēt naudu, piedzerties, paspēlēt kazino. Tie ir simtiem tūkstoši. Caesars Palace noslēdzis līgumu ar Eltonu Džonu par 400 miljoniem dolāru gadā, ka viņš spēlēs katru otro nedēļu trīs vakarus. Nākamo nedēļu spēlēs Šēra. Esot izrēķināts, ka Eltons Džons ienesīs trīs miljardus dolāru, un ne jau biļetēs, bet cilvēki brauks, spēlēs, dzīvos tur. Trīs miljardus gadā, viens kazino, viens Eltons Džons. Nav otras tādas vietas. Un ap 90% no visām viesnīcām pieder vienai kompānijai – MGM, un to visu vada armēņu emigrants, 90 gadus vecs valdes priekšsēdētājs,
Šis pulkstenis arī ir no turienes?
Nē, diemžēl par šo pārmaksāju Rīgā divas reizes.
Kā nonāci līdz dzīvei Amerikā?
Mana māsa uz turieni aizbrauca pirms vairākiem gadiem, apprecējās, viņai ir divi bērni. Tā braukājos, braukājos, līdz nonācu.
Kaut ko vēl Latvijā arī dari?
Protams. Tiesa, mazās lietas, kas bija, tās gan ir nomirušas – keramzīta tirdzniecība, koncertu aģentūra u.c. Ir vēl pāris jauni projekti, pie kuriem strādāju, bet par tiem nestāstīšu, lai neradītu lieku konkurenci.
Tad nav nemaz tik bezcerīga situācija?
Bet Latvijā nekas ārkārtējs nav noticis! Pēdējie trīs gadi gan bija ārkārtēji, bet tagad esam normālā ekonomikas attīstības ciklā. Bet to trīs gadu laikā mūsu ekonomikā tiešās investīcijās ienāca, rupji rēķinot, 10 – 15 miljardi latu, tajā skaitā caur mātes bankām. Ekonomikā, kur valsts budžets ir seši miljardi latu, pēkšņi razom iedod skaidrā naudā 15 miljardus. Iedomājies, trīs gadu budžetu – še, ņemiet skaidrā naudā, tērējiet! Lielākā vai mazākā mērā no tiem miljardiem gandrīz visi dabūja savu porciju. Taču tagad Ziemassvētki ir beigušies – viss, esam atpakaļ! Tas, ka šo Ziemassvētku bonusu vairums, tajā skaitā cienījamais Kalvīša kungs, uztvēra kā normālu parādību, tas ir cits jautājums. Visi esam pieauguši un zinām, ka prēmijas, ja neskaita valsts iestādes, ir varbūt reizi gadā. Taču tieši valsts piederēja pie tiem, kas ticēja, ka tā būs mūžīgi. Valdībai tagad jādomā, kā šīs tiešās investīcijas kompensēt, bet kompensēt tās ir grūti, jo pasaulē pašlaik fiziski nav naudas. Šobrīd starpbanku tirgus ir apstājies, naudu grūti pat aizņemties, nerunājot nemaz par tiešajām investīcijām.
Tas nozīmē, ka valsts tagad nezina, ko darīt?
Domāju, ka nezina. Diemžēl. Tagad ļoti labi var redzēt tos, kuri saprata, ka tā ir vienreizēja haļava, kas tūlīt beigsies. Tiem tagad viss kārtībā. Man ir gan vieni, gan otri pazīstami. Šie cilvēki ir plus mīnus apmierināti ar dzīvi, jo notika tas, ko viņi gaidīja. Viņiem ir viņu uzkrājumi. Otri ir tie, kam likās, ka tā būs mūžīgi – tie vairs nesmaida.
Ko darīt?
Neko, ejam atpakaļ uz 2003. – 2004. gadu. Tā tas ir. Kā pilsonim stulbi kaut ko tādu ieteikt, tomēr uzskatu, ka šobrīd labākais variants ir braukt strādāt uz ārzemēm.
Kas tur ir labāks?
Ja esi pieradis pie noteikta labklājības līmeņa un pēkšņi tas ir beidzies... Strādājot tikpat daudz, cik Latvijā, tur varbūt nepietiek, lai uzkrātu, bet ir iespējams īrēt normālu dzīvokli, apģērbties, braukt ar auto. Latvijā par 400 – 500 latiem nevar atļauties neko no tā, bet Amerikā, strādājot par trauku mazgātāju, var. Taču tur redzu arī galveno negatīvo aspektu attiecībā uz bezvīzu režīmu – ļoti daudzi jaunieši dosies uz ASV. Tur nav jāstrādā tik smagi kā Eiropā, toties finansiālā atdeve un iespējas ir daudz lielākas.
Kāpēc tā?
Latvija ir viena no dārgākajām valstīm, kurās esmu bijis, un esmu apbraukājis desmitiem pasaules valstu. Amerikā viss ir divas, trīs reizes lētāk bez razborki. Grūti pateikt, kāpēc tā. It kā PVN nav tik augsts, varbūt tirgus mazs? Bet vispār Latvijā pēdējā laikā man nepatika – visi kā slimi. Man celtniecības tāmes taisīja pa 2000 eiro kvadrātmetrā. Es jautāju, kas tas tāds ir!? Man atbild: «Ja nepatīk, man darba pietiek!» Un tu nesaproti, ko darīt.
Bet krīzes Latvijā nav?
Nav! Krīze ir starptautiskajā finanšu sistēmā. Man patīk viss, kas šobrīd notiek, bet ja īstermiņā...
...jo saredzi biznesa iespējas vai cilvēku attieksme mainījusies?
Pirmkārt, es par adekvātiem cipariem esmu iepircis zemes Jūrmalā, par 5 – 6 reizes zemākām cenām nekā pirms gada. Cilvēkiem normāla, veselīga attieksme. Beidzot celtniekiem var konkursu uztaisīt, nevis iet un lūgties. Tagad uz konkursu pieteicās 15 kompānijas. Es un mani partneri laikam esam vieni no retajiem, kuri ir uzsākuši celtniecību pēdējo mēnešu laikā. Sākām celtniecību Vidus prospektā, kur pirmā zemākā cena bija X miljonu latu. Sasaucām kompānijas, katrai iedevām tāmi un teicām: re, kur atklāta tāme, ja kāds var palīst zem šī cipara – lūdzu! Pēc vairākām konkursa kārtām tagad celsim pa 0,6 X miljoniem latu. To es saprotu, tas ir normāli.
Cenas nekustamajam īpašumam vēl kritīs?
Sērijveida dzīvokļiem būs 800 eiro par m2, kas ir normāli. Jaunajos projektos guļamrajonos tā būs 1.5 tūkstoši eiro m2. Savukārt Rīgas centrā labus dzīvokļus pa lētu cenu nevar nopirkt. Pamēģini Vecrīgā nopirkt pa 2000 eiro m2! Varbūt būs par 4000 eiro, kas iepriekš maksāja 5000.
Pats neesi domājis pārvākties uz dzīvi ASV?
Nē, nē, nē... Amerika ir šausmīgi nežēlīga zeme, Latvijā cilvēki ir daudz laimīgāki. Tur vidusslāņa cilvēki nedzīvo, bet skrien tādā lielā vāveres ritenī. No 18 gadiem sakrauj sev kredītus, tad četrus gadus mācās, tad nākamos desmit rukā septiņas dienas nedēļā 12 stundas dienā. Kāpēc? Ja nerukās, tur stāv rinda, kas rukās. Pēc tiem 15 – 20 gadiem esi sasniedzis noteiktu līmeni un vari sākt atļauties paņemt brīvu sestdienu, svētdienu. Tad, kad ir 60 – 65 gadi, amerikānis aiziet pensijā un tad tiešām ir laimīgs. Bet tos 40 gadus... Uz viņiem gulstas milzīgs stress – viss ir uz kredīta, mājas, mašīnas, viss. Ja paliec bez darba... Latvijā tomēr – ja nav tev, ir mammai, ja nav Rīgā, tad ir Siguldā. Kaut kas tomēr ir. Tur nevienam nekā nav. Nevari nomaksāt nākamā mēneša maksājumu – bez jautājumiem esi uz ielas, bez jautājumiem! Atņem māju, auto. Visu. Vakar biji miljonārs, šodien bomzis.
Tā var notikt?
Tā ir! Amerika ir tīrākais kapitālisma piemērs. Sociālo garantiju, ja neesi tās izveidojis pats, tev nav. Ja sieviete divas nedēļas pēc dzemdībām nav darbā, viņu var atlaist. Ja ir sieva, divi bērni, strādā 12 stundas dienā un katru dienu domā, ka tikai mani neatlaistu, ka tikai neatlaistu..., iedomājies, kas par stresu tam cilvēkam. Viņš ir laimīgs? Un tāds ir viss vidusslānis. Tāds milzīgs bezpersonisks skudru pūznis. Radniecības saites ir ļoti vājas, par draudzību vispār nerunāsim. Mana māsa, kura dzīvo Amerikā, un viņas vīrs ir atvērti, komunikabli cilvēki. Kad biju aizbraucis, saku, nu davai, piektdiena, sasauciet draugus, gribu paskatīties, čem narod dišit, kā saka. Nujā, viņi saka... Nu, nav viņiem draugu. Ir paziņas, bet draugu nav.
Kāpēc tā?
Laika nav, un konkurence. Visi ir nenormāli uzvilkti. Viņiem nav vēlmes tērēt naudu draugiem. Mums tomēr vēl ir tā plašā krievu dvēsele, joprojām daudzi cilvēki gatavi iztērēt pēdējo draugiem. Pofig, kā būs rīt. Amerika tādā ziņā ir tālu no sapņu zemes.
Kā tev šķiet, kā tas viss beigsies?
Viena lieta jau ir – bijušas dienas, kad Libor starpbanku aizņēmumiem dolāros vienkārši nepastāv, jo nav aizņēmumu, necirkulē dolārs starpbanku tirgū. Unikāls gadījums. Tāpēc, ka bankas neuzticas viena otrai. Neviena banka jau nesaka: «Es esmu tas idiots, kas ieguldījis/aizdevis tiem avantūristiem.» Viens tuvs biedrs man teica, ka Bankā Baltija visvairāk zaudēja Laventa tuvākie biedri, jo līdz pašām beigām Lavents teica, ka viss būs kārtībā. Tāpat arī starpbanku tirgū. Neviens jau neplēš kreklu un nesaka: «Viss, man pēc nedēļas kranti!» Zīmējot apokaliptiskas ainas, iedomājies, kas notiek, ja ASV paziņo par maksātnespēju? Mēs atgriežamies pie maiņas tirdzniecības, nauda kā tāda beidz pastāvēt....
Tas var notikt?!
Daudz kas šodien ir tāds, kas nekad nav noticis. Bet, visdrīzāk, tas nenotiks, jo dolārus jau viņi māk drukāt. Drukājamās mašīnas viņiem ir, ir bumbvedēji, ar ko ietekmēt pasaules naftas cenas, gan jau viņi visu samenedžēs – tik traki nebūs.
Vai dolārs var zaudēt savu vadošās valūtas statusu?
Nevar.
Nafta apakšā?
Jā, tieši tā. Visas naftas valstis Tuvajos Austrumos savas valūtas rezerves, izņemot varbūt Venecuēlu, tur dolāros. Ja tās samainīs dolārus pret eiro, dolāram kranti. Paklīda baumas, ka tās konvertēs savas valūtas rezerves uz eiro. Manuprāt, pilnīgas muļķības. Jo kas notiks, ja ASV kādu dienu paziņos Saūda Arābijai – lai Irāna dara, ko grib, mēs stāvam malā, tieciet galā paši! Ko izdarīs Irāna? Tā okupēs Saūda Arābiju nedēļas laikā, kā 1991. gadā gribēja izdarīt Huseins ar Kuveitu. Toreiz ASV noreaģēja vienas dienas laikā. Nedomāju, ka Eiropas Savienība ir gatava realizēt savas ģeopolitiskās intereses šādā veidā.
Tev investīciju bankās bija ieguldījumi?
Nē. Ir kaut kādas obligācijas, ir vērtspapīri.
Tātad neesi zaudējis?
Esmu, protams, bet tās summas ir salīdzinoši niecīgas.
Tātad vēl esi miljonārs, kā tevi mēdz dēvēt?
Kas es par miljonāru! Vārds miljonārs ir tik ļoti devalvējies pēdējos gados, ka man drīzāk kauns no tā apzīmējuma nekā kaut kāds lepnums.
Mēs tevi saucam par uzņēmēju.
Nu redz, tas jau labāk.
Tev nav kredītsaistību?
Kaut kas ir.
Biznesā?
Protams. Biznesā spēlēt ar savu naudu ir stulbums no jebkura viedokļa. Sava nauda vienmēr dārgāka. Lepoties ar to, ka biznesā nav kredītu, ir stulbi. Lai piedod man tie, kas dara savādāk.
Sākot biznesu, bija mērķis nopelnīt pirmo miljonu?
Vidusskolā likās, ka dzīvē vajag miljonu, tad viss notiek. bet kad miljoni sāk parādīties, saproti, cik tas ir relatīvi. Ko šodien par miljons dolāriem Rīgā var nopirkt? Vai tāpēc kāds jāsauc par miljonāru, ja viņam ir divu vai trīs istabu dzīvoklis klusajā centrā un S-klases mersedess? Nē taču! Pilna Rīga ar «miljonāriem», kas cilvēkiem nevar atdot 10 tūkstošus.
Tu kādreiz smējies par tiem, kas pērk par pēdējo naudu krutos džipus...
Tas varbūt nemaz nav tik slikti. Pabraukājot pa pasauli, nekur citur nav redzēts, ka meitenes par pēdējo naudu nopērk džinsus un tad trīs nedēļas nezina, ko ēdīs. Cilvēkiem gribas labi izskatīties, gribas braukt labā auto, tas nekas, ka rīt nebūs ko ēst. Toties šovakar tu esi skaists un brauc ar labu auto, esi apmierināts ar dzīvi.
Vienas dienas domāšana?
Sauc, kā gribi! Amerikā domā 50 gadu uz priekšu, un vai tāpēc viņi ir laimīgi? Bet šobrīd tiešām vari novērtēt cilvēkus. Pēdējos trīs gadus visi bija draugi, jo visiem viss bija. Tagad parādās grūtības, kaut kas nenotiek, kā plānots. Un tad tiešām ir interesanti paskatīties, kurš saka – viss, es lecu ārā, atdodiet man manu naudu!
Tev kāds prasa aizdot?
Jā, katru dienu. Tā ir vēl viena interesanta lieta. Man kādreiz bija šausmīgi grūti atteikt cilvēkiem palīdzību, naudu vai ko citu. Tagad – nekādu problēmu!
Kāpēc? Daudzi piemānīja?
N-tās reizes, turklāt atteikt nākas katru dienu, un tu pierodi pie tā (smejas).
Kādam mērķim prasa naudu?
Sākot no 10 latiem līdz 100 tūkstošiem un vairāk. Visam kam, viss diapazons, ko vari iedomāties.
Kam neatteiktu?
Tie, kam neesmu atteicis, tie to zina. Citiem nav jāzina. Mana pārliecība ir – ja tas, kas pašreiz notiek, ilgs divus trīs gadus, tad tas ir labākais, kas ar šo valsti varēja notikt. Ja ilgāk – tad nezinu. Organismam ir nepieciešama slimība, lai tas kļūtu stiprāks. Jo tas, kas te notika, bija vājprāts. Citēšu kādu frāzi, ko man teica pirms gada, pusotra, kad pirkām vienu īpašumu. Teicu, ka mums ir priekšrocības attiecībā pret citiem, jo mēs varētu uzreiz samaksāt. Uz mani tā šausmīgi nicinoši paskatījās un atbildēja: «U vas jesķ ģengi? Nu i čto! U kovo v Rige segodņa ņet deņeg? Deņgi jesķ uz vseh!» (Jums ir nauda? Nu un tad! Kam Rīgā šodien nav naudas? Nauda ir visiem!) Tas ļoti labi raksturo to laiku.
Kas varētu būs iemesls, ka slimība ievilksies?
Tā var turpināties ilgāk pasaules tirgus dēļ, tomēr globālo situāciju nevar minēt kā argumentu, jo mēs nevaram to ietekmēt. Runājot par lokālo politiku, mani vairāk satrauc cita lieta. Cik uzzinu publiskajā telpā, rodas sajūta, ka neviens vairs nedomā, kas ar šo valsti būs pēc diviem trijiem vai pieciem gadiem. Šobrīd tiek risināti īstermiņa, sociāli jautājumi, kas ir politiski jūtīgi. Bet es atvainojos, tam, vai par 20 % palielinās algas sociāli neaizsargātajam slānim, nav nekāda sakara ar to, cik Latvija būs ekonomiski spēcīga vai vāja pēc diviem trijiem gadiem. Pilnīgi nesaistītas lietas! Es nesaku, ka par to nav jādomā, bet ir sajūta, ka šobrīd domā tikai par to. Taču, ja risinās tikai sociālos jautājumus un, iespējams, pat atrisinās uz šodienu, tad pēc gada būs sliktāk, bet pēc diviem – vēl sliktāk. Šķiet, vienīgais, kas domā par valsts ilgtermiņa ekonomisko attīstību, ir Rimšēvičs. Valdība cīnās par budžetu un risina sociālos jautājumus. Budžets, protams, ir absurds. Ja nemaldos, tas ir balstīts uz 2,5% izaugsmi. Bet par kādu izaugsmi var būt runa! Vienīgais jautājums, par ko varētu diskutēt, ir – vai mīnuss būs 2% vai 4%. Ticiet man, pirmās budžeta izmaiņas būs jau janvārī!
Vai piekrīti, ka šeptētāju laiks ir beidzies?
Jā. Katram laikam ir sava haļavščiku niša. Pirmais vilnis bija degvielas tirgotāji, kas tirgoja no cisternām ceļa malā – pilnīgi nenormāla nauda ļoti īsā laikā. Nākamais vilnis, kas nebija legāls, tā sauktie astoņpadsmitnieki, kas ļoti ātri kļuva ļoti turīgi cilvēki. Trešais vilnis – nekustamais īpašums, kurā gadījās ielēkt arī man. Nu, jāgaida ceturtais. Inflācijas apkarošanas plāns balstījās uz nekustamā īpašuma tirgus apturēšanu, bet ar inflāciju tam nebija nekāda sakara, jo toreiz likās, ka inflāciju taisa spekulanti, bet izrādījās, tā nav. Plāna apstiprināšana bija kā starta signāls, un mēneša laikā nekustamā īpašuma tirgū naudas plūsma tika apturēta. Izejot no pozīcijas, ka Ziemeļeiropā ir vidēji 40 m2 uz vienu iedzīvotāju, bet Rīgā – 26 m2, pareizinām 26 m2 ar 800 tūkstošiem un iegūstam 25 miljonus m2. Lūk, 10 gadu tirgus kapacitāte. Laikā, kad visi cēla bez razborki, cēla 200 – 300 tūkstošus m2 gadā – nekustamā īpašuma tirgum potenciāls vienkārši nenormāls. Bet bez naudas gan tas nav iespējams.
Kad būs nauda, būs atkal...
Tur jau tā problēma, ka nauda bija, bet ekonomiskā izaugsme, labklājība nebija atbilstoša. Normāli vajadzēja notikt tā, ka ekonomika aug par 10 %, uzceļam par 10 % vairāk, bankas piešķir par 10 % vairāk naudas, lai tos uzceltos 10 % finansētu. Bet kas notika? Ekonomika izauga par 10 %, uzcēlām 5 %, bet bankas īsā laikā finansējumu palielināja par 100 %. Tie 100 % naudas uzgāzās uz uzceltajiem 5 % kvadrātmetru, to cena pēkšņi uzšāvās gaisā, loģiski. Ja bankas būtu devušas, kā dod tagad gan attīstītājiem, gan pircējiem, normāli viss virzītos tālāk.
Valdība nesaprata, ka tam nebija nekāda sakara ar inflāciju?
Domāju, ka nesaprata. Bija tāda masu psihoze – ah, jūs, maitas spekulanti, nenormāli daudz pelnāt, taisāt inflāciju, mēs jūs nogriezīsim, un viss būs kārtībā! Nepietika kompetences, lai saprastu, ka inflācijas cēloņi ir daudz dziļāki, ka pamata cēlonis ir resursu cenas. Tas, ka vienas dienas laikā kupil za sto, a prodal za 200, valsts ekonomiku neietekmē, bet tam, ka gāzes cenas paceļas par 40% gan ar inflāciju ir tieša korelācija. Tagad mums ir milzīga inflācija, nekustamā īpašuma nozare sagrauta, ekonomika krīt. Super, te nu bija ģeniālais pretinflācijas plāns! Tagad nekustamā īpašuma tirgū nevienam nav naudas, ne lai attīstītu, ne ko nopirktu. Lielākā problēma, pirmkārt, ir negatīvas prognozes par personīgo nākotni, kas cilvēkiem liek atturēties no ilgtermiņa pirkumiem, otrkārt, «kāpēc šodien pirkt par 2000, ja rīt maksās 1000, visi taču tā raksta!» Bet nekad nemaksās 1000, jo grozies, kā gribi, pašizmaksa ir 1500 eiro, ja runājam par jaunajiem projektiem. Nevar ne lētāk zemi nopirkt, ne uzcelt. Cilvēki bankrotēs, bet lētāk nepārdos, neies piemaksāt tikai tāpēc, lai būtu veiksmīgi.
Pats toreiz nodarbojies ar spekulācijām?
Protams! Tu ko! (Pauze) Bet tie laiki ir pagājuši, kad pirkām par trīs miljoniem, bet pārdevām par deviņiem burtiski divu trīs mēnešu laikā. Tagad liekas, ārprāts, kā tā varēja! Bet bija, es nemānos. Tā bija.
Rīgā, Jūrmalā, pa visu Latviju?
(Smaida).
Vieta nebija svarīga?
Es vairumā gadījumu uz tām vietām pat nebiju aizbraucis.
Kas pirka?
Nu, pirka. Finansēja bankas, bet kas pirka, pat nebija svarīgi.
Kur palika pircēji?
Vairums bankrotēja viens pēc otra.
Daudz lētas naudas bija...
Jā, protams. Joprojām kā labāko piemēru minu Krājbanku – cik rezervēti viņi deva kredītus labākajos gados, tik rezervēti arī tagad – nedod pēc sistēmas, dod katram konkrētam gadījumam. Nedomāju, ka tagad Krājbankai ir kauns par savu kredītportfeli. Vēl viens tipisks piemērs finansēšanā, ko neattiecinu uz visām bankām Latvijā, bet uz lielākajām. Man bija keramzīta tirdzniecība. Beļģijā pirku keramzītu, vedu uz Latviju, Rīgas ostā pārdevu kādam no keramzītbloku ražotājiem. Bija noslēgts līgums ar piegādātāju Beļģijā, ar pircējiem Latvijā, pelnīju kādu vienu latu uz kubu. Forša maza štellīte. Apgrozāmiem līdzekļiem vajadzēja 200 tūkstošus latu, uz mēnesi aptuveni. Man bija pārliecība, ka aiziešu uz jebkuru Latvijas banku un dabūšu, jo abos galos bija līgumi. Nedabūju nevienā! Beigās liku pats savu naudu iekšā. Un tagad man te stāsta, ka visi, kas ir nekustamajā īpašumā, ir svoloči un sliktie, bet nekam citam jau kredītus nedeva! DNB Nord bija viena no tiem, kas deva arī citiem projektiem.
Tevi gana bieži ar Biedriņu fotografē kopā? Pazīsti labi?
Jā, ļoti labs draugs.
Nauda viņu nav sabojājusi?
Nē vispār...
Tevi arī nauda nav sabojājusi. Vismaz man tā liekas...
Tagad, kad meitiņa piedzima, es vairāk par to domāju. Tas ir tik relatīvi. Man neko nevajag vairāk, kā man ir. Ne salas, ne lidmašīnas, neko. Tik, cik man ir, man pietiek. Teikšu, ka esmu pilnībā apmierināts.
Tu uz to tiecies?
Tas tā sanāca. Es neko nemērķēju, bija viens liels virpulis, un te nu es esmu. Dzīve ir tāda interesanta lieta.
Pateiksi tautai, kur pirmo miljonu ņēmi?
Kur paņēmu, tur vairs nav.
#1/3
Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva
#2/3
Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva
#3/3
Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva
