To, ka nelielo kokzāģētavu attīstībai ir arī problēmas, rāda 2000. un 2001. gada notikumi. «2001. gadā pirmo reizi pēdējo 10 gadu laikā kritās zāģmateriālu eksporta apjomi un arī to realizācijas cenas, bet Latvijā tika novērots zāģbaļķu realizācijas cenu kāpums, kas nevarēja palikt bez sekām,» skaidro Latvijas kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas prezidents Andrejs Domkins. Viņš norāda, ka pērn un arī šogad turpinājusies kokzāģētavu noslāņošanās pēc to izveides mērķa. Par to, viņaprāt, liecina lielo kokzāģētavu saražotās zāģētās produkcijas apjomu kāpums 15 — 20 % apmērā, jo šīs zāģētavas ražo lielu daudzumu masveida produkcijas. Savukārt daudzu vidējo kokzāģētavu pamatnodarbe ir nevis zāģēšana, kā lielajiem, bet dziļākas koksnes pārstrādes produktu ražošana, vairākiem pat mēbeļu detaļu gatavošana, skaidro A. Domkins. Viņš gan atzīst, ka nelielās kokzāģētavas ir daudz elastīgākas par lielajām un tāpēc tirgū šādas zāģētavas saglabāsies. Asociācijas vadītājs nenoliedz, ka lēto apaļkoku resursu, kā arī darbaspēka dēļ daudzi sāka nodarboties ar kokzāģēšanu, taču saasinoties konkurencei ārvalstu noieta tirgos, kā arī Latvijā apaļkoksnes iegādē, ir beidzies tā dēvētais vieglās peļņas gūšanas laiks un no šīs sfēras tiks izspiests ne viens vien uzņēmējs. Tāpat asociācijas prezidents neizslēdz, ka kokzāģēšanā strādāja firmas, kuras pelnīja ar pievienotās vērtības nodokļa atmaksu no valsts un nodokļu nemaksāšanu, taču, nodokļu administrācijai samazinot šādas fiktīvā eksporta iespējas, vismaz daļa no tām savu darbību izbeidza. Kā galveno iemeslu daudzu nelielo kokzāģētavu izspiešanai no tirgus A. Domkins min pašu uzņēmēju zināšanu un pieredzes trūkumu. Piemēram, ir gadījumi, kad apaļkoksne tiek nopirkta par pārāk augstu cenu, kuru nav iespējams segt ar saražotās produkcijas realizāciju. Tāpat ir dzirdēti gadījumi, kad kokzāģētāju iznīcina negodīgi darbinieki sadarbībā ar apaļkoku piegādātājiem, uzrādot iepirktās apaļkoksnes lielākus apjomus, nekā tie ir patiesībā, un šo iegūto papildu naudu sadalot savā starpā. Kā vēl vienu problēmu A. Domkins min kredītresursu pieejamību, jo diemžēl nereti bankas vērtē visu kokrūpniecību par paaugstināta riska nozari, nevis konkrētā uzņēmēja biznesa plānu un atmaksāšanās iespējas. Tāpat kokzāģētavu kopējā jauda šobrīd vairāk nekā divas reizes pārsniedz Latvijā pieejamo zāģbaļķu un sīkbaļķu resursus, tāpēc kokzāģētavu izdzīvošanā un attīstībā par svarīgāko kļūst apaļkoksnes sagāde un tās cena, bet nevis noieta tirgus. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc kokzāģētavas beidz savu pastāvēšanu, atzīst A. Domkins. Viņš gan norāda, ka sākotnēji zāģēja tikai resno dimensiju zāģbaļķus, taču nu jau ilgāku laiku nelielie zāģeri sekmīgi nodarbojas ar tievkoksnes zāģēšanu un dziļāku pārstrādi, kuru Skandināvu kompānijas izmanto celulozes ražošanai.