Sindikāts nav ieinteresēts Parex bankas nogremdēšanā, jo pretējā gadījuma tas neatgūtu savu naudu.
Tā intervijā Db apgalvo jaunieceltais a/s Parex banka valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis.
Kāpēc piekritāt kļūt par Parex bankas vadītāju? Kādi bija jūsu nosacījumi tam, lai jūs izšķirtos par šādu soli?
Izvērtējot situāciju, kā arī ņemot vērā to pieredzi, kas man ir bijusi banku jomā, darbā, piesaistot investīcijas, es sapratu — jo ātrāk notiks vadības maiņa bankā, jo lielākas ir cerības pagriezt situāciju uz labo pusi. Es piekritu šim piedāvājumam "saliekot kopā" esošo situāciju ar savu pieredzi. Nolēmu mēģināt.
Sanāk, ka darījāt to izaicinājuma pēc?
Nē! Izaicinājumus gan meklē jebkurš cilvēks, bet… Globālā finanšu krīze ir tik liela un situācija tik nopietna, ka ir svarīgi — kas un kā notiek tuvākos 3 līdz 6 mēnešus. Turklāt ne tikai Parex bankā, bet visā mūsu tautsaimniecībā kopumā. Ja akcionāri domā, ka esmu labākais kandidāts šim pienākumam, varu mēģināt to pildīt.
Kādu jūs redzat līdzšinējo Parex bankas pārņemšanas procesu. Vai tajā, jūsuprāt, ir bijušas kļūdas?
Es nebiju iesaistīts bankas pārņemšanas procesā, un par iespēju vadīt Parex banku tiku uzrunāts tikai pagājušajā ceturtdienā. No malas skatoties, noteikti ir bijušas problēmas ar komunikāciju. Bet tieši komunikācijas jautājums var nopietni ietekmēt stāvokli bankā. Gan klientiem, gan arī bankas darbiniekiem ir jābūt skaidrībai par to, kas notiks nākotnē. Jebkurā darījumā ir divas puses un nevar vainot tikai vienu vai otru pusi. Pateikt kaut ko vairāk par šo jautājumu gan man ir grūti.
Kādi īsti ir tie nosacījumi, uz kuriem Parex banka tiek pārņemta no tās līdzšinējiem lielākajiem līdzīpašniekiem Valērija Kargina un Viktora Krasovicka?
Atklāti sakot, es neesmu redzējis šā darījuma dokumentus un neesmu arī lasījis nosacījumus. Bankā ienācu pēc tam, kad darījums jau bija noticis. Šajā amatā tiku iecelts vien piektdienas naktī un visu šo laiku esmu šeit faktiski dzīvojis, cenšoties nodrošināt, lai mēs varētu atgriezties pie normālas likviditātes. Tādējādi tas, kādi ir bijuši bankas pārņemšanas nosacījumi šajā darījumā starp akcionāriem, man, atklāti sakot, nav bijusi prioritāte.
Bet vai var teikt, ka V. Karginam un V. Krasovickim ar šo banku vairs nav nekādu saistības, ka viņi šīs bankas kontekstā vairs ne par ko neatbild?
Viņiem ir salīdzinoši nelielas saistības — noguldījumi un kredīti. Taču nav nekādas būtiskas saistības, kas varētu ietekmēt, piemēram, valdes lēmumus.
Publiskajā telpā ir izskanējušas vairākas summas, kas it kā būtu nepieciešamas, lai šo banku atdzīvinātu. Cik daudz naudas tad īsti vajag?
Nosaukto summu diapazons tiešām ir liels viena iemesla dēļ — ļoti grūti paredzēt, kā rīkosies mūsu klienti. Jautājums ir par to, kā rīkosies gan tie, kam naudu esam aizdevuši, gan arī tie, kam šeit ir noguldījumi. Vienā pusē mums ir kredīti, otrā — depozīti. Un ir ļoti grūti paredzēt, kurā brīdī kāds klients nolems izņemt savu naudu, vai arī nespēs atmaksāt kredītu. Jāteic gan, ka attiecībā uz noguldītāju rīcību pēdējās dienās tendence ir ļoti pozitīva. Cilvēki vairs neņem naudu laukā. Katrā ziņā situācija ir labāka, nekā bija pirms nedēļas, kad tika uzlikti ierobežojumi bankai, bet valdība paziņoja, ka to varētu arī slēgt. Tobrīd cilvēki uztraucās un izņēma savu naudu, bet šobrīd dzīve atkal ir atgriezusies savās robežās. Skatoties uz priekšu, ceru, ka bankai vajadzēs pāris simtus miljonus latu. Varētu būt arī mazāk, ja mums būs iespēja atkal piesaistīt tos klientus, kas pa šo laiku ir aizgājuši. Tas būs ļoti atkarīgs no tā, kā valdībai beigsies sarunas ar SVF, kā arī — cik lielā mērā mums veiksies ar iespējamo investoru piesaisti. Vai nu tā būs ERAB, vai arī kāds cits.
Tātad bankai bez tajā jau iepludinātās naudas būtu nepieciešami vēl 200 miljoni latu?
Jā! Būtu labi, ja mums tāda nauda būtu pieejama. Visi klienti taču skatās uz to, cik lielā mērā mums ir ieejami līdzekļi, kā banku atbalsta tās akcionāri. Pēdējā laikā traucējošs faktors ir neskaidība par Latvijas valdības finansiālo stāvokli.
Uztraukums ir par to, vai maksātspējīgs ir bankas lielākais akcionārs — Latvijas valsts?
Tieši tā! Tāpēc esmu gandarīts, ka ERAB ir gatava izvērtēt situāciju — esam jau sākuši sarunas ar to.
Kāda ir ERAB interese investēt Parex bankā?
Es to raksturotu kā potenciālo finanšu investoru, kam ir stratēģisks mērķis — palīdzēt šādiem uzņēmumiem attīstīties, bet vēlāk — pārdoties vai veiksmīgi piesaistīt citus investorus. Nav noslēpums, ka pirms gada notika pārrunas par šīs bankas pārdošanu par ļoti lielām summām. Tādējādi ir skaidrs, ka normālos apstākļos, strādājot normālā režīmā, Parex banka ir ļoti vērtīgs uzņēmums. ERAB loma būtu palīdzēt stabilizēt mūsu biznesa attīstību un sagaidīt brīdi, kad stratēģiskie investori varētu nākt ar savu naudu.
Bet kādas ir ERAB prasība, kā arī summas, ar kurām tā būtu gatava ienākt Parex bankā?
ERAB parasti kompānijā ienāk kā mazākumakcionārs, bet ar būtiskām tiesībām, piedaloties padomes darbā. Viņus arī interesē, lai šai bankai tiktu atrasti neatkarīgi profesionāli padomes locekļi. ERAB būtu iesaistīts arī pārrunās par to, kā banka tiek pārdota tālāk. Taču šobrīd ir pāragri runāt par konkrētām summām, ar kādām ERAB varētu šeit ienākt — par to varēs runāt pēc diviem mēnešiem, fiksējot bankas finansiālo stāvokli, tās vērtību. Turklāt ERAB var nevis nākt pamatkapitālā, bet vienkārši aizdot naudu. Tas viss tiešām būs atkarīgs no bankas stāvokļa tajā brīdī, kad ERAB te ienāks.
Viens no būtiskākajiem valdības uzstādījumiem Parex bankas sakarā, ir atrast tai pircēju. Vai šobrīd ir zināmas konkrētas kompānijas, kam varētu būt interese iegādāties šo banku?
Ar mani pēdējo divu dienu laikā ir kontaktējušās vairākas bankas, kas ir izteikušas šādu interesi, bet es neesmu vēl ticies ar to pārstāvjiem. Man vēl arī jāvienojas ar Latvijas Hipotēku un zemes banku un valdību par to, kādā veidā mēs šo pārdošanu organizēsim. Jebkurš uzņēmums ir gatavs pārdošanai, un jautājums parasti ir tikai par cenu. Taču mūsu prioritāte šajā gadījumā būs stabilizēt situāciju bankā. Ir skaidrs, ka no pircējiem saņemt labākus nosacījumus mēs varam tad, ja banka ir stabilāka.
Mēģināsiet pieaudzēt tās vērtību?
Jā! Mans mērķis ir darīt visu, lai atgūtu to vērtību, kas ir pazudusi pēdējo divu mēnešu laikā, un tad varētu runāt par pavisam citām summām, nekā tagad. To naudu, ko valsts ieliek bankā, atbilstoši pašreizējam scenārijam, ir paredzēts atgūt, to stabilizējot, attīstot, piesaistot palīdzību un pēc tam realizējot. Mēs rēķinamies ar to, ka valsts atdabūs savu naudu.
Cik liela ir Parex bankas vērtība šodien?
Šobrīd ir ļoti grūti banku novērtēt objektīvi. Es teiktu — kaut kur starp 2 latiem un 600 miljoniem eiro. Banku parasti var pārdot par tādu cenu, cik tā ir stratēģiski interesanta potenciālajam pircējam. Tiek maksāts par tirgus daļu vai esošajiem darbiniekiem utt. Šodien vispār kādu uzņēmumu Latvijā novērtēt ir grūti, jo ir ļoti liela neskaidrība par to, kā tiks atrisināti dažādi jautājumi attiecībā uz valsts budžetu. Nevar paredzēt, kas notiks ar inflāciju, ar bezdarbu, cilvēku maksātspēju, īpašumu vērtību utt. Taču es zinu, kas ir jādara, lai šīs bankas vērtību palielinātu.
Ir izskanējis, ka Parex banka varētu tikt pārdota pa daļām. Cik lielā mērā tas ir iespējams?
Pāragri spriest. Protams, es neko neizslēdzu — tas, ko un kā mēs pārdosim, būs atkarīgs no sarunām ar potenciālajiem pircējiem. Viņi jau noteiks to, par ko viņi ir ar mieru maksāt. Neizslēdzu iespēju, ka daļa aktīvu varētu tikt pārdota, ja būs steidzami jārisina ar likviditāti saistīti jautājumi. Šobrīd pamatstratēģija paredz stabilizēt banku tādu, kāda tā ir. Kamēr neesam izsmēluši iespējas banku attīstīt tādu, kāda tā ir šobrīd, domāju, nekādas drastiskās reorganizācijas nebūs.
Jūs minējāt, ka par Parex bankas iegādi interesi izrādījušas vairākas bankas. Kuras?
To es šobrīd neteikšu. Ja notiks konkrētas sarunas šajā sakarā, tām būs zināmi konfidencialitātes nosacījumi. Taču pozitīvi ir tas, ka šāda interese ir. Tas jau vien nozīmē, ka šis uzņēmums ir kaut ko vērts.
Runa ir par kādu no Latvijā strādājošajām bankām, par bankām no Rietumiem, par bankām no Austrumiem?
Pārsvarā interese ir no rietumvalstu bankām, bet sīkāk šo jautājumu es tomēr nekomentēšu.
Šīs bankas kontekstā bieži ir piesaukti nerezidenti no Krievijas. Vai lieli daļu problēmu neradīja fakts, ka tieši viņi izņēma savu naudu no bankas?
Daļa to izdarīja, bet liela daļa Krievijas nerezidentu naudas te ir palikusi.
Viena no būtiskākajām Parex bankas problēmām ir parādsaistības starptautiskajam sindikātam. Kādas redzat iespējas vienoties ar sindikātu par kredīta pārfinansēšanu?
Tas noteikti ir jāizdara. Vienoties par šo jautājumu ir svarīgi arī sidikātam, taču es nevaru paredzēt, kurā brīdī būs rezultāts un kāds tas būs. Katrs no mums cīnās par savām interesēm, taču mēs esam gribam pēc iespējas ātrāk šo jautājumu atrisināt.
Kādu redzat scenāriju, ja sindikāts nepiekritīs nekādiem pārfinansēšanas variantiem, pieprasot atdot naudu?
Domāju, ka viņiem ir jāvienojas ar mums. Viņiem pašiem ir svarīga skaidrība par to, kāda ir summa, ko viņi no mums var saņemt. Ja viņi ļoti agresīvi izmantos savas tiesības, tas varētu apgrūtināt musu darbību un tādējādi arī spēju naudu atmaksāt. Tādējādi viņiem īsti nav motivācijas gremdēt šo banku. Viņi arī ir norādījuši, ka ir atvērti sarunām.
