«Pēdējais, kurš aizbrauc, izslēdz lidostā gaismu!», «Sarunās ar partneriem, labāk neminu, ka esam no Latvijas», «Vārds Latvija ārvalstu biznesa aprindās izraisa smīkņāšanu vai neuzticību» - arvien biežāk nākas saskarties ar šiem un līdzīgiem apgalvojumiem. Vēl neseno svētku noskaņās, šoreiz atļaušos būt vairāk emocionāls kā racionāls un jau iepriekš atvainojos, ja izklausīšos pārāk salkans, jo gribu parunāt par mūsu zemi - Latviju.
Tā vien šķiet, ka drīz vien medijos sāks parādīties padomu apkopojumi - kā ārzemēs izlikties par ne- latvieti. Jā, no uzņēmēju, biznesa viedokļa noteikti ir pietiekami daudz argumentu, lai tiešam slēptu savu izcelsmes valsti, tomēr, atzīšos, mani aizskar, ka par zemi, kas ir mana dzimtene, kurā es dzīvoju, strādāju - kādam manam līdzgaitniekam ir kauns.
Protams, cieņu un lepnumu neviens, pat ne valsts, ar varu panākt nevar. Diemžēl, mēs paši darām visu, lai nekad šo cieņu nenopelnītu. Ir sāpīgi noskatīties kā mēs lēnām zaudējam valsts pamatkapitālu - tautu, kura gluži vienkārši aizbrauc. Vēl vairāk - sāpīgi dzirdēt aizbraucēju stāstus par to, kas viņiem liek pamest savas mājas, savu dzimteni? Atkal un atkal masveidā medijos tiek stāstīts par aizbraucējiem, viņu padomiem - kā pareizāk aizbraukt, kā pareizāk pamest, lielākā tiesa atainoti kā varoņi, kuri, spītējot grūtajiem laikiem, iet, rīkojas, darbojas un smagi strādā.... bet ne Latvijā. Kādā valsts vadošajā laikrakstā kāds aizbraucējs atstāstot savu sūro dzīvi ārzemes norāda, ka Latvijā paliks tikai «bailuļi».
Nepiekrītu. Drīzāk piekrītu viedoklim, ka masveida imigrācijas pūlis no Latvijas vienā vai otrā Eiropas valstī radīs jaunus stāstus, stereotipus par Latviju, latviešiem. Tie nebūs īpaši glaimojoši. Un tad nav jābrīnās, ka eksporta tirgū ir aizvien grūtāk startēt kā šo imigrantu izcelsmes valsts pārstāvjiem. Galu galā būsim kā Turcija savulaik Vācijai, Polija - Skandināvijai un tā tālāk. Visās jomās darbojas vienkāršs likums, ko lieliski ir apguvuši veiksmīgie uzņēmēji, kas tiek ieaudzināts Amerikas bērnos - pašapziņa. Ja mēs ilgstoši visiem stāstīsim, cik mēs truli, nevarīgi un kašķīgi, par mums tā arī domās un mēs tādi arī būsim. Punkts.
Atgriežoties pie biznesa vides, izlikties par ne-Latvijas izcelsmes uzņēmumu nav tālredzīgi. Tieši pretēji - ar to, ka nākam no valsts, kurai pašlaik neklājas viegli, savā ziņa mēs varam veidot īpašu pievienoto vērtību, mums ir vēl lielāka motivācija iet uz priekšu ar pārliecību par savu pakalpojumu, produktu kvalitāti. Nevajag uzvesties kā ekonomiskajiem bēgļiem un tad mūs tā arī neuztvers.
Varbūt tomēr ir laiks iztaisnot savus mugurkaulus? Jā - nav Latvija pati saldākā un vienkāršākā zeme, bet mums nav tornado, nav mums Fidels, nav mums 90% analfabētisma līmenis un tā ir MŪSU zeme.
Kas tad ir Latvija? Tā ir tās tauta, tie esam arī paši mēs, kas to veido, kas to ceļ vai gluži pretēji - posta. Tie esam mēs paši un no sevis neaizbēgsi.
Protams, katram ir savs stāsts, ne vienmēr tas vienkāršākais. Arī būvniecībā - ir daudzi kolēģi, kam neiet viegli, tirgus patiešām ir sarucis līdz kritiskajai izdzīvošanas sarkanajai līnijai. Daļai no tiem, kas nonākuši pavisam grūtā situācijā - es gribu teikt - met mieru, iespējams tas nekad īsti nav bijis Tavs arods. Otrai daļai -profesionāliem un pieredzējušiem sava darba darītājiem, es gribu teikt - beigsim skaldīt matus, tiesāties, plēsties par tiem pāris projektiem, kas vēl Latvijā tiek realizēt. Es aicinu apvienot savus spēkus, lai ikviens no mums var stiprināt sava uzņēmuma konkurētspēju starptautiskā tirgū, nevis tērēt savus spēkus cīņā vienam pret otru. Tikai kopīgiem spēkiem mēs varam radīt konkurētspējīgu Latvijas būvnieku pakalpojumu ar augstu reputāciju ārpus Latvijas. Kamēr šeit atdzīvosies būvniecības tirgus, bet strādāsim kā Latvijas uzņēmēji nevis bēgļi, bet peļņu, nodokļus - vedīsim atpakaļ uz Latviju.