Pēdējā laikā izcēlusies diskusija, vai valstij vajadzētu optimizēt izmaksas un pāriet uz bezmaksas atvērtā koda datorprogrammām. Neapšaubāmi, valsts pāriešana uz atvērtā koda datorprogrammām ir Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācijas, kas ir šīs diskusijas aizsācēja, interesēs, jo tas ir viņu biedru uzņēmējdarbības pamatojums. Tas šiem uzņēmējiem ir ļoti spēcīgs stimuls.
Tomēr patiesībā, ja mēs vērtējam valsts intereses, tas nemaz nav tik izdevīgs risinājums, kā to apgalvo iepriekšminētā organizācija. Gan no izmaksu un tehniskā viedokļa, gan pasaules pieredzes, gan dažādiem citiem aspektiem.
Otrkārt, jāņem vērā licencēšanas funkcionālais aspekts. Par komerclicencēm lietotājs samaksā uzreiz, pircējam ir zināma darījuma summa, pēc tam ir pieejams profesionāls atbalsts, ko ražotājs garantē par licences maksu. Gadījumā ar atvērto kodu ir otrādi. Sākumā nav jāmaksā nekas, bet atbalsts un ieviešana vairumā gadījumu pēc tam pārsniedz komerclicenču izmaksas, jo šo atbalstu tomēr nodrošina komercorganizācijas, kas loģiski ir ieinteresētas gūt peļņu.
Vēl svarīgi ņemt vērā atbalsta kvalitāti. Ja mēs runājam par Microsoft, Adobe un citiem komercražotājiem, viņi ir izveidojuši vispasaules atbalsta tīklu, kur jebkurā reģionā ir pieejamas šī ražotāja kopējās uzkrātās zināšanas. Šādas kvalitātes komercatbalsta izveidošana lokāli tikai atvērtā koda lietotājiem kādā reģionā, pašvaldībā, praktiski nav iespējama. Līdzekļi, ko ražotāji laika gaitā ir ieguldījuši tik augstas kvalitātes atbalsta izveidošanai, ievērojami pārsniedz mūsu valsts gada budžetu. Tas ir daudzu gadu darbs, tādēļ mēs nevaram to izveidot pēkšņi gada, divu laikā.
Pašreiz mūsu valstī izveidotās informācijas sistēmas ir balstītas uz komercrisinājumiem. Pārejot uz atvērto kodu, būtu nepieciešams ļoti liels izstrādes darbs. Ir pieejami kaut kādi bezmaksas risinājumi, bet tie ir negatavi produkti. Lai tos pielāgotu, produkts ir kardināli jāpārveido. Tas nav mēneša vai pusgada darbs, tas ir krietni ilgs laiks. Turklāt tas nebūs bez maksas.
Interesants aspekts ir arī atvērtā koda programmatūras statuss. Daļa šīs programmatūras (piemēram, OpenOffice) ražotāju ir komerciālas organizācijas, kas ir ieinteresētas gūt peļņu. Šim organizācijām nekas neliedz jebkurā brīdī mainīt licencēšanas nosacījumus un ieviest nomas vai cita veida maksu par savu produktu izmantošanu. Labs piemērs atrodams Beļģijā, kur OpenSource risinājuma iText īpašnieks meklē iespējas kā Beļģijas valdībai ierobežot sava produkta bezatlīdzības izmantošanu.
Ļoti būtisks aspekts, domājot par atteikšanos no komerclicencēm un pāreju uz atvērtā koda programmām, ir lietotāju ieradumi. Vīnes piemērs rādīja, ka tur bija diezgan liela lietotāju pretestība atvērtā koda risinājumiem. Lēmums Vīnē tika pieņemts 2005.gadā un tika radīta speciāla atbalsta programma pārejai uz atvērto kodu. Par pāreju uz atvērto kodu pat tika nodrošināta zināma kompensācijas summa naudas izteiksmē, tomēr pat šai gadījumā lietotāji nevēlējās izmantot atvērtā koda risinājumus.
Nedrīkst aizmirst arī tādu būtisku rādītāju kā Total Cost of Ownership jeb produkta izmaksas visā tā lietošanas laikā (kopējās produkta pārvaldības izmaksas). Veicot šīs kalkulācijas viena gada, divu gadu periodā, iegūtu skaitļus, kas uzskatāmi parādītu komercproduktu risinājumu priekšrocības salīdzinājumā ar atvērtā koda izmaksu priekšrocībām.
Piemēram, 2009.gada sākumā Eiropas Padome izskatīja iespēju Eiropas Auditoru tiesas pārejai uz atvērtā koda datoriem un šis bija lielisks piemērs, kas parādīja kā pareizi jāizvērtē šāds kardināls lēmums. Tika konstatēts, ka tikai sistēmu migrācijas kopējās izmaksas Eiropas Padomes institūcijās tiks amortizētas vairāk nekā 35 gadu laikā, turklāt neaprēķinot atvērtā koda uzturēšanas izmaksas. Papildus šīm izmaksām aprēķinot TCO tika secināts, ka daudz izdevīgāk ir veikt ikgadējus maksājumus par komercprogrammatūru. Uzskatu, ka šis ir lielisks piemērs bezmaksas programmatūras izmaksu aprēķināšanai.
Tāpat arī jāapskata problēmas ar lietotāju apmācību. Lietotāji ir mācījušies strādāt ar komercrisinājumiem, arī datortīklu administratori lielākoties ir ieguvuši konkrēta ražotāja sertifikāciju par tāda vai cita komercprodukta pārvaldību. Saskaņā ar sertifikācijām, darba devējs var noteikt šī administratora vai sistēmas pārvaldītāja kompetenci. Ja administratoram nav konkrēts sertifikāts, visticamāk, viņam nepietiek zināšanu darbam ar šo risinājumu vai sistēmu. Bezmaksas atvērtā koda sistēmām, kuras lielākoties ir izstrādājuši entuziasti, nav pieejamas apmācības, sertifikācijas. Tātad nav kontroles mehānisma, lai uzzinātu sistēmas pārvaldnieka kompetenci, zināšanas. Turklāt arī atvērtā koda speciālistu Latvijā ir krietni mazāk, nekā komercrisinājumu vidē. Kā Microsoft, tā Adobe, Novell u.c. risinājumiem ir salīdzinoši liels daudzums speciālistu, ir iespējams rīkot nopietnas atlases, atlasīt labākos speciālistus.
Protams, ja iestāde vai organizācija nolemj pāriet uz atvērtā koda risinājumiem, es ieteiktu pirms liela risinājuma ieviešanas to pārbaudīt, lai varētu konstatēt, kādas problēmas varētu rasties, kādas ir priekšrocības, kas jāņem vērā utt. Optimāli būtu vismaz vienu gadu veltīt šiem pārbaudes darbiem, aprēķiniem, testiem u.c. informācijas ievākšanas un analīzes darbiem. Lielisks piemērs šādas analīzes pamatotībai ir manis jau pieminētais Eiropas Padomes piemērs.
Vēl ir jāņem vērā tāda datortīklu administrēšanas īpatnība kā tā dēvētais „zvēru dārzs”. Ja uz vienas daļas datoru ir komercprogrammatūra, bet uz otras – atvērtā koda risinājumi, tas nozīmē, ka ir nepieciešami vismaz divi datortīklu administratori, no kuriem viens pārvaldīs vienus, bet otrs – otrus, jo visbiežāk abas šīs kompetences informācijas tehnoloģiju speciālisti neapvieno. Turklāt ir nepieciešami papildu ieguldījumi, lai šie divi dažādie datori varētu savā starpā saprasties.
Svarīgi atcerēties, komercražotāji piedāvā ļoti funkcionāli jaudīgus centralizētas un attālinātās administrēšanas instrumentus, kādu diemžēl atvērtā koda risinājumiem nav. Ar attālinātajiem administrēšanas rīkiem datortīkla pārvaldnieks var apkalpot datoru arī simtiem kilometru attālumā, ja tas ir pieslēgts kopējam tīklam. Piemēram, ministrijas, kurās ir šādas administrēšanas sistēmas, var visus datorus administrēt no Rīgas, un, ja kādam lietotājam ir kādas problēmas ar datoru vai nepieciešams instalēt kādu jaunu programmu, to var izdarīt arī no nedodoties pie viņa uz reģionu, bet gan no centrālā servera.
Man ir bijusi saskarsme ar uzņēmumiem un organizācijām, kas savulaik ir ne
veiksmīgi mēģinājušas pāriet uz atvērtā koda risinājumiem. Šajos gadījumos šie projekti jau no paša sākuma bija lemti neveiksmei, jo izvēlētie risinājumi kopumā nebija piemēroti paredzētajiem uzdevumiem. Tika algoti speciālisti vai izmantoti ārpakalpojumi, kuru rezultātā konkrēti atvērtā koda risinājumi tika piemēroti viņu vajadzībām. Tomēr pēc kāda laika, kad sistēmā bija nepieciešams veikt izmaiņas radās problēma. Pielāgojumu izveidošana, programmēšanas darbs tika pasūtīts noteiktiem speciālistiem, kuri agri vai vēlu vai nu aizbrauca uz ārzemēm vai pārgāja darbā uz citu organizāciju. Uzņēmumā vairs neviens nezināja, kā tad īstenībā tas ir uzrakstīts, kā to lietot, kā pārrakstīt, kā to tālāk uzturēt un attīstīt. Bija pat gadījumi, kad dati bija vienkārši manuāli jāpārraksta. Liela daļa šo uzņēmumu pēc eksperimenta atteicās no atvērtā koda un pārgāja atpakaļ uz komercrisinājumiem.
Tomēr es negribētu teikt, ka atvērtā koda programmatūra ir kaut kas slikts, tas ir lieliski piemērots noteiktu funkciju izpildei. Zinu vairākus nelielus uzņēmumus, kas ļoti veiksmīgi darbojas izmantojot atvērtā koda risinājumus gan serveru sistēmām, gan darba stacijām. Tomēr šie uzņēmumi ir ļoti rūpīgi gatavojušies šai pārejai un arī šo uzņēmumu ikdienas darba specifika ļauj izmantot šos risinājumus nesastopoties ar īpašiem ierobežojumiem. Ir virkne tieši tikpat lielu uzņēmumu, kuriem šāda pāreja nebūs finansiāli izdevīga vai tehniski iespējama, pateicoties darbības specifikai, esošo sistēmu prasībām un citiem faktoriem.
Minēto pierāda arī situācija, kad bez valdības diktāta, uzņēmumi tomēr vairumā izvēlas komercprogrammatūras izmantošanu, tātad tas tiek uzskatīts par finansiāli izdevīgāku risinājumu jauktās tirgus ekonomikas apstākļos. Tātad mūsu valstij ir ļoti nopietni jāizvērtē, vai tā ir gatava dārgiem un ne vienmēr sekmīgiem eksperimentiem.
