Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Krišjānis Zauers, kurš savulaik izmēģinājis veiksmi arī ārzemēs, gandrīz trīs gadus nostrādājot Dānijā, uzsver, ka iegūta vērtīga pieredze, zināšanas un iepazīta citu valstu kultūra, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc tik daudzi latvieši paliek dzīvot ārzemēs, ir motivācijas trūkums un pārāk maza vēlme cīnīties, lai arī Latvijā sasniegtu labākus dzīves apstākļus.

Mana motivācija doties strādāt uz ārzemēm bija ļoti līdzīga kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – lielāks atalgojums. Pārtraucot darba attiecības Latvijā, trīs mēnešu laikā nopietni pārdomāju savu tālāko darbības plānu un pieņēmu izaicinājumu iegūt jaunu pieredzi ārpus Latvijas. Izvēlējos tieši Dāniju, jo tur dzīvoja un strādāja vairāki mani draugi, turklāt uz šo valsti devos divas reizes. Strādāju lielākajā Dānijas būvniecības uzņēmumā, kura darbība vērsta uz dažāda veida grīdu un apkures sistēmu ierīkošanu. Nemaz neapsvēru iespēju strādāt citur, jo biju labi izpētījis Dānijas darba vidi, turklāt būtisku lomu lēmuma pieņemšanā spēlēja arī piedāvātais augstais atalgojums. No pieredzes varu teikt, ka būtiski, lai visi ar darbu saistītie jautājumi ir zināmi jau pirms došanās uz galamērķi – dzīvesvieta, atalgojums, pienākumi un citi specifiski jautājumi, kurus neizpētot, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Vēlme iegūt jaunu pieredzi, draugu pamudinājums un jaunības entuziasms dzina mani uz priekšu. Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka iegūta vērtīga pieredze, uzlabotas komunikācijas prasmes, iepazīta citas valsts kultūra un cilvēki, kuru domāšana un dzīves uztvere atšķiras no mums – latviešiem.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild sporta un fitnesa kluba Reaktors vadītāja Annija Viškinte. Sporta un fitnesa klubs Reaktors ir latviešu uzņēmums, kurš dibināts 2000. gadā. Reaktora galvenais treneris ir sporta leģenda, kultūrists Aivars Visockis.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Kad vēl mācījos skolā, vasarā piestrādāju Reaktorā par administratori, vēlāk jau kļuvu par sporta kluba vadītājas vietnieci un nu jau vairākus gadus vadu šo sporta klubu. Darbs jau ir kļuvis par sirdslietu, man ļoti patīk atrasties sportiskā vidē, komunicēt ar klientiem, radīt apstākļus, lai cilvēki nāktu uz sporta klubu, nevis tikai trenēties, bet arī iegūt jaunus kontaktus, draugus, realizētu sen lolotus sapņus. Sporta klubā pats svarīgākais ir atmosfēra un to veido ne tikai telpas, aprīkojums vai ārējā vide, bet arī darbinieki, klienti-cilvēki. Daudzi nāk uz sporta klubu socializēties, satikt draugus, atpūsties no ikdienas rūpēm un transformēt negatīvo enerģiju.

Pēc izmēģinājumiem ar dažādiem materiāliem un modeļiem Nesu Bags sāk šūt mugursomas

SIA Urban Fox piedāvā mugursomas un jostas somas ar zīmolu Nesu Bags, kā arī veido jaunu dizainu citu veidu somām, piemēram, datorsomām un pleca somām, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness. «Negribas apstāties. Es šobrīd cenšos apzināt, pēc kā vēl ir pieprasījums,» stāsta Renāte Vītola, somu zīmola Nesu Bags dizainere. Viņas iecere ir radīt praktiskas un funkcionālas somas, bet vienlaikus viņa vēlas eksperimentēt ar košām, svaigām krāsām. «Protams, ir arī klasika – somas melnā krāsā, bet ir arī citas krāsas, lai nav jāpērk tikai pelēka, brūna vai melna,» viņa saka.

Pirmā tirdzniecības pieredze uzņēmumam bija Positivus festivālā, un radās secinājums, ka jāturpina iesāktais. Šobrīd par Nesu Bags somām sāk interesēties vietējie veikali. «Pirmais bija M50,» saka Anita Zakse, Nesu Bags (SIA Urban Fox) īpašniece. Tiekot pētītas iespējas piedāvāt savu produkciju ārzemēs. «Te tirgus ir mazs – kad pārdod 25 somas, tās Rīgā jau redz. Gribas augt,» neslēpj Renāte. Lai izdotos sevi parādīt ārzemēs, jāspēj atšķirties, jābūt kaut kam unikālam. Anita teic, ka viegli tas nav, – konkurence ārzemēs esot milzīga, jo neviens nesēž un negaida, kad kāds piezvanīs no Latvijas un piedāvās somas. «Jābūt redzamam, jāpārliecina, kāpēc tieši mūsu prece ir īpaša. Šobrīd apzinām iespējas, plānojam nākamo gadu, izstādes, ko apmeklēt,» viņa saka.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild starptautiskās biznesa konsultāciju kompānijas KPMG Baltics vadošā partnere Latvijā Armine Movsisjana. «Ļoti lepojamies ar savu ilggadējo pieredzi finanšu sektorā – esam revidenti vairākumam Latvijas banku un apdrošināšanas sabiedrību. Arī publiskajā sektorā ir pieprasījums pēc profesionālas ekspertīzes, jo īpaši tas novērojams sarežģītākās lietās ar starptautisku raksturu. Tāpēc kā konsultanti palīdzam arī mūsu valstij vairākos nozīmīgos finanšu darījumos,» stāsta A. Movsisjana.

«Man no sākuma bija šoks, adaptācijas šoks, jo tomēr piecus gadus pavadīju Anglijā, kas nav īss periods,» tā sarunā ar Dienu stāsta Aleksejs Čepuļskis, viens no sešiem jauniešiem, kuri patlaban strādā kādā no valsts institūcijām jauniešu reemigrācijas programmas ietvaros. Šo iespēju atgriezties Latvijā izmantojis arī Emīls Ķīlis, kurš Anglijā pavadījis septiņus gadus un ieguvis tur ļoti labu izglītību. Abi jaunieši ir apmierināti un redz sev izaicinājumus arī Latvijā, tostarp uzlabot valsts pārvaldi kopumā.

Emīls uz Lielbritāniju prestižākas izglītības meklējumos - vismaz tā viņš toreiz uzskatīja - devās 2007. gadā uzreiz pēc vidusskolas beigām. Vietu viņš sev atradis Lenkasteras Universitātes Socioloģijas nodaļā, kurā specializējies jautājumos, kas skar zinātnes un tehnoloģijas ietekmi uz sabiedrību un tās attīstību. Tur ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu, un tūlīt pabeigta būs arī doktorantūra. Ar iegūto izglītību viņš ir ļoti apmierināts, bet toreiz nav bijusi izpratne, kā izmērīt augstskolu kvalitāti. Tagad Emīls ir pārliecināts, ka arī Latvijā viņam būtu bijuši ļoti kompetenti pasniedzēji. Pieredze ārzemēs gan devusi neatkarību, jo, palicis Latvijā, puisis, visticamāk, būtu turpinājis dzīvot pie vecākiem. Ārzemēs kopumā pavadīti aptuveni septiņi gadi.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild tirdzniecības centra Domina Shopping jaunā direktore Dina Bunce.

Svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu? Ar ko Jūsu uzņēmums ir unikāls?

Kā pati pirmā lieta noteikti jāmin tas, ka Domina Shopping ēka daļēji ir būvēta uz vēsturiskajiem leģendārās rūpnīcas VEF pamatiem, kas ir neatņemama Rīgas kultūrvēstures daļa. Tamdēļ jau no pirmsākumiem, kad tika projektēta tirdzniecības centra ēka, gan ārējā, bet jo īpaši iekšējā veidolā tika iekodēta urbāna, pilsētnieciska noskaņa.

Otrs interesantākais fakts par mūsu tirdzniecības centru arī ir saistīts ar būvniecību. Domina Shopping centrs ir būvēts vairākās kārtās. 2003.gadā, kad apmeklētājiem tika atklāta pirmā kārta, joprojām turpinājās aktīvi būvdarbi otrajā, kas tika atklāta gadu vēlāk. Zīmīgi ir arī tas, ka arī šobrīd esam svarīgā pārmaiņu procesā, jo ceturtdaļā no tirdzniecības centra platības notiek ievērojami rekonstrukcijas darbi, bet uzsākts darbs pie fasādes rekonstrukcijas. Visas šīs pārmaiņas noteikti ir uz labu, jo, runājot klasiķa vārdiem: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies.»

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Colliers International vadītājs Latvijā Deniss Kairāns. «Mūsu uzņēmums pārstāv profesionālo pakalpojumu jomu nekustamo īpašumu nozarē. Specializējamies komercīpašumu segmentā, piedāvājot konsultāciju, vērtēšanas un starpniecības pakalpojumus. Uzņēmums ir pārstāvēts vairāk nekā 60 valstīs, Latvijā esam 26 cilvēki,» par savu darbavietu stāsta D. Kairāns.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Man patīk šī nozare, tā ir ļoti dinamiska un garlaikoties te nenākas. Iedomājieties, kādu pārkaršanu pēdējo 10 gadu laikā nācās pārdzīvot nekustamo īpašumu nozarei, kā arī ekonomikai kopumā, un pēc tam - vienu no smagākajām krīzēm un recesijām... Tā ir lieliska iespēja relatīvi īsā laika posmā izmēģināt savus spēkus gan kā krīzes menedžerim, gan arī kā attīstības vadītājam.

Darbs ārzemēs sniedz iespēju paplašināt redzesloku un izaicināt sevi – pārbaudīt spējas citos apstākļos, svešā vidē

Microsoft telepārdošanas funkcionālā vadītāja Centrālajā un Austrumeiropā Laila Zviedre trīs gadus strādāja Prāgā – no 2009. līdz 2012. gadam. Pirms darba gaitu uzsākšanas Čehijā viņa vadīja Microsoft mazā, vidējā biznesa un partneru departamentu Latvijā.

Vērtējot ieguvumus no šī trīs gadu piedzīvojuma, Laila kā galveno izceļ pašattīstību, ko var iegūt, strādājot citā vidē un ar daudzu tautību cilvēkiem. «Tā bija lieliska pieredze, pieņemot darbā dažnedažādus cilvēkus, saprotot nacionālās īpatnības, vēsturiskos aspektus. Piemēram, man bija jāpieņem darbā Serbijas telepārdošanas vadītājs. Intervējot fināla kandidātus, biju pārliecināta, ka ir atrasts īstais, bet pēc manis viņu intervēja mazā un vidējā biznesa vadītāja Serbijā, kura man teica – viņš ir lielisks, bet viņam ir Kosovas akcents. Šādas nianses nekad iepriekš nezināsi. Dzīve citā valstī un iedziļināšanās tās vēsturē sniedz pieredzi visai ģimenei. Bērniem ir paplašinājies redzesloks, un viņi zina, kā dzīvo citur, cik dažādu rasu un tautību cilvēki ir pasaulē. Tādējādi zūd aizspriedumi,» atzīst Laila.

Rīgā radīto lokalizācijas procesu automatizācijas un tulkošanas vadības risinājumu "Lokalise" izmanto "Revolut", "Yelp", "Tesco", "Delivery Hero", "Daimler", “TransferGo" un citi.

"Pirmos trīs gadus veiksmīgi attīstījāmies, nepiesaistot ārējās investīcijas. Ar laiku pie mums sāka vērsties pasaules mērogā lieli klienti, kuri pieprasa cita veida funkcionalitāti un līmeni. Sapratām, ka ar ārējo finansējumu, ko varētu ieguldīt jaunu cilvēku pieņemšanā darbā un produkta attīstīšanā, mēs varētu izdarīt ko lielāku nekā līdz šim," saka Niks Ustinovs, "Lokalise" līdzdibinātājs.

Nesen "Lokalise" piesaistīja 5,1 miljona eiro (sešus miljonus ASV dolāru) investīcijas. Šī investīciju raunda divi galvenie investori ir Austrijas riska kapitāla fonds "capital300" un Maiks Šalfens (Mike Chalfen), kurš ir viens no Eiropas aktīvākajiem solo investoriem un iepriekš ir bijis riska kapitāla fonda "Mosaic Ventures" līdzdibinātājs. Tāpat investoru vidū ir 12 biznesa eņģeļi, kam ir pieredze līdzīgu kompāniju dibināšanā. N. Ustinovs uzsver, ka visi uzņēmumi, ko šie cilvēki ir dibinājuši, jau ir t.s. vienradži jeb to novērtējums investīciju piesaistes rezultātā ir pārsniedzis miljardu dolāru. Privāto investoru vidū ir "Miro", "Algolia", "Intercom", "GoCardless" un citu tehnoloģiju kompāniju dibinātāji. "Galvenā doma ir izmantot viņu zināšanas, pieredzi, kontaktu tīklu. Jā, mēs saņēmām finansējumu, bet tikpat svarīgas ir iespējas, ko šādu investoru līdzdalība var palīdzēt sasniegt," teic N. Ustinovs.

«Manuprāt, sieviete – stipro dzērienu tehnologs – ir likumsakarība. Latvijas balzamā gan laboratorijas, gan degvīna ceha vadītājas ir sievietes.»

Tā par savu profesijas izvēli intervijā Dienas Biznesam stāsta uzņēmuma Latvijas balzams stipro dzērienu tehnoloģe ar 22 gadu darba stāžu Aija Zablocka.

Kā jūs kļuvāt par stipro dzērienu tehnoloģi – vai tā bija nejaušība, vai apzināta izvēle?

Tā bija mērķtiecīga darbība, jo nekas nav vieglāk, kā ražot alkoholiskus dzērienus. Nekas nerūgst, nekādas baktērijas nevairojas, kā tu vakarā visu atstāj, tā tu no rīta visu arī atrodi, bez kādām nevēlamām izmaiņām. Protams, mācoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, tādas specializācijas kā stiprie alkoholiskie dzērieni nebija, tāpēc esmu strādājusi gan konservu ražošanā, gan koncentrētu sulu ražošanā, gan alus darītavā, līdz nonācu stabilā uzņēmumā Latvijas balzams.

Lielākais mežsaimniecības uzņēmums AS Latvijas valsts meži (LVM) vēlas jau tuvāko astoņu mēnešu laikā iegūt 10 dzīvotspējīgus produktu risinājumus ar augstu to ieviešanas gatavību.

Darbu sāk SilvaTech akcelerācijas (ietver produkta vai tehnoloģijas attīstību, pilnveidi, izvērtēšanu tirgus vajadzībām, prototipu izstrādi, validēšanu) programma, ko LVM realizē kopā ar Startup Wise Guys akceleratoru kopīgi veidotu akcelerācijas programmu.

Programma palīdzēs uzņēmuma iekšējām un ārējām inovāciju komandām attīstīt tehnoloģijas, produktus, risinājumus mežkopībā, mežsaimniecībā, sēklkopībā un stādaudzēšanā, minerālo materiālu ieguvē un ražošanā, meža inventarizācijā, rekreācijā, kā arī ģeotelpisko informācijas tehnoloģiju jomā,” projekta mērķi skaidro AS Latvijas valsts meži Attīstības daļas vadītāja Ilga Bērzkalna.

Problēmas ar samaksas saņemšanu par padarīto darbu mēdz būt ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Zviedrijā, kur pašlaik notiek sarunas ar ģenerāluzņēmēju, lai iztiktu bez tiesāšanās.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS BMGS valdes priekšsēdētāja Svetlana Afanasjeva. Viņa norāda, ka būvniecībā Latvijā ir kā šūpolēs – te uz augšu ( visi būvē un nozare ir pārkarsusi), te atkal – lejā ( nebūvē teju neko). Tad nozarei ir auksti, un, lai diversificētu šādus riskus, vienīgā iespēja ir strādāt ārzemēs, kur atkal jārēķinās ar attiecīgo valstu īpatnībām.

Fragments no intervijas

Kāda situācija ir būvniecības nozarē Latvijā?

Būvniecība gan Latvijā, gan arī ārzemēs ir tā joma, pēc kuras visvieglāk var izdarīt secinājumus par tautsaimniecības stāvokli kopumā, jo būvē jau tikai tad, ja pasūtītājam ir ne tikai ideja vai projekts, bet gan arī atbilstošs finansējums. Nauda iecerēto projektu īstenošanai privātsektorā lielākoties tiek iegūta, saņemot kredītu, kur aizdevēji vienmēr cenšas pārliecināties par ieceres (ražotņu, biroja, noliktavu ēku) ekonomisko dzīvotspēju. Savukārt valsts un pašvaldību sektorā būvniecības projekti lielākoties tiek veikti, izmantojot ES struktūrfondu projektu līdzfinansējumu. Tā rezultātā būvniecībā pēdējos gados ir novērojamas cikliskās svārstības: nav ES struktūrfondu projektu – ir daudz mazāk būvobjektu (2014- 2015), un otrādi - ir Eiropas līdzfinansējums (2017), un nozare burtiski «vārās» un mēģina risināt ar šo procesu radušās problēmas. Viena no galvenajām problēmām, ar ko cīnās daudzi nozares uzņēmumi, ir darbaspēka deficīts, kas nes sev līdzi vēl arī izmaksu pieaugumu. Izņēmums nav arī BMGS. Lai spētu kvalitatīvi īstenot uzsāktos būvniecības projektus paredzētajos termiņos, esam piesaistījuši viesstrādniekus no Ukrainas. Protams, situācija būtu bijusi citāda ar darbaspēku, ja nebūti bijuši nosacīti klusuma gadi, jo vienkārši nebija ES struktūrfondu atbalsta. Būvniecības apjomu kritumu nozares uzņēmumi centās kompensēt ar savu pakalpojumu eksportu uz citām valstīm, lielākoties ES. Diemžēl ne visiem uzņēmumiem ir pozitīva pieredze, strādājot ārvalstu tirgos, jo nekas nestāv uz vietas un līdz ar to daudzas sākotnējās projektu attīstītāju ieceres piedzīvo pārmaiņas. Protams, būvniecības nozarē arī ir specializācija, kas nemaina kopējo skatījumu uz nozari, bet maina situāciju, kādā atrodas pats uzņēmums. Piemēram, BMGS ir specializējies tieši dažādu infrastruktūras — tiltu, pārvadu, ostu piestātņu, molu, kuģošanas kanālu, dzelzceļa objektu – būvniecībā, rekonstrukcijā, un tieši šādu projektu esamība visvairāk ietekmē uzņēmuma neto apgrozījumu. Protams, BMGS ir iesaistījies arī dzīvojamo māju un biroja ēku būvniecībā un rekonstrukcijā, piemēram, Rīgā Stacijas laukumā.

Pagājušās krīzes rezultātā no Latvijas emigrēja vairāk nekā 170 000 darbspējīgu Latvijas iedzīvotāju. Pagāja tikai pāris gadi un mēs bijām gatavi darīt jebko, lai mēģinātu šos cilvēkus atgriezt Latvijā.

Darba devējiem katastrofāli trūka darbinieku visos līmeņos, valstij - nodokļu maksātāji, jaunu uzņēmumu veidotāji un investīciju piesaistītāji. Izrādījās, ka nevis kapitāls piesaista talantu, bet talants kapitālu. Talantu trūkums tad atbilstoši kļuva par galveno šķērsli straujākai ekonomikas un sabiedrības labklājības izaugsmei. Mūsu izslavēti radikālajai taupības politikai cīnoties ar iepriekšējo finanšu krīzi bija ļoti augsta cilvēciska cena, bet jau 10 gadu kontekstā skatoties - tikpat liela ekonomiska cena.

Daudzi varētu teikt, ka šī krīze ir savādāka - tā skar visas valstis, visur būs bezdarbs, turklāt šobrīd jau fiziski nav iespēju nekur aizbraukt. Tiesa, bet ne uz ilgu laiku! Robežas pakāpeniski tiks atvērtas, lidojumi atjaunosies. Lielākās ES valstis jau šobrīd ziņo par akūtu darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā un ražošanā, par risinājumu uzskatot darbinieku piesaisti no Austrumeiropas. Paies vēl mēnesis un visiem tiem, kam nebūs darba Latvijā, būs iespēja to meklēt Vācijā, Zviedrijā vai Anglijā. Mēs varam zaudēt vēl 170 tūkstošus cilvēku, un tad gan es nezinu, kas strādās un veidos Latvijas uzņēmumus, kas maksās nodokļus un vai te vispār kaut kas notiks.

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Tirdzniecības karš, ko izraisīja ASV un Ķīnas, kā arī ASV un ES ievedmuitas tarifu ieviešana, investorus ir darījis piesardzīgus, tomēr nekas neliecina, ka Ķīnas uzņēmumi pārstātu iepirkties Eiropā, to intervijā Dienas Biznesam stāsta auditorkompānijas SIA PricewaterhouseCoopers Biznesa konsultāciju nodaļas direktors Raimonds Dauksts, kurš pavisam nesen atgriezies Latvijā pēc vairāku gadu darbošanās ASV.

Viņaprāt, Latvijā pilnībā netiek izmantots biznesa konsultantu piesaistīšanas iespēju potenciāls, lai risinātu sarežģītus procesus uzņēmumu pirkšanā, pārdošanā, apvienošanā un sadalīšanā.

Fragments no intervijas

Kas ir tie stimuli, kas likuši atgriezties Latvijā?

Kad devos uz ASV, man jau bija skaidrs, ka kaut kad atgriezīšos Latvijā. Nozīmīga loma bija dzīves kvalitātei Latvijā, ko īsti nevar novērtēt līdz brīdim, kamēr neesi bijis ārzemēs. No savas pieredzes varu sacīt, ka Latvijā dzīves kvalitāte ir labāka, nekā mēs paši to apzināmies un novērtējam. Ir lietas, kuras, visu laiku dzīvojot Latvijā, pieņem par pašsaprotamām, bet, nonākot, piemēram, ASV, sāc novērtēt krietni vairāk. Piemēram, rodas jautājums par bioloģisku ēdienu, taču iegādāties ģenētiski nemodificētus pārtikas produktus, kas nebūtu pārsaldināti un citādi pārveidoti, nav nemaz tik vienkārši. Rīgā, nemaz nerunājot par citām Latvijas pilsētām, cilvēki ir pieraduši pie parkiem un kokiem vai jūras tuvuma. Savukārt ASV daudzās vietās par šādu skatu var tikai sapņot, un, lai to redzētu, ir jābrauc daudz desmitu un pat simtu kilometru attālumā. Lai ainavu ar parku (kokiem) varētu redzēt no sava mājokļa loga Ņujorkā, ir jāšķiras no simtiem tūkstošu un pat miljoniem ASV dolāru. Faktiski, esot ASV, novērtēju to, kas ir Latvijā, bet kā nav šajā ekonomiski bagātajā lielvalstī.

Baušķenieks Elans Ozoliņš savulaik, nepabeidzis vidusskolu, devies uz Angliju meklēt laimi. Vienistabas dzīvokļa šaurība nomainīta pret divstāvu mājas plašumiem, strādnieka darbs fabrikā aizstāts ar slavenas kafejnīcas darba organizatora amatu. Dzīve Anglijā mainījusi Elana domāšanu, attieksmi pret apkārt notiekošo, un galvenais – viņš ir atguvis mīlestību pret Latviju, vēsta reģionālais laikraksts Bauskas Dzīve.

Sarunas sākumā 24 gadus vecais puisis atzīstas: «Vidusskolas gados bezrūpīgi dzīvoju vienai dienai, nedomāju par nākotni. Pamatīgi apdedzinājos, bet ārzemēs gūtā pieredze mainīja manu pasaules uztveri un atvēra acis. Esmu sapratis – Latvijā ir viss, lai būtu laimīgs.»

Baušķenieks devies uz Plimutu Anglijā, kur strādājis viņa brālēns. Pirmie iespaidi bijuši labi – pilsēta skaista, cilvēki laipni un smaidīgi, bet drīz vien ilūzija par sapņu zemi izgaisusi. Puisis kopā ar četriem cilvēkiem dzīvojis vienistabas dzīvoklī. Vietas pieticis vien četriem matračiem. Devies uz aģentūru lūkot darbu.

Sākumā puisis pie līnijas pārbaudījis pīrāgu kvalitāti. Darbs ritējis naktīs, 12 stundas aizvadītas stāvot, mugura svilusi kā ugunīs. «Aģentūras piedāvā sliktāko darbu, ko paši angļi nedarīs,» atmiņās kavējas baušķenieks.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Latvia Tours direktore Ieva Keiša. Latvia Tours ir tūrisma firma ar 23 gadu pieredzi.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Ja sievietei vispār ir jābūt biznesā, tad tūrisms ir viena no labākajām iespējām savienot patīkamo ar lietderīgo, darbu un hobiju.

- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?

Jumiķim un mūziķim Valdim Vucānam pēc Doma baznīcas jumta rekonstrukcijas darbu vadīšanas šķita, ka viņš ir sasniedzis karjeras augstāko punktu. Piezemēšanās realitātē no šī emocionālā tramplīna lika sasparoties un pieņemt lēmumu atgriezties dzimtajā Latgalē, lai šeit nestu vēsti par ilgmūžīgiem jumtiem.

Valdis Latgalē ir dzimis un audzis – Preiļos. Viņš smejas – kā jau īsts Latgaļu džeks pēc vidusskolas braucis uz Rīgu. «Dzīve ir kā klavieres – ir balts taustiņš, melns, atkal balts un melns, pa vidu uzraksts «Rīga», tad atkal – balts, melns... Beigās tikai vāks,» Latgales jauniešu raušanos uz galvaspilsētu kariķē Valdis. Arī naudas bijis tik, cik īstam latgaļu džekam varētu būt, tāpēc bija vienlaikus jāstudē un jāpelna iztika. Valdis ieguva nodokļu inspektora diplomu Rīgas Tehniskajā universitātē, kā tagad pats atzīst – vairāk mācoties mācīšanās pēc, nevis meklējot studijās jēgu un pamatu nākotnei. Taču tagad, izveidojot savu uzņēmumu, orientēšanās nodokļu jomā izrādījusies visai noderīga.

Valts Videnieks Pāvilostā nonāca kā jau daudzi rīdzinieki – sava vaļasprieka vindsērfinga dēļ.

Šī Kurzemes mazpilsēta ir viena no labākajām vietām Latvijā, kur nodarboties ar vindsērfingu. Tolaik Valts strādāja lielā, starptautiskā uzņēmumā Telia, 30 reizes gadā devās komandējumos. Sāka domāt, kā varētu pavadīt vairāk laika Pāvilostā, atvēra viesnīcu Vēju paradīze un beigu beigās secināja, ka jādzīvo šeit pastāvīgi.

Laivas stāv šķūnī

Uzņēmējdarbību Pāvilostā Valts sāka attīstīt 2002. gadā. Pēc Vēju paradīzes atvēra kafejnīcu Laiva, nodarbojās ar koka elektrolaivu būvi, vizināja ar tām tūristus, īrēja. Atpūtniekiem piedāvājums ļoti patika, taču pasākums ir ļoti sezonāls un vajadzīgi meistari, lai peldlīdzekli katru gadu sagatavotu darbam, un cilvēks, kas veiktu izbraucienus. Darbinieku resursa trūkuma dēļ tagad šajā virzienā vairs nestrādā un laivas stāv šķūnī. Tiesa, arī viesnīcas un kafejnīcas darbs ir ļoti sezonāls. Sākumā mēģināts strādāt visu gadu, tagad to vairs nedara. Ziemā štatu sarakstā paliek divi cilvēki, vasarā ir 15–20 darbinieku. «Jāsavāc kodols, kas katru gadu atgriežas, pārējos meklējam no jauna,» pieredzē dalās Valts. Pārsvarā darbinieki ir vietējie iedzīvotāji, jo nodrošināt dzīvesvietu būtu sarežģīti. Sezonālam darbam atsaucīgi ir vecāko klašu skolēni, studenti, pedagogi, kam vasarā garais atvaļinājums. Vēl darbinieku vidū ir cilvēki, kas ziemā strādā ārzemēs un vasarā atgriežas Latvijā. Vēju paradīzē ir maiņu darbs, un vismaz pusi laika iespējams pavadīt mājās.

Arī dzīvojot Lielbritānijā, gulbeniete Agnese Kivkucāne izjūt saikni ar dzimto Latviju, raksta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Gulbeniete Agnese Kivkucāne jau 10 gadus dzīvo un strādā Lielbritānijā, bet, par spīti visam, viņas sirds tik un tā pieder Latvijai.

Agnese stāsta, ka sākotnēji ārzemēs bija ieplānots palikt trīs mēnešus un braukt atpakaļ, bet laiks palidoja vēja spārniem un viņi nolēmuši palikt vēl nedaudz ilgāk. «Pēc astoņiem mēnešiem devāmies uz Latviju, bet ne jau uz palikšanu, kā bija iepriekš ieplānots, bet gan pēc dēliņa.» Lielbritānijā skolā Agneses dēlu Krišu iekārtot palīdzējis kāds trimdas latvietis un aktīvs Daugavas Vanagu biedrs. «Tajā skolā Krišs bija pirmais latvietis. Lai gan bērns nezināja angļu valodu, skolotāji bija ļoti pretimnākoši un izpalīdzīgi,» atceras Agnese. Pati Agnese darbu šajā valstī esot atradusi diezgan ātri. Kad sākusi strādāt, šķitis, ka tas ir ļoti viegls un labi apmaksāts darbs. «Es vienkārši sēdēju pie galda un liku rāmīšos skolas fotogrāfijas. Diemžēl tas bija tikai sezonas darbs. Vēlāk sāku jau strādāt apģērbu noliktavā. Tur mani neapmierināja darba stundas un arī alga, tādēļ nācās aiziet. Sāku meklēt darbu nakts maiņā, jo no rītiem bija jāved uz skolu Krišs, bet pēcpusdienā jāizņem. Noalgot auklīti bija ļoti dārgi.»

Augstskolu pasniedzēji un zinātnieki atklāj, ka Latvijā ir ne vien liels, bet arī starptautiski atzīts zinātniskais potenciāls, kura īstenošanai diemžēl nepietiek finansējuma.

Dienas Biznesam tiekoties ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Tehniskās fakultātes (TF) Enerģētikas institūta (EI) pasniedzējiem, «izkristalizējās» galvenā problēma, par kuras nozīmīgumu visi pasniedzēji bija vienisprātis. Kaut gan fakultātēs pasniedzēji izsaka lepnumu par savu izglītojamo un kolēģu sasniegumiem un ieguldījumu zinātnē, viņi uzsver, ka turpmākajai attīstībai ir nepieciešams būtiski lielāks valsts atbalsts un izglītības sistēmas sakārtošana.

Izaugsmes iespējas

LLU Tehniskās fakultātes absolvents un EI pasniedzējs Aleksejs Gedzurs norāda, ka «apstākļos, kad studentu skaits turpina sarukt, tieši no pedagogu vieduma ir atkarīgs tas, vai topošais speciālists saskatīs Latvijā savas profesionālās izaugsmes iespējas».

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Zigurds Kursišs, Holi festivāla direktors. Uzņēmums Holi festivāls rīko Baltijā vienīgo Krāsu festivālu Holi, kura idejiskais pamats un aizsākumi meklējami Indijā. «Latvijā šo festivālu rīkojam jau otro gadu Lucavsalā, šogad tas notiks jau pavisam drīz – 9. jūlijā. Festivāls ir unikāls ar savu krāsu konceptu, pieejamību visām vecumu grupām un profesiju pārstāvjiem, kas vēlas priecāties un baudīt krāsainu vasaru, atrodot festivālā tieši sev piemēroto – mūziku dažādām gaumēm, relaksējošas un sportiskas aktivitātes un daudz, daudz krāsu un prieka,» stāsta Z. Kursišs.

Pirms trim mēnešiem uzņēmums Tele2 Latvijas jauniešiem izsludināja prestižu prakses programmu «Piestartē savu karjeru» (Management trainee), kas tiek īstenots jau citās uzņēmuma grupas darbības valstīs un pirmo reizi arī Latvijā.

Šī prakses vieta paredz apmaksātu 12 mēnešu stažēšanos pie grupas augstākā līmeņa vadītāja, kļūstot par tā labo roku, un iesaistoties svarīgākajos uzņēmuma procesos kā vietējā, tā arī starptautiskā līmenī.

Latvijā šī iespēja tika piedāvāta erudītākajam finanšu jomas absolventam, kurš stažējas pie uzņēmuma finanšu direktora Arņa Priedīša. Atlases procesa laikā vislabāko spēju reaģēt uz izaicinājumiem un neapjukt dažādās situācijās parādīja Laura Salmiņa, kura gadu varēs strādāt blakus finanšu direktoram. L. Salmiņa stāsta, ka būtisku artavu devušas mācības ārvalstīs un viņas daudzpusīgā personība, spējot vienlaicīgi apvienot finanšu zināšanas ar iniciatīvu un spēju sadarboties ar cilvēkiem. Pēc viņas domām, veiksmes formula jauniešiem ir studijas ārzemēs apvienojumā ar darbu Latvijā.

Animācijas studija "Panic" dibināta ar globāla uzņēmuma domāšanas veidu un pārliecību, ka tā ir pasaules līmenī.

Jau pirmajā gadā tā izstrādāja mūzikas klipa animāciju Honkongas uzņēmumam un uzsāka pirmās sadarbības ar ārvalstu aģentūrām. Katru gadu sadarbība tika stiprināta un paplašināts kontaktu loks.

"Panic" galvenais eksporta tirgus ir ASV, pārklājot vairākus štatus un pilsētas: Ņujorku, Čikāgu, Portlandu, Sanfrancisko, Losandželosu, Vašingtonu un Hjūstonu.

"Mēs esam apzināti strādājuši, lai veicinātu sadarbību ārvalstīs. Daļa veiksmes ir jebkurā veiksmīgā biznesā, taču mums tas ir bijis arī smags darbs, neatlaidība sadarbības partneru meklējumos, nozīmīgi komandējumi un investēšana komunikācijā, veidojot spēcīgu un uz izaugsmi vērstu komandu. Pats galvenais - nevienā brīdī neļaujam klientam vilties un nožēlot izvēli. Esmu pārliecināta, ka tas ir pats svarīgākais ilgtermiņa panākumu veicināšanai," tā Rita Šteimane, animācijas studijas "Panic" vadītāja.