Obligāta prasība par produkta izcelsmes valsts norādi dod patērētājiem izvēles iespējas, kurā valstī izaudzēto, ražoto pārtiku iegādāties; vienlaikus joprojām pastāvot tā dēvētās pelēkās zonas, kuru mazināšanai vajadzīga aktīvāka valsts rīcība.
Tādus secinājumus pauda Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņš pozitīvi vērtējot visas iniciatīvas, kuras vērstas uz pašmāju izaudzēto un ražoto produktu patēriņu Latvijā, bet aicina kritiski izvērtēt jebkuru sabiedriskā (valsts un pašvaldību un to struktūru) sektora pārtikas un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumus. „Pašmāju lauksaimnieks, kurš audzē graudaugus, dārzeņus, ogas, lopus, ražo pienu, kopā ar šo cilvēkam būtisko produktu vietējiem pārstrādātājiem ir nozīmīgs valsts pārtikas drošības stūrakmens un garants, tāpēc ir jābūt attiecīgai valsts politikai ne tikai vārdos, bet arī darbos,” uzsver R. Feldmanis. Viņaprāt, diemžēl vairāku ēdināšanas pakalpojumu iepirkumu konkursu rezultāti ar reāliem piemēriem pierāda pretējo, turklāt ir vēl papildu riski, kuri paliek nepamanīti.
„Ja ēdināšanas iepirkumu rezultātā tie nonāk pie kaimiņvalstu uzņēmējiem, tad ir ļoti neliela varbūtība, ka tajos tiks izmantoti Latvijā izaudzētie un pārstrādātie produkti, tādējādi būtībā tiks veicināta ārvalstu konkurentu invāzija pašmāju tirgu aizņemšanā,” tā R. Feldmanis. Viņaprāt, tas noteikti neveicina importa aizvietošanu. Un tā ir valsts pārtikas drošību apdraudoša rīcība, kas kādā krīzes situācijā var ļoti sāpīgi izpausties — imports pēkšņi var nebūt iespējams, bet pašmāju saimniekiem attiecīgā produkta nav vai arī tā apjoms ir nepietiekams patērētāju vajadzībai.
Krievijas gurķu invāzija
„Neticami, bet, ja var ticēt masu mediju datiem, tad Polija ir kļuvusi par nozīmīgu Krievijā audzēto gurķu importētāju, un nebūt nav iespējams izslēgt risku, ka daļa no tiem nonāk arī uz Latvijas patērētāju galda, jo tādas kontroles sistēmas, lai varētu izkontrolēt ikviena gurķa izcelsmi, nav,” uz jautājumu, kas ir bažu pamats, atbild R. Feldmanis. Viņš atgādina, ka valstī ir struktūras, kuras var dokumentāri cītīgi izsekot produkta izcelsmes dokumentiem, bet nevar noteikt, ir vai nav un cik liels ir tā dēvēto citu gurķu piejaukums. „Vēl jo vairāk, ja šie paši gurķi, daudz lētākie par pašu mājās izaugušajiem, ienāks mūsu tirgū jau kā gatavi salāti dažādu līmeņu ēstuvēs, bet aiz borta paliks Latvijā audzētie,” stāsta R. Feldmanis. Viņš norāda, ka Latvijā ir zaļā iepirkuma sistēma, kurā būtībā jo īsāka ir piegāžu ķēde, jo lielāka priekšrocība vietējiem audzētājiem un pārstrādātājiem, taču šīs kārtības ieguvumus nereti neesot iespējams ieraudzīt. „Šodien ir virkne iepirkumu, kuri tiek dēvēti par zaļajiem, taču tajos tik un tā bieži vien virsroku gūst importētās produkcijas piegādātāji, tādējādi noteikta grupa Latvijas patērētāju atbalsta ražotājus ārvalstīs un līdz ar to arī attiecīgās darba vietas un nodokļu maksājumus,” skaidro R. Feldmanis. Viņaprāt, šādā situācijā, kad valsts budžetā ir būtisks ikviens nodokļu naudas cents, ikviens uzņēmējs un ikviena darba vieta, jo īpaši laukos, valsts struktūras nevar atļauties neko nedarīt. „Vēl jo vairāk, ja Latvijā saražotā pārtika ir kvalitatīva, pieejama, netiek izmantots tik daudz augu aizsardzības līdzekļu kā citās Eiropas valstīs, tā aug tepat, ir viens solis no dobes līdz galdam,” tā R. Feldmanis.
Visu rakstu lasiet 10.jūnija žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
