Valsts deklarētais atbalsts rūpniecības, jo īpaši ar augstu pievienoto vērtību attīstībai, no vienas puses, ir bijis ar augošu līkni. Realizēti daudzi ES struktūrfondu un valsts budžeta nopietni balstītie projekti, apgriezienus uzņem Garantiju aģentūra, mazajam biznesam un iesācējiem palīdz Hipotēku banka. No otras puses, praktiskais rezultāts ir mazāks nekā gaidīts.
Rūpniecības atbalstam vajag jaunu pieeju (protams, neizslēdzot iepriekšējos atbalsta mehānismus). Nebaidoties no pārmetumiem par valsts un pašvaldību lomas palielināšanos un plānveida ekonomikas iezīmēm (gan Skandināvijā, gan Rietumeiropā, gan ASV jau sen valsts un pašvaldības spēlē daudz aktīvāku lomu nekā pašlaik Latvijā, nemaz nerunājot par Āzijas «tīģeriem») valstij ir skaidri jādefinē, kādu preču ražošanu tā vēlas attīstīt papildus jau esošajām ražotnēm, jānosaka, kuros reģionos tām būtu jāatrodas un jāizveido attiecīga atbalsta programma.
Programmas būtība būtu ar grantu konkursa palīdzību radīt ap 50 jaunu ražotņu dažādos Latvijas reģionos ārpus lielajām pilsētām. Tajos novados, kuri no savas puses gatavi līdzdarboties programmas realizēšanā un kur ir attiecīgi cilvēkresursi.
Vispirms valsts precīzi definētu, kāda veida preču ražošana tiks atbalstīta (atbalstot tādu preču ražošanu kādas pašlaik Latvijā neražo, vai arī ražo nepietiekamā daudzumā). Tad sadarbībā ar pašvaldībām tiktu definētas ražotņu atrašanās vietas (uz valsts vai pašvaldību zemes ar īpaši izdevīgiem nosacījumiem,kāda infrastruktūra jau būs izveidota utt.) Tad publiskā konkursā tiktu meklēts attiecīgās ražotnes īpašnieks — operators (gan publiski izsludinot, gan uzaicinot piedalīties kompānijas, kuras attiecīgajā nozarē darbojas citās valstīs), orientējoties uz nelielu vai vidēja lieluma ražotņu izveidi 50 līdz 200 darbiniekiem un modernām tehnoloģijām.
Nosakot atbalsta ieguvēju — konkursa uzvarētāju pamatkritērijiem būtu jābūt: produkcijas konkurētspējai (priekšroku dodot inovatīviem produktiem), radīto darba vietu skaitam, investora līdzfinansējuma apjoms, iespējamiem eksporta tirgiem, paredzamajam darbinieku atalgojuma lielumam, atbilstībai vides prasībām.
Realizējot šo programmu, Latvija sasniegtu vairākus būtiskus mērķus: IKP pieaugumu rūpnieciskajā sektorā eksportspējīgas, mūsdienīgas produkcijas jomā, tekošā konta deficīta samazināšanu(importa — eksporta bilances uzlabošanu), reemigrācijas veicināšanu un emigrācijas bremzēšanu (modernu darba vietu trūkums ar konkurētspējīgu atalgojumu Latvijas novados ir galvenais Īrijas un Anglijas fenomena iemesls), valsts pašapgādes potenciāla palielināšanu, inflācijas samazināšanos (palielinot konkurenci plaša patēriņa preču tirgū), reģionu attīstības līmeņa ātrāku pietuvināšanos Rīgas līmenim(ilgtermiņā īs būtībā ir Latvijas kā nacionālas valsts izdzīvošanas jautājums), uzņēmējdarbības aktivitātes pieaugumu novados, lepnuma palielināšanos par savu valsti.
Ko vajadzētu ražot? Tas ir nopietna pētījuma jautājums. Diez vai ledusskapjus, ja blakus ir Snaige. Domāju, ka šo jautājumu vajadzētu skatīt gan no tradīciju, gan inovāciju viedokļa. Mēs kādreiz lepojāmies ar saviem velosipēdiem, mopēdiem, kafijas dzirnaviņām un veļas mašinām. Kāpēc tos neatsākt ražot, ar nosacījumu, ka tie ir paši modernākie gan dizaina, gan tehnoloģiju ziņā. Kāpēc 100% jāimportē DVD, monitori,mūzikas centri, skuteri, kvadrocikli utt? Taču, iespējams, ir vēl efektīgākas iespējas pan plaša patēriņa preču,ga ražošanas līdzekļu jomā. Tas jāizpēta speciālistiem.
Programma būs neefektīva, ja grantu shēmā neietilps pietiekami nopiets atbalsts marketingam (gan Latvijā, gan ārzemēs), bez sarežģītām atskaišu formām un citu papīru kalniem. Kā finansēt?Uzskatu,ka ir vērts pārstrukturizēt ES fondu līdzekļus (vēl nav par vēlu), kā arī novirzīt šim mērķim daļu Lattelecom privatizācijas ieņēmumu. Vidēji rēķinot apmēram 1 miljonu latu uz vienu ražotni.